7. daļa - Nedēļas nogale

Pirmdiena. Ir tik grūti rakstīt, jo liekas, ka vajadzētu darīt kaut ko noderīgu, uzjautrināt darbiniekus vai, jo centrā valda tāds kā sanīkums. Esam nogājuši tieši pusceļu, jo šodien sākas ceturtā darba nedēļa. Īpaši daudz darba mums līdz šim nav bijis, kas nomāc ne pa jokam, jo tāda nīkšana vien iznāk. Pagājušo sestdien es sev izkaroju brīvu dienu, lai varētu apskatīt ko vairāk no Kosovas. Tad nu tagad man galva griežas no iespaidu raibuma un es pat nezinu, ar ko lai sāk. Centrā sestdiena bijusi garlaicīga, neviena paša reģistranta, visi sēdējuši un pat neesot runājuši savā starpā, tad nu tagad man šķiet, ka būtu kaut kas jādara, lai celtu visu garu, kā nekā esmu taču priekšniece (par šo visai interesanto tēmu citreiz), bet gribas arī uzrakstīt kādu rindu, ar gara pacēlumu nodarbosimies pēcpusdienā.

Piektdien es piedalījos radio "Drenica" intervijā, kas izpaudās tā, ka Press Officer (plikpaurains vācietis vidējos gados) no Mitrovices kopā ar Maiku (manu Election Officer) skatījās man mutē, jo teorētiski es drīkstu runāt tikai par praktiskām lietām, piemēram, kad mans centrs strādā, kur tas atrodas un kādi dokumenti ir jāņem līdz. Tā nu es arī gribēju vienkāršos vārdos pateikt, ka visiem ir jānāk, kamēr šie par varēm gribēja vienkāršajiem šejienes iedzīvotājiem nosūtīt "targeted message", ka, ja viņi nereģistrēsies un nepārbaudīs savus datus tagad, tad viņi zaudēs iespēju piedalīties vēlēšanās un līdz ar to arī Kosovas nākotnes celšanā. Man, kā jau komunisma saukļos izauklētam bērnam, bija uzreiz skaidrs, ka tas ir pilnīgi un galīgi garām, ka ir vajadzīgs daudz praktiskāks uzmundrinājums, kā, piemēram, 17. novembri nebūs jāstāv garās rindās, jo būs mazāk pārpratumu (pagājušā gadā viņi esot 5-6 stundas gaidījuši pie centriem, tās gan bija vietējo pašvaldību vēlēšanas. Šogad ieinteresētība nav nekāda lielā, jo cilvēki ir vīlušies. "Es vēlēju pagājušo gadu un man vēl aizvien nav savas mājas," apmēram tā cilvēki domā). Rietumniekiem patīk izmantot ideālistiskus saukļus un terminus, kas vietējo cilvēku ausīs skan nepatiesi, bet rietumnieki to nespēj saprast. Tā nu es nervozēju un neko jēdzīgu nepateicu, izņemot, ka jānāk ir otrajā stāvā un tad atkal lejā uz pirmo stāvu, jo citādi mūs ir neiespējami atrast. Manu priekšnieku sejās atspoguļojās šausmas par šādu neinteliģentu skaidrojumu izplatīšanu, bet.... es šeit sēžu katru dienu un apmēram zinu, kā cilvēki domā un kas viņiem ir svarīgi. Kosova aizvien bijusi bijušās Dienvidslāvijas melnā avs no ekonomiskā un citādas attīstības viedokļa, kas nozīmē, ka cilvēki šeit nav īpaši izglītoti, kaut gan garā stipri, pie tam viņi līdzīgi kā latvieši gadiem baroti saukļiem, tā kā rietumnieku ideālisms šeit krīt neauglīgā zemē. Abi ANO un OSCE vadītāji šeit ir dāņi (vai vismaz skandināvi), tā kā secinājumus varam izdarīt katrs pats.

