Pēdējā laikā man rokā iemeties nerakstīšanas krampis, nedomāju, ka tam būtu kāds sakars ar roku, bet gan drīzāk ar galvu.. Nav vairs tik daudz jaunu iespaidu, jo dzīvīte iegājusī ikdienības sliedēs, varbūt arī mazliet spiediens, ka jāraksta un jāinformē par to, kā man iet. Nogurums, bet ne tāds pilnīgs un gaļīgs kā Latvijā, kad liekas, izlekšana pa darba logu varētu būt pati labākā atbilde uz visiem dzīves jautājumiem. Skenderaja sāk palēnām krist uz nerviem. Reģistrācijas laiks tuvojas beigām, klīst runas, ka to pagarināšot, bet oficiāli mēs pat par to runāt nedrīkstot. Tā nu kā allaž sēžu savā centrā, skatāmies filmu "Svelme" (Heat) ar Robertu De Niro un Alu Pačīno, diviem itāļiem, kuru viens otru ne acu galā nevarot ciest.

Dīvains, no malas absurds ir cilvēku naids. Arī šeit ienīst … līdz kaulam… bet ilgojas arī pēc saticības. Bekims vakar aizveda mobilo komandu uz Srlo Grlo, īsti nesapratu, vai viņš palika pie albāņiem vai iebrauca pie serbiem, bet lepns viņš bija ļoti, ka vispār tur ir bijis. (Nē, nē bijis tikai pie spāņu KFOR, bet gribējies gan tālāk aizbraukt. Shervins, kas ANO atbild par minoritātēm, man šajā sakarā stāstīja, ka viņš esot rīkojis albāņu ārsta pingpongmaču serbu ciemā un viņa sekretāre esot nākošo reizi pieteikusies līdzi, tā ka interesīte vienam par otru ir. Sports šeit ir vislabākais vienotājs, tik ilgi kamēr nekas nenoiet greizi, bet... vienmēr iespējams, ka kāds kādam ne tur iesper un taadddd...... vienā no ciemiem, kur albāņi ar serbiem teorētiski dzīvo līdzās pagājušo svētdien abu tautu pārstāvjiem bijušas kāzas, visi sadzērušies un pēc interetniskas auto katastrofas sākuši savstarpēji viens otru dauzīt un dedzināt mājas... dzīvojam kā uz pulvera mucas). Filmu skatāmies datorā. Pa retam ienāk pa kādam cilvēkam, t.i. vīrietim, jo sievietes, kā jūs zināt... cienīgi apsēžas, bikšu staras paceļas mazliet uz augšu, no melnajām kurpēm nodevīgi raugās baltās zeķes. Tas šeit ierasts skats.

Vīrieši šeit nēsā baltas zeķes pie melnām kurpēm vai botām, tas tāds modes kliedziens vai, vecākie – baltas cepurītes, bieži vien gaiši brūni sviedrainu plankumainu apakšu, tie retie, kas bijuši Mekā (nu tur, kur katram musulmanim dzīves laikā jānonāk) rotājušies baltām apaļām cepurītēm, tikai uz pakauša. Sievietes ģērbjas gaumīgāk, kaut gan redzams, ka produkcija nāk no kaimiņzemes Turcijas. Nesaprotu, kā cilvēki var atļauties kaut ko nopirkt, droši vien tāpat kā Latvijā, tikko kā ir kāda kapeiciņa kabatā, tā to iztērē par drēbēm. Es šeit pērku tikai lina vai kokvilnas apģērbus, citādi ir pārāk karsti. Katru reizi nodrebinos, ieraugot melni spīdīgajā sintētikā apspīlētos tievos augumus. Nelaime tāda, ka tāpat kā Latvijā, tievums šeit nav veselīgs, bet gan iedzimts vai gluži vienkārši kafijas diētas izraisīts. Nav gadījies redzēt nevienu slaidu un sportisku sievieti pāri trīsdesmit, vismaz Skenderajā ne. Prištinā viss bija savādāk, bet "lielpilsētas" ekstravagance jau sen izzudusi no manas atmiņas. Arī pašai tā vien gribas uzsēsties dienišķajam ritenim mugurā un haijde, haijde (turku vārds, ar apmēram šādu nozīmi:" davai, davai, kustamies", plaši pielietojams Balkānu valstīs). Skenderajā apbrīnojami daudz puiku spīdīgos riteņos, redzams, ka jaunos, lepni klibina 21 ātrumu.

