Kosova:

3. daļa Albāņu valoda, Prekaz, Adem Jashari

Sveiciens visiem lasītājiem! 

Man tik ļoti gribas pastāstīt par savu vakarvakara piedzīvojumu, ka es kā mazs bērns ar lielu noslēpumu nevaru nociesties un sākt ar ievadu, gribas tūlīt ielekt stāstā par manu ekskursiju (ja tā to var nosaukt) uz netālo visā Kosovā pazīstamo, varbūt pat slavenāko ciemu Prekazu un vareno Jašari (Jashari) dzimtu.. Tieši tādēļ vēl jo vairāk ieteicams būtu sākt ar kaut ko citu, piemēram albāņu valodu un pēc tam palēnām sākt manu stāstu. Pirms ierados Kosovā vienīgais, ko zināju bija tas, ka albāņu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu grupas, bet ir vienīgā savā atzarā, likās, ka to būs ļoti grūti saprast, nerunājot nemaz par iespēju kaut ko pateikt. Tagad divas nedēļas vēlāk (jo valodu es sāku mācīties tikai Sk?nderajā), es jau varu saprast ikdienas jautājumus un iepirkties, nevienmēr norādot uz precēm ar pirkstu. Interesantākais burts albāņu valodā ir "?", kas izklausās kā cietais "i" krievu valodā, bet teikuma beigās to neizrunā. Pavisam albāņu valodā ir 36 dažādi burti, divi dažādi "’c" tāpat kā serbu un horvātu valodās un neviens man vēl nav spējis izskaidrot, kur tieši slēpjas atšķirība, "q" esot mīkstāks pa "?", bet manām biezajām latvietes ausīm to nesadzirdēt. Sekojošās rindas es vakar uzrakstīju, cenšoties pēc iespējas atdarināt skolas grāmatas. Tas ir stāsts par manu darba kolēģi Lindu, starp citu vienīgais albāņu vārds, kas līdzinās kādam, ko es iepriekš esmu dzirdējusi. Te katram ir savs mēli mežģījošs un lai atcerētos simtreiz atkārtojams vārds (Selvete, Haxi (Hadži), Bekim, Bedri un grūtākie, kurus es vēl neatceros). Tātad spriežiet paši:

Linda ka njezet e nj? vjet. Ajo ?sht? studente n? Mitrovic?. Ajo jeton n? Sk?nderaj n? Drenic?. Ajo lexon libra dhe d?gjon muzik?. Asaj i pelqen? t? bisedoj me shoket e saj n? restoran "Donnitta." Skoket e saj jan? Antigona, Linda, Arbrora, G?zime, Petrit, Basri, Naim the shum? t? tjer?. Linda ka nje mot?r dhe dy v?llezer. Motra e saj quhet Jehona, dhe v?llezerit e saj quhen Jeton dhe Kushtrim. Linda ?sht? m? e vjet?r.

