6. daļa - Ikdiena

Šorīt, braucot uz darbu, mūsu mašīna tika aizturēta Skenderajas centrā, jo pie Lindas piecstāvenes (visaugstākās celtnes Skenderajā) dega mašīna. Apkārt stāvēja veču bars, pāris cilvēki skraidīja turpu šurpu ar spaiņiem ar ūdeni, viens vīrietis izmisīgi mēģināja saslapināt segu. Uz stūra stāvēja ANO policijas mašīna, ap degošo mašīnu plivinājās arī pāris gaiši zilajos kreklos tērptie policisti. Viss notika kā palēninātā filmā. Vienīgā patiesā emocija gaisā bija mašīnās īpašnieka izmisums, kuru es noteikti vairāk piedomāju kā redzēju, jo drūzmā nebija īsti skaidrs, kurš īsti ir īpašnieks.

Zinot, ka mūsu mašīnā, vismaz teorētiski jābūt ugunsdzēšamajam aparātam, es Bekimam vaicāju, vai mēs to viņam nevaram iedot, uz ko viņš atbildēja, ka policijas mašīnā arī tādam ir jābūt. Tā nu mēs tur sēdējām, jo, lai tiktu uz darbu, ir jābrauc tieši pa šo ielu, jo Adem Jashari iela tieši tajos piecdesmit metros pie Pašvaldības ēkas ir vienvirziena iela. ņemot vērā ārkārtīgi aktīvo satiksmi mūsu lielpilsētā, šis lēmums ir parastajiem prātiem neizprotams, Nigērijas satiksmes noteikumi, kā to dēvē Bedri, Vācijā dzīvojošs Kosovas albānis, kura uzskati un zināšanas par savu dzimteni (kā arī dziļa un loģikai nepakļauta dzimtenes mīlestība) ir daudzu manu uzskatu par Kosovu pamatā. Nigērijas tāpēc, ka lielākā daļa Skenderajas starptautisko nāk no tādām zemēm kā Nigērija, Etiopija, Indija un Šrilanka, kurās pašās pēc Bedri domām pašās neesot nekādas kārtības un tādēļ šo valstu iedzīvotājiem neesot arī nekādu tiesību šeit kādu mācīt dzīvot. Un ja tā labi padomā, Šrilankā jau kuro gadu risinās etnisks konflikts Austrumtimorā un arī Nigērijā ik pa brīdim notiek pilsoņu karš.... un Latvijā?

Bedri pēdējos deviņus gadus ir dzīvojis Vācijā, sākumā kā students, tad nomainījis savu statusu uz bēgļa statusu, tad ieguvis Vācijas pilsonību. Pilnasinīgs albānis un Kosovas patriots, viņš tajā pašā laikā ir daudz lielāks Vācijas patriots nekā vācieši, kam termins dzimtenes mīlestība asociējas ar nacionālsociālismu un karu. Lielām nācijām nesaprast mazo ugunīgo, bieži nelaimīgo dzimtenes mīlestību, kura šķiet nemaz neeksistē līdz kādu dienu kāds kārtējo reizi paprasa, vai Latvija ir Krievijas sastāvdaļa. Tālumā dzimtenes mīlestība samilzt. Latvija kļūst par teiku, leģendu, pat tad, ja ar prātu saproti, ka tur nekas nav savādāk kā šeit Kosovā. Zinu, ka Latvijā dzīvojošie vienaudži bieži neizpratnē rausta plecus, kāpēc es atgriezos, kad tik daudzu citu sapnis ir aizbraukt. Varu pateikt tikai vienu, kamēr tu neesi aizbraucis, tu nezini, kā tas ir – būt prom. To, kas mēs esam, mēs nesam sevī un Latvija (tāda kāda tā ir, bez īpašām attīstības iespējām, tautiešu nenovīdību, skaudību, aprobežotību un šaurību, kas man personīgi ir visgrūtāk pieņemamais faktors) ir daļa no mums. Manas simpātijas, kā jau ne reizi vien esmu rakstījusi, ir albāņu pusē. Protams, ka arī albāņi nav nekādi zelta gabaliņi. Viņu sistēma ir ārkārtīgi neefektīga un neprofesionāla pilnīgi visās jomās un tas, ka arī starptautiskie nāk no dažādām zemēm ar atšķirīgu profesionālisma izpratni daudz nepalīdz. Lielās birokrātiskās organizācijas kā ANO un OSCE darbojas lēni un neiedomājami neefektīvi. Lai dabūtu atļauju sniegt interviju vietējai radio stacijai (jo Public Information vēlēšanu informācijas kampaņa ir neiedomājami neprofesionāla un haotiska un mums pašiem ir kaut kas jādara) man pagāja divas dienas un vēl tagad tas ir jānoorganizē, jo kādam no Mitrovices preses ofisa ir jābūt šeit, jo kā nekā ir jākontrolē, ko OSCE darbinieki saka.

