Kosova:

5. daļa - Kāzas Kosovā

Vakar es biju kāzās, ne tieši kāzās, bet ceremonijā, kas seko kāzām, kad līgavas izrāda savas tradicionālās rotas un pūru, kuru vismaz teorētiski darinājušas savām rokām, sedziņas, galdautus utt, katrā ziņā darbmācības skolotājas iepriecinoši rokdarbi, kurus ieraugot manu rokdarbos pilnīgi nemākulīgo sirdi pārņem dziļa pateicība, ka savs vērtīgums nav jāpierāda šādā veidā.

Kāzas te rīko lielas un visa padarīšana aizņem daudz laika. Laukos tās tiek rīkotas grandiozākas nekā pilsētās, jo kā nekā jāparāda taču visiem uz ko esi spējīgs. Vispirms topošā vīra radinieki uzsietiem dvieļiem mašīnu priekšā, sievietes, vīrieši nodalītās mašīnās brauc pakaļ līgavai. Līgavas radi, sadalās atkarībā no dzimuma un dodas nokārtot formalitātes (reti kurais šeit precoties mošejā), kam netiek piešķirta liela nozīme. Kā piemēru varu minēt to, ka Selvete, kuras divu brāļu pēckāzu ceremonijā es vakar piedalījos, nezināja, kurā no pašvaldībām brāļi tad īsti ir sarakstījušies.

Līgavām mugurā bija tradicionālas kleitas un kronīši, spilgti sarkanas lūpas un melni uzkrāsotas acis, mazām jautrām svītriņām acu kaktiņos. Bikses bija platas, baltas, zīdigas, apakšā kā gumijām savilktas, kādās šeit ciemā pa retam var redzēt tērpušās vecākās sievietes, ap vidu zelta josta un zelta veste. Selvete steidzās man paskaidrot, ka tas neesot tradicionāli albānisks ietērps. Albāņu tautastērpu esmu redzējusi pa televizoru, tas ir ļoti vienkāršs un savā pieticībā atgādina latviešu tautas tērpu, svārki, vestīte, lakatiņš, katrā ziņā ļoti eiropeisks tautas tērps, ja kaut kas tāds vispār pastāv. Zeltīti austrumnieciskais tērps ir vēstures paliekas šajā zemē, kas 500 gadu atradās Otomāņu impērijas sastāvā. Albāņiem zelts ir prestiža lieta, bet daudzi man ir teikuši, ka sudrabs viņiem patīkot labāk, tātad atkal Otomāņu pēdas, jo zelta nozīmīgums austrumu kultūrās ir labi zināms.