Tieši Linda mani aizveda uz Prekazu. Viss sākās ar to, ka es visu pagājušo nedēļu veltīju grāmatas par Kosovu lasīšanai. Tajā bija apkopoti dažādi raksti, sākot ar Miloševicu un beidzot ar Hashimu Taqi (Tači, Kosovas atbrīvošanas armijas U?K dibinātāju, tagad Kosovas demokrātiskās partijas vadītāju. Varat apmēram iedomāties, cik demokrātiska ir partija, kas būtībā ir pārveidota armija, kas pirms pieciem gadiem vēl tika uzskatīta par nemiernieku, teroristu vienību. Starp citu gandrīz visas partijas Serbijā arī nes demokrātijas vārdu savā nosaukumā. KDP Sk?nderajā ir vispopulārākā un šīs dienas stāsts izskaidros, kāpēc. Viņu tuvākie konkurenti ir LDK (Kosovas demokrātiskā līga), ar 1991. gada ēnu valsts prezidentu Rugovu priekšgalā. Rugovas politika aizvien bijusi pacifistiska, tāpēc daudzi viņu tagad vaino tajā, kas Kosovā notika 1999. gada kara mēnešos, kā arī pirms tam.) Tātad es lasīju šo grāmatu, kura bija 500 lpp gara un aizraujoša. Kad Linda man jautāja, par ko ir šī grāmata un es, lai lieki neiegrimtu paskaidrojumos, kāpēc Miloševiča vārds uz vāka uzrakstīts kā pirmais, sacīju, ka tā es labāk saprotu, kas Kosovā ir noticis un starp citu pastāstīju, ka te ir stāstīts arī par Drenices apgabalu, jo īpaši par ciemu Prekazu un Jašari ģimeni. Lindas acis uzliesmoja, goda vārds, uzliesmoja, un tā viņas vēl liesmos daudzas reizes, kad viņa stāstīs par desmitgadīgo zēnu, kas ar automātu nogalināja daudzus serbu karavīrus un par paveco sievieti, kas cīnījās kā vīrs. " Prekaz, vai tu gribi uz turieni aizbraukt? Mana labākā draudzene ir precējusies ar Viņa dēlu! Viņi ir ļoti, ļoti labi cilvēki" Teicu, ka esmu redzējusi pieminekli, kurā iekalti apmēram 50 cilvēku vārdi un sejas, kas gāja bojā 1998. gada marta slaktiņā Prekazas ciemā un ļoti gribētu aizbraukt uz Prekazu.

Piemineklis atrodas krustcelēs, iebraucot Sk?nderajā. šis slaktiņš Kosovas iedzīvotāju prātā saistās ar Jashari ģimenes vārdu, jo tika orientēts uz šīs ģimenes iznīcināšanu. Tajā gāja bojā Adems Jašari, kurš tiek uzskatīts par vienu no U?K (Kosovas atbrīvošanas armijas) dibinātājiem. Man ir grūti patreiz pateikt, cik daudz tieša sakar viņam bija ar KAA, bet svarīgākais ir tas, ka Kosovas albāņu starpā Adem Jašari vārds tiek daudzināts kā svētā un uz viņa mājas sienas karājas viņa portrets, virs kura ir rakstīts: "Es esmu dzīvs." Šķiet, ka īpaši organizēta pretošanās kustība Kosovā nav bijusi līdz pat 1997/98 gadam. Neviens Kosovā nevēlējās piedzīvot Bosnijas iedzīvotāju likteni. Arī Adems Jašari manā gudrajā grāmatā pēc līdzgaitnieku vārdiem aprakstīts, kā liels, ūsains vīrs, kam patika piedzerties un iet šaut serbus. Vēsture tomēr iegrozījās tā, ka viņš (jo īpaši pēc1998. gada marta slaktiņā Prekazas ciemā) kļuvis par nacionālo varoni un viņa un viņa ģimenes locekļu kapi par nacionālo svētceļojumu vietu. šīs trīs dienas martā (5. – 7.) nodedzināja jebkādus pacifistiskās pretošanās tiltus Rugova bija uzcēlis vai jebkad taisījās celt. Pēc šī notikuma pretošanās kustība kļuva nenovēršama, jo īpaši ņemot vērā to, ka, sākot ar 1997. gadu no tuvumā karojošās Albānijas Kosovā bija ieplūduši ieroči. Kalašņikova automātu varēja nopirkt par $10.

1998. gada 5. martā serbu militārās vienības ar tankiem un citu bruņu tehniku pa vienīgo dubļu ceļu ieradās Prekazas ciemā, kas atrodas piecu minūšu gara mašīnas brauciena attālumā no rajona centra Sk?nderajā. Linda atceras, ka Sk?nderajas iedzīvotāji (arī viņas ģimene) nav uzdrošinājusies iziet no mājas, tikai klausījusies bumbu sprādzienos. " Ne tā kā karā," viņa sacīja, " Bet tepat blakus, bum, bum, bum, bum." Cilvēki runājuši dažādi. Divu neveiksmīgu mēģinājumu dēļ,. kuros Adems Jashari esot izdzīvojis. šoreiz neveiksme netika pieļauta, jo serbu esot bijis daudz, par daudz, tā Linda savā aprautajā angļu valodā. Viņas acis ik pa brīdi saraujas, liekas, ka viņa sāks raudāt, bet nē, pārāk bieži ir stāstīts šis stāsts.