Kopā ar Preses oficieri bija ieradusies arī Rita Našeniece, ar kuras palīdzību es šeit esmu nokļuvusi. Viņa patreiz Mitrovicē nodarbojas ar Preses monitoringu. Viņa ir dzīvojusi Sarajevā un runā serbo-horvātu valodu, kuru, veikli nosaucot par bosniešu valodu, viņa tad arī par lielu prieku Faikam un Gani, kuri citādi nevar komunicēt arī lietoja centrā. Dīvaini, bet man nekad nebija ienācis prātā, ka es varētu ar viņiem runāt kādā no slāvu valodām. Droši vien tāpēc, ka citādi nekādi nav iespējams sarunāties Faiks un Gani bija ļoti priecīgi runāt "ienīstajā" serbu valodā un pēc tam prasīja arī man, vai es to protot, uz ko es atbildēju, ka privāti varam sarunāties, bet ne centrā, jo kas notiktu, ja kāds no nacionālistiski noskaņotiem reģistrantiem mūs dzirdētu. Tas ir izraisīja diskusiju manu albāņu kolēģu starpā, jo Faiks vismaz vārdiski uzskata, ka valodai nav nozīmes un visi cilvēki ir līdzvērtīgi. Kaut ko tādu dzirdēt no Drenicas albāņa mutes bija patiesi dīvaini, tā pat, ka es kādu brīdi sāku domāt, vai tikai viņš nav serbu spiegs un vai tik man nav vēl uzmanīgāk jāuzmana datu bāze! Petrits diskusijā piedalījās tikai kā tulks, viņš vispār atsakās izteikt jebkādu viedokli par jebko, bet Lindai aiz dusmām uz Faiku, kas, neskatoties uz viņas lūgumu nerunāt serbiski, turpināja mani serbiski izvaicāt, acīs bija saskrējušas asaras. Tas bija pirmais saspīlējums mazajā kolektīviņā un tādu laikam tagad būs aizvien vairāk, jo mēs pamazam nogurstam viens no otra "sešas dienas nedēļā" sabiedrības.

Tomēr ar Lindu un Petrit, kas abi ir apmēram manā vecumā, es satiekos arī pēc darba. Tā pagājušo ceturtdien viņi mani uzaicināja uz privātām dzimšanas dienas svinībām vietējā un vienīgajā kultūras centrā (tepat līdzās Municipal Building). Tā bija privāta diskotēka, kurā pirmo reizi mūžā redzēju vīriešus dejojam ar lielāku atdevi nekā sievietes. Tradicionāli albānisko dejas veidu (ar baltu lakatiņu priekšā un rokās sadevušies, visi vienā ritmā, nezin kā zinot vissarežģītākos soļus) nomainīja moderna deju mūzika, cik nu es no tā saprotu, samērā stilīga, nekādu Madonnu un Britniju Spīrsu. Nekad mūžā tā nebiju dejojusi, pie tam pirmo reizi šeit Skenderajā man netika izrādītā pārliekā uzmanība, ka tik ļoti traucē. Bija ļoti karsts, puiši bija nodejojušies (viens ar otru) pilnīgi slapji. Stiprākais alkoholiskais dzēriens, ko redzēju (pie tam ne īpaši bieži) bija alus. Un es atkal un atkal dejoju albāņu virtenē, bet vienai, pašai ar sevi, kā es to parasti daru, bija tā kā neomulīgi. Kaut kā pielīp šeit tas sabiedriskums, visa kopā darīšana, kas Kosovas albāņiem liekas – šūpulī ielikta.

Izslavēto interviju radio pati tā arī nedzirdēju un neesmu arī satikusi, kādu, kas to būtu dzirdējis, jo, kā jau minēju sestdien man bija brīva diena, ko es pavadīju apceļojot Kosovas rietumus kopā ar Bedri, kurš otrdien dodas atpakaļ uz Vāciju. Piektdienas vakarā bijām Pejā, no kuras tumsā (jo mums ierodoties pazuda elektrība) neko daudz neredzēju un nākošā rīta svelmē tik ļoti ātrāk gribējās no turienes prom, ka atkal – nekā. Tā ir otrā vai trešā lielākā pilsēta Kosovā (Prizrena (senākā Kosovas pilsēta) un Mitrovica abas arī ir samērā lielas un es neesmu redzējusi nekādus datus, kas pierādītu, kura tad nu ir vislielākā). No Pejas devāmies uz Džakovu, viselitārāko pilsētu Kosovā, kas savus 20 tūkstošus iedzīvotāju izkaisījusi diezgan plašā teritorijā. No šīs pilsētas esot cēlusies lielākā daļa Kosovas politiskās elites. Pilsētās centrā blakus izpostītai pareizticīgo baznīcai dzeloņstieplēm, rokas uz debesīm pacēlusi stāv četrmetrīga māte Terēze. Uzminiet nu, no kurienes cēlusies māte Terēze vai varbūt jūs jau to zinājāt? Viņa bijusi albāniete, piederējusi pie katoļticīgajiem albāņiem, kuru šeit vēl aizvien ir diezgan daudz (kaut kur atceros lasījusi, ka 20 %, bet nevaru galvot). Viņa gan ir dzimusi Skopjē (Škup – albāniski), kas tagad ir Maķedonijas galvaspilsēta, bet Otomānu impērijas laikā esot bijusi Kosovas sastāvdaļa (šī informācija ir nepārbaudīta, jo vēl aizvien man nav vēstures grāmatas angļu vai vācu valodā). Apmēram 40 % Maķedonijas iedzīvotāju ir albāņi, kas pēdējos sešus mēnešus ir pavadījuši, militāri cīnoties par savām tiesībām, albāņu valodu kā valsts valodu un "fair representation" valsts pārvaldes struktūrās. Tā esmu diezgan atrauta no modernajiem komunikācijas līdzekļiem, man nav bijis īpaši daudz laika iedziļināties šajā konfliktā, tāpēc mana izpratne par šo konfliktu ir folkloras līmenī. "Mēs cīnīsimies tik ilgi, kamēr mūsu tiesības tiks atzītas visur, kur mēs esam un esam dzīvojuši gadsimtiem ilgi." Brīdī, kad biju uzrakstījusi beidzamo teikumu, mani pirmo reizi kopš esmu Skenderajā apciemoja tētis, kurš izsita mani no ritma un es vairs nevarēju parakstīt. Mēs aizgājām paēst uz restorānu Police Station, kas viņus ļoti izbrīnīja, ka tāds restorāns vispār šeit ir, jo viņuprāt Skenderaja atstāj visai nomācošu iespaidu un viņi nevar īsti saprast, kā es te vēl neesmu nojūgusies. Dažreiz es pati nevaru saprast. Viņš šodien it kā strādā, brauc uz Peju pārbaudīt vienu no robežu kontrolpunktiem, stāstīja, ka Customs Mission in Kosovo (CmiC, ja nemaldos) lai ietaupītu naudu apmācīs nevis jaunus darbiniekus, bet tādus, kas jau ir strādājuši muitā un ka vietējie serbi jau tagad berzējot rokas papildus ieņēmumu gaidās. Viņš izteica arī savas domas par karu Maķedonijā, kurā piedaloties algotņi no Kosovas, jo šeit vispār neesot ko darīt. Nezinu, vai tiešām tik merkantīlistiski ir vietējo albāņu centieni, bet sava taisnība tajā ir, ka finansiālas izmaiņas šajā valstī nāktu visiem par labu, bet par to īpaši neviens neraizējas, jo pirmajā vietā tiek liktas etniskās problēmas, par cik tās ir bijušas nesenā kara iemesls, bet tagad atgriezīsimies pie manas nedēļas nogales.

Džakova man ļoti patika, kaut gan varēja just, ka cilvēki ir tādi kā snobiskāki, pati pilsēta vecāka, šaurām ieliņām vecpilsētā. Gan Peja, gan Džakova, tāpat kā daudzas citas pilsētas šeit kara laikā ir bijušas ļoti izpostītas. Gar ceļiem visur rok, jauc javu un krāmē ķieģeļus, nepārtrauktā kustībā kā skudru pūznī. Prizrenas rajonā saimnieko vācu KFOR, tāpēc pašā Prizreņā no vieniem naktī līdz pieciem no rīta ir komandantstunda, ceļš no Prizrenas uz Pristinu ir vienīgais, kas šajā valstī ir pilnīgi gluds un jauns, pie tam uzbūvēts pēdēja gada laikā, arī atkritumu uz ielām ir mazāk. Kosovas rietumos ir vairāk apstrādātu lauku, kuros cilvēki vāc papriku, paprika rindās sastādīta – sarkana un gaiši zaļa. Prasu, kur to izmanto. No sarkanās taisot Balkānu tradicionālo paprikas biezeni – Ajvaru, zaļo marinējos un ziemā ēdot kā salātus. Gar ceļu vijas vīnogu vīteņi, arbūzu un meloņu lauki, tomāti un kukurūza. Nervus kutinoši lēno traktoru piekabēs viens pie otra satupuši sēž ap divdesmit smaidošu un brūni nodegušu cilvēku, viņi kopīgi līgojas līdzi traktoram, strādā arī svētdienās. Ceļu malās pārdod arbūzus un melones. Melones smaržo saldi jo saldi jau pa gabalu. Šķiet- tā ir paradīze, bet tik un tā nepamet iekšējā pašaizsardzības sajūta.

Ceļā uz Džakovu ar labo priekšējo riteni iemaucam nelielā, bet liktenīgā bedrītē, riepa sāk žēlabaini svilpt. Abās pusēs biezi krūmi. Labi, ka man nav jāņemas ar riepu. Piecu minūšu laikā vismaz piecas mašīnas piebremzē un paprasa, vai nav vajadzīga palīdzība. Divas arī apstājas un pēc 20 minūtēm riepa ir nomainīta, vēl pēc stundas arī salabota un pielikta atpakaļ, arī mašīna ir nomazgāta, tā kā to šeit dara vai ik pēc pieciem metriem atrodošajās vietās, kas izceļas tikai ar to, ka pie tām piekabināta maza plāksnīte ar uzrakstu Auto Larje (dažreiz arī angliski Car Wash). Mašīnas te mazgā katrs, kam nav slinkums, par piecām markām ar lupatiņu izberž no iekšpuses un ārpuses, parasti strādā pusaudžu vecuma dēli kopā ar jaunākiem brāļiem. Arī manas mājas īpašnieka dēls, tāds desmitgadīgs melnacītis ar prieku ņemas ap mašīnu mazgāšanu. Pazīstot šejienes domāšanu, nedomāju, ka vecāki te izmanto kādu finansiālo stimulatoru, lai puikas pieliktu pie darba. Pieaugušo darbs te bieži ir vislielākā izprieca, vismaz tā izskatās no malas, jo īpaši jau tirgošanās tēva veikaliņā (kādi šeit ir katrā otrajā, nē, nē, katrā mājā) un mašīnu mazgāšana.

Džakovā ieradāmies ap pusdienas laiku, apstaigājām vietējos veikalus, kuros kā vienmēr varēja dabūs dažādas kvalitātes turku izstrādājumus, grāmatveikalu (lai iegādātos albāņu valodas gramatikas grāmatu) tā arī neatradu, vakarā apmeklējām Rahovecas ciemu, kurā dzīvo gan serbi, gan čigāni, kurus gan šeit politiski pareizi dēvē par "Roma." Tiekamies ar vācieti Lotāru un čehieti Danu, kuri abi strādā ar "communities registration". Lotāra gadījumā tie ir serbi netālu no Prištinas atrodošajā Obiličas ciemā, Danas – Rahovecas serbi un čigāni. Pie viņas gan reģistrējušies līdz šim ir tikai vietējie čigāni un neviens serbs. Viņi iegrimst savas ikdienas darba aprakstos, bet man tik ļoti negribas par to runāt....

Otrā rītā dodamies uz Dragašu, ciemu, kas atrodas vienā no visaugstākajiem kalniem Kosovā. Mirstu badā, jo viesnīcās Kosovā brokastīs pasniedz kaudzi baltmaizes, sviestu, ievārījumu, ja palaimējas – sieru un vārītu olu. Būtībā nevienu no augstāk minētajiem es neēdu, ja ir dota izvēles iespēja, tā kā izvēles iespējas nav, tad jau sen Kosovā pārtieku no baltmaizes un tomātiem, vīnogām un persikiem, ko es pat māku nosaukt albāniski un pateikt, ka man vajag daudz (shum, shum, shum). Dragašā Bedri, Lotārs un Dana dzer katrs pa kafijai, šveps un izēd čipsu paku, par ko kopumā samaksā 4 markas, kas ir neticami lēti šai zemē, kurā restorānu cenas daudz neatšķiras no rietumiem (jo īpaši Prištinas centrā). Tā kā kafiju nedzeru, tad klaiņoju pa galveno ielu un meklēju vietu, kur varētu nopirkt Bureku (pīrādziņu ar sāļu biezpienu vai gaļu, mani, protams, pievelk pirmais), šeit dzīvo arī gorani (gora – kalns, tieši tāpat kā mums labi pazīstamajā valodā), serbu-maķedoniešu dialektā runājoši kalnos dzīvojoši musulmaņi. Dragašā gan albāņu, gan gorani sievietes staigā lakatos. Rietumkosova šajā ziņā vispār izskatās, ka ir daudz vairāk tradicionalitātes nekā Drenicas apgabalā, kur reti kad redzama sieviete lakatā vai musulmaņiem raksturīgajā garajā mētelī.

Dragašas restorānā apprasāmies par ciematiņu Brod, kas it kā atrodoties 12 km attālumā, braucot augšup. Prasām, vai tur būs kur paēst. Jā, jā, esot viena ļoti laba vieta. Atrodam vietējo Field Office, kas atrodas vienu metra šaura, putekļaina kalnu ceļa galā, paslēpies aiz gorani mājas, tā kā atgādina drīzāk kūti vai kaut ko tml. Tā kā mūsu radio nedarbojas, piesakāmies, ka esam atbraukuši un pēc tam dodamies tālāk. Abās pusēs paveras burvīga ainava, kuru jo īpaši izceļ abās pusēs ar sistemātisku precizitāti izgāztās mēslu kaudzes. Tiešām jābrīnās par pilnīgo estētiskās gaumes un iekšējās skaistuma izjūtas trūkumu šajā valstī. Nedomāju, ka būtu vērts šai tēmai veltīt vēl daudz uzmanības, jo šajā Kosovā ir vēl nopietnākas ekoloģiskās problēmas. Atkritumi – tas šeit ir normāli. Turpmāk vienkārši iedomājieties, ka jebkuru vietu, kuru es aprakstu, sedz vismaz desmit centimetru bieza atkritumu kaudze (izņēmums – ja es īpaši piebilstu, ka šoreiz atkritumu nebija).

Kreisajā pusē bija dziļa aiza, mēs braucām kalnam apkārt, lejā palika Dragašs. Pēc pusstundas brauciena nonācām ciemā ar zemām, pussagruvušām mājām un šaurām ielām, kurās izgājušie mūs uzlūkoja platām acīm, jo bieži OSCE mašīnas te acīmredzot nebraukā. No restorāna vai kaut kā tml. Nebija ne smakas. Vienīgajā kioskā iepirkās turku KFOR karavīri, kas nerunāja nevienā no valodām, ko pārvaldījām mēs, bet vārdu restorāns saprata, līdzjūtīgi pasmaidīja un ieteica mums aizbraukt uz turku un vāciešu kontrolpunktu pēc kaut kā ēdama. Turku punktā mums uzsmaidīja laime, viens no karavīriem labi runāja vāciski. "Gibt’s hier in Brod was zum essen? (Vai Brodā var kaut kur paēst?), iepriecināts jautāja Lotārs. Karavīra acīs atausa gaisma un viņš mums atstiepa maizi (Brot, kas izklausās gandrīz tāpat kā ciematiņa nosaukums), turku konservus, tomātus, gurķus un smaržīgu meloni, kas izrādījās pat ļoti baudāma. Pēc tam tikai uzņemts ducis bilžu ar pusduci fotoaparātu, nabaga karavīriem reti laikam nākas redzēt divas sievietes reizē, vienu no viņām pie tam blondu. Par fotogrāfijām jo īpaši priecājos es, jo aizmugurē varēja redzēt turku tanku un sarkano karogu ar pusmēnesi. Citādi es mazliet baidos fotografēt militāro tehniku, jo vismaz teorētiski tas nav atļauts. Uzprasījām arī par mīnām, kuru pēc turku domām šajā apgabalā nav. Kein Problem (nav problēmu).

Pa celiņu devāmies tālāk gar upīti, kuras malā ēnā sēdēja vairāki piknikotāju bariņi. Paradīze... (piebilde – gandrīz nekādu atkritumu)... ķēvīte ar kumeliņu savvaļā lēkšoja pa akmeņaino upes krastu, upīte bija diezgan strauja un tādēļ skaļa, kalni – bezgalīgi, debesis – gaiši zilas. Izdangātā ceļa galā redzējām vācu karogu, pie tā tādu kā miniatūru militāro bāzi pašā pasaules malā un divus jaunekļus vācu uniformās, kas apmēram piecpadsmit zēnu pavadībā ņēmās ap milzīgiem kabeļiem, ko piegādāja helikopters. Helikopterim paceļoties, zēni spiedza, plivinot vēja rokas, vairāki apgāzās, bet plivinājās tālāk, savstarpēji sakliedzoties slāvu dialektā, ko bija grūti saprast. šauras, tumši iedegušas, stūrainas sejiņas. " ‘Viņiem tagad noteikti ir interesantāk nekā pirms kara" vēlāk sacīja Bedri.

Drošības labad apprasījāmies arī vāciešiem par mīnām, uz ko saņēmām atbildi, ka mīnas te ir visur, tā kā lai mēs labāk atgriežoties dzīvi. Protams, arī tā bija tāda vāciski paranoiska pārspīlēšana, jo pa taciņu gar upīti pastaigājās vietējie un arī viens starptautiskais pārītis, tomēr man pārgāja jebkāda vēlme pastaigāties un es uzmanīgi pētīju zāli pirms spēru nākamo soli. Mamma tieši bija piektdienā atsūtījusi emailu, ko beidza ar vārdiem: "Nestaigā pa nepazīstamām vietām! " un es arī nestaigāju. Paēdām ēniņā zem kociņa, Dana un Lotars aizgāja pastaigāties, es pagājos pa priekšu pa taciņu, lai nofotografētu idillisko ķēvi ar kumeliņu un atlikušo laiku pavadīju pētot bērnus, kuri lejā spēlēja futbolu (Kosovas iedzīvotāju (vīriešu dzimuma pārstāvju) lielo kaislību), helikoptera manevrus debesīs un upītes straujo tecējumu. Otrā pusē kalniem atrodas Maķedonija, patreiz Eiropā visnemierīgākā zeme, bet te valda vārdos neietverams miers, vietā, kurā beidzas ceļš un sākas pasaka, kur var iet un iet līdz nonāks pasaules malā un no turienes var tikai nokrist, bet es noturos, noturos uz pašas pasaules malas, kalna galā... pilnīgā līdzsvarā ar sevi.

Atpakaļ braucot, izrādās, ka neesam aizslēguši mašīnu, neesam pat aiztaisījuši logu, bet pie turku KFOR nekas jau arī nevar notikt. Mašīnā es aizmiegu, kalnu gaiss ir tik nogurdinošs. Prizrena notiek demonstrācijas, tādēļ starptautiskajiem ir aizliegts tajā iebraukt, privātajā mašīnā ātri izbraucam cauri, no nemieriem nav ne vēsts, atpakaļ ceļā, apbrīnojami labs ceļš, kura malās mainās vīnogu un paprikas lauki sajaukti kopā ar sauli. Neatceros, kad te pēdējo reizi ir lijis. Brīnums, ka viss vēl ir tik zaļš!

Vakarā zvanu mammai, kuras telefons ir aizņemts, runāju ar Umi un Tāti, saku, ka man iet labi. La-bi neko nepasaka par kukurūzas laukiem, gorani bērniem zem helikoptera, klinšainajām kalnu galotnēm, bet tas ir nomierinošs vārds un tāpēc es to lietoju, un .... es nestaigāju pa nepazīstamām vietām. Es tās iepazīstu pirms staigāju pa tām....