LATVIJA TĪKLOS UN TĪMEKĻOS
Juris Žagariņš
Referāts nolasīts Latvijas Universitātes Gada svētkos Bostonā, 1999. g. septembrī
1919. g. 28 septembrī Latvijas augstskolas aulā notika svinīgais atklāšanas akts. Pagaidu prorektors E. Laube, mācības spēku vārdā, nodeva svinīgo solījumu: " vadīt Latvijas augstskolu stingri zinātniskā garā un visiem spēkiem pūlēties, lai tā varētu ar zinātnes palīdzību veicināt latviešu īpatnējās kultūras uzplaukšanu un valsts labklājības nodibināšanos." Tai dienā pirms 80 gadiem akadēmisko runu teica Berlīnes universitātes prof. Kārlis Balodis. Viņa runas tēma bija "Mūžīgā miera ideja".
Gatavojoties jūs šodien uzrunāt, uzgriezu savu datoru un ar modemu pievienojos telefoniski pie manas darba vietas centrālā datora, jeb "servera", kas, savukārt ir savienots ar neskaitāmiem citiem datoriem visā pasaulē caur interneta tīklu. Tad ar pelītes podziņu uzkliksēju tīmekļa pārlūkprogrammas jeb brauzera ikonu un meklētāja lodziņā iedrukāju vārdus "Latvijas Universitāte". Momentā datora ekrāns piepildījās ar dažādiem "mājas lapu" virsrakstiem, kuros visos ietilpa vārdi "Latvijas universitāte". Ar pelītes podziņu uzkliksējot uz jebkura no šiem hiperteksta virsrakstiem jeb izvēlnes vienībām, elektroniskā, zibenīgā ātrumā acu priekšā atveras attiecīgā mājas lapa kādā interneta tīklam pievienotā datorā vienalga kur pasaulē tas neatrastos. Pats pirmais virsraksts izvēlnē bija Latvijas universitātes tīmekļa serveris. Uzkliksēju tam. Uz ekrāna parādījās Latvijas universitātes ģerbonis: lauru lapu vaiņagā ietverts 12-zarains ozols ar LU latīnisko nosaukumu "Universitas Latviensis" virs tā un devīzi "Scientiae et Patriae" (Zinātnei un Tēvijai) zem tā. Zem ģerboņa skatāma gleznas reprodukcija, ar Latvijas universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19. Izvēlne lapas apakšā piedāvā rakstisko informāciju sniegt latviešu vai angļu valodā. Uzkliksēju "latviešu". Uz ekrāna parādījās jauna izvēlne ar divpadsmit vienībām: 1) Atrašanās vieta, 2) Īsā vēsture, 3) LU Satversme, 4) Senāts un LU vadība, 5) Struktūrvienības, 6) Bibliotēka, 7) Studentu padome, 8) LU vēstnesis, 9)LU skaitļos, 10) Studijas un Pētniecība, 11) Telefoni, adreses, 12) Jaunumi.
Uzkliksēju "Īso vēsturi". Trīs papīra lapaspusēs nodrukājamā rakstā LU Muzeja direktore I.Ondzule ar skaitļiem un datiem liecina, ka Latvijas universitāte ir tiešām godam pildījusi to solījumu, ko pagaidu prorektors Laube toreiz pirms 80 gadiem izteica. I.Ondzule raksta, "LU mūžs nebeidzās ne 1940., ne 1941., ne arī 1944. gadā, kaut arī augstskola zaudēja pēc E. Dunsdorfa arhīva ziņām, 68% mācībspēku un lielo vairumu studentu." / / "1919. gada 28. septembrī dzimusī Latvijas Universitāte pastāv līdz šai dienai, jo nekad nav bijusi likvidēta vai oficiāli slēgta; tai ir tikai sešas reizes mainīts nosaukums. No 1990. gada tā uz visiem laikiem sauksies par Latvijas Universitāti." Tā rakstīja I.Ondzule. Tai pašā "īsās vēstures" lapā redzami arī vēsturiski attēli. Starp tiem ir skats uz LU galvenās ēkas ieeju, ozolu lapu vītnēs un meijās un Latvijas karogos rotātu atklāšanas dienā. Uz kāpnēm un uz ietves stāv kungi frakās un tumšos mēteļos ar cilindriem un katliņiem galvās un filistri ar deķeļiem. Acīmredzot viņi tikko ieradušies, sarunājas un uzpīpē. I. Ondzule nobeidz savu īso vēsturi ar vārdiem: "Latvijas Universitātes galvenā misija bija un paliek cilvēces augstāko garīgo vērtību attīstīšana un tālāknodošana, ievērojot nacionālo valodu, kultūru un savas valsts attīstības īpatnības un prasības."
