(Dodams lasīt visiem, kas vēlas!!!!)

Mani mīļie, dārgie!

Nupat noķēpājos veselu stundu, cenšoties uzstādīt latviešu burtus, bet tas patiesi ir grūti, tā pat, ka pāriet jebkāda vēlme rakstīt, katrs burts ir pats par sevi jāiestāda un rakstot ik reizi ir jāiet atpakaļ, kas rakstīšanu padara par mehānisku, nevis radošu procesu. Ja jūs saņemsiet šo tekstu ar latviešu burtiem, tad vismaz maniem sūri grūti izlietajiem sviedriem būs šajā izplatījumā bijusi kāda nozīme.

Jau sen esmu vēlējusies uzrakstīt garāku emailu, bet tas kā nesanāk tā nesanāk, jo ir tik maz laika un pieejas jebkādiem komunikācijas līdzekļiem ar ārpasauli. Es dzīvoju miestā, ko vietējie lepni dēvē par pilsētu (town), bet kas patiesībā ir ciemats, kas varbūt kādreiz, kad pa zemes ceļiem nepastaigāsies govis un pilsētā būs atvērta interneta kafejnīca, varēs pretendēt uz šādu nosaukumu. Ciematu sauc Skenderaj. Kosovā visām vietām ir divi nosaukumi – albāņu un serbu. Skenderajā dzīvo 100 % albāņu, tādēļ tās serbiskais nosaukums Srbica arī senāk ticis lietots tikai oficiālos dokumentos. Skenderajai apkārt satupuši 53 ciemiņi, kuros arī dzīvo albāņi. šo apgabalu sauc par Drenicu un šeit jau gadiem ir dzīvojuši visnacionālistiskāk noskaņotie albāņi. Vakar Linda, viena no manām kolēģēm, degošām acīm man sacīja, ka viņai patīkot Skenderaja, jo karš esot sācies tieši šeit, pārējie nemaz neesot gribējuši karu. Drenicas apgabals ir Kosovas atbrīvošanas armijas šūpulis.

Starptautiskajiem pārstāvjiem šeit dzīvot ir vienkārši, jo nav nekādu konfliktu starp serbiem un albāņiem, jo serbu te gluži vienkārši nekad nav bijis. Kosovas vēsturi nevar izstāstīt piecās minūtes, jo īpaši tādēļ, ka vismaz pusstunda būs jāveltī albāņu un serbu atšķirīgajai vēstures interpretācijai. Divos vārdos pasakāms ir tikai tas, ka albāņi sevi diezgan pamatoti uzskata par ilīru pēctečiem (atcerieties grieķu mītus), kuru šeit dzīvojuši jau izsenis. Viņu valodai nav līdzīgas, kaut gan tā ir indoeiropiešu valoda un to iemācīties ir iespējams, ko es arī daru, jo ikdienas darbs izpaužas tā, ka ir jāsēž un jāgaida cilvēki, kuri nemaz negrib nākt un reģistrēties, jo ir jau to izdarījuši pagājušogad. Manos ārprātīgi svarīgajos darba pienākumos iedziļināsimies vēlāk. Tātad Skenderā.

Par to, ka esmu nosūtīta uz Skenderaju uzzināju no albāņu drauga (šeit visi ārkārtīgi ātri kļūst par draugiem, jo dzīvei ir pavisam cits ritms, pulss), kurš man izteica savu līdzjūtību, jo Skenderajā neesot absolūti nekā, tikai dubļi un karstums. Turpmāka izpēte mani nomierināja, ka tik traki vien nebūs. Cits albānis mirdzošām acīm man deklarēja, ka es nekad nenožēlošot, ka esot nosūtīta turp, jo tur varot gaisā just karu, par ko nu es tik pārliecināta viss nebiju. šis pats albānis, ar kuru iepazinos vienā saviesīgā pasākumā ASV bāzes slēgtajā teritorijā. "Šis ir vērā ņemams fakts, kam vajadzētu ilustrēt diezgan bēdīgo īstenību, ka ar vietējajiem (locals) Prištinā var iepazīties tikai kaut kādos pasākumos, jo uz ielas jau runāt nesāksi. "Šie vietējie nav īpaši reprezentatīvi, jo strādā starptautiskos darbos, kas viņus atdala no pārējās iedzīvotāju daļas, kurā valda gandrīz 90 % bezdarbs.

Kāpēc es runāju par vietējiem? Tētis, piemēram, saka ka nav vērts viņus izprast, tāpat kā nav vērts izprast serbus. Patiesi, izprast vienus vai otrus ir neiespējami, tomēr man šķiet neinteresanti dzīvot valstī (hmmm, oficiāli autonomā apgabalā, piedodiet man, mūsu lielie varenie, kam pareizās terminoloģijas lietošana ir vissvarīgākā ārpolitikas daļa, piemēram serbus nesauc par serbiem, bet gan par communities…. Interesanti, ne?), kuru es pat nemēģinu saprast..