Sūdzos par to, ka nav ko rakstīt, bet problēma drīzāk ir tā, ka man ir bail rakstīt, liekas, ka tāpēc ka jums patīk tas, ko līdz šim esmu uzrakstījusi, es pārcentīšos, pārāk daudz domāšu un pļukts un viss, nekas vairs nesanāks. Tomēr iespaidu aizvien ir daudz. Katru dienu, katru mikroskopisko sekundi šķērsoju kādu tradīciju novilktu robežu, saspicētiem jutekļiem un prātu, lai tikai nenokļūdītos un nepateiktu, neizdarītu, nepakustētos nepareizi. Cilvēki šeit tomēr ir tik atšķirīgi un es 24 h diennaktī atrodos kaujas gatavībā ("on guard" ). Jau sen esmu sapratusi, ka nedrīkst dalīties ar albāņiem novērojumos par viņu kultūru, jo viņi tāpat nesapratīs, par cik viņu vērtības veidojušās citu faktoru ietekmē. Drīkst tikai uzdod jautājumus, kā sauc, kāpēc tā un tā, kāpēc?????

Kāpēc pie jums uz ielām ir tāda miskaste? Stulbs jautājums, uz kuru, protams, nav viennozīmīgas atbildes. Dīvaini ir arī tas, ka mājās viņiem ir tīrs kā izlaizīts, kurpes atstāj ārā pie durvīm, iekšā visur paklāji. Vakar netīšām uzkāpu ar kurpēm uz paklāja priekšnamā, mani tūlīt palūdza novilkt kurpes. Tam laikam ir gan praktisks, gan reliģisks izskaidrojums, diemžēl pēdējo es neatceros, bet albāņu mājās ir kaut kas mistiskts, tā kā mīksts un klusināts. Tā es apmēram iedomājos musulmaņu mājas. Bet ārā pie durvīm izsvaidīti papīri un citi atkritumi ļoti nodalīts " tas ir un tas nav mans" koncepts, vismaz tā pa pusei jokodamies man paskaidroja Petrits, kad jautāju, kāpēc albāņu mājas ir tik tīras un apkārtne tik neiedomājami netīra.

Serbu pusē tas nav tik izteikti, var jau būt, ka tas tāpēc, ka serbu vienkārši skaitliski ir daudz mazāk, vai arī kā Abija ( meitene no Lielbritānijas, kas strādā no reserve, t.i. ja kādam ir vajadzīga brīvdiena kā man pirms nedēļas, kad mēs arī iedraudzējāmies, jo īpaši ņemot vērā kopīgās ciešanas gaļas neēšanas sakarā, viņa jau 11 gadus neēd nekādus augu valsts produktus, ētisku iemeslu vadīta.)... Abija dzīvo Ziemeļmitrovicē un uzskata, ka serbiem vienkārši ir vairāk pieredzes pašvaldību vadīšanā, kā nekā viņi šo provinci tik ilgi vienatnē vadījuši. Pēdējā dekādē albāņi labprātīgā piespiedu kārtā atteicās ieņemt jebkādus valsts amatus, organizēja paši savas skolas un universitāti. Pagājušajā pirmdienā tuvējajā Gllogovs ciemā nogalināja izbijuša albāņu policistu kopā ar četriem viņa ģimenes locekļiem (9, 16, 22 gadu vecie policista bērni un sieva, 19 gadīgā meita izdzīvoja, izliekoties par beigtu kā to kara laikā darījuši gandrīz visi izdzīvojušie), jo vietējie nacionālistiski noskaņotie albāņi (nekas, protams, nav pierādīts, bet visi visu zina) jau sen draudēja viņam sakarā ar to, ka viņš pēdējo desmit gadu laikā, pēc ēnu valsts nodibināšanās 1991. gadā sadarbojies ar serbiem. Interesanta bija manu kolēģu reakcija. Pirmkārt, neviens īpaši nevēlējās runāt par šo atgadījumu, kas izpelnījās pirmās lapaspuses vērtu uzmanību lielākajos Kosovas laikrakstos, otrkārt, daļa bija sašutusi, ka nogalināti arī ģimenes locekļi, bet neviens, ka nogalināts cilvēks, kura vaina nebija pierādīta (tipiska pēckara situācija, jāpiebilst), treškārt, daži pat izteica minējumus, ka tā varētu būt serbu slepenā policija, jo viņš zinājis pārāk daudz. šim minējumam gan īsti neviens neticēja.