Aizkliksēju atpakaļ uz pārlūkprogrammas izvēlni un uzkliksēju Latvijas universitātes avīzi. Septembra numurā lasāmas šādas ziņas par LU 80. gadadienai veltītajiem pasākumiem otrdien, 28. septembrī:
9:00 Ekumeniskais dievkalpojums Doma baznīcā
10:30 Jubilejas dienas ievadījums LU Mazajā aulā
19:00 Svinīgais koncerts Latvijas Nacionālajā operā
22:00 Svētku salūts Raiņa bulvārīJa sava datora pārlūkprogrammas jeb brauzera meklētāja lodziņā ierakstu vārdu "Latvija", tad ekrānā parādās izvēlne ar tūkstošām t.s. tīmekļa "mājas lapu" adresēm, kuros ietilpst Latvijas vārds. Meklēšanu var pakāpeniski sašaurināt, ierakstot kādu citu vārdu, un tādā veidā var nonākt pie atsevišķu tautiešu personīgām mājas lapām, pie Latvijas valsts dažādu iestāžu mājas lapām, pie latviešu nevalstisko organizāciju, kultūras iestāžu un komercuzņēmumu mājas lapām - ar vārdu sakot, var pieiet plašus un dziļus informācijas avotus par Latviju. Daži tautieši ir izveidojuši mājas lapas, kas labi noder kā izejas punkti informācijas meklēšanā, jo viņu mājas lapās ir rūpīgi iekārtotas hiperteksta izvēlnes ar saitēm uz citām labām mājas lapām un īsi apraksti un kritiski novērtējumi par to saturiem. Mineapolē dzīvojošā tautieša Andra Straumaņa mājas lapa "Sveiks.com" ir viena tāda. Austrālijā dzīvojošais Ints Tumilovičs ir izveidojis lielisku orientējošu mājas lapu, "Ints Latvian Resources". Arī Austrālijā dzīvojošā tautieša Arņa Grosa firmas "Deksoft" mājas lapa piedāvā ik mēnesi elektronisku avīzi "Latbits" angļu valodā ar latviešu jaunāko mājas lapu aprakstiem, sakopojumiem un novērtējumiem. Vienā no pēdējiem numuriem, atzīmējot Latbits otro dzimšanas dienu, ir rakstīts: "Kad mēs iesākām izdot Latbits 1997. gada augustā ar tīmeklī atrodamo latviešu mājas lapu recenzijām, meklēdami visu, kas varētu būt interesants un ievērības cienīgs sakarā ar Latviju un latviešiem, mēs nekad neiedomājamies, ka latvieši pieies mājas lapu rakstīšanai kā pīles pieiet ūdenim! Pirmajos mēnešos, mēs nekad nebijām droši, ka nākamajam izdevumam pietiks materiāla. Taču, izrādījās, ka bažas bija nevietā, jo ievērības cienīgas saites vairojās eksponenciālā progresijā!
Interneta, jeb pasaules datortīkla vēsturiskais pirmsākums ir atzīmējams 1961. gada 21.novembrī. Tai dienā Kalifornijas Universitātes Losandželosas dators tika elektroniski savienots ar Stanfordas Pētniecības Institūtu Palo Alto. Šo eksperimentu finansēja ASV Aizsardzības Departaments. Nedaudz vēlāk savienojumi tika veikti arī ar datoriem Kalifornijas Universitātē Santa Barbarā un Jutā Universitātē. Tehnoloģija attīstījās gausi, jo tas bija Aukstā kara slepenības laiks. Divdesmit gadus vēlāk 1981. gadā bija tikai 200 datori savienoti. 1994. gadā internets savienoja jau 45,000 mazākus lokālos tīklus. Ar aukstā kara izbeigšanos un tehnoloģijas atbrīvošanos no militāristu pārraudzības, tas vairojās jau eksplozīvi, dubultodamies katru gadu kopš 1988. gada. Nu jau apmēram 200 miljoniem cilvēku visā pasaulē ir pieeja internetam. MIT profesors Nikolas Negroponte pareģo, ka ļoti drīz datorizēti sakari būs pasaulē tik pat izplatīti, kā telefoniskie sakari.