Tātad -- vietējie (t.i. albāņi)… Prištinā, kur es pavadīju pirmo nedēļu, viņi eksistēja kā paralēla sabiedrība, paralēlai internacionālai. Kad 89. gadā Miloševičs manipulatīvos nolūkos atņēma Kosovai autonomā apgabala statusu, tādejādi atņemot Kosovas albāņiem tiesības regulēt savu dzīvi valstiskā mērogā, viņi izveidoja ēnu valsti, kurā bija savs prezidents, savas skolas, sava medicīnas sistēma. Tas viss notika pagrīdē, divas valstis vienā, kas pat nebija valsts. Tad nu tagad, izejot Prištinas ielās pārņem tāda pati sajūta, it kā divas paralēlas pasaules eksistētu līdzās viena otrai, starptautiskā un albāņu. Serbu šajā attēlā nav vispār (vai pa retam NATO militāristu K-FOR apsargāti atsevišķi cilvēki iet pa ielu, bet viņi tur nedzīvo, viņi dzīvo atsevišķās vietās, kuras no visām pusēm apsargā KFOR, kā cietumā. Bet par to vēlāk, jo īpaši tādēļ, ka ar vietējiem serbiem es gandrīz neesmu tikusies, jo īpaši tādēļ, ka dzīvoju Skenderajā, kas kā teica tas pats puisis, kas paziņoja, ka dodos uz Skenderaju ir aizvien bijis ļoti "tīrs apgabals".

Tagad, kad jau otro nedēļu dzīvoju Skenderajā liekas, ka nekad nekā cita nav bijis, tik ļoti intensīva ir dzīve šeit. Intensīva ar to, ka it kā nekas nenotiek, tikai katru dienu manas smadzenes vai plīst no informācijas daudzuma, no albāņu vārdiem, no cilvēku stāstiem.

Bet bija arī pirmsvēsture. Sajūta, ka es uz galvas lecu nezināmajā. Emails pirmdienas rītā, ka sestdien man vajadzētu būt Vīnē, ja es gribu strādāt Kosovā. Strādāt Kosovā? Pilnībā mainīt dzīvi, kas bija iegājusi kaut kādās sliedēs un pat sākusi man patikt? Pirmā doma galvā bija Dziesmusvētki….. tad izskaidrošanās, bet Anna sacīja (ne tieši tādiem vārdiem): Neesi muļķe, lec!!!! " un es lecu.

Izniru kaut kur Vīnē vakarā kopā ar latviešiem, kas tur liekas jau ir iesūnojuši. Tie bija latviešu OSCE pārstāvji, kas mūs tur sagaidīja un aizveda uz galveno laukumu, bija vēls vakars, vēl jo vēlāks tāpēc, ka Čehu bāleliņi bija pamanījušies atstāt Prāgā manu somu. Tas droši vien bija saistīts ar to, ka Prāgā pavadīju visu dienu. Kopā ar Jordanku (meiteni no manas Prāgas vasaras, kura jau trešo gadu pēc kārtas atgriežas Prāgā, lai vasaru tur strādātu praksē) šiverējām pa Prāgu un atcerējāmies vecus laikus. Aizvien vairāk un vairāk patreizējā situācija man atgādināja Vašingtonas un Prāgas vasaras, tur satiktos cilvēkus un iemācīto. Es pamazām sāku elpot, ko nebiju ar pilnu krūti darījusi kopš atgriezos Latvijā.

Nakts tika pavadīta Vīnes viesnīcā, kur man palēnām atausa gaisma, kādā pasākumā es biju iekūlusies. Svētdienas rītam bija paredzēta charterlidmašīna 200 cilvēkiem, kuriem vajadzēja nonākt visās Kosovas nomalēs, lai piereģistrētu cilvēkus 17. novembra vēlēšanām. Nekad nebiju iedomājusies, ka šis pasākums būs tik plaša mēroga, kas tagad šķiet gluži normāli, jo kā nekā taču ir jāreģistrē liela daļa Kosovas iedzīvotāju (īstenība ik vienam no viņiem vajadzētu ieskatīties mūsu centrā, lai uzzinātu, vai viņi ir nozīmēti vēlēt turpat, kur pagājušogad… vai man nav indoktrinētas smadzenes?) Viss lielais reģistrācijas darbs tika izdarīts pagājušajā gadā, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām. Serbi toreiz atteicās piedalīties, tā kā šogad vēlēšanu rīkotāji ar šo tēmu apietas kā ar jēlām olām un dara visu, lai viņi piedalītos. Apmēram 50 no mūsu VSS (voter services supervisor) tika nosūtīti Out of Kosovo (tas ir uz Serbiju un Melnkalni) reģistrēt serbu bēgļus (DPs). Tā kā Serbijā šogad pūš nedaudz citi vēji, ir lielākas iespējas, ka communities, kā arī DPs Serbijā šogad vismaz piereģistrēsies. Piedalīšanās jebkādās vēlēšanās šiem cilvēkiem nozīmē soli pretim Kosovas neatkarībai, ko neviens serbs nekad nespēs pieņemt. 1389. gadā šeit tika izcīnīta slavena Kosovas kauja, kurā tika sakauts princis Lāzars. 1989. gadā 28. jūnijā (serbu vēsturē atkārtoti nozīmīga diena) Miloševičs pie jaunuzceltā pieminekļa paziņoja, ka atdos Kosovu atpakaļ serbiem (neliela niansīte, albāņi šajā teritorijā aizvien ir dzīvojuši kopā ar serbiem, iespējams (pat ļoti iespējams), ka pirms serbiem). Uz šī pieminekļa ir iekaltas rindas, kas raksturo serbu attieksmi pret Kosovu: Kas ir dzimis serbs un atteiksies izliet asinis par Kosovas zemi, tam lai nedzimst ne dēls, ne meita, lai nezeļ viņa lauki utt… šis lāsts tad nu ir pagriezies pret pašiem serbiem, kas dzīvo mūsdienu Kosovā kā zvēru dārzā, vai arī visu pametot ir aizbēguši uz Serbiju. Tas nu pagaidām viss par serbiem, par kuriem, kā jau minēts es īpaši daudz nezinu, jo dzīvoju taču etniski tīrajā Skenderajā.