Tātad mašīna dega un dega, mēs izkāpām ārā un piegājām tuvāk, jo apkārt apbraukt mums neļāva. Ap mašīnu rosījās viens amerikāņu karavīrs un viens indietis, beidzot kaukdamas pāri bedrēm triecās vēl divas policijas mašīnas, kurās atradās arī uguns dzēšamais aparāts, kurš gan vairs nebija vajadzīgs. Motora vāks bija no sarkana pārvērties melnī sačervelējušā. Droši vien tieši tas pats būtu noticis Latvijā, jo ugunij, kā zināms, piemīt starptautiskas īpašības. Kas man likās dīvaini un raksturīgi bija tas, ka tur stāvēja UN un OSCE mašīnas, apkārt rosījās starptautiskie un tik un tā neviens neizvilka ugunsdzēšamo aparātu, arī es ne. Varbūt es vienkārši neko nesaprotu un degošu motoru labāk ir apdzēst ar ūdeni?

"Viņi piesienas pie sīkumiem un nenodarbojas ar lielajām lietām!" Bedri sašutumam vakar bija diezgan nopietns pamats, jo viņas mašīnas Vācijas numurs bija noņemts, jo tā bija novietota nepareizā vietā, uz trotuāra, ko šeit gan jāsaka dara pilnīgi visi. Cilvēki staigā pa ielām, mašīnas stāv uz trotuāra. Skaidra lieta, ka pazīstamai Skenderajas mašīnai numuru neviens nenoņemtu un 70 markas Kosovas albāņa maciņā būtu pietiekami liels robs, lai kādu laiku vispār neizbrauktu no mājas, bet neko darīt ... jāmaksā vien bija. Kaut kā sava dienišķā maizīte ir jānopelna... līdzīgā situācijā nonācām kopā ar Jupu Glogovcā, kur naktī iebraucām kārtējā loģikas kalngalā, vienvirziena ielā, bet toreiz, pieprasot oficiālu dokumentu, kurā uzrādīt pārkāpums un summa, mēs tikām sveikā cauri.

Tāda diezgan neloģiska šeit tā ikdiena! Bet garlaicīgi nav nu nekad! "Ko tu dari vakaros Skenderajā, nav garlaicīgi?" man prasa vai katru dienu un es saku: "Nē, nav garlaicīgi, bet es nevaru pateikt, ko daru." Katru vakaru kaut kas ir darīts, vai nu vakariņas Mitrovicē ar starptautiskajiem (apvienotas ar emaila vai pasta telefona pakalpojumu izmantošanu), vai pastaiga Skenderajā vai brauciens uz Prištinu. Vakar bija pirmā reize, kad uz brīdi jutos nogarlaikojusies, jo, atgriežoties ofisā pēc darba, mani puiši spēlēja kompjūtera spēli uz savienotiem kompjūteriem, kurā viņi viens otru piesedza un centās novākt pēc iespējas vairāk ienaidnieku. Tur nu man patiesi nebija, ko darīt. Lai dotos vakariņas bija jāgaida Frici, kas bija devies uz serbu ciematiņiem Baņu un Crlo Gorlo (Iekaisušais kakls).