Pa šauro, putekļaino ceļu mēs iebraucam Prekazas ciemā, kur apstājamies pie mājas, kura pussagrauta ir ieslēgta dzelzs stalažās, tikai vēlāk jau Adema Jašari mājās ievēroju, ka sienas ir ložu izcaurumotas, kā "Ķekavas baznīcā, tikai simtreiz vairāk. Te viss atstāts kā toreiz. Pie mājas piemineklis diviem trīsdesmitajos gados dzimušiem Jašari dzimtas pārstāvjiem. Mūsu grabošajam Pežo (tipiska albāņu ģimenes mašīna, maza un dzīves redzējusi) blakus apstājas spīdīgi melns džips. No tā izliecas vienīgais dzīvs palikušais Adema Jašari dēls. Viņš sarunājas ar Lindu, tad aizbrauc tālāk. Mēs dodamies uz klusu kapsētu, pie kuras plīvo sarkanie karogi. Tā drīzāk izskatās pēc aploka, uz kuru ved gara dēļu laipa. Pie tās mierīgi gremo divas gaiši brūnas (alpu, vismaz tā man apgalvoja zinātāji, par kuru zināšanām es nevaru galvot) govis. Govis šeit ir atsevišķs stāsts, tāpēc šoreiz pārvietosimies pa laipu uz priekšu. Kreisajā stūrī milzīgiem vainagiem un mākslīgiem ziediem (īstos ziedus Kosovā esmu redzējusi tikai pļavā, pie Policijas skolas vai centra, viesnīcas Grand un pie dažām mājam, bet nekad iekšā vāzē) apkrauts otrais kaps pēc kārtas. Tas ir Adema Jašari kaps. šeit guļ arī viņa brālis, tēvs, māte, sieva, bērni, brāļa bērni, visi Jašari, tikai retais kaps nes citu uzvārdu. " Ar viņu es kopā gāju skolā, pirmajās klasēs" saka Linda, "un šie bija mana tēva skolēni, 10. gadi veci, un šie, un šie un šie…." Kamēr mēs apstaigājam apmēram 50 kapu kopiņas, ierodas vietējie ANO darbinieku kopā ar japāņu žurnālistu, vēl viena ģimene. Pulkstens ir 19:00, bet cilvēki plūst un plūst. Katru svētdienu te esot pilns… Jašari vārds ir pazīstams visā Kosovā.

Dodamies tālāk uz Jašari mājas pagalmu. Tur stāv 5 metrīgs balts Adema Jašari krūšu tēls. Pie sienas Jašari tēvs un viņa divi dēli, viens no tiem Adems. Māja ir milzīga, bet tas šeit ir ierasts, jo dzimtas bieži vien dzīvo kopā. šajā mājā dzīvojuši vairāk kā divdesmit cilvēku. Tagad blakus uzceltajā māja dzīvo deviņi, pie tam vismaz divi no tiem ir jaunpienācēji. Melni putni sapulcējušies uz stalažām, pie blakus mājas, kas ir tradicionāla albāņu saieta māja priekš vīriešiem, stāv pamests traktors. Šī vairs nav māja, bet muzejs. Tā ir iekonservēta vēsture. Aiz mājas augļu dārzs un nopļauta pļava. Zēni spēlējas ar suņiem. Šī ir pirmā reize, kad Kosovas parasto kraņču (suņi atkal ir savs stāsts) vietā redzu īstu vācu aitu suni.

