Labi, ka apsolījos vēstīt par savu karjeras ritējumu nākošajā e-mailā, jo citādi lielāko rīta daļu pavadītu sūdzoties par to, cik grūti ir rakstīt uz šī kompjūtera improvizētiem latviešu burtiem. Skan Beethovens, bet rīts tika sākts ar Workpermita cienīgu mūzikas izlasi Dido, Stinga Russians and Autobuss Debesīs. Varat iedomāties, cik īpatnēja sajūta pārņem klausoties latviešu mūziku kaut kur Kosovas lauku vidienē. Spīd saule, tieši sejā un arī kompjūterā, nezinu, kā tas ir iespējams. Skan mūzika. Aiz loga ir zaļi biezi koki, basketbola laukums un liela miskaste mēsli izmētāti uz visām debesu pusēm. Tas gan nav nekās īpašs, jo visa Kosova ir viena liela miskaste vistiešākajā nozīmē. Es pat šoreiz neizdaru politiski nekorektus secinājumus, jo pat albāņi paši atzīst, ka man ir taisnība. Vispār jau, runājot par politisko pareizumu, kas starptautiskajā vidē ir ļoti nozīmīgs, vajadzētu teikt nevis albāņi, bet gan K-albāņi, kas nozīmē Kosovas albāņi, kas viņus it kā atdala no pārējiem tautiešiem. Šis laikam ir diezgan neveiksmīgs starptautiskās sabiedrības mēģinājums ierobežot albāņu "imperiālistiskās" tendences.
Paši K-albāņi man kaklu norautu, ja zinātu, ka es viņu centienus pēc apvienošanās ar Albāniju dēvēju tik neglītā vārdā, jo patiesi te taču dzīvo 90% albāņu un kāpēc tad lai nepievienotos tēvu zemei? Visur plīvo sarkanais karogs ar divgalvainu ērgli, Albānijas karogs. Tāda Kosovas karoga nemaz nav, kas ļoti labi ilustrē vietējo albāņu centienus un sapņus. Daudzi no viņiem gan nekad Albānijā nav bijuši un nemaz nezin, kāda tur ir dzīve. Viens Somijā dzīvojošs albānis, kuram šovasar bija bijusi tā laime izbraukt caur Albānijai ar savu nupat iegādāto Volksvāgenu Passātu gan bija nedaudz citādās domās par apvienošanos. Laikam tādēļ, ka viņa jaunnopirktās mašīnas saskarsme ar Albānijas ceļu caurumotību un policijas stulbību nebija bijusi īpaši pozitīva, viņš vairākkārt apgalvoja, ka Kosova salīdzinājumā ar Albāniju esot rietumi, tikai Makdonalda trūkstot. Jā, Makdonalda īpašnieki te pazaudē dažu labu naudiņu, jo gan vietējie, gan starptautiskie (jo īpaši) iegulda diezgan pamatīgus līdzekļus pārtikas iegādē un starptautiskiem bezsmadzeņu ķēžveida uzņēmumiem šeit līdzīgi kā Latvijā būtu liela piekrišana. Tā, piemēram, populārākais ārzemnieku bārs Prištinā ir improvizēts skotu krogs, kuru kapitālismā augušam cilvēkam nesaprotamu iemeslu dēļ ver ciet plkst. 23:00 vakarā un ne minūti vēlāk, kaut gan apmeklētāji nebūt nevēlas vēl iet prom. Starptautiskajiem taču nav nekā cita, ko darīt vakaros, kā satikties un runāt par darbu un Kosovu, jo reti kuram šeit ir kāda personīgā dzīve. Tai vienkārši nav laika, ņemot vērā, ka deviņi mēneši Kosovā jau tiek uzskatīti par ļoti ilgu šeit pavadītu laiku. Starptautiskie nāk un iet... citi paliek, gandrīz visi 200 VSS, kuri ieradās kopā ar mani šaubīgajā ukraiņu avio kompānijas lidmašīnā, vēlas palikt ilgāk.
Mūsu charterlidmašīna arī ir vērā ņemams stāsts, jo īpaši tāpēc, ka mani sāka mākt šaubas par šī pasākuma drošību. Situācija pasliktinājās, jo mēs bijām nokavējuši mums atvēlēto pacelšanās laiku svētdien, 10:00 no Vīnes, kas savukārt nozīmēja nenosakāma ilguma gaidīšanu lidmašīnā, kurā nebija pat ventilatoru, nerunājot par tādām modernās dzīves privilēģijām kā gaisa kondicionieris. Tagad retrospektīvā man ir skaidrs, ka šis gaidīšanas laiks bija OSCE (Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas) psiholoģiskais un fiziskais tests visiem jaunajiem supervizoriem. Tika radīta konservbundžas situācija, kurā cilvēki vairs nevarēja paelpot, nemaz nerunājot par sarunas iespējām. Tā kā biju pazaudējusi savu bagāžu un zināju, ka aptuveni 10tos tai vajadzēja ierasties Vīnē no Prāgas, tad es nokļuvu izredzēto kārtā un varēju stāvēt priekšā pie tualetes un ārējām durvīm, kas pavēra skatu uz milzīgu, uzkarsētu pannu, kas saucās Vīnes lidosta. Ārā stāvēt nedrīkstēja, kā nekā lidlauks, bet no tā nebūtu arī nekādas jēgas. Bija neizturami karsts. Gaidot jebkādas ziņas par manu bagāžu, iepazinos ar līdzīgiem bēdu brāļiem no Holandes un Francijas, starp citu uzzināju arī, ka šī lidmašīna ir uz mata tāda pati kā tā, kas pirms pāris nedēļām nogāzās Sibīrijā. Neko sev! Tātad, ja mēs nenosmaksim šeit, tad pastāv arī iespēja mirt varoņa nāvē kaut kur virs Balkānu kalniem, kurus man tomēr ļoti, ļoti gribējās ieraudzīt.
