11. daļa:  Dubļi, suņi un sestdienas Turičevcā

Arī centrā iegriežas aizvien vairāk skolēnu, daži pat ir 18 gadus veci, bet citi vienkārši nezina, ka vēlēt drīkst no 18 gadu vecuma, tā nu mēs viņus sūtam prom. Citi atnāk ar mātes un tēva dokumentiem, jo ģimenes locekļi ar tādu pašu uzvārdu un adresi var pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Bet mainīt kaut ko, piemēram, pierakstīties vēlēšanu iecirknī, var tikai katrs personīgi. Tāds rietumnieku izdots likums, kas šeit šķiet pilnīgi neizprotams, jo ģimenes galva, ierodoties pilsētā (bieži vien pirmdienā, jo tad ir tirgus diena), izpilda visas administratīvās prasības. Uzzinot, ka viņi nevar neko mainīt savu ģimenes locekļu vēlētāja statusā, ģimenes galvas (piecdesmit, sešdesmit gadīgi vīri, varbūt arī jaunāki, jo cilvēki šeit izskatās vecāki par saviem gadiem, bieži esmu šokā, pārbaudot dokumentus, jo melnzobaini, saules sakrunkoti pusmūža veči, izrādās puiši gandrīz manos gados) bieži kļūst ļoti nikni. Bet albāņi visu patur pie sevis nekad nesūdzas, ja nu vienīgi kādreiz diskutē skaļākā balsi, bet tas parasti neliecina par konflikta situāciju. Viņu mentalitāte ir šajā ziņā līdzīga latvieša "dzimtcilvēka" mentalitātei. Jāsaka, ka tas var dažreiz patiesi kaitināt. Vidusmēra darbinieks nav spējīgs pieņemt nekādus lēmumus, vienmēr prasa, kas un kā būtu jādara. Pat Linda uz jautājumu, kur tu gribētu braukt (ar riteni, jā man arī šeit jau ir ritenis, gandrīz tāds pats kā Latvijā, nopirku no tēta kolēģa Artūra, kas ar to bija izbraucis trīs reizes. Tētis un Artūrs 30. septembrī brauc prom un patreiz nodarbojas ar pakošanos un dienu skaitīšanu), parasti atbild, "as you want (kā tu gribi)!" , kaut gan es zinu, ka ne vienmēr viņa piekrīt maniem lēmumiem un albāņu sabiedrībā noteikti iebilstu. Par šo absolūto neizlēmību man pirmo reizi lika aizdomāties Diāna no Scottish Charities (skotu humanitāro organizāciju), kas, kā izrādās, ir otra starptautiskā sieviete, kas dzīvo Skenderajā, salīdzinot pārējos Balkānu iedzīvotājus (viņa ir divus gadus (arī kara laikā) braukājusi, izvadājot humāno palīdzību Bosnijā) ar albāņiem.

Ja es nezinātu, ka Diāna ir skotiete, es domātu, ka viņai ir šausmīgs akcents angļu valodā. Viņa strādā dienu un nakti, jo ir mazas, nebirokrātiskas organizācijas vienīgā pārstāve, kas nozīmē, ka viņai nav jāgaida, kamēr simts dažādas institūcijas izlems, kā būtu labāk (kā tas notiek OSCE un ANO), bet viņa pati iet un dara, pie tam viņai par to neko nemaksā, tikai nodrošina ar dzīvokli. Jautāju, kā viņa pirmo reizi nonāca Balkānos, uz ko saņēmu parasto starptautisko atbildi: "Man vienkārši bija kaut kas jāmaina savā dzīvē!" Viņa bija piecus gadus nostrādājusi Skotijas operā, darbā, kas palēnām sāka apnikt, jo nepiedāvāja nekādas izaugsmes iespējas, kad viņa pieteicās vadīt smago mašīnu, kas izvadāja humāno palīdzību Bosnijas kara laikā. Diāna katru vakaru brauc uz Mitrovicu pārbaudīt emailu, un es varu viņai piebiedroties, ko gan esmu darījusi tikai reizi. Tas mani uzreiz padara it kā brīvāku, jo dzīvošana atšķirtībā no moderniem sakaru līdzekļiem nav mana mīļākā nodarbošanās.

