10. daļa - Kaziņas miskastē

Skatos pa logu. Pie miskastēm rosās kaziņas, tām pakaļ tek zēns ar tieviņu žagariņu rokā. Vakar zem loga dejoja divas meitenes. Jau kuro reizi sev atgādinu, ka nedrīkstu salīdzināt Kosovu ar Latviju, jo šeit es atrodos mazā ciematiņā, bet tur dzīvoju galvaspilsētā. Kas zin, varbūt ārzemnieka, kas mitinās mazā Latvijas miestiņā, iespaidi būtu ļoti līdzīgi manējiem... ?

Kļūst aizvien grūtāk un grūtāk rakstīt, bet šoreiz tā nav latviešu valodas vaina kā Amerikā, un arī tas droši vien bija tikai iemesls. Nē, grūtāk ir būt patiesai, patiesai pret sevi un pret jums. Aizvakar prasīju Jupam, vai viņš vēl aizvien šeit ir laimīgs. " Es pamostos smiedamies", viņš atbildēja. Par sevi to nevarētu teikt. Nē, es nemostos raudādama vai kā citādi bēdīga. Vienkārši man ir iestājusies ikdiena. Nav vairs tās medus mēneša sajūtas, kāda bija sākumā. Skaidri apzinos, ka šeit man ir pareizā vieta, ka darbs, ko varu veikt šeit ir vajadzīgs. Brīžiem vaicāju sev, kāpēc tāda pati sajūta nepārņem Latvijā, kur gandrīz tikpat ļoti nepieciešama palīdzība visādās jomās. Nezinu, vai tam ir kāds sakars ar tautiešu mentalitāti, manām iekšējām problēmām, bet Latvijā manas iekšējās rezerves netiek izlietotas ne pat par 50 %. Droši vien tāpat jūtas vietējie albāņi, kuri strādā starptautiskajās organizācijās šeit par piecreiz mazākām algām nekā starptautiskie vai kuriem darba vispār nav. Nesen tikai paziņots, ka OSCE janvārī izbeigs savu darbību Skenderajā, kā arī vēl divdesmit vietās Kosovā. Apmēram trīsdesmit cilvēki paliks bez darba, kura vietā viņiem vismaz šeit būs neiespējami atrast ko jaunu.

Šovakar ir Democratization Officer Džanfranko atvadu balle. Tikko iepazinuši Kosovas sāpi, starptautiskie palēnām pamet Kosovu, teorētiski atstājot savās vietās labi apmācītus vietējos darbiniekus. Džonfranko ir viens no labākajiem starptautiskajiem darbiniekiem, ko esmu šeit satikusi. Viņa asistents Naims runā ar itāļu akcentu. Viņš šeit ieradās tieši pēc kara, tātad pabijis šeit divus gadus. Viņš runā albāniski un šī gada laikā, ko strādā tieši Skenderajā, ir izveidojis demokrātijas programmu veltītu tieši sievietēm. Garš, gaišmatains itālis, bārdiņu, brillēm un brīvi plīvojošām rokām. Smieklīgi noklausīties viņa radio sarunās, īpaši pusdienas laikā. Grūti jau vienam itālim pieturēties pie NATO diktētajiem noteikumiem. Roger – saprotu vietā, tas labāk iznāk Fricim, tipiskam vācietim. Es saku tipiskam, es bieži ievietoju cilvēkus plauktiņos. "Nestereotipizē cilvēkus!" man jau kuro reizi atgādina Maikls. " Bet mēs visi to darām!" es bikli iebilstu. šādās sarunās mana humora izjūta kaut kur pagaist, izkūp gaisā. Kosovas gaiss palēnām padara mani nopietnu.

Bet tik un tā es neparakstos uz tipiski "nopietnajām" starptautisko sarunām, kas parasti sākās ar serbu un albāņu problēmu apspriešanu un beidzas ar konkrētiem piemēriem no katra profesionālās dzīves. Starptautiskie runā tikai par darbu, arī vietējie ar starptautiskajiem runā tikai par darbu, jo droši vien domā, ka šie ne par ko citu nespēj domāt. Skenderajas administrators (izkaltis vīriņš ap sešdesmit, cēlies no Bangladešas, bijis draugos ar māti Terēzi, par kuru gan nekad nav zinājis, ka viņa bijusi albāniete), ar kuru vakar pusdienoju Policijas iecirkņa restorānā (vienīgajā, kuru starptautiskie šeit atzīst), man sacīja, ka viņam patīkot ar mani runāt, jo es atšķiroties no pārējiem rietumniekiem. Viņš neteica, ka tas ir labi vai slikti, vienkārši teica, ka viņam patīkot ar mani runāt. Mēs runājām par jogu, ar ko viņš iemācījies nodarboties, dzīvojot Indijā. "No grāmatām neko nevar iemācīties, vajadzīgs labs skolotājs, kas parāda pāris pozas... Ar pāris pozām pietiek."