Dīvaina bija mana reakcija. Mani tas pilnīgi nesatrieca. Kaut kā Kosovas gaiss notrulina izjūtas, ļaujot tām gruzdēt kaut kur dziļi iekšā. Pirms trim nedēļām Field Office pagalmā uzradās sunītis, ko es klusībā saucu par izdzīvotāju, jo oficiāli vārda viņam nebija... uzradās un palika. Viņā kūsāja tāds dzīvīgums, ambiciozitāte un izsišanās spējas! Pie vārtiem pa to laiku nīkuļoja mazs, aitai līdzīgs ģindenītis. "Viņš nomirs," sacīja Maikls. Izsitējs pa to laiku pieņēmās svarā, sāka lēkāt pa pagalmu un kost visu draudzīgajās kājās, jo īpaši viņam patika mani garie baltie svārki. Izsitējs ātri saprata, kas par lietu un nelīda Friča kabinetā grauzt vadus, bet gan luncinājās ap Džanfranko, līdzjūtīgo itāļu Demokrātijas oficieri. Dienu un nakti Izsitējs griezās riņķu riņķos pa pagalmu līdz savai raibajam gredzenā savītajai astei. "Mazais suns nomira," piektdien ieejot ofisā mani sagaidīja Maikls. Man mute palika vaļā. Mazais suns? Mazais baltais? Aitai līdzīgais? "Mazais suns, viņu nosita mašīna..." Mū-ū-ūsu mazais suns, raibais krancītis, izsitējs... izsita sev arī.... Bet es nejutu nekā tāpat kā ar ģimeni Gllogovcā, pieciem cilvēkiem.... un deviņpadsmitgadīgu meiteni, kas izdzīvoja, izliekoties par miruši. Ejot mājas, pie vārtiem ieraugu balto ģindenīti, viņš lēni un uzmanīgi velkas pāri ceļam... kurš teica, ka stiprākie izdzīvo?

Otrdienas vakarā pēc traģēdijas Glogovcā kopā ar Maiklu un Jupu braucam pa dubļu ceļiem. Ir tumšs. Pie kukurūzas lauka pirmo reizi mūžā uzzinu, ka kukurūzas vālīte ir jau gatava un piestiprinājusies pie stumbra pusceļā uz augšu... bet es domāju, ka tā nobriedīs no skarām, kas karājas stumbra galā ... kā labība... ak, es, pilsētas meitene, bija jāatbrauc uz Kosovu, lai uzzinātu tādu lauksaimniecības patiesību! Mēs apsēžamies laukā, no kura var redzēt Skenderajas gaismas tālumā. šeit mēs jau esam sēdējuši, toreiz bija vēl gaišs un tālumā tika dedzināti lauki. Debesis kā nokaisītas zvaigznēm, pat piena ceļu nevar atšķirt. Jups redz krītošu zvaigzni. Es nekad vēl nevienas neesmu redzējusi vai vismaz neesmu piefiksējusi redzēšanas faktu. "Vēl viena, es jau esmu redzējis trīs." Tas kaitina, vai es aklai vai? Tad kaut kas sakustas un maza zvaigznīte nokrīt. Maza vēlēšanās piepildīsies. Tad vēl viena. Tikai Maikls pietiekoši nekoncentrējas. "Ne jau priekš manis, mana vēlēšanās ir priekš kāda cita" Nojaušu, ka viņš domā par 19gadīgo meiteni no Gllogovca. Viņš taču ir mūsu Robins Huds. Sēžam un gaidām... zvaigznes nekrīt. Kad jau sveramies uz projāmiešanu, pēkšņi pati spožākā un garākā trajektorija nozibsnī mums gar acīm. Maikls atkal to palaidis garām. "Vai drīkst, vai drīkst jums pateikt manu vēlēšanos? .... lai tai meitenei, kuras visa ģimene tika vakar nogalināta tik un tā būtu laba dzīve!" "Tas piepildīsies" es saku, "jo es zināju, ko tu domā un šī zvaigzne bija liela."

Kosova ir vieta, kur krīt zvaigznes, vajag tikai apstāties un paskatīties augšup un pastiept roku un paķert zvaigzni aiz astes un turēt.. tāpēc šeit sapulcējušies zvaigžņu ķērāji, pārsvarā cilvēki ar interesantām biogrāfijām, vairāki mācījušies vizuālo vai filmu mākslu universitātēs, pārsvarā jauni cilvēki, kuri šeit atbraukuši sevis meklējumos. Vecākie cilvēki atšķiras ar rūdījumu un zināmo neieinteresētību, jo viņi domā, ka zina, kas būs, viņus Kosova pat mazliet garlaiko. Ar laiku Kosova visus garlaiko, tāpat kā mani mazliet Skenderaja. Patreiz ir ieradies ciemos Hadži un Bekims un sacenšas spēlē, kurā jāmēģina sabīdīt trīs kauliņi kopā. Tādu spēli esmu redzējusi tikai šeit. Izmantoju šo izdevību, lai beigtu šīs dienas stāstījumu, bet ko stāstīt vēl ir daudz, tā kā gaidiet turpinājumus un uzdodiet jautājumus.