Dzīvojam atšķirtībā arī no asfaltētiem ceļiem, kas jo īpaši traucējoši šķiet tagad, kad gandrīz katru dienu līst. Mirkstam dubļos līdz ausīm. Pēc maniem ikdienas 300 metriem līdz Field Office (pagaidiet, patreiz notiek diezgan interests notikums, Faiks, kolēģis, kas teorētiski regulē rindu, kuras nav, patreiz pielūdz skaistas meitenes bildi ļoti pareizticīgā veidā... interesants musulmanis, kas nekad nav bijis mošejā...) tātad kurpes ir jātīra katru reizi pēc iziešanas uz ielas. Vislabāk ir staigāt zābakos, tādos milzīgos armijas kirzavikos (vai kā viņus sauc). Piektdien izbraucu nelielu līkumiņu ar riteni, notašķījos no galvas līdz kājām, bet ... labi, manam ritenim nav dubļu aizsarga. Visārprātīgākais ir ceļš uz Mitrovici. Sākot ar grieķu kontroles posteni līdz Mitrovices robežai ir vienas vienīgas grambas. Dažreiz brīnos kā grieķi var tur dienām sēdēt, savu baltzilo karodziņu vicinādami (jo mazāka un neietekmīgāka valsts, jo lielāks karogs) un pilnīgi neko nedarīt, lai salabotu ceļu vismaz savā posmā. Jā, bet tad viņiem droši vien būtu jādomā par ātrumu samazinošiem izciļņiem (t.s. speed bumps, ceru, ka vismaz angliski esmu to uzrakstījusi pareizi), bet tagad mašīnas pašas par sevi uzmanīgi un zinoši samazina ātrumu jau pāris metrus pirms kontroles posteņa. Ļoti praktiski šie grieķi!

Neskatoties uz dubļiem, Skenderaja ir apgabala centrs. To es tagad zinu droši, jo, sākot ar manu brīvo sestdienu, kad pie Abijas (manas aizvietotājas) centrā neienāca neviens cilvēks, mēs sestdienās strādājam mazā ciematiņā, kur šogad ir atvērts vēlēšanu iecirknis un automātiski neviens nevar tikt piereģistrēts. Tieši šeit ģimenes galvas dusmojas visvairāk, kad nevar izdarīt nekādas izmaiņas. Viņu ļaudis strādājot uz lauka vai ņemoties pa māju ar bērniem un viņiem neesot laika brauķelēt pa pasauli, lai piereģistrētos vēlēšanām.

Ciema nosaukums ir Turičevcs. Tas atrodas apmēram divdesmit piecu minūšu attālumā no Skenderajas. Brauciens saulainā sestdienas rītā pa līkumaino un šauro (protams, arī caurumoto) ceļu ir patīkama pārmaiņa. Pirmajā sestdienā ierodamies pie aizslēgtas skolas, modernas, noplukušas celtnes, Latvijas lauku skolas lielumā. Manas uzacis saceļas bišķi augstāk, uzzinot, ka šajā skolā mācās ap 3000 skolēnu. Pārbaudu savu radio, kas līdz šejienei nevelk. Ciemā nav arī neviena telefona. Pirms kara esot bijis pastā, bet tagad... Par tādu greznību kā mobilā telefona zona, nav nemaz ko sapņot. Labi, ka mašīnas radio ir spēcīgāks, bet tas nozīmē, ka Fricim vai Bekimam visa diena jāpavada ar mums, kas ne vienu, ne otru īpaši neaplaimo.

Atslēdzot viegli pieslēgtās durvis, kuras liekas varētu ar kāju atspert, cauri putekļu mākonim paveras gaiši zilas sienas, koridorā sakrauti dzelteni krēsli, kreisajā pusē izsisti pāris caurumi. Tur tiekot taisītas tualetes. Skolai jāsākas pēc nedēļas. Abi ar Frici skeptiski saskatāmies. Mums ierādītā klases telpa ir lielāka nekā mūsu ierastais kambarītis, tajā ir arī vairāk krēslu, kas vēlāk, ierodoties ģimenēm un pat dzimtām, izrādīsies ļoti noderīgi. Ārējo sienu grezno dēļu konstrukcijas, kam laikam vajadzētu pildīt plaukta funkcijas. Steidzu atvērt logu, jo liekas nosmakšu putekļos, bet svaigā gaisa privilēģiju mēs nebaudām ilgi, jo jāiedarbina ģenerators (Turičevcā elektrība esot dažreiz uz pāris stundām, jautāju, vai dažreiz nozīmē reizi dienā vai reizi nedēļā, uz ko saņemu atbildi, ka to nu nekad īsti nevarot zināt), kas skaļumā varētu sacensties ar maza izmēra traktoru. Vienīgajā veikalā nopērkam maizi, desu (vīriem taču ir jāiestiprinās) un kazas sieru (made in Germany), vietējie mums piegādā plūmes, dzeram kokakolu, manu kolēģu iemīļoto dzērienu. Pusdienas laikā neveramies ciet. Pagājušajā sestdienā, kad bija vairāk cilvēku, viltīgi mēģinājām izlikt zīmi ar paziņojumu, ka no 12:45 līdz 13:45 ir pusdienas laiks. Ciema iedzīvotāji, pie tādiem sarežģījumiem nepieraduši, turpināja vien nākt iekšā, nemaz neapvainojās redzot mūs ar pusapēstu olu mutē, bet pagaidīja, kamēr mēs noslaukām rokas un dodamies pie kompjūtera.