Pēc māju apskates, pēc Lindas stāstiem, mēs dodamies tālāk, tur stāv jaunuzcelta māja, tās pagalmā mums nāk pretī brūni iedegusi meitene, mazliet neuzticīgu skatu, sarāvusies. Tā ir viena no divām izdzīvojušām meitenēm (nezinu, cik bērnu Ademam Jašari bijis, bet šajā apgabalā ģimenē parasti ir ne mazāk par 6 bērniem, jo īpaši, ja tās ir tradicionālas, kāda ir bijusi Jašari ģimene). Mums tuvojas divas jaunas sievietes, viena liela un ražena, otra tieva, izskatīga, sarkanām lūpām, šmaugu vidukli, šai apkārtnei gandrīz nepiedodami seksīga izskata sieviete. Tā ir Lindas draudzene Arbrora. Tieši pirms mēneša ir bijušas viņas kāzas. Linda man pirms tam stāstīja, ka viņa augusi diezgan liberālā ģimenē bijusi patiesi norūpējusies, vai varēs iejusties Kosovas slavenākās ģimenes rindās un nest līdz ar to saistītos pienākumus. Man šķiet, ka es skatos uz nupat izceptu princesi Diānu. Mūs aicina iekšā. Māja ir bagāti un moderni iekārtota. Viesistabā šūpulī guļ puika, tas ir otrās sievietes dēls, kuru ucina viņa vecmāmiņa. Mana švēģeriene, saka Arbrora, kaut arī švēģerienes vīrs ir brālēns, nevis brālis. šeit ģimenes bieži ir tik tuvas, ka brālēni tiek dēvēti par brāļiem un visi pārējie uzvārda brāļi par brālēniem, onkuļiem, māsīcām un tantēm.

Fonā televizorā rāda kāzu video, 400 cilvēku kāzas, žurnālisti, simtiem kameru, daudz slavenu cilvēku, saka Arbrora. Un mani vēl jo vairāk pārņem izjūta, ka runāju ar jaunu princesi Diānu, kura labi apzinās savu lomu. Arbrora labi runā angliski, jo pirms gada ir divus gadus studējusi angļu valodu, kā arī strādājusi skotu labdarības organizācijā. Tagad viņa vairs nestrādā. "Pie mums nāk tīīīīīīk daudz cilvēku un visu grib mūs redzēt un ar mums runāt, tā kā mans darbs ir šeit" Es prasu, vai nav grūti, tāda pārmaiņa. " Es gadu biju saderinājusies, man bija laiks padomāt!" saka Arbrora. Mēs paliekam vēl kādu brīdi, ucināmies ar mazuli. Linda, kā viņa pati vēlāk saka, nebrīvi. Es viņu saprotu, tāpat justos droši vien, ja tiktos ar kādu no Latvijas slavenībām. Saprotu, cik nozīmīga šī ģimene, māja un vieta ir visiem patriotiski noskaņotajiem Kosovas albāņiem.

Kad braucam prom, ir jau satumsis. Arbrora bar Lindu, ka viņa negrib ilgāk palikt. Viņa un vecākā Adema Jašari meita, tumšām acīm, biksēs, matiem nostieptiem astē, pavada mūs līdz pirmo māju pagalmam. Man rokas iespiež smaržu pudelīti, Linda saņem šokolādes kasti. Tā šeit ir tradīcija, kad pirmo reizi apciemo kādu māju. Mēs braucam mājās, es klusēju, man nav vārdu.

Nupat centos izstāstīt to, ko vakar redzēju, negribu izteikt nekādu viedokli, jo tas būtu pārāk emocionāls, to būtu veidojušas Lindas, Arbroras, mazā puikas, Jašari meiteņu acis mazliet sarāvušās, aizslēgušās, neuzticīgas, dažādas…

Starpautiskie nedrīkst kļūt emocionāli, mums ir jāpastāsta stāsts tā, lai tas izklausītos pēc iespējas patiesāks un to var izdarīt tikai ar loģikas un analīzes palīdzību. Pēc OSCE likumiem man savā profesionālajā darbā ir jābūt neitrālai, tomēr es nāku no Latvijas un analoģijas ir nepārprotamas, tā es arī parasti atbildu, ja kāds jautā pēc mana politiskā viedokļa. Esmu bijusi arī serbu bezcerības pārpilnajos " cietumu-ciematos", kas ir cits, bet arī līdzjūtību izsaucošs stāsts, bet par to citreiz.