4. daļa - Tuvāk par Skenderaju

Miredita (labdien)!

Vakar vakarā ceļā uz Field Office mums pretim brauca tanks. Ja Bekims nebūtu norādījis uz to, es to pat nebūtu ievērojusi. Milzīgais militārās tehnikas daudzums visās iespējamajās vietās jau sen nešķiet nekas īpašs. Varbūt sākumā, ielidojot svelmainajā lidostā, acij mazliet neparasti likās, ka tā bija pilna bruņu tehnikas. Uz ceļiem visur ir posteņi, kuros sēž dažādu tautību KFOR karavīri. Ceļā uz Gllogovc, otro vēlēšanu reģistrācijas punktu šajā apgabalā, ir krievu punkts. Viņi gan pēc kādiem deviņiem vakarā te nerādās. Nemīl viņus šeit īpaši, un nav jau nekāds brīnums. Krievi pareizticīgās apvienošanās un panslāvisku tieksmju vadīti aizvien aizstāvējuši serbu intereses, gan veidojot serbu karalisti, gan Pirmajā pasaules karā, kuru, kā mēs zinām, vismaz teorētisku uzsāka serbu nacionālists. Baidos minēt konkrētākus faktus, jo man priekšā nav grāmatas, uz kuru varētu atsaukties. Vēsture rādās nav manu albāņu kolēģu stiprā puse, tāpēc viņi solās man rīt atnest vēstures grāmatu. Tas, ka vēsture tiek pārzināta leģendu, bet ne datu un faktu veidā ir raksturīgi daudzām jaunām valstīm, kuras ir nacionālistiski noskaņotas. Vai ekstrēmam nacionālismam varētu būt kāda saikne ar ignoranci?

Sk?nderaj atrodas Mitrovices apgabalā, par kuru atbild franču KFOR. Arī francūžus šeit īpaši nemīl, jo īpaši tādēļ, ka tieši divi francūži 1999. gada kara laikā pārdeva Serbijai NATO kara noslēpumus, tādejādi dodot serbiem iespēju tikt cauri ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem. Franču KFOR atrodas uz manas ielas. Tā ir arī tā iela, kuras galā atrodas Field Office. Tā kā te vispār nav nekādu norāžu uz ielu nosaukumiem un neviens tos nezina, var gadīties, ka mana iela ir tā pati Adem Jašari iela, jo tā ir galvenās ielas (uz kuras atrodas arī Pašpārvaldes ēka) turpinājums. Franču karavīri nekad nesmaida un nesarunājas. Nesarunājas viņi gan tādēļ, ka neprot runāt nevienā citā valodā kā tikai savējā. Ja uz jautājumu Ca vie (nezinu, kā to raksta franciski, bet izrunā sa va?) atbild pa mal, tad viņi sāk smaidīt un runāt, tikai .... franciski un diemžēl daudz vairāk par pa mal es franciski nevaru pateikt. Mitrovicē uz tilta, ko viņi apsargā, mēs viņiem godīgi katru reizi pasakam bon jour. Vismaz kāds prieciņš, jo citādi nabadziņi taču pilnībā nespēj komunicēt ar ārpasauli.

Ir grūti pateikt, vai ceļš pie manas mājas ir asfaltēts vai zemes ceļš, bet tas arī nav svarīgi. Galvenais rādītājs, kas izsaka visu, ir tas, ka pa to ar mašīnu var pārvietoties ne ātrāk kā ar 5 km stundā. Laikā no astoņiem līdz deviņiem vakarā pa to visos virzienos nadzīgu zēnu dzītas haotiski plūst govis gaiši brūnām mugurām un pilniem tesmeņiem. Diez ko viņi dara ar pienu, jo veikalā pārdod tikai ārvalstīs ražotu pienu ar derīguma datumu līdz novembrim? (Nupat prasīju saviem kolēģiem, kāpēc šeit nav Kosovas piena un uzzināju, ka šeit nekad neviens pienu nav savācis, kas laikam nozīmē, ka kolhoziem līdzīgi iestādījumi šai pusei ir pagājuši secen, būs vairāk jāiedziļinās Dienvidslāvu ekonomiskajā sistēmā.) Tagad no govīm atpakaļ pie Skenderajas, kaut gan šīs tēmas ir savstarpēji saistītas.