Kad pirmais sašutums ģimenes galvu starpā bija norimis un mēs bijām vienu reizi nosoļojuši pa galveno ceļu turp un atpakaļ, sāka ierasties līdz malām piebāztas mašīnas ... pa vienai mašīnām, pa divām, sākām gaidīt arī traktorus, bet pagaidām – nekā. Vecākas, izplūdušas sievietes platās, puķainās biksēs, kas sākas kā svārki, bet apakšā savilkti kā bikses, lakatiņiem galvās, jaunāka gada gājuma sievietes, liekas, ka uzpucējušās šādam izbraukumam par godu, dažām uzkrāsotas acis, daudzām pie rokas, pie svārkiem, klēpī -- bērni.... un tad... izglītotā pilsētas bērna pirmais šoks! Tikai retā no vecākā gada gājuma sievietēm var pārrakstīt savu vārdu, vīrieši visi kaut kā drebelīgi uzloca savus iniciāļus uz papīra, bet turku biksēs tērptās sievietes tikai mulsi pakrata galvu. Es cītīgi nopētu katru sievieti, mēģinot uzminēt, vai viņa mācēs parakstīties. Laikam manas acis ir mazliet par uzkrītoši platām, kad viena jauna sieviete (dzimusi 64. gadā kā vēlāk izrādās) nevar parakstīties. Viņa redz manu izbrīnu un nokaunas, viņas vīrs kaut ko saka Lindai, es lai vairāk neizraisītu nepatīkamas situācijas, novēršos. Pēc tam Linda man atstāsta, ka vīrs esot sacījis, ka, būtu zinājis, ka viņa neprot rakstīt, nebūtu šo precējis. Man ir tādas dusmas! Saku, ka vajadzēja tūlīt iztulkot, jo es būtu viņam pateikusi, lai iemāca, vai lai tik daudz nerunā. Vēlāk ierodas vēl jaunākas sievietes, kas neprot rakstīt, manā vecumā, vai pat jaunākas (jaunākā 83. gadā dzimusi meitene). Es zinu, zinu, ka arī Latvijas laukos cilvēki droši vien neprot rakstīt, bet ... savu vārdu uzrakstīt !!! .... diez kā ir Latvijas laukos? .... droši vien es dzīvoju ilūzijās par Latvijas izglītības līmeni, bet varbūt arī nē, jo, cik atceros, pirms kara mēs bijām vienā no pirmajām vietām pasaulē pēc studentu skaita uz iedzīvotāju daudzumu.

Braukšana uz Turičevcu, kā arī nākošā brauciena apspriešana mūsu kolektīvā ir izvērsusies par tādu kā savdabīgu ekskursijas veida izpriecu, tā, piemēram, šodien Faiks ierosināja parunāt par to, ko ēdamu mēs ņemsim līdz nākošo reizi. Faika mīļākais teiciens ir "Ai emm hangri (katrs vārds uzsvērts), Karinna!" To viņš saka gan pirms, gan pēc pusdienas laika. Jo īpaši viņam garšo pica. Piedāvājot kaut ko ēdamu, reta ir reize, kad viņš atsakās.