Daudzējādā ziņā interneta attīstību un nozīmi var salīdzināt ar drukas preses attīstību un nozīmi 15. gadsimtā. Pirms Gutenberga preses izgudrošanas, Eiropā bija saskaitāmas apmēram 30,000 grāmatas. 50 gadus vēlāk, Eiropā bija vairāk nekā 9 miljonas grāmatas, un sākās Eiropas tautu valodu kodifikācija un simts gadus pēc tam jau sākās nemieri un revolūcijas sakarā ar Eiropas tautu nacionālām atmodām.
Tīmeklis ir kaut kas cits, nekā tīkls. Tas ir tehnoloģijas sasniegums, kas pasaulē parādījās tikai 1989. gadā, tātad ap to pašu laiku, kad Latvijas valsts atguva neatkarību. 1989. gadā matemātiķis vārdā Tims Berners-Lī, strādādams vienā fizikas laboratorijā Šveicē bija izveidojis datorprogrammu, ar kuras palīdzību caur automatizētām "uzkliksējamām" hiperteksta izvēlnēm viņš atviegloja savu personīgo pētniecības datu sortēšanu un kārtošanu. Viņam uzausa pēkšņa atklāsme, ka to pašu viņa rakstīto programmu varētu pielietot vispasaules interneta tīklā, un tā veicināt informācijas izmaiņu starp visiem cilvēkiem visā pasaulē, kur tikai viņiem būtu pieejams dators ar modemu un pelīti. Tas bija pirmais solis patstāvīgas inteliģences veidošanā interneta informācijas jūrā. Par šo ideju, Tims Berners-Lī rekorda ātrumā ieguva jaunās tehnoloģijas lielo vinnestu, kļūdams miljardieris tikai dažu mēnešu laikā, daudz ātrāk nekā Bilam Geitsam tas bija nācies.
Tīmeklis tātad ir tikai desmit gadu vecs. Kādas perspektīvas tas mums latviešiem paver, un kādu lomu tas spēlēs Latvijas nākotnē? Un kādu lomu spēlēs turpmāki, vēl neprognozējami tehnoloģijas brīnumi?
Latvijas valsts un latviešu tauta patlaban pārdzīvo ārkārtīgi grūtu pārbaudes laiku. Neviens nevar droši apgalvot, ka neatkarības atgūšana mums ir garantējusi saules mūžu. Mēs nezinām vai tās vēsturiskās viesuļvētras, kas plosījušas mūsu zemi un mūsu tautu šai gadsimtā un triekušas mūs trimdā visā plašā pasaulē beidzot būs rimušas. Mēs nevaram būt droši, ka tie asimilācijas procesi, kas izriet no mūsu varenās elektroniskās datorizētās sakaru tehnoloģijas, kurus tagad modē apzīmēt par globalizāciju, mūs neaprīs, vienalga vai mēs dzīvojam Latvijas zemē vai ārpus tās.
Jūlijs Auškāps, Latvijas universitātes rektors un Latvijas izglītības ministrs 1930'os gados, kādā priekšlasījumā par tehnoloģiju un par kultūras pretrunām, kas no tās izrietējušas izteicās tā:
"Pasaules karš ir atstājis dziļu saviļņojumu dzīvē, tautu un cilvēku attiecībās. Sākumā domāja, ka tās ir kara sekas. Bet tā ilgstošais raksturs vienmēr vairāk nostiprināja domu, ka pats karš ir bijis kādas vēl dziļākas parādības sekas un kamēr nav atrasta, noskaidrota un novērsta šī parādība, grūti sagaidīt cilvēces labklājības atjaunošanos un nostiprināšanos."