1999. gada kara laikā visā Kosovā tika nodedzinātas un citādi iznīcinātas daudzas mājas, Sk?nderajā un apkārtnē bija viens no lielākajiem postījumiem 70 – 80 % apmērā. Tas nozīmē, ka gandrīz visas mājas ir jaunas. Te ceļ visu laiku. Uzslej betona karkasu, ko atbalsta ar koku stubriem, kas ir tik smalki, ka izskatās pēc palielākiem zariem, tad žik žik saliek iekšā ķieģeļus, uzmauc jumtu un piekarina satelītantenu, tad nu var vākties arī iekšā un apakšā atvērt veikaliņu pārtikai un citām nepieciešamām precēm. Lepnākās mājas kādreiz tiks arī apmestas. Ceļ nepārtraukti, no rīta, vakarā, pašā lielākajā tveicē un pat svētdienās. Nauda pārsvarā tiek sūtīta no ārzemēm, jo katrā albāņu ģimenē vismaz viens dēls strādā ārzemēs. Tieši tāpēc Kosovā, neskatoties uz bezdarba līmeni un zemajām algām, badā neviens nemirst.

Mana māja ir tipiska pēckara celtne, ātri uzslieta bezprojekta būve no sarkaniem ķieģeļiem un mākslinieciski veidotu baltu balkonu, kas uzkabināts pa virsu. Kreisajā stūrī lepni gozējas satelītantena, ar kuru es gan īpaši labi nemāku apieties, tādēļ arī pie modernās saziņas līdzekļiem nokļūstu reti. Svarīgākās ziņas iegūstu no kolēģiem. Svarīgākās ziņas šeit ir tādas, kas tieši ietekmē mūsu darbu, pilsoņu karš Maķedonijā, kurā pēc neoficiāliem avotiem piedalās kādi 300 brašākie Drenicas karotāji, kas vienu karu beiguši nu grib palīdzēt tautiešiem citās valstīs. Caur Maķedoniju mums pienāk ofisa aparatūra un ikdienā nepieciešamās lietas, tā kā tagad tās var aizkavēties, bet citādi Maķedonijas nestabilā situācija mūs īpaši neiespaido.

Tā kā mājā gadu uzturējušies IOM (International Organization of Migration) darbinieki, tad tā ir aprīkota ar visām iespējamām labierīcībām, aku, elektrības ģeneratoru un pat gaisa kondicionieri, kuru es gan ne reizi neesmu pat ieslēgusi, tā kā nezinu, vai tas pat darbojas. Aka un ģenerators ir divas burvīgas priekšrocības, kādu trūkst lielākajai daļai Sk?nderajas iedzīvotāju, kuru gandrīz katru vakaru pavada tumsā un bez ūdens. šeit, cilvēki bieži vien no ciemiem ātri steidzas mājās tikai tādēļ, ka ir uzzinājuši, ka mājās esot ūdens, lai beidzot varētu nomazgāties vai izmazgāt drēbes. Man šajā ziņā ir laimējies, jo atliek tikai izliekties pāri balkona malai, uzsaukt saimniekam vai viņa brālim, ka vajadzīga elektrība (agrekator ju ljutem (ģeneratoru lūdzu), lai būtu gan ūdens, gan elektrība, tātad kārtējo reizi starptautiskie izceļas. Protams, albāņiem šķiet dīvaini, ka divi cilvēki apdzīvo veselu mājas stāvu (dalos otrajā stāvā ar kolēģi, kas strādā Gllogovcā), jo viņu ģimenes ir lielas un parasti vairāki brāļi dzīvo kopā ar vecākiem. Manam saimniekam ir 5 bērni vecumā no 16 – 3 un droši vien ka būtu vēl vairāk, ja vien sieva nesen nebūtu nomirusi. Albāņu bērni ir ļoti mīļi, tādi mazi spulgacīši, ļoti bieži pilnīgi blondi, kaut gan pieauguši cilvēki gandrīz visi ir tumšmataini.