Man vēl aizvien nav vēstures grāmatas, bet es centīšos savienot manu albāņu draugu zināšanas šajā īsajā stāstījumu, protams, nekas īsti nesanāk, jo par katru vēsturisko faktu ir vismaz pusstunda jādiskutē savā starpā
(albāniski, protams). Tātad neesot vēsturiski precīzu izskaidrojuma, no kurienes un kad Balkānos ieradās ilīri, albāņu senči, bet jau 2000 gadus pirms mūsu ēras viņi šeit ir dzīvojuši. šajā sakarā nav gandrīz nekādu rakstisku liecību, jo 14. gs. šo teritoriju iekaroja turki un daudz ko izpostīja. Ir zināms, ka tajā laikā te dzīvoja kristieši, ir pieņemts uzskatīts, ka te ir bijis 80 % katoļu, 20 % pareizticīgo albāņu, kā arī serbi, kuri bija pareizticīgi. Nav zināms, kura tauta te mitusi vairākumā, tādēļ abu pušu zinātnieki dabīgi cenšas pierādīt, ka viņu tauta šeit dzīvojusi vairākumā. Ir zināms, ka slāvi ieradušies Balkānu reģionā 6 – 7 gs. (Pēc pusdienlaika, redzot manu patieso zinātkāri un vēlmi izprast šejienes vēsturi un nerunāt tādas muļķības kā, ka nacionālā varoņa māte ir bijusi slāvu izcelsmes, man ir atnesta vēstures grāmata albāņu valodā, izskatās interesanti, kaut arī es maz ko saprotu un man ir jāgaida, kad man to pārtulkos. Skatoties uz tautas tērpiem, nāk prātā senie baltu tērpi. Ilīriem ir kaut kāda saistība ar baltiem, par to es esmu pārliecināta, nesen uzzināju, ka arī horvāti esot daļēji ilīri, vai nav interesanti, zinot manus personīgās dzīves pagriezienus?). Lai pabeigtu šīs dienas stāstījumu, atkal atgriezīsimies pie turkiem. Tātad turki Balkānos valdīja ilgi un nežēlīgi, daudzas tautas (daļa serbu, piemēram, bulgāru un liela daļa albāņu) pārgāja Islama ticībā, jo tā bija jāmaksā mazāki nodokļi un arī turku attieksme bija labāka. Ir pamats domām, ka tik daudz pareizticīgo serbu nepārgāja Islama ticībā, jo viņiem šeit bija stipra aizmugure, kādas nebija katoļticīgajiem albāņiem. Ir pamats ticēt, ka pirms šīs te ticības sazarošanās serbu un albāņu ciltis ir dzīvojušas bez īpašiem konfliktiem un kariem, tieši pretēji pat kopīgi cīnījušās pret turkiem. 500 gadu turku jūga (šādu vārdu lietojam tikai mēs un balkānu iedzīvotāji, angliski neviens cits to vispār nesaprot) Balkāni bija kļuvuši par vienu no etniski sadrumstalotākajiem, bet tajā pašā laikā samudžinātākajiem reģioniem. Izglītības un latviešus atbalstošā apgaismības laika trūkuma dēļ(Osmāņu impērijas laikā nebija vispār nekādu albāņu skolu ) albāņu nacionālā atdzimšana nesākās reizē ar pārējām Eiropas valstīm 19 gs. vidū, bet par to, kā viss tieši notika man vēl nav īstas skaidrības. Katrā ziņā serbi izveidoja savu valsti, ko varētu izskaidrot ar to, ka serbus kā jau slāvus un pareizticīgos aktīvi atbalstīja pareizticīgā Krievija un citas valstis. šīs serbu valsts sastāvā tad arī ietilpa Kosova, neskatoties uz to, ka tur jau toreiz pārsvarā dzīvoja albāņi. Tagad atpakaļ pie kāzām.

Līdzīgās kleitās bija ģērbušās arī citas jaunās, nesen (hmmm, desmit gadus atpakaļ) precētās sievas, visur skraidīja dažādu vecumu un izmēru sproggalvīši. Man ļoti patīk šejienes bērni, viņi ir tik neatkarīgi, mierīgi un neizvirza nekādas prasības, droši vien tāpēc, ka ģimenēs nav vienīgie un ir pieraduši dalīties. Pārējie ciemiņi neko saposušies nebija. Tradicionālo dejošanu bijām nokavējuši, jo pasākums sākas plkst. 16:00 un mēs varējām atbraukt tikai ap astoņiem. Pie tam tikko kā nonācām Fushe Kusvoā, tā pagaisa elektrība un mēs kādu laiku maldījāmies pa tumšo galveno ielu ar lielu oranži laistošos tanku uz stūru. Fushe Kosova serbiski saucas Kosovo Polje. Šī vieta serbu vēsturē ieņem mītiski neaizstājamu vietu, par ko es jau esmu stāstījusi vienā no maniem iepriekšējiem stāstījumiem. Tagad tur pārsvarā dzīvo albāņi. Tā nu mēs kādu laiku noklīdām pa tumšās pilsētas centru. Kosovā ir ļoti grūti atrast māju, ja tieši nezina , kur tā ir, jo ielu nosaukumi, ja eksistē, tad tikai uz kartes, nav nekādu šiltīšu uz ielām vai nosaukumu, ko vietējie universāli zinātu. Droši vien to nosaukumi tik bieži ir mainīti, ka cilvēki vispār vairs neatceras un nevēlas atcerēties to jaunos nosaukumus.