Jūlijs Auškāps tad noskaitīja rindu faktu, kas norāda uz kultūras krīzi, kas toreiz, trīsdesmitos gados raksturoja pasauli:
"Tā redzam vienā pusē tādu lauksaimniecības ražojumu pārpilnību, ka notiek vislielākā apgrēcība - šo produktu iznīcināšana, jo nav patērētāju, -- otrā pusē miljonu cilvēku badu; vienā pusē fabrikas preču tikdaudz, ka fabrikas jāaptur, -- otrā - nespēja iegādāties visnepieciešamākos fabrikātus; vienā pusē bezdarbs, -- otrā strādnieku trūkums lauksaimniecībā; vienā pusē plaši pieejama izglītība, -- otrā tikumības pagrimšana. Uzvara pār telpu un apžilbinoša satiksmes līdzekļu attīstība, -- tai pretim tautu norobežošanās un vienmēr lielākas grūtības savstarpējā satiksmē. Arkārtīgs tehnikas un zinātnes progress un -- neticība cilvēkam un dzīvei. Bēgšana no veselīgās lauku dzīves un -- izdzimšana pilsētā. Izsmalcinātā māksla un -- tukšums dvēselē. Ērtības un greznums pilsētā -- dubļainie ceļi un tumšās telpas laukos. "
Šodien, sešdesmit gadus vēlāk, varam domāt, ka ministrs Auškāps runāja drīzāk par mūsu laiku, nevis par savu laiku. Bet kā tas būs pēc vēl sešdesmit gadiem?
Frīmans Daisons, amerikāņu fiziķis, kas, starp citu, nodarbojas ar inteliģentas radības meklēšanu izplatījumā ārpus mūsu pašu zemes lodes, domā, ka tādas inteliģentas radības būtu šķirojamas trīs kategorijās atkarībā no tā, cik lielus enerģijas avotus tās izmanto savām vajadzībām. Pirmās kategorijas ārpasaules civilizācija būtu tāda, kuras enerģijas patēriņš salīdzināms ar visas, savas pašas planētas enerģiju: no okeāniem, no atmosfēras kustībām un no urbumiem planētas karstajā serdē. Otrās kategorijas civilizācija būtu iemācījusies izmantot savu zvaigzni jeb sauli kā spēkstaciju un tās enerģiju patēriņš būtu salīdzināms ar visu saules enerģijas jaudu. Tas ir ap desmit miljardu reiz vairāk, nekā pirmās kategorijas civilizācijā. Trešās kategorijas civilizācija jau būtu spējīga iejūgt un sev pakalpināt visas galaksijas enerģiju, savukārt atkal desmit miljardu reiz vairāk, nekā otrās kategorijas civilizācija. Šīs būtu tās civilizāciju kategorijas, no kurām mēs varētu cerēt, debesis pētot, atrast tur kādu mūsu instrumentiem uztveramu pazīmi.
Katrai no šīm trīs civilizāciju kategorijām attīstoties būtu jāpārvar savi grūti un riska pilni pārveidošanās laikmeti, bet katru no tām arī raksturotu arvien lielāka stabilitāte un imunitāte no eksternām un internām katastrofām. Lai pārvaldītu pār arvien plašākiem enerģijas avotiem, sabiedrībai būtu jābūt arvien labāk organizētai, disciplinētai un stabilai.
Pēc šīs vienkāršotās civilizāciju sadales, mēs paši zemes lodes iemītnieki vēl neesam nevienā kategorijā - tātad nulles kategorijā. Mūsu enerģijas patēriņš vēl arvien spēj dot tikai ļoti blāvu spīdumu izplatījumā, un mums jārēķinas ar to, ka augstākas civilizācijas varbūt nemaz nav ieinteresētas ar mums uzņemt sakarus. Mūsu galvenais enerģijas avots vēl arvien ir fosilizēti augi jeb nafta. Nemaz tik sen tas nebija, kad mūsu vienīgie enerģijas avoti bija koku un ogļu dedzināšana un pašu roku un kāju un dažādu lopu muskuļu spēks. Mūsu politiskās sistēmas visas līdz pat tautu atmodas laikmeta sākumam bija pārsvarā primitīvas, varmācīgas.