Skenderajas administrators ir ANO ( un līdz ar to starptautisko) galvenais pārstāvis Skendrajā. Kopā ar Ramadanu Gashi, pagājušajā gadā ievēlēto vietējo pašvaldības vadītāju (parasti sauktu par mēru) viņi pieņem vai vismaz monitorē galvenos pārvaldes likumus Skenderajā. Līdzīgi tiek pārvaldīti arī pārējie Kosovas rajoni. Man vēl nav īstas skaidrības, kāda būs asambleja, kuru ievēlēs 17 novembri (kuras vēlētāju sarakstu mēs gatavojam), bet tās pamatfunkcija būs aizstāt starptautiskās pārvaldes struktūras ar vietējām. No 120 vietām, divdesmit tiks automātiski piešķirtas minoritāšu pārstāvjiem, serbiem, čigāniem (Roma), Aškali (albāniski runājoši čigāni), Gorani, nevaru viņus visus patreiz atcerēties. Pag, tētis man esot nopircis biezumbiezu vēstures grāmatu, tā kā pavisam drīz jūs zināsiet vairāk par Kosovas vēsturi un politiku nekā jebkad būtu sapņos rādījies. Tātad 20 vietas ir rezervētas un par 100 vietām cīnīsies vietējās partijas. Nav vēl zināms, vai vietējie serbi piedalīsies. Reģistrēties viņi reģistrējas kūtri. Arī tās četras partijas, kas iesniegušas savus pieteikumus, tos nav pareizi noformējušas (nepietiekoši daudz parakstu vai arī nav iemaksāta pareizā summa). Bet starptautiskie ir pacietīgi. Nav nekāds brīnums, ņemot vērā ANO parasto pasīvo, nogaidošo lomu. Arī reģistrācijas laiks droši vien tiks pagarināts, bet par to pagaidām oficiāli nedrīkst runāt. Tā kā jūs zināt noslēpumu, kas nav pat zināms maniem albāņu kolēģiem. Viena no priekšniecības prioritātēm! (par maniem piedzīvojumiem vadības rindās nākošajā vēstījumā, jo tā nu gan ir vērā ņemami aizraujoša tēma).

Man liekas, ka es saprotu, ko domāja administrators, sacīdams, ka es esmu citādāka.. citādāka nekā rietumnieki. Rietumnieki nekad nav dzīvojuši laikā, kad apkārtējā situācija mainās ne dienām, bet stundām. Vienu dienu tu pat skaidri nezini, kas tā brīvā Latvija īsti bijusi, otrā dienā tev pie zilās skolas formas krūtīm kopā ar pionieru kaklautu rēgojas auseklītis, trešajā – visa krastmala nokaisīta sarkanbaltsarkaniem karogiem un cilvēku tūkstošiem, ceturtajā un piektajā dienā tu pārtiec no kartupeļiem, sestajā dienā tu jau pazīsti kādu, kas ēd no zelta šķīvīša utt., utt., līdz kādu dienu... tu pats... nokļūsti zemē, kur tev priekšā tiek nolikts zelta šķīvītis un pārējie ēd kartupeļus vai, kā šajā gadījumā, papriku. Papriku ar tomātiem, papriku piena mērcē, marinētu papriku salātu vietā....