Mazliet sakautrējos no uzmanības, jo mana ārzemnieciskā klātbūtne izsauca viesu, jo īpaši mazu bērnu, kas ik pa brīdim palūrēja istabā, kurā sēdējām, vidū, tādēļ neuzdevu īpaši daudz jautājumu. Selvetes ģimene nav pilnīgi tradicionāla albāņu lauku ģimene, tomēr tik un tā pietiekoši, lai būtu man kas jauns. Visi radinieki bija vai nu tantes/onkuļi vai māsīcas/brālēni un to biiiiiiiiiiiiija dauudz.... varēji noprast, ka lielākā daļa jau aizbraukuši mājās. Atvadoties un satiekoties sievietes saspiež vaigus kopā vai atkarībā no tuvības pakāpes tikai viegli sasveras viena pret otru, tieši tāpat vīrieši. Sarokojas visi, sievietes ar sievietēm, vīrieši ar sievietēm un otrādi, kā arī vīrieši ar vīriešiem un labākie draugi, saspiež vaigus kopā tāpat kā sievietes. Labi vīriešu kārtas draugi var pastaigāties roku rokā, tāpat kā meitenes un, es jums varu 100 % apgalvot, viņi ir tikai draugi, šajā sabiedrībā laikam nemaz savādāk nav iespējams. Ja nebūtu tik samulsusi, būtu uzdevusi vairāk jautājumu, bet šoreiz uzzināju tikai, ka viens no brāļiem bijis jau gadu saderināts, otrs atbraucis no Vācijas un, strādājot Glogovcā, pirms pieciem mēnešiem saticis savu nākošo sievu. Man pieci mēneši šķiet tā kā bišķi paīsi, jo īpaši ņemot vērā to, ka šajā sabiedrībā laulības šķiršana ir retums un pret šo ģimeņu piederīgiem izturas ar aizdomām, kas gan man netraucē katrā izdevīgā brīdi pieminēt šo "melno traipu" savā biogrāfijā, kā nekā sabiedriskā doma taču ir jāveido. Un kas gan cits, lai to dara, ja ne trakā ārzemniece, kas nav īsti par pilnu ņemama, bet tik un tā ir starptautiskā un tādēļ kaut kas īpašs.

Esmu kļuvusi par vietējo slavenību, mani pat reklāmas nolūkos (lai pievilinātu reģistrantus) grib intervēt vietējam radio, bet OSCE neļauj, jo viņi grib publicēt tikai pārbaudītu informāciju. Uz ielas mani nepārtraukti sveicina angļu vai vācu valodā, kas, pavisam godīgi, ir ļoti, ļoti nogurdinoši, jo es bieži nezinu, vai es šos ļaudis pazīstu vai nē un kā būtu vispareizāk reaģēt – ignorēt vai smaidīt. Svešam veltīts smaids tiks uztverts kā vieglprātība, savējam atkal neatņemts sveiciens būs apvainojums. Tā nu es te laipoju, pārsvarā smaidot.