Frīmans Daisons lēš, ka, ja mūsu vispasaules ekonomija turpinās pieaugt ik gadus tā, kā tā ir augusi, caurmērā, līdz šim visā mūsu vēsturē, tad tā varētu turpināt pieaugt par vienu procenti gadā. Ir zināms, ka šī ekonomijas augsme notiek paralēli tehnoloģijas attīstībai, kas patērē ik gadus apmēram par vienu procenti vairāk enerģijas. Ja tas tā turpināsies, tad nepaies ne simts gadu, kad mēs, zemes lodes iemītnieki jau būsim kandidāti stabilai pirmās kategorijas civilizācijai.
Vēsturnieki spriež, un praksē mēs paši savos mūžos esam redzējuši, ka pāreja no primitīvās nulles kategorijas uz stabilu pirmās kategorijas civilizāciju ir daudzu un dažādu briesmu pilna. Zinātne nepiedāvā nekādas garantijas, ka pasaules progresu pēkšņi nepārtrauks absolūta iznīcība. Gluži otrādi, jo vairāk mēs zinām par mūsu mājvietu, jo skaidrāk redzam cik trausla tā ir. Subtīlas klimatiskas pārmaiņas varētu ievest jaunu ledus laikmetu vai arī varētu izkausēt esošos polāros ledus un pārpludināt visas pasaules piekrastes pilsētas. Varētu uzskriet meteoru krusa un varētu kautkur tuvumā eksplodēt kāda zvaigzne. Nemaz nerunāsim par mūsu pašu lomu atmosfēras piesārņošanā un mūsu tieksmi bez mēra un bez jēgas ražot kodolieročus. Vēsture liecina, ka mūsu nulles kategorijas civilizācija bieži uzvedas neracionāli, tā kā slikts bērns, ar nesavaldāmām brutālām dusmu lēkmēm, ar skaldīšanos naidīgos noslāņojumos un ar nekad nerimstošiem, postošiem kariem.
Varētu būt, ka iemesls, kāpēc mēs savos meklējumos ārpus pasaules neesam līdz šim atraduši citas inteliģentas būtnes ir, ka mums visapkārt mūsu galaksija ir pilna jau bojā gājušu nulles kategorijas civilizāciju, kas vai nu dabas katastrofās iznīcinātas vai kas pašas sevi iznīcinājušas.
99 procentes no visas mūsu eksistences vēstures mēs esam pavadījuši kā sīkas, klejojošas ciltis. Šī vēsture devusi mums mūsu raksturīgo krāšņo dažādību, tūkstošām valodu, reliģiju un vērtību sistēmu. Bet tai pašā laikā esam pieraduši šķelties naidīgos "savējos" un "svešajos". Tiklīdz divkājis homosapiens parādījās Afrikā, ap 100,000 gadu atpakaļ, cilvēki izplatījās pasaulē centrbēdzes diasporā. Ap 10,000 gadu atpakaļ, pēc pēdējā ledus laikmeta cilvēki sāka piekopt lauksaimniecību un izveidoja pastāvīgas apmetnes vietas, ciematus un pilsētas, un apvienojās varenās, plašās, varmācīgās impērijās. No vienas puses, plauka māksla, kultūra un tehnoloģija. No otras puses, kari kļuva arvien plašāki un mežonīgāki, dzīdami cilvēkus trimdā arvien tālāk pāri par visu pasauli, samaisot visus bieži grūti savaldāmos grupējumos. Industriālā revolūcija, ko izraisīja jaunu enerģijas avotu izmantošanas tehnoloģija, radīja iespēju cilvēkiem īsā laikā atbrīvoties no verdzības un dubultot, pat trīskāršot caurmēra mūžu. Tai pašā laikā šī revolūcija sasita un izjauca tradicionālos imperiālos kultūras centrus. Mūslaiku diasporu jeb trimdā iešanu vairs pat nevarētu uzskatīt par kaut kādu centrbēdzi, bet drīzāk par tīri haotisku maisīšanas procesu.