Tagad īsi fakti par Sk?nderaj no apraksta, ko man vakar iedeva ANO darbiniece Antigona. Sk?nderaj ir Drenicas apgabala centrs, bet to jau jūs zināt. Tajā dzīvo 12000 (aptuvens aprēķins iedzīvotāju, 70 tūkstoši kopā ar apkārtnes 52 ciemiem. 47 % iedzīvotāju ir jaunāki par 20 gadiem un tikai 5 % ir vecāki par 60. Starpība salīdzinājumā ar Latviju ir neaptverama. Nezinu, kāds statistiski ir vidējais albāņu ģimenes lielums, bet, skatoties apkārt liekas, ka tas varētu būt 5 – 6 bērni. Jaunie gan domā savādāk. Gandrīz visi albāņi t.s. reproduktīvajā vecumā uz jautājumu, cik bērnus viņi gribot, ir atbildējuši: "Ne vairāk kā divus." Daudzi atzīst, ka gribētos gan vairāk, bet nedrīkst laist vairāk bērnu pasaulē nekā varot atļauties. Līdzīgi rietumnieciski toņi ieskanas jauno attieksmē pret savas ģimenes dibināšanu. Kaut arī ir gadījies redzēt astoņpadsmit, deviņpadsmit gadīgas māmiņas un satikt knapi divdesmitgadīgus precētus vīriešus, pat diezgan konservatīvajā Drenicas apgabalā attieksme pret precībām palēnām (varbūt mazliet par lēnu) mainās no reproduktīvās (jo ātrāk sākam, jo vairāk dzemdēsim) uz kvalitatīvo.

Sk?nderajas apgabals sedz 378 km ² plašu teritoriju, tā augstākā smaile Qygavica atrodas 1080 m augstumā virs jūras līmeņa. Tās zeme ir auglīga. Klimats vidēji kontinentāls ar kontinentāla klimata elementiem. Kopš ierados gandrīz pirms trijām nedēļām te ne reizes nav lijis. Nē, pašā sākumā naktīs pāris reižu uzlija, jo no rīta bija jābrien caur dubļiem. Dīvainākais man šķiet tas, ka 30, 35 grādu karstumam neseko milzīgs pērkona negaiss. Debesīs bieži nav pat mākonīša. Naktīs paliek mazliet vēsāks, bet arī ne tik vēss, lai desmitos vakarā vajadzētu jaku. Puķu laukos gandrīz nav un ir ienākušās plūmes, arbūzi, milzīgs daudzums šaubīga izskata tomātu, kas izrādās ir ļoti saldi un garšīgi. Tumšs paliek apmēram stundu agrāk nekā Latvijā, un tas notiek kaut kā ļoti strauji. Pēkšņi saule kļūst par uguņainu bumbu, kvēlo, kvēlo līdz izdziest. Debesīs katru nakti ir zvaigznes, tikai nav laika tajās lūkoties, jo jāskatās zem kājām, lai neiekristu kādā bedrē.

Pirms kara Sk?nderajā darbojās trīs fabrikas, bet jau deviņdesmito gadu sākumā, sekojot 1989. gadā izdotajam Miloseviča lēmumam, kas atņēma Kosovai autonomā apgabala tiesības, daļa albāņu izcelsmes darbinieku tika atlaisti no darba. Kara laikā fabriku darbība tika pārtraukta un netika atjaunota. Sk?nderajas apgabals ir viens no labāk izglītotākajiem visā Kosovā. Tajā atrodas 20 pamat- un 2 vidusskolas.