Un tā tam bija būt! Plkst. 12:00 (mazliet pāri) pārgurusī un pusnosmakusī OSCE jaunā darbinieku maiņa pacēlās gaisā kopā ar spāņu izcelsmes organizatoru, kura vārds bija pietiekoši spānisks, lai to tūlīt iemācītos un arī aizmirstu. Viņš tad nu arī pildīja pavadoņa funkcijas, mēģinot mūs saorganizēt ar arhaiska radio palīdzību. Apkārt skraidīja divas ukraiņu stjuartes, kuru kuplās krūtis knapi ietilpa lidmašīnas ailē. Kāds aizmugurē izteica piezīmi, ka viņas esot šīs lidmašīnas neiztrūkstošais inventārs kopš tās pirmsākumiem. Ņemot vērā to, ka abu lūpas bija nokrāsotas gaiši rozā tonī, kas raksturīgs pagājušā gadsimtā astoņdesmito gadu beigās lielā daļā bijušās Padomju Savienības, šī piezīme pat varētu izrādīties patiesa. Abas aktīvi šiverēja ap sviestmaizēm un bleķa tējkannām, šādi radot mājīgu atmosfēru, kāda reti gadās citādi iestīvināto tējas un kafijas procedūru laikā citās aviokompānijās. Jāsaka, ka pelēcīgās vaskadrānas sienas, nedaudz nestabilā drebelēšanās un paaugstinātā temperatūra padarīja šo braucienu neaizmirstamu. Bet OSCE taču zina, ko dara, un tā es tomēr ieraudzīju Balkānu kalnus.
Kalni ir skaisti, bet mana sirds nodreb ik reizi, kad es skatos to biezokņiem apaugušajos līkumos, jo es zinu, ka šis mežonīgais skaistums ir draudīgs, sabojāts, varbūt uz visiem laikiem. Lai kur tu spertu kāju, lai kurā vietā apstātos, lai apbrīnotu tās veselīgās druvas, tev aizvien jāskatās apkārt, jo jebkurā vietā var būt atstāta mīna vai kara laika neizsprāgusi munīcija, kas ir pat vēl bīstamāka par mīnām. Tagad man, protams, ir jāmēģina nomierināt uztrauktie radinieki un draugi, iespējas, ka es varētu ikdienā uzkāpt uz mīnas, ir minimālas, tādēļ, ka es braucu pa ceļiem, pa kuriem ikdienā pārvietojas simtiem cilvēku, pie tam man jau divas reizes ir bijis jānoklausās pretmīnu kurss, skotu un franciski skanošas angļu valodas versijās, kuru svarīgākais message bija: Stay away, dont touch (nelien klāt un neaiztiec). Zinu arī, kā ar nazīti var centimetru pa centimetram izrakties ārā no mīnu lauka, bet tas viss, protams, ir tikai teorija. Galvenais ir turēties pie pazīstamiem ceļiem, vislabāk asfaltētiem, kā arī pārvietoties kopā ar cilvēkiem, kas pazīst apkārtni. Ja lauks izskatās pamests, tad tajā labāk neiet iekšā. Vislabāk vispār nestaigāt pa nepazīstamām vietām. Un tieši tā man ir žēl, jo Kosova ir brīnumskaista zeme. Tā gribas ieiet kukurūzas laukā vai nogulties zālē! Un tieši tāpēc man katru reizi nodreb sirds, braucot no Sk?nderajas uz Mitrovici. Ceļš ir līkumains un samērā labs, tikai uz viena tiltiņa ir ierobežota satiksme, bet tas tāpēc, ka tur tiek būvēts. Brauciens pa šo ceļu kopā ar Sk?nderajas Vēlēšanu nodaļas vadītāju (Election Officer) Maiklu, kurš šo ceļu pārzina kā savu kabatu un tāpēc atļaujas braukt droši un ātri, atvērtu logu un skaļu mūziku ir dievīgs. Līkums aiz līkuma, saule, ņirbošas tumši zaļas kalnu uzacis abās pusēs. Liekas, ka kalni guļ, bet mani nepārņem parastā atvieglotības un brīvības sajūta, kāda pārņem raugoties Švarcvaldes vai Alpu kalnos vai Tatros pagājušajā Jaunajā gadā. Nē, jo es zinu, ka nevaru ienirt tajos kā gribētos. Mani mazliet pārņem bailes, jo kalniem ir savi noslēpumi, savi nesen rakti kapi ar karogu, kas saulē izbalējis oranžs un iespējams zemē paslēptas mīnas, dažādas tādas, kas domātas cilvēka ievainošanai līdz ceļam, tādas, kas sašķīst simtiem gabalos un nonāvē simts metru rādiusā, tādas, kuras sprāgst tikai, ja uz tām tiek izdarīts 100 kg spiediens. Bijusī Dienvidslāvija ražoja mīnas, tādēļ tās arī tika bagātīgi pielietotas visos karos, kādos tagadējā Dienvidslāvija ir iesaistījusies pēdējo 10 gadu laikā. Ainavas mainās, pūš vējš un es kārtējo reizi apspiežu vēlmi ienirt zaļo biezokņu apaļumos. Sabojāts skaistums, spoiled beauty. Protams, ka visā pasaulē, arī Latvijā ir sabojāts skaistums, tikai šeit tas ir intensificēts līdz pēdējai vīlītei.