Cauri visiem postošiem kariem, zinātnes progress un ekonomijas augšupeja ir turpinājusies. Mūsu 20. - holokaustu gadsimtā zinātne ir izraisījusi trīs jaunas tehnoloģijas revolūcijas: tās ir (1) kvanta revolūcija fizikā, kas ir pamatā mūsu matērijas izpratnei, (2) biomolekulārā revolūcija, kas ir pamatā mūsu laiku medicīnas lielajiem panākumiem un (3) datoru revolūcija, kas ir pamatā mūsu jaunajai sakaru tehnoloģijai un mūsu topošai apvienojošai sabiedriskai infrastruktūrai. Nākamā gadsimtā varam cerēt, ka matērijas zinātnes teorija dos iespēju veidot un manipulēt vēl līdz šim neredzētas vielas. Pateicoties biomolekulārās tehnoloģijas progresam, nākamā gadsimtā būsim atšķetinājuši ģenētisko kodu un būsim spējīgi radīt un manipulēt dzīvas būtnes. Un, pateicoties datortehnikas revolūcijai, nākamā gadsimtā katram cilvēkam būs iespējams piekopt sakarus un veidot sabiedriskas attiecības ar cilvēkiem visur pasaulē pēc brīvas izvēles un smelties visas pasaules zināšanās un gudrībās brīvi un bez piepūles. Izklausās labi. Atliek tikai viena prasība - izvairīties no bojā ejas.
LU rektors un Izglītības ministrs Jūlijs Auškāps tai pašā pirmīt pieminētajā priekšlasījumā pirms sešdesmit gadiem teica vēl tā:
"Nav ceļa atpakaļ. Cilvēces liktenis ir mūžīgi "uz priekšu". Par velti tāpēc meklēt glābiņu ar atgriešanos pie bijušā un it kā vienīgā patiesā --- bet aplam ir noliegt bijušā vērtību un sist to drupās. Nepareizi ir nosodīt tehniku un turēt to par materiālisma iemiesojumu, nesēju un veicinātāju. Mašīna ir vislielākā mērā apgarota matērija. Daiktu lietošana ir pirmais solis no dzīvnieka uz cilvēku. Lietišķā zinātne ieliek nedzīvajā matērijā idejas, piedzīvojumus, novērojumus. To sakopošanā, koncentrēšanā vienā vietā, mērķveidīgā darinājumā slēpjas process, kas līdzīgs dzīvās pasaules veidošanai, un tajā kā lielā mākslas darbā atmirdz dievišķīgā dzirkstele." Tā teica rektors Auškāps.
Vistuvākā nākotnē, jau pēc pāris gadiem, varam sagaidīt, ka Internets apvienosies ar televīziju. Televīzija pārraides tehnoloģija pāries uz ciparizētiem signāliem, un bilde būs asa kā 35 milimetru fotogrāfija. Ekrānam vairs nevajadzēs smago, būdīgo monitoru, tas būs piekarams pie sienas, kā glezna. Nebūs vajadzīga tastatūra, ar datoriem varēsim sazināties runājot balsī. Katram būs iespēja izveidot datortīklā savu personīgo sakara aģentu, kas inteliģenti un iejūtīgi sazinoties ar mums filtrēs, šķiros un piegādās mums informāciju, izklaidi, un sakarus ar citiem cilvēkiem. Datori būs mums visapkārt, tā pat, kā tagad mums visapkārt ir informācija uz apdrukāta papīra. Datori būs kā tādi pasakas spoguļi, kuros ieskatoties mēs redzēsim to, ko mēs vēlamies redzēt un to, ko mums būtu jāredz lai mēs varētu mācīties pasargāties no bojā ejas.
Daži tagadējie cilvēku nodarbošanās veidi tuvākā nākotnē vairs mums neatmaksāsies, toties būsim brīvi piekopt citus, vajadzīgākus. Vienmēr būs vajadzība kultūru kopt gan izklaidei gan nopietnāk, un vienmēr būs vajadzīgi polītiķi, mācītāji, redaktori, policisti un tiesneši, skolotāji, ārsti, un citi profesionāli pakalpojumu veicēji, un vienmēr vajadzēs dažādus augsti kvalificētus strādniekus.
Bet galvenā vajadzība nākotnē būs pēc zinātniskiem pētniekiem, datorprogrammu rakstītājiem un inženieriem.
Vinnētāji saimnieciskajās sacensībās nākamajā gadsimtā būs tās valstis, kas iegulda līdzekļus zinātnē un tehnoloģijā. Zaudētāji būs tās valstis, kas bīstas nākotni un kuru vadoņi cīnās savā starpā ap pagātnē saražotām vērtībām lai bagātinātos uz tautas rēķina šīs vērtības izputinot.