Ir grūti būt vienīgajai sievietei, jo kaut kā pret albāņu sievietēm visi izturas ar attiecīgo pietāti, kamēr no starptautiskajām cer sagaidīt " vieglu uzvedību". Albāņu sievietes sargā ar uguni. Ja dienvidslāvu laikā te ir bijušas pāris serbu sieviešu – albāņu vīriešu laulības (arī tādu bija maz, oficiālus datus neesmu redzējusi, bet ļaudis stāsta, ka uz pirkstiem varot saskaitīt), tad albāņu sieviete, kas būtu precējusies ar ārzemnieku (vēl jo vairāk serbu), vispār neesot (tā stāsta albāņu vīrieši, kuri šajā sakarā nav paši uzticamākie ziņu sniedzēji). Mans holandiešu kolēģis ir jau piedzīvojis, ka, ejot pa ielu kopā ar viņa albāņu Language Assistant vietējie vīrieši izrāda ļoti negatīvu, pat naidīgu attieksmi. Tātad esmu šeit vienīgā "pieejamā", kas patiešām kaitina, jo, ņemot vērā to, ka es te vēl kādu laiku uzturēšos, es nedrīkstu sekot pirmajai reakcijai un sūtīt viņus visus pa tiešo pie velna. Viens no iemesliem, kāpēc es gandrīz vai nemaz nesūtu emailus no Skenderajas ir tas, ka man ir laipni jāuzsmaida visiem ANO večiem pēc kārtas un jāmelo, ka šo svētdien es gan esmu super, super aizņemta. Labi, nav pat jāmelo, bet vienkārši pēc manas amerikāniskās audzināšanas šāda uzvedība no darbu kolēģu/vīriešu puses tiek uzskatīta par sexual harassment, kas mazās devās pat varētu būt patīkams, jo īpaši ņemot vērā Latvijas vīriešu pilnīgo uzmanības trūkumu, vismaz attiecībā pret manu necilo personu, bet lielās devās tas traucē un grūti ignorējams. Tam tā nevajadzētu būt, bet laikam citādi nav iespējams. Pasaule atrodas nepārtrauktā kara stāvoklī un sievietes un vīrieši pat visprofesionālākajā vidē nedrīkst aizmirst par komendantstundu.

Būt albāņu sievietei nav viegli, tā vismaz liekas no malas. Viņas ielās iznāk reti, ar bērniem pie rokas, blakus, māsas stiepj brāļus un otrādi, ģimene lauku ciemā vēl aizvien ir ļoti liela, sievietes izskatās steidzīgas un nogurušas, kamēr vīri ik vakaru sēž kafejnīcā. Viņi smēķē, ļoti daudz smēķē, bet reti dzer un sēž un runā, nezinu, par ko, varētu būt, ka par politiku. Sievietes kafejnīcās sēž reti, nekad viņa nenāk vienas, bet draudzenei pie elkoņa vai kopā ar radiniekiem. Mūsu centrā vakar ienāca pirmās sievietes, kuras nebija kopā ar vīru, no 200 reģistrantiem – pirmās. Domāju par to ir vērts uzsaukt tostu, ar dzirkstošu kokakolu plastmasas glāzītē. Tas ir manu kolēģu mīļākais dzēriens, kola ar cepumiem. Vai nav veselīgi? Katru pēcpusdienu viens no viņiem aiziet to nopirkt. Es arī piedalos, kaut gan kolu tikpat kā nedzeru. Te viss ir jādara kopā, ik reizi, kad ēdu kaut ko, nepiedāvājot citiem (normāli rietumnieciska attieksme pret ēdienu) šeit jūtos slikti.

Nekādi nevaru šodien beigt rakstīt, visādi sīkumi nāk prātā, bet gribas aiziet un nosūtīt jums šīs ziņas no tāli tuvās Kosovas un tās mainīgā laika. Te ir tīri vēss patreiz, kādi knapi divdesmit grādi. Varbūt tāpēc, ka te mīt tāda meitene no ziemeļu zemes, kuru es vēl līdz šim kārtīgi nezinu, kā albāniski sauc, jo katrs saka kaut ko savādāku Letonija, Letva (serbiski noteikti, bet ne albāniski, bet viņi bieži nezina, kā ir albāniski) vai Latvija (kartē, bet tur gan bija klāt PSR albāņu val.) Pagaidām dit?n e mir? (uz redzēšanos) ! Karina (oh, yea, nupat ienāca 4 sievietes!!!)

KARĪNA VASIĻEVSKA
kvasilevska@yahoo.com