Nupat mūsu centru apciemoja Ramadans Gashi, Sk?nderajas mērs. Veicas man pēdējā laikā ar mēriem un vice mēriem. ģērbies rūtainā vasaras kreklā, sirmu galvu, inteliģenta izskata, vairāk pēc īsās sarunas pateikt nevaru. Interesanti, ka manī nav nekādas bailīgas pietātes ne pret Kosovas, ne pret pašmāju varenajiem. Tā ir kaut kur izzudusi uz vispārīgo iespaido fona. Varbūt es tomēr samulstu, ja iepazītos ar kādu slavenu Latvijas kultūras cilvēku, Ziedoni vai Belševicu, piemēram. Pagaidām tas ir viss. Gaidu jūsu komentārus un jautājumus, jo citādi jums būs jāklausās to, kas man šķiet interesants, piemēram, rīt es jums pastāstīšu par sieviešu stāvokli Kosovā (tādu, kādu es to redzu no malas).

Vakar nevarēju nosūtīt šo rakstu, jo kaut kas bija noticis ar disketi, tādēļ gribu šodien vēl pievienot dažus vārdus par Skenderajas nakts dzīvi. šodien man nav ne mazākās vēlmes rakstīt, jo visu rītu esmu nokarojusi ar saviem albāņu kolēģiem, kuri ne par ko negrib iziet ārā uz ielas un pastāstīt cilvēkiem par mūsu centru un par to, ka cilvēku interesēs būtu to apciemot. Viņiem tas šķiet zem viņu goda, iet un lūgties, kaut gan es skaidroju, ka tas abām pusēm ir izdevīgi, gan mums, gan viņiem, ka vēlēšanu dienā nebūs tik daudz loģistisku nepatikšanu. "Kāpēc tad mums ir jāiet uz jāsaka, ka tas ir viņu labākajās interesēs, priekš kam mums tas, ja viņiem tas ir vajadzīgs?" Skaidroju un strīdos un jokoju, citādi te nevar, cilvēki vēl nav pieraduši pie reklāmas un goda jautājums šeit ir pats svarīgākais.

Tagad pāris vārdi par nakts dzīvi. Varētu domāt, ka tādā miestā kā šis nakts dzīves nemaz nav, bet.... mēs maldītos, ja, skatoties uz putekļainajiem ceļiem un vienīgo futbola, koncerta un basketbola laukumu, izdarītu tik pārsteidzīgus secinājumus. Tātad.... cilvēki iet pastaigāties... Tas nozīme, vairākas reizes pēc kārtas nosoļot 50 metru galvenās ielas turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Tā šeit izklaidējas gados jaunie albāņi. Pirmo reizi šo interesanto izklaides veidu es novēroju, sēžot Mitrovicē starptautisko iecienītajā Zilajā bārā pie ieejas Confidentiality zone (pāreja uz Ziemeļmitrovici, kur dzīvo serbi). Bariem jaunu un mazliet vecāku albāņu vienmērīgi pārvietojās no viena ielas gala uz otru, tad atpakaļ. Man viņi mazliet atgādināja garus, kas klusēdami neizprotami mērķtiecīgi pilda savu pienākumu.

Skenderajā, pastaigājoties tu visu laiku sastop "draugus", cilvēkus, kurus tu pazīsti, kuri pazīst tevi, ar kuriem ir jāsasveicinās un jāpaprasa, kā iet visiem paziņām un radiem. Arī mani šeit jau visi pazīst, t.i. ir reiz redzējuši, kas nozīmē, ka var pateikt man "hallo," uz ko es vēl aizvien īsti nezinu, kā reaģēt. Esmu gandrīz vienīgā (savā birojā vienīgā) starptautiskā sieviete Skenderajā, tāpēc nav brīnums, ka visi ir mani ievērojuši.