Protams, es esmu muļķe, bet jūtos neērti ... it kā vainīga katru reizi, kad izvelku savu mobilo telefonu. Tāds te ir tikai retajam, jo to var dabūt tikai pa blatu. Jā, jā, tāds šeit tas kapitālisms! Lieta tāda, ka mobilo servisu šeit nodrošina Alkatel, Monako firma, kura piedāvā priekšapmaksas kartes, kuras ir neiespējami dabūt, jo pieprasījums ir daudz lielāks nekā telefonu numuru skaits, ko šī firma var apkalpot. Arī tagad bieži vien ir neiespējami sazvanīt Alkatel telefonus, kuru numuri sākas ar 44. Ja zvana no ārzemēm, priekšā jāliek Monako kods.... diezgan absurdi, ne? Kaut kur atgādina bēdīgo Latvijas monopola stāstu. Ja izdodas nopirkt SIM karti, tad atjaunošanas kartes dabūt ir vienkārši. Puikas tās tirgo lielākajās pilsētās uz ielas. Mitrovicē darbojas arī Serbijas mobilais servis Mobtel, tā kā jāuzmanās, lai neiegrābtos nepareizajās kartēs. Savu SIM karti izšmaucu ar šarmu un pazīšanos. Antigona, ANO darbiniece ierunājās, ka pārdod savu telefonu, ko Shervins aprakstīja kā liela izmēra ķieģeli (pašam viņam te tik ļoti iecīnīta mazā, salokāmā motorolla, kurā par numurus var ierakstīt kopā ar balsī nosauktu vārdu un nav jāspiež pat ne podziņa. Latvijā tāds bija tikai mana kora diriģentam, kas droši vien justos personīgi aizvainots, uzzinot, ka tāds šeit Kosovā ir modes lieta, bet ne jau par to ir šis stāsts. Tātad, es sacīju Antigonai, ka labprāt nopirktu viņas telefonu, ja man būtu SIM karte, mazliet blēdīgi, ne, ņemot vērā, ka SIM kartes ir patiešām neiespējami dabūt (Džanfranko, piemēram, sacīja, ka mēģinājis tādu iegādāties pēdējos astoņus mēnešus... .neveiksmīgi...) "Labi, iesim uz pastu, man priekšnieks pazīstams (es viņam nekad nelieku gaidīt, kad viņš nāk pie administratora) un palūgsim vienu karti." Es, neko, mēģināts jau nav zaudēts. Nākošajā dienā es smuki apģērbjos, uzkrāsojos un mēs dodamies iekarot lielāko blata centru Skenderajā, vietējo pastu, kas, kā izrādās, ir tepat pāri ielai. Kabinetā sēž pusmūža vīrs, visos kaktos stāv zaļie augi, gumijkoki un palmas, kaut ko tādu šeit redzu pirmo reizi. Izsakam pa komplimentam augiem. Antigona runā, es tikai mulsi smaidu un izmetu pa albāņu "mir" (labi), jo tiek jautāts, kā man iet un kā man šeit patīk. Saruna nav gara, vīrs tikai paskatās uz mani no uzaču apakšas, pasaka, ka es esot pirmā starptautiskā sieviete, kas esot skaista un saka, lai nākošā rītā nākot pēc kartes. Visu dienu jūtos kā uzvarētāja.... Jāatzīst, ka dažreiz arī tradicionālām metodēm ir savas priekšrocības....

Tā nu man jau pāris nedēļas ir mobilais telefons, Antigonas ķieģeli vēl neesmu nopirkusi, jo viņai vēl nav mazāka tā vietā, tomēr esmu sazvanāma pa telefonu +377-44196309, jo daudziem ir nopirkti telefoni SIM kartes gaidās un tad nu vienu no tiem es esmu aizņēmusies. Tā nu es jūtos vainīga vai katru reizi, kad mans telefons zvana un ne īpaši labprāt atklāju vienkāršo veidu, kādā to ieguvu, jo pārējie gadiem ilgi raksta pieteikumu pēc pieteikuma.

ārzemnieki zibina mazās motorollas, braukā baltos džipos ar UN vai OSCU uz sāniem, saņem astronomiskas summas (vismaz salīdzinājumā ar vietējiem), ēd pusdienas Policijas iecirkņa restorānā un sūdzas, ka tur nevar dabūt ūdeni bez gāzes... jau trešo reizi prasot vienu un to pašu... ārzemnieki atbrauc uz pāris mēnešiem, gadu, diviem... un nepaspējuši pilnībā izprast Kosovu un atrast kādu tieši šai vietai piemērotu risinājumu, dodas prom, uz nākošo misiju, Austrumtimoru, Āfriku.... Klīst runas, ka Maķedonijā būšot laba misija, tur, kā nekā, patreiz karo.... Katrs konflikts, karš, revolūcija... nezīmē potenciālu nākošo misiju (mission), vārds, kura nozīmi es vēl līdz šim neesmu pilnībā sapratusi.

Jūtu, ka manos vārdos ieskanas nevajadzīgs rūgtums un tāpēc beidzu. Patiesi nav pareizā risinājuma Kosovas situācijā, tāpat kā nav pareizā risinājuma Latvijai, Austrumtimoram, Maķedonijai.... Dzīve ir pirmizrāde, kurai nav mēģinājuma. Viss ir jādara pirmo un vienīgo reizi.