Arī es esmu bijusi šajos ciematos. Pirmajā nedēļa, ko pavadīju Skenderajā, mans VSC (Voter Services Center) vēl nebija atvēries un tādēļ bija vairāk laika braukāt riņķi. Tajā laikā gandrīz katru dienu ar kādu no šejienes starptautiskajiem biju Mitrovicē, ko gan toreiz nespēju novērtēt tā kā tagad, kad ikdiena trūkst saiknes ar ārpasauli. Ieradāmies te otrdienā un trešdienā no Mitrovices kopā ar maniem tiešajiem priekšniekiem Maiklu (Election Officer, kurš ir pati svarīgāka personā Skenderajā saistībā ar vēlēšanām, pus holandietis, pus amerikānis, vairāk holandietis nekā amerikānis, kaut gan runas akcents un vārdu izvēle ir amerikāniska, trīsdesmit gadus vecs, tāda sajūta, ka nedomā ne par ko citu, kā tikai seksu, kaut gan tā laikam nav, jo ar saviem tiešajiem pienākumiem tiek galā diezgan veiksmīgi, mīl iegādāties apmēram 10 kompaktdiskus katrā mūzikas kioska apmeklēšanas reizē, kas notiek vismaz pāris reizes nedēļā) un Frici (vācieti, kas runā tipiskā british englišā, kas gan īstenībā ir Dienvidāfrikas angļu valoda. Sešu gadu vecumā ekonomisku iemeslu dēļ kopā ar ģimeni pārvācies dzīvot uz Dienvidāfriku, kur pirmo reizi aptvēris, ka valodas nav nekāda problēma, jo pirmajā skolas dienā pirmais vārds uz tāfeles ir bijis āmurs (hammer), kas abās valodās ir vienāds. Viņam ir milzīgs vēders, tā kā paiet vismaz minūte pirms viņš tiek ārā no sava džipa, divas mazas meitiņas mājās Bavārijā, pēc maniem aprēķiniem par viņu daudz jaunāka otrā (vismaz) sieva un divi trīsdesmitgadīgi dēli, kurus viņš nav redzējis kopš 1976, bet ar kuriem viņš komunicē ar emaila palīdzību. Pirmklasīgs stāstnieks ar mazliet nervozējošu vēlmi būt asprātīgam visās dzīves situācijām, mans tiešais priekšnieks, tā saucamais Core Supervisor, pie kura es griežos ar visām savām vēlmēm un vajadzībām. Sierra Eco Charlie four, Sierra Eco Charlie four, this is Mike India Uniform one one Victor utt.) un Jupu (tādu pašu Voter Services Supervisor kā es, ar kuru es no 200 cilvēkiem biju pamanījusies iepazīties jau pirms mūsu nosūtījuma uz Skenderaju, jo mēs bijām vienā un tajā pašā apmācību grupā. 27. gadus vecs, nupat pabeidzis universitāti Mārstriktē, kur dzīvo arī viņa ģimene, bērnībā bieži mainījis dzīves vietu un pat valsti, jo tēvs dienējis Holandes armijā, dzīvojis ASV, Izraēlā, Beļģijā, vecākais brālis strādā kā Politiskais padomdevējs partiju jautājumā KFOR, kas ir patiesi nozīmīgs amats šeit. Līdzīgā sajūsmā par darbu šeit kā es, jo mēs abi esam vienādās domās par to, ka izzušana prestižā ofisā mūsu dzimtajās zemēs nav priekš mums. Patreiz dzīvojam vienā māja, bet tiekamies reti, jo katrs strādājam savā ciemā (pilsēta, piedodiet).).

Tātad šādā kompānijā mēs devāmies uz serbu ciematiņiem. Ceļš vijās pret kalnu un tas bija tik skaisti, ka šāds teikums tam patiešām atbilst. Visās pusēs bija druvas, neapstrādātas... pirmais KFOR punkts bija pie iebraucamās vietas Baņjā. Tā kā mūsu nebija iebraucamo cilvēku sarakstā un franči nerunāja mūsu valodās, tad iznāca pailga stīvēšanās par to, vai mūs ielaist vai neielaist. Beigu beigās OSCE nozīmīšu vicināšana un dažu franču teikumu pārzināšana viņus tomēr pārliecināja un mēs iebraucām Banjā, kas izskatījās pēc ciematiņa no aizvēstures, ap ceļu pret kalnu bija satupušas mazas mājeles uz sabrukšanas robežas, žogi bija taisīti kaut kā īpaši, bet es nevaru pateikt tieši kā, jo iespaidu bija tik daudz un viss likās nekad neredzēts. Ceļa galā stāvēja tanki un bruņu mašīnas, ap tiem ganījās cūkas, kuras man neizdevās nofotografēt, jo tās uzkāpa kalnā un pazuda mežiņā. Drusku raustījos fotografēt, jo biju dzirdējusi, ka militāro tehniku fotografēt nav ieteicams un tad vēl pie francūžiem. Ja nu atņem filmiņu un es ne vārdiņa nevaru franciski iebilst! Maikls tur pazina vienu ģimeni, kuru bērniem bija atvedis galda tenisa bumbiņas un krāsojamās grāmatas. Kaut kā galvā uzvirmoja padomju propaganda, ciemi bez elektrības, bērni bez izglītības.... cilvēki ieslēgti ciemos kā cietumos. Neviens nevar pamest šo ciemu citādāk kā KFOR pavadībā. Droši vien arī senāk ļaudis īpaši daudz nav braukājuši, bet tagad nemaz, viņiem tur ir sava valstība.