Vakar zvilnēju Field Office, skatoties filmu, kas bija 13 kopija no 24 kopijas kā to dēvē Fricis un atgādināja padomju laiku beigu nelegālās video filmas, ar vienīgo atšķirību, ka aizžņaugtās vīrieša balss vietā, kas krievu valodā cenšas pa tiešo kaut ko iztulkot, šeit ir subtitri serbu valodā, no kuriem var vairāk nojaust nekā no angliskā pamatteksta. Kad filma bija "pārtīta" un vispārējais saturs skaidrs, man piezvanīja Linda un paprasīja, vai es gribu iet "to walk," es nopriecājos, ka būs ko darīt un gāju. Pa ceļam uz Skenderajas centru, gandrīz katra mašīna apstājās un paprasīja man, vai es negribu braukt līdzi, neskatoties uz to, ka ļoti bieži viņi brauca pavisam citā virzienā. Turpmāko vakaru es pavadīju, divreiz noejot pa galveno ielu (katru reizi savā virzienā) un sēžot saldējuma kafejnīcā kopā ar Lindu. Tā kā viņa bija bruņojusies ar vārdnīcu mūsu saruna ritēja diezgan raiti, vārdus, kurus viņa nezināja mēs vienkārši sameklējām vārdnīcā. Biju jau no Jupa dzirdējusi, ka albāņiem ir tāda tradīcija, ka, ja puisis un meitene ir cēlušies no viena un tā paša ciema vai saucas vienādā uzvārdā, tad albāņu tradīcija viņiem neļauj nonākt nekādās romantiskās attiecībās, pat tad, kad radniecība ir tik attāla, ka vairs nav pat pierādāma vai ja radniecības nekad nav bijis. šī tradīcija man šķita ļoti interesanta, jo būtiski atšķiras no citu zemju tradīcijām, kur bieži vien, lai paturētu mantu ģimenē, laulības tika noslēgtas starp ļoti tuviem radiniekiem.

šī tradīcija var šķist diezgan arhaiska, bet vēl aizvien tiek lielā mērā ielietota, pat tik tālu, ka vēl mūsdienās daža laba sirds ir salauzta un ilgi, ilgi nedzīst. "Mēs bijām tik labi kopā," saka Linda, savā vienkāršotajā angļu valodā. Viņa visu laiku uztraucas, ka trūkst vārdu, bet to viņa tūkstoš vārdiem nebūtu varējusi labāk pateikt, jo ne jau vārdi, bet patiesā nožēla balsī, pēc četriem gadiem, pēc kara, pēc jaunās draudzenes. Linda nav nekāda sapņotāja, tiešām nav. Viņa vienkārši baidās vēlreiz kļūdīties. Bet kļūdījusies taču šoreiz ir sabiedrība. Puisis ir bijis no tā paša ciema, no kura nākuši kādi no Lindas radiem, īsti neizprotu šo radniecību, jo Linda nevar to pilnībā izskaidrot, viņa saka: "Viņa vecaistēvs nāca no tā paša ciema kā mans onkulis." Lindas vecāki un visa Skenderaja ir sacēlušies pret šādām attiecībām, kas kā es varu iedomāties droši vien bija vienkārši visur kopā iešana, jo citādi te vispār nekas nenotiek, jo īpaši jau sešpadsmit gadu vecumā. "Viņi mani atdalīja no viņa," Linda saka, "es tik un tā tikos ar viņu, un tad cilvēki stāstīja manai mātei un prasīju, kā viņa zina, tāpēc es dažreiz gribētu būt kaut kur citur, Skenderajā tāpēc ir grūti." Es saprotu Lindu, saprotu, ka viņa toreiz nevarēja rīkoties savādāk, kaut puisis esot lūdzis, lai viņa neklausa vecākiem." Personīgā dzīve Kosovā lielā mērā ir pakārtota ģimenes interesēm. Socioloģiskos pētījumos, ko starptautiskās organizācijas esot veikušas pēdējā laikā, lai izpētītu, ko cilvēki domā par politiku un demokrātiju, esot atkal un atkal pierādījies, ka cilvēki šeit domā nevis kā indivīdi, bet gan kā ģimenes locekļi. Linda ir stipra meitene. Tas, ka viņa strādā algotu darbu, vien norāda uz to, ka viņa atšķiras no pārējām sievietēm šeit. Kā piemēru varu minēt tikai faktu, ka no apmēram 100 apmeklētājiem, kas ir ienākuši mūsu centrā divu nedēļu laikā, piecas ir bijušas sievietes, divas no tām ANO darbinieces no augšstāva, uz trīs atnākušas līdzi vīriem. Tā lūk! šodienai pietiks, manas smadzenes ir iztukšojušās un es ar prieku gaidu svētdienu, manu vienīgo brīvdienu.