Otrajā Turičevca sestdienā Gani un Linda mūs mieloja ar tradicionālajiem albāņu ēdieniem – fli (kaudzē sakrautas, treknas, milzīga diametra plānas pankūkas ar biezpienu pa vidu) un mantija (mazi apaļi pončikiņi, kas gan ir mazāk trekni), pagājušajā reizē bija arbūzs ( vai jūs zinājāt, ka Japānā arbūzs var maksāt vai visas 200 markas??? Kaimiņi ANO strādā puisis no Japānas, kā arī viens indiešu izcelsmes amerikānis no San Francisko, tā kā emaila pārbaudīšana tur ir palikusi nedaudz interesantāka, jo vismaz man nav visu laiku jāizliekas, ka es nesaprotu, ka tā kabineta galvenais mani aicina ciemos pie sevis). Blakus ir basketbola laukums, kurā es mācījos atmuguriski noparkot Friča mašīnu (Linda to varēja izdarīt daudz labāk, albāņiem diezgan neraksturīga īpašība, jo braukšanas likumu ievērošana nav viņu stiprā puse. Pa ceļiem traucas visādu izmēru mersedesi, BMW, audi, volvo ar dažādu valstu numuriem (pārsvarā – Vācija, Šveice, ir arī Zviedrija, arī Kosovas un ziemeļos – Dienvidslāvijas), ir arī pa žigulītim un ņivai, bet nu ar braukšanu viņi neizceļas, apstāties var jebkurā laikā un vietā, pagriezienā iebraukt steidzas viens par otru ātrāk, neievērojot nekādus likumus, pagriezienu rādīšana ir lieka greznība, labāk kārtīgi uzpīpināt, sākot apdzīt. Pa ceļiem bērni lielā ātrumā traucas motociklu mugurā. Pēc kara bērni esot arī braukājuši ar mašīnām. Kosovas starptautiskā pārvalde patreiz neizdod braukšanas apliecības, tāpēc daudzas apliecības ir viltotas, nopirktas melnajā tirgū. Ir atļauts braukāt ar apliecību, ka ir pabeigta autoskola. Dokumentus neizsniedz tāpēc, ka vēl nav izsniegti paši svarīgākie personību apliecinošie dokumenti t.s. UNMIK kartes. Uz šādas kartes trijās valodās (albāņu, serbu, angļu) izsniegšanu mani kolēģi gaidījuši 14 mēnešus. Līdz 17. novembrim, kad notiks vēlēšanas ( starp citu tieši vienu dienu pēc Ramadāna sākšanās), visām UNMIK kartēm jābūt izsniegtam, bet neviens normāli domājošs cilvēks tam netic. Daudziem, kuri nāk uz mūsu centru, nav nekādu dokumentu, jo vai nu kara laikā, vai pēc UNMIK kartes pieteikuma iesniegšanas viņu dokumenti vai nu atņemti, vai kā citādi iznīcināti. Tā nu diezgan paradoksāli iznāk tas, ka mēs par personību apliecinošiem dokumentiem bieži pieņemam viltotas braukšanas apliecības.

Daļēji nemākulīgā braukšana, daļēji albāņu naids pret suņiem (to te ir tik daudz un tie pārnēsā slimības, pati redzēju, kā viena sieviete ar riebumu sejā ar kāju bakstīja manu sunīti, bet par to vēlāk) ir vainojams tajā, kāpēc uz ceļiem visās malās guļ suņu līķi, kurus neviens nesavāc. Arī izdzīvotāju mašīna notrieca uz ceļa pie Field Office, kur mašīnas nevar pabraukt ātrāk kā ar 10 km stundā. Nedēļu pēc izdzīvotāja nāves mūsu pagalmā parādījās pasaulē jaukākais kucēns, brūngans putnu sunim līdzīgs radījums baltu priekšējo ķepiņu, viņš bija patiesi burvīgs un sestdienas vakarā es viņā taisni vai iemīlējos. Maikls un Jups akmens cietām sejām liedzās vispār pievērst sunim jebkādu uzmanību, jo viņš atkal tiks sabraukts vai kaut kā citādi aizies bojā. Es sev nosolījos, ka nekas tāds nenotiks, atblusoju mazuli, pabaroju (viņš rija kā traks!) ar vistas pastēti un baltmaizi, jo neko citu te nevar dabūt. Veikalā prasīju kaut ko priekš suņa. "Mums nekā nav!" " Kā ar pastēti?" Pārdevējs bija pilnīgā nesaprašanā " Sunim?" Sarunāju sunītim (ko es tā arī saucu, par SUNI) veterināro ārstu un .... nākošā dienā viņš bija pazudis, izmeklējos visās istabās, caurumos pie durvīm, pilnīgi visur, bet sunītis bija pazudis, kā zemē iekritis, jo sabraukts viņš nebija. Neviens nezināja, kur viņš ir. Tikai vēlāk uzzināju, ka sunītis ielikts mašīnā, aizvests un izsviests kaut kur attālā ciematā, jo mūsu apkopējai nepatika, ka viņš pats no sevis nezināja, ka nedrīkst kakāt māja. Man bija sunīša tik žēl, bet neko darīt, atrast es viņu vairs nevaru, vienīgi domāju, ka varbūt viņa dzīvē ir bijušas pāris jauki vakari manā siltajā klēpī. Kosovas suņos labāk neiemīlēties...