Kā profesors Gundars Ķēniņš Kings rakstīja nupat pirms dažām dienām SVEIKS kopā internetā: "Ja Latvijā nebūs pietiekoši daudz izglītoto, kas varēs eksportēt preces un pakalpojumus un tā palīdzēt uzturēt sevi un visu tautu, tad Latvija tos tiešām eksportēs pašus."
Viena no latviešu tautas vislielākām vērtībām ir latviešu valoda. Mums rūp latviešu valodas izredzes pārdzīvot šo tehnoloģijas globalizācijas procesu.
Patlaban pasaulē ir apzinātas ap 5000 - 6000 atsevišķas cilvēku valodas. Zinātnieki lēš, ka nākamajā gadsimtā līdz pat 90% no šīm valodām varētu pazust no dzīvās aprites. Tātad paliktu un nostabilizētos tikai kādas 500 valodas. No šīm valodām, angļu valoda ir kļuvusi par visas pasaules de facto universālo sakaru valodu komerclietās un zinātnē. Angļu valoda ir starptautisko sakaru valoda internetā. Vairāk nekā miljards cilvēku visā pasaulē lieto angļu valodu. Šis skaits nākamajā gadsimtā turpinās augt. Tas ir viens moments procesā, ko mēs apzīmējam ar vārdu "globalizācija".
Bet kamēr, no vienas puses, globalizācija iznīcina daudzas senās valodas, tikmēr no otras puses datortehnika veicina politisku decentralizāciju un - ar lieliskiem plaši pieejamiem arhīviem un mācību līdzekļiem, palīdz saglabāt valodas. Datoru atmiņa un inteliģentās pārlūkprogrammas palīdz saglabāt un apstrādāt visu informāciju, visu kultūru un visu vēsturi visiem cilvēkiem brīvi pieejamās datu bāzēs tīklos un tīmekļos. Datori veicina cilvēku sakarus , un ne tikai angļu valodā vien. Nu jau sešus gadus latvieši no visiem kontinentiem ir pulcējušies uz pārrunām interneta SVEIKS kopā, gan nopietnām, gan nenopietnām. Principā, datortehnoloģija var pat palīdzēt valodas tulkot - ja tikai mēs paši to pietiekoši nopietni vēlētos. Mūslaiku lielie globalizācijas monopolisti šādu darbu neliek sevišķi augstā prioritātē. Tas ir darbs, kas mums būtu jādara pašiem.
Latviešiem *ir* jāmācās angļu valoda lai neatpaliktu saimnieciskā un tehnoloģiskā globalizācijas procesā. Bet latviešiem *ir* arī jāmācās un jāmāca latviešu valoda. Latviešu valoda ir jāmācās un jākopj kā svētums, kas mūs vistiešāk savieno ar mūsu unikālo tikumības mantojumu no mūsu senčiem un mums katram piešķir visas latviešu tautas spēku radoši piedalīties stabilas pasaules sabiedrības veidošanā.
Katrs indivīds un katra tauta globalizācijas laikmetā ir brīva meklēt un piekopt tās vērtības, kas ir noderīgas un dzīvi bagātina. Mūsu pienākums ir brīvībā bagātināt savas dzīves tā, lai nenotiktu vairs kari un holokausti un pašiznīcināšanās, un lai mēs varētu atkal kādu dienu, tāpat kā profesors Kārlis Balodis 1919. gada 28. septembrī Latvijas universitātes atklāšanā, nopietni runāt par "Mūžīgā miera ideju".
Visbeidzot, atļaujos nolasīt Roberta Mūka dzejoli "Nemirstība":
Mums nav lemts pazust no šī laika un telpas -
Tikai mainīties. Pārvērsties tēlos, kuru viela
Ir rada sapnim un dziļāka par īstenību.
Starp sapņiem un īstenību mums ir jāatrod
Sava vieta - tas "klusais punkts", kas nav
Tikai pieturas punkts, bet - atvēzēšanās.
Kā zemes lodes atvēzēšanās, nepārprotams lēmums
Griezties ap savu asi.
Roberts Mūks
Juris Žagariņš