Skenderaju tētis sauktu par Iecavu un Mitrovici (mūsu apgabala centru, no kurienes es arī parasti emailoju un zvanu) – par Bausku. Ja Mitrovice ir Bauska, tad tā ir ļoti bēdīga izskata Bauska, pārdalīta vidū ar dzeloņstiepli, upi Ibri kā nāves upi, kurai pāri bez problēmām var pārcelties tikai izredzētie, t.i. starptautiskie. Dienvidos dzīvo albāņi (dienvidnieki jeb pilsoņi, kā viņus dēvē tēva kolēģi, jo nav ieteicams sarunās lietot vārdus albānis vai serbs, kaut gan albānis albāniski ir šķipto (raksta savādāk, bet šādi izrunā) un Albānija -- Šķipuria. Ziemeļos dzīvo serbi. Savstarpēji viņi vispār nekomunicē.

Mitrovicē nokļuvu pēc nedēļu ilgā sagataves treniņa Prištinā un Vuštros, kur mēs mācījāmies policijas skolā, kur starptautiskie izdara visādus eksperimentus ar vietējajiem, piemēram, sagatavojot gandrīz tikpat daudz sieviešu kā vīriešu policistu, kas šai tradicionālai sabiedrībai ir patiesa šoka terapija. Trainingā mācījāmies, kādas formas ir jāaizpilda, kā arī ka pirms ēšanas vienmēr jānomazgā rokas un ka nevajag staigāt pa mīnētiem laukiem. Vēl mūs iemācīja lietot radio, kas šeit ir vienīgais saziņas līdzeklis.

Ik rīts sākas apmēram šādi: Sierra Ecco Ecco Zero this is Mike India Uniform one one Victor, radio check! Šādi es pēc NATO alfabēta nosaucu sava Field Office Skenderaj nosaukumu (SEE0) un savējo MIU11V. SEEO atbild, you are loud and clear, send your message, un tad nu es cenšos pēc iespējas profesionālāk un īsāk pateikt to, ko gribu, bet vienīgie patiešām profesionālie vārdi, ko es zinu ir copied, rodger (sapratu), over un out, citādi es runāju parasti un priecājos, ka ar katru dienu izklausos aizvien provesionlāk (t.i. ar gaismas ātrumu nosaucu savu call sign un tad katra teikuma beigās saku over vai rodger atkarībā no situācijas).

Tātad Prištinā es dzīvoju vienā mājā ar diviem itāļiem, kas savukārt nozīmēja, ka es drīz pazinu visu itāļu sabiedrību Prištinā un kopā ar viņiem cūkgaļas meklējumos pat apmeklēju tuvāko serbu apmetni (albāni teorētiski ir musulmaņi un cūkgaļu neēd, kā viņi paši saka tas un tas, ka vīrieši tiek apgraizīti ir vienīgās Islama pazīmes šajā sabiedrībā, kas ir vairāk tradicionāla kā reliģioza. Katrs itālis, ar ko es iepazinos, paprasīja, vai es zinot, ko nozīmē vārds " Karina" un es atkarībā no situācijas sacīju : jā vai nē, lai tad izdzirdētu, ka tas nozīmē "the pretty". Pirmo reizi dzīvē nācās piedzīvot to, kas Kosovā (jo īpaši starptautiskajā sabiedrībā, bet arī pie vietējajiem, jo īpaši profesionālajā vidē), ka vīriešu saviesīgos pasākumos bija vismaz divreiz, ja ne trīs vai četrreiz vairāk. Tā, piemēram Skenderaj Field Office no apmēram 30 darbiniekiem 5 ir sievietes (nē, 6, ja ieskaita apkopēju). Mount Holyoke dzīvojot un lādot debesis un zemi par vīriešu trūkumu, man ne sapņos nerādijās, ka varētu reiz tāpat skumt par ierobežoto sieviešu sabiedrību. Tātad manu itāļu kaimiņu paspārnē es 1) apguvu pāris itāļu vārdu, 2) pabiju Serbu ciema Gračaņicā, 3) piedalījos pāris latviešu – itāļu saviesīgos vakaros, 4) braucu ar Karabinjēri (itāļu policija) mašīnā pie stūres utt.