Braucot tālāk (pareizāk sakot atpakaļ garām draudzīgajiem francūžiem, kas mūs jau pazina un palaida tālāk) nonācām pie spāņu kontroles punkta, kurā čumēja un mudžēja albāņu bērni, kuri mūs uzrunāja spāniski: "Vai jūs runājat spāniski, Olā!" Apmēram tā es iedomājos Rietumvāciju pēc kara. Amerikāņu karavīri, apkārt vācu bērni kāpelē pa tankiem un runā angliski ar amerikāņu akcentu....

Galvenais iemesls mūsu braucienam uz šiem serbu ciemiem izrādās bija draudzīgu attiecību nodibināšana, kam ir brīnišķīgs zinātnisks nosaukums "trust building". Lai radītu uzticību, protams, bija jādzer sļivovice, bumbieru brendijs, jādzer trīs reizes, pēc tam vēl trīs, pie tam katra reize bija pēdējā. Izmantoju savas minimālās serbuhorvātu valodas zināšanas, lai noskaidrotu, kur ir tualete. Uz mēslu čupas pret kalniem tupēja gaiļi, apkārt omulīgi rušinājās cūciņas. Nopratu, ka šī ir skola, jo citādi taču tajā nebūtu vieta, kas attāli atgādinātu publisko tualeti. Tieši skolās bija paredzēts novietot vēlēšanu iecirkņus, jo tās atrodas gandrīz katrā serbu ciemā. Lai cik nomaļš būtu serbu ciems, tajā dzīvojošie iemītnieki ir lielā mērā atkarīgi no tā, ko saka tagadējā serbu valdība. Ja tā atļaus reģistrēties, viņi reģistrēsies... tomēr labu attiecību radīšanai ir ārkārtīgi svarīga nozīme. Mums uzrodas tulce, piecpadsmitgadīga meitene, kura dzimusi un augusi Vācijā, bet šeit ciemojas pie radiniekiem, mēs turpinām dzert šļivovicu, kas rada aizvien lielāku uzticību Crlo Grlo iedzīvotāju vidū. Olgica tulko, mēs sēžam uz soliņa pagalmā, ap mums sapulcējušies apmēram 20 vīru un dažas sievietes. Sļivovica atraisa mēli un es sāku vervelēt serbiski, saprotu gandrīz visu, un tajā brīdi es zinu, ka tieši tāda dzīve man ir vajadzīga, jo cilvēki ir tik nežēlīgi dažādi un interesanti.

Nezinu, vai šo ciemu iedzīvotāji piedalījušies asiņainajos grautiņos tuvējos albāņu ciemos, tāpat kā nezinu, cik daudz asiņu ir uz to albāņu vīru pleciem, kas ikdienu nāk reģistrēties manā centrā. Es to nekad neuzzināšu, bet, satiekoties ar viņiem, mācoties saprast viņu valodu, parašas, domāšanu, man šķiet es mazliet pietuvojos dzīvības noslēpumam, kurš slēpjas mūsu neatkārtojamībā.

Atpakaļ ceļš no Baņas un Crlo Gorlo ir brīnišķīgs, debesis palēnām satumst, mēs izkāpjam no mašīnas, es gribu paiet mazliet tuvāk labības laukam, bet Maikls saka, lai es to nedarot, lauks izskatās neapstrādāts. Mēs fotografējamies, bet visiem četriem pietrūkst kadru, ir tikai divas bildes, es un Maikls, es un Jups .... fonā ieleja, kalni, debesis.... bet fotogrāfijas neatspoguļo tā mirkļa neatkārtojamību. Nekas, ko es saku, rakstu vai fotografēju neparāda to, kā es īstenībā jūtos, jo īpaši tāpēc, ka es pati nezinu, kā es dažreiz jūtos un ka tā esmu tieši es, kas redz un jūt to, kas ar mani notiek. Biežāk nekā citreiz es skatos uz sevi spogulī, lai saprastu, ka šī dzīve ir manējā un nevis kāda aizraujoša filma, ko skatos.