Šīs vēstules īstais iemesls bija pastāstīt par manu darbu, vai ne? Apsolos vairs nenoklīst savās pārdomās, bet gan turēties pie nospraustajām līnijām. Tātad darbs. Es strādāju Sk?nderejas pašvaldības ēkā, vienā istabiņā ar trim galdiem, diviem kompjūteriem, printeri, ventilatoru un ģeneratoru. Pēdīgais ir svarīga ikdienas Kosovas dzīves sastāvdaļa, kam es veltīšu uzmanību nākošajā vēstījumā. Celtnes arhitektūra ne ar ko neizceļas, iedomājieties palielu padomju kultūras namu vai lielu universālveikalu, tik neievērojamas izcelsmes, ka es pat nevaru pateikt, vai tas ir neglīts. Padomju laikos te ir bijis partijas lielveikals. Neticami, ka jebkad šeit bijis vajadzīgs tik liels veikals! Pirmajā stāvā vēl aizvien ir veikals, īstenībā, divi draudzīgi blakuseksistējoši veikali ar līdzīgu preču klāstu, pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm. Es tur vakar nopirku sāli, piparus, vegetu, kā arī cepampulveri. Katra prece bija ražota citā valstī, tādēļ man nācās krietni pamežģīt savas smadzenes, lai saprastu, kas ir kas. Esmu jau apmēram apguvusi "tirgus un restorānu albāņu valodu," tā kā arī bez tulka varu nopirkt diezgan precīzi to, ko vēlos. Pie tam Sk?nderajas veikaliņu darbinieki diezgan labi runā vāciski, jo daudzi no viņiem vēl lielvalsts laikā vai pēc tam, ir strādājuši Vācijā kā gastarbeiteri vai vēlāk uzturējušies tur kā bēgļi.
Katru rītu plkst. 8:30 kopā ar šoferīti Bekimu atbraucam uz pašvaldību ēku (Kuvendi Komunal albāniski), atvedam līdzi lielu bleķa kasti ar formām, kā arī abus pārnēsājamos datorus. Sākumā vedām mājās arī ventilatoru, printeri un ģeneratoru, bet tas bija pārāk sarežģīti, pie tam Komunal ēka tiek diezgan labi apsargāta, cik nu tas šeit vispār ir iespējams. 8:45 vai mazliet agrāk esam klāt, mūs sagaida Petrit, mans tulks, kuru sauc par Language Assistant, kas ir politiskāk pareizāk un tas, kā zināms šeit ir pats svarīgākais, Linda, Gani un Faiks (pirmā meitene, pārējie divi vīrieši). Viņi strādā ar cilvēkiem, kuri grib piereģistrēties vēlēšanām vai arī mainīt savu vēlēšanu iecirkni. Vispirms klientam ir jāuzrāda dokumenti, tad mēs viņu sameklējam datu bāzē datorā, kura tiek uz visstingrāko apsargāta, tā ka man disks ir jāņem sev līdzi pat pusdienas laikā un neviens cits nedrīkst zināt manu passwordu. Tā kā gandrīz visi šeit jau ir piereģistrējušies pagājušajā gadā, tad īpaši daudz darba mums nav. Ierodas dažādi paziņas un cilvēki, kurus mēs lūgtin lūdzam iegriezties. Mani kolēģi saka, ka albāņiem esot ierasts visu darīt pēdējā brīdī un ka sešu nedēļu ilgā reģistrācijas procesa beigās (septembra sākumā) būšot garas rindas. Tad jau redzēs, pagaidām mūsu rekords ir 22 cilvēki dienā. Šorīt ir bijis viens cilvēks, tā nu es, kam jau tāpat ir tikai pārbaudoša un regulējoša funkcija pavadu laiku, rakstot jums. Gaidu jūsu jautājumus un komentārus, jo ir tik daudz stāstāmā, ka negribētos iedziļināties sīkumos, kas man pašai šķiet fascinējoši, bet jūs ne mazākā mērā neinteresē.
Kosovas fascinācijas pārpilnā, bet tik un tā jūsu,
KARĪNA VASIĻEVSKA
kvasilevska@yahoo.com