Es iebridu r
īta rasāTā bija stindzinoši auksta! Tā bija neizturāmi slapja. Samirka mans apģērbs, šļakstēja piemirkušās kurpes,slapji kļuva mani ilgu un cerību spārni Ir pagājuši jau vairāk kā 10 gadi!
Viņi jau brida šajā saltajā rasā-tie,kuri pirmie gāja pie Brīvības pieminekļa, lepni,augsti paceltām galvām ar pārliecinošu skatu nākotnē.Es toreiz vēl stāvēju sausumā.Taču, kā es viņus apskaudu, kā vēlējos būt tiem blakus, kā trīsēja mana sirds vēlmē, lai tajā varētu iesmelt kaut mazu daļiņu tā lepnuma, kurš izstaroja no šo drosmīgo varoņu sejām.Tik ļoti vēlējos būt viņiem blakus,bet nepratu saskatīt, atrast ceļu pie viņiem.
1988.gada vasarā arvien biežāk Rīgas ielās sastapu jauniešus, reizēm arī vecākus,ar maziem sarkanbaltsarkaniem karodziņiem pie krūtīm.Tas nebija izturams-kādēļ viņiem, kādēļ ne man! Un uzzināju, ka nodibināts ir Vides aizsardzības klubs (VAK),šie mazie karodziņi norādot uz piederību šim klubam,un kluba biedru uzdevums esot darīt visu, lai vide kurā dzīvo latviešu tauta būtu cilvēku dzīves cienīga Vai dzīve okupācijā ir cilvēku-tautas normāla dzīves vide?man momentā radās pirmais, galvenais jautājums.
Un es biju izlēmis, biju atradis savu ceļu pie viņiem-es iebridu saltajā rīta rasā.1988. gada jūlijā,sasaucis kopā grupu domu biedru, nodibināju VAK Siguldas nodaļu, kura pēc pāris dienām savās rindās jau skaitīja pāri par simts siguldiešu.Es tiku ievēlēts par kluba prezidentu. 3.augustā notika pirmais mītiņš, kura laikā Siguldā pirmo reizi lepni plīvoja Latvijas sarkanbaltisarkanais karogs.
Rīta rasa ir vēsa,atsvaidzinoša,atmodinoša.Tā ir patīkama tad, ja jūti-tūliņ uzlēks saule, sasildīs, izžāvēs.Taču toreiz!Vai toreiz kāds ticēja, ka brīvības saule uzlēks tik ātri-pēc trim gadiem? Pēc desmit,pēc divdesmit.Varētu arī būt, ka paši to nepiedzīvojam, bet to pieredzēs mūsu bērni.Tādēļ toreiz rasa likās tik slapja un auksta
Nebūs šai rakstā galvenais precīzi datumi,tos mēs zinām,varam atrast sausajos izziņu materiālos,bet pārdomas un apcere par tā laika pārdzīvoto. Kādēļ? Tāpēc, ka rakstu un ceru, ka lasot par manējim, jūs spilgtāk atcerēsieties savējos. Tas liks jums atmosties, paraudzīties apkārt ,un izvērtēt savu atbildību par notikušo, savas iespējas un pienākumu Latvijas nākotnes veidošanā..Tādēļ- Tu, ja Tevi kaut mazliet būs aizkustinājis mans rakstītais, pastāsti to draugam , kaimiņam, paziņām, sasparojies pats un iekustini viņus aktīvai līdzdalībai labākas nākotnes veidošanai, nesamierināmai attieksmei, cīņai pret ļaunumu, netaisnību.
Marts-pirmais pavasara mēnesis, atmodas mēnesis.Arī mūsu tautas Atmodas mēnesis. Pirmās vēlēšanas ar LTF izvirzītiem kandidātiem, un uzvaras šajās vēlēšanās. 1990.gada 18. martā ievēlētā Augstākā Padome, kura 4.maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, tautas manifestācija 12. martā 1989.gadā,rezolūcija par piemiņas dienām un nacionālo simboliku,un vēl un vēl.Vesela jubileju gūzma bija martā,gan apaļas desmitnieces, gan- jau vecākas.Šo atmiņu iespaidā iegriezos Siguldas lasītavā, pāršķirstīju to gadu avīzes, un sāpīgi iesmeldzās sirds par pagājušo, tik neizsakāmi brīnišķīgo, laiku.
1989.gadā pirmo reizi Latvijā,arī Siguldā tika rīkotas plašas Lieldienu svinības. Visur cēla šūpoles,rīkoja dažādas izdarības. Siguldas VAK bija izvēlējies panorāmas rata laukumu. Uzcēlām lielās šūpoles, sariktējām dažas arī tādas mazās-bluķis pa vidu un dēlis pāri.Tās domātas mazākajiem. Bufetīte, olu tirgus, danči un rotaļas, visādas spēles.Gāja jautri, visi bija tik atraisīti un aktīvi,un mēs, rīkotāji, jutāmies tik labi-vajadzīgi, nepieciešami.
Kluba sanāksmes notika toreizējās patērētāju biedrības klubiņa telpās.Uz kārtējo sanāksmi sanākuši valde un aktīvisti,kad satraukts telpā ielido Voldemārs Šubrovskis:
Draugi,draugi, mīļie biedri,viņa balss bija neierasti satraukta priekš mums pazīstamā, vienmēr nosvērtā un apdomīgā jurista.
Šodien pieņemts lēmums ,vārdu sakot-ar šodienu mūsu valsts karogs ir atkal sarkanbaltsarkanais
Jā,bravo,urā.Neizsakāmi prieka un laimes pārpildīti kliedzieni pārtrauca Voldemāru. Apkampāmies, smējām, lēkājām ,bet tad, neviena nemudināti, nostājāmies miera stājā un sākām dziedāt Dievs,svētī Latviju.Himna negribēja skanēt,jo kaklu smacēja kamols,pār vaigiem ritēja asaras, taču mēs sažņaudzām dūres, sakoncentrējām visu savu spīti un dziedājām. Dziedājām līdz pēdējai zilbei.
1988.gada pēdējie trīs mēneši ir sevišķas aktivitātes un daudzu panākumu laiks: latviešu valoda tiek pasludināta par valsts valodu, manifestācija Mežaparkā un Latvijas tautas frontes (LTF)dibināšanas kongress.11.novembrī tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs Rīgas pils tornī un ,kā otrais Latvijā Siguldas pils tornī.Toreiz, lēsām, bija sapulcējušies ap 3000 siguldiešu un apkārtnes iedzīvotāji.
Tiek dibināta LNNK un arī Interfronte.Mēs esam aktīvi, aktīvi ir arī mūsu ienaidnieki.Taču tas bija tikai labi- ezerā arī zivis labāk aug, ja tajā ielaiž līdaku.Tā varu pasmaidīt šodien, toreiz tas bija draudīgs un nevēlams spēks.
Bet visam šim nopietnajam un smagnējam vidū-Rozenštrauhs ar Zilo lakatiņu, Neskumsti meitenīt,Čikāgas piecīši ar savām jautrajām, vecajām un jaunajām dziesmām.Vai atceraties to pārdzīvojumu, kad sēdējāt zālē, un no skatuves skanēja nekad neaizmirstā, slepus dziedātā dziesma.Tā itkā dzima no jauna, piepildīja sirdi, dvēseli, telpu, Latviju, pasauli! Vai bija kāds, kuram toreiz kaut viena asara nenoritēja pār vaigu?Nedomāju, jo zālē,kurā biju es,prieka asaras ritēja visiem.
Mūsu galvenais uzdevums toreiz bija-atmodināt, saliedēt, aktivizēt tautu, un tā īstenošanai darījām visu iespējamo. Vai tie visi bija prāta darbi?Varbūt arī nē, taču padomju mācību sistēma pati mums bija iemācījusi, ka vieglākais ir nolieguma un kritizēšanas ceļš. Vieglāk taču ir otru pataisīt melnu, nekā pierādīt, ka esi labāks un gudrāks. Pats Iļjičs lielākoties pielietojis šo metodi.Tādēļ jau pirmajos mītiņos tika pieņemtas rezolūcijas par dažādām iestādēm, prasot to slēgšanu dažādu motīvu dēļ-ekoloģisku, morālu, ētisku.Torez vēl nezinājām, kas ir bezdarbs
Kā lielākais trumpis bija putnu fabrika. Kādus tik nelabumus mēs tur neatradām: neciešamas smakas, necilvēcisku attieksmi pret dzīvu radību, kautuves,kurā ik dienu tiek atņemtas tūkstošiem dzīvību ,radītais negatīvais fons Siguldai, kurai būtu jākļūst par tīru un saulainu tūrisma pilsētu, nevis par netīru ražotņu vietu.
Dažus gadus vēlāk fabrika izputēja, pazuda. Simtiem siguldiešu palika bez darba
Protams, lielākā daļa prasību bija pamatotas: attīrīšanas iekārtu nepieciešamība, ūdens kvalitātes uzlabošana, pilsētas un apkārtnes sakārtošana.Rīkojām talkas, paši būdami aktīvākie,organizējām pasākumus, liekot atkal godā celt latviešu ierašas, tradīcijas un ticējumus.Par tradīciju bija kļuvusi Lakstīgalu gravas sakārtošana, kurā katru pavasari piedalījās pāri par divsimts cilvēku.Nu jau gadus desmit tur nav bijusi neviena talka. Un kā citur?
Līdz ar LTF Siguldas nodaļas nodibināšanu,Siguldas VAK iekļāvās tajā kā atsevišķa nodaļa. Līdz tam mūs vairāk uzskatīja par zaļajiem, nevis kādu politisku problēmu risinātājiem, lai gan mēs centāmies skaidrot, ka dzīve okupācijā, t.i.,rūnāt svešā mēlē, pakļauties citai kultūrai, pieņemt neierastus tikumus un parašas-arī tas viss ir tautas dzīves vide.
Tagad jau sākās nopietnāka ēra. Tautas manifestācija Daugavmalā, neaizmirstamais,pasaulē vēl nepiedzīvots, Baltijas ceļš! Šie grandiozie pasākumi prasīja lielu organizātorisko darbi, lai gan jāsaka, ka šajās reizēs tās bija patīkami darīt,jo bija vispārēja atsaucība. Nebija jāpierunā, jāpārliecina. Viss gāja īsi un kodolīgi: kur, kā, kad?
Vai atceraties to vienreizējo lepnuma un kopības sajūtu, kāda bija toreiz krastmalā, kad pār mūsu galvām plīvoja karogu jūra, kad spēcīgi un noteikti skanēja mūsu dziedātās dziesmas.Kā toreiz gavilēja mana sirds, cik lepns biju, ka esmu Latvietis. Tuvi- kā ģimenes locekļi man bija tie svešie cilvēki, ar kuriem es sadevos rokās. Savās plaukstās es jutu mūsu draugu roku spiedienus,vienā pusē igauņu, otrā lietuviešu.Toreiz mēs bijām tuvi draugi:ar igauņiem kopā sakārtojām latviešu kapus Tartu, igauņu kapus-pie cēsīm, neatkarības jubilejās un citos svētkos braucām viens pie otra ciemos.
Neaizmirstama reize bija 1989.gada Neatkarības svētki Kauņā. Vēl pat nebija pieņemta Lietuvas Neatkarības deklarācija, bet šie svētki bija grandiozi.Tautas jūra, patriotiskas runas, panākumu vēlējumi, nobeigumā uguņošana Lietuvas karoga krāsā.Vēl neaizmirstamāka bija nakts pēc šī mītiņa, jo visā tās garumā tā arī nespējām aiztikt līdz savam autobusam; ar katru pulciņu, kuru satikām ceļā, bija jādejo, kopā jānodzied kāda latviešu un lietuviešu dziesma, jāiet rotaļās un jālec jautri tautiskie danči. Atvadījušies no viena pulciņa, tūliņ nonācām nākošā apskāvienos, un viss sākās no gala. Domāju, ka tik jautra un jauka nakts vairs Kauņā nav bijusi, jo, kad vēlāk biju Kauņā un lietuvieši ieraudzīja man pie krūtīm piesprausto šo svētku simboliku, viņu acīs atplaiksnīja tādas prieka dzirkstis, kuras liecināja, ka arī viņiem tas bijis neatkārtojams, neaizmirstams vakars.
Žēl, bet mūsu varas vīri šajos gados ir izdarījuši visu iespējamo un neiespējamo, lai mūsu baltiešu tautu starpā izzustu šīs jaukās brālības jūtas, rastos neuzticība, neiecietība. Nekādi nevaru pieņemt to, ka starp mūsu valstīm ir radušās robežas! Pats fakts jau ir kautkas neloģiski apsurds, nerunājot jau par izniekotajiem miljoniem. Pazuda ideja par Baltijas apvienību, vēl vairāk, mēs pat savu ekