8. daļa - Cilvēki  

Es jau mēnesi neveiksmīgi meklēju zobu diegu. Protams, Skenderajā es pat neesmu interesējusies (nupat painteresējos un pagāja vesela minūte, kamēr es vispār izskaidroju, kas tas ir, un viennozīmīgi – Skenderajā man tādu neatrast.) Esmu meklējusi Prištinā un Džakovā, vārdu sakot, visās lielākajās pilsētās un veikalos (esot kaut kur Pristinā viens veikals, kur to varot nopirkt, bet es nezinu, kur tas ir). Nē, protams, nav vērts šausmināties, jo īpaši tādēļ, ka arī Latvijā tā līdz nesenam laikam bija tikai luxus prece un vēl tagad tikai nedaudzie to lieto ikdienā.

Anne Meijers, ASV latviete, kas mācījās Mount Holyoke College, man pirmajā tikšanās reizē izteica komplimentu, ka man esot latviešiem neraksturīgi labi zobi, un patiesi, tieši pēc zobiem vislabāk var atšķirt rietumnieku no bijušo padomju un satelītvalstu pārstāvjiem. Līdzīgi kā Latvijā arī platītes šeit nekad nav bijušas īpaši cieņā, tāpēc bieži nākas redzēt cilvēkus ar milzīgām atstarpēm starp zobiem, kā arī uz visām pusēm izļodzītiem zobiem. Kosovā zobu kopšanas kultūra vēl aizvien nav īpašā cieņā. Dažreiz negribot pretīgumā novēršos, ieraugot pustukšu muti, iekaisušām smaganām un brūnām dūņām uz palikušajiem zobiem. No pīpēšanas, kafijas un melnas tējas (Russian tea, kā to te sauc, it kā no Napoleona laikiem), ko šeit dzer vairumā, zobi nepārtraukti ir melni, bet tas nevienu īpaši neuztrauc.

Neglīti zobi pārsvarā vecākiem cilvēkiem, bet arī jaunāki vīrieši bieži par sevi īpaši nerūpējas. Sievietes šeit gan ir ārkārtīgi skaistas, visas tievas, kuplām krūtīm, veselīgiem, spīdīgiem matiem. "Vīrieši šeit ir iezemieši, bet sievietes ir importētas," tā Jups par šejienes situāciju. Un tiešām dažreiz atliek pabrīnīties, cik daudz skaistākas ir sievietes par ikdienā uz ielas redzamiem vīriešiem. Atsaucoties uz citu teoriju, kas mēģina izskaidrot šo pašu fenomenu, nesmukās sievietes vienkārši paliek mājās, jo tiesa ir arī tas, ka vīriešu pat dienas vidū (nemaz nerunājot par vakaru, kad veči sēž kafejnīcās un sievietes – mājās) ir daudz vairāk nekā sieviešu. Izņemot jauno paaudzi, kuru lielā mērā veidojis karš, sievietes ikdienā šķiet sevī ierāvušās un nebrīvas, bieži pussolīti vīram aiz muguras, diviem bērniem pie rokas vai smagos ratus stumjošas. Pirms kara sievietes Skenderajā neesot pat gājušas uz tirgu, bet tagad daudz kas ir mainījies. Tagad vasarā jūtama arī no ārzemēs dzīvojošo albāņu radinieku ietekme. Tā, piemēram, šodien uz ielas redzēju meiteni ar auskaru degunā. Viņa noteikti nebija no Skenderajas.

Tā kā darba nav nevienam, tad strādājošo sieviešu ir maz, un arī tad viņas strādā kā sekretāres, apkopējas vai labākajā gadījumā zemāko klašu skolotājas. Frizieri šeit ir tikai vīrieši, arī – ārsti. Par māsiņām gan strādā arī sievietes, arī Lindas gadu jaunākā māsa Jahone. Linda mācās Datorzinātni (vai kaut ko tml.) Mitrovices tehniskajā skolā. Skenderajā dzīvojošās sievietes pēc neoficiālām ziņām esot vienas no visizglītotākajām. Tas gan vairāk attiecas uz jauno paaudzi. Pagājušā gada pašvaldību vēlēšanās Skenderajas apgabalā no 31 deputāta 4 bija sievietes, kas nozīmē, ka Skenderaja ar 13 % sieviešu dalību ierindojas trešajā vietā (dalot to ar Vushtri rajonu) pēc sieviešu dalības pašvaldību pārvaldē (pirmajā vietā Priština (16 %) , otrajā – Mitrovice ( 15%), kas ir niecīgs skaitlis, tomēr jāatzīmē daudz neatšķiras no Latvijas, kuras konkrētos ciparus es nezinu.

Rietumkosovā, kur pabiju pagājušajā nedēļas nogalē, sabiedrība šķita daudz konservatīvāka. šeit tikai retās sievietes galvu sedz musulmaņu lakats, bet Prizrenas rajonā tādas redzēju daudzas. Arī vakarā šeit uz ielām vēl var redzēt sievietes (Linda saka, ka tas esot bijis savādāk pirms kara) , kamēr Dana, kas dzīvo par Skenderaju lielākajā Rahovecā (netālu no Prizranas un Džakovas) , stāstīja, ka pēc desmitiem viņa kopā ar otru čehieti esot vienīgās sievietes vietējā kafejnīcā, kas nenovēršami novedot pie stigšanas aizvien dziļakā alkoholismā, jo visi veči uzsaucot pa aliņam, kas tad nu rindas kārtībā tiekot likti uz galda un arī iztukšoti.

Mans itāļu kolēģis Džonfranko, kurš strādā kā Democratization Officer, ļoti nopietni nodarbojas ar sieviešu kustības attīstīšanu Skenderajā. šī gada 8. martā viņš pat Skenderajā noorganizēja sieviešu konferenci. Pagājušā gada beigās, kad viņš uzsāka savu darbību, Skenderajā esot bijušas divas nereģistrētas nevalstiskās organizācijas, kas savā starpā cīnījušās par humanitāro palīdzību. šīs organizācijas pārsvarā bijušas paplašinātas ģimenes, kuru ietvaros sievietes centušās viena otrai palīdzēt. Jo īpaši pēc kara situācijā šāda palīdzība ir ļoti nepieciešama, jo daudzas ģimenes ir palikušas bez tā saucamā "ģimenes galvas." Viena no šīm organizācijām tieši nodarbojas ar sieviešu "ģimenes galvu" jautājumiem. Petrits, mans asistents, kurš tulkojis tieši šai organizācijai, mani informēja, ka pret šādām ģimenēm sabiedrība izturas ar milzīgu pietāti un cieņu. Jautāts, vai sievietes ģimenes galvas tiek pielīdzinātas vīriešiem ģimenes galvām, viņš mazliet samulsa un sacīja, ka tomēr – nē.

Drenicas apgabals bijis karotāju šūpulis un arī sievietes šeit lielā mērā ir kareivju mātes, pašas stipras un lepnas, vismaz tādu teiksmainu iespaidu viņas uz mani ir atstājušas. Jāatzīstas, ka jaunāka gada gājuma sievietes šeit Skenderajā man patīk daudz labāk nekā vīrieši, kas bieži vien ir kompleksaini tukšu salmu kūlēji, pie tam viņi bieži pie stūres uzvedas raustīgāk un nervozāk nekā "tipiskas sievietes," kas manām patriarhāli iesūnojušām smadzenēm ir kā vērsim sarkanā lupata. Bet par braukšanas kultūru (jeb tās trūkumu) citreiz, jo tas tāpat kā stāsts par suņiem ir garāks stāsts. Cilvēku sauklis šeit ir "Mēs esam albāņi!" turpinājumā nepateikts skan " ilīru pēcteči." Nacionālajam faktoram (valodai, tradīcijām, vēsturei) aizvien bijusi daudz lielāka nozīme Kosovas albāņu nacionālās identitātes izveidē nekā, piemēram, reliģijai.

Faiks, kolēģis, kas ik pa brīdim izspļauj pa šokējošam ziņojumam "tautu draudzības" sakarā, šodien paziņoja, ka savā sirdī esot katolis, jo ilīri pirms piespiedus kārtā pievērsti Islamam esot bijuši katoļi. Katoliski rietumnieciskā ietekme šeit jūtama netieši. Tā kā vienīgā Balkānu musulmaņu pārstāve, ko pazīstu ir Azra (pārliecināta Bosnijas musulmaniete no MHC laikiem), tad es nevaru izdarīt akadēmiskus salīdzinājumus, bet pārsteidzoši šķiet tas, ka līdz šim neesmu satikusi nevienu pārliecinātu musulmani, bet diezgan daudzus, kas atzinušies, ka nekad neesot bijuši mošejā un esot diezgan pārliecināti ateisti.

Skenderajā mošejas nekad nav bijis, tikai tagad pašā pilsētas nomalē uzlieta balti zaļa celtne (zaļā ir musulmaņu krāsa, neatceros, kāpēc), kas izskatās kā no plastmasas taisīta un varbūt arī ir, tā ir arābu dāvana Skenderajai, neveiksmīgs centiens atgriezt brāļus musulmaņus pareizajā ticībā. Prištinā pāris reizes izdevās dzirdēt imama ikdienas dziedājumus, kas pa skaļruņiem tiek pārraidīti visos virzienos dažādos dienas laikos. Neskatoties uz manām viena semestra zināšanām par Islamu, esmu diezgan liela analfabēte musulmāniskās baznīcas pārvaldes sistēmā, zinu tikai to, ka imamiem (baznīcu vadītājiem) var būt sievas. Islams radies 7 gs. pēc mūsu ēras un tiek uzskatīts par kristietības turpinājumu, kas daudziem ir kaut kas pavisam jauns. Kristus viņu ticībā ir bijis tāds pats pravietis kā Muhameds, tikai mazliet nespēcīgāks, jo Muhameds ir pēdējais pravietis, kas atnesis pilnīgi pareizo ticību. Nedaudz maldīgs ir arī mūsu uzskats par musulmaņu attieksmi pret neticīgajiem, jo ebreji un kristieši (people of the book) vismaz teorētiski nav neticīgi, tikai mazliet nepareizi ticīgi. Daudzas Islama ticības nianses ir savdabīgas un pārsteidzošas, bet tā kā man priekšā nav neviena konkrēta avota, tad es vairāk par to neko nestāstīšu. Vienīgi, ja jūs dzirdat kaut ko par sufis, tad gan pievēršiet uzmanību, jo tas ir ļoti interesants islama virziens (spiritual), kas nedaudz līdzinās budismam. Bet par Islamu es laikam zinu vairāk nekā vairākums albāņu. Bet uz mošeju aiziet gan gribētos, tikai jāapsedz visi plikumi.

Vispār es īpaši šeit neatkailinos, kaut gan esmu redzējusi diezgan daudz pliku pleciņu. Lieta tāda, ka man nav ne vismazākās vēlmes izsaukt vēl lielāku uzmanību šajā ciemā kā es jau esmu izsaukusi. Dīvaini, man liekas, ka bērnībā lasītas grāmatas savdabīgi vajā mani cauri dzīvei. Tā, ierodoties Mount Holyoke, man šķita, ka esmu iekāpusi dzīvā "Garkājtētiņa" laika koledžā ar kopmītnēm, torni un meitenēm studentēm (un izrādās, ka Vassar College, kurā mācījusies Džīna Vebstere ir ļoti līdzīga MHC, tikai kopš septiņdesmitajiem gadiem atšķirībā no manas Alma Mater tā ir jaukta). Tagad mani nepamet izjūta it kā es atrastos tajā tumsonīgajā ciemā, kurā dzīvoja Feride no "Mazputiņa". Arī savešanas mēģinājumi ir diezgan līdzīgi. "Man ir viens draugs... " Protams, Skenderaja nav tik tumsonīga, tomēr šī mazā pagraba telpa, kurā mēs strādājam, zirnekļu tīkliem pie logiem, kastēm uz grīdas un ģeneratoru kaktā, man nedaudz atgādina skolu, kurā Feride strādāja. Tikai tur nebija datoru, ventilatoru radio, kuros ik pa brīdim runā pazīstami cilvēki (šobrīd Džonfranko, kurā ir smieklīgi noklausīties), bet cilvēki ... cilvēki man vēl aizvien šķiet kā grāmatā... (nupat divi onkulīši aizgāja, prasīja, kā man iet un gatavojās jau uzsākt garumgaro sarunu, jo labdien es varu pateikt bez akcenta un šie nolēma, ka esmu albāniete, par ko maniem kolēģiem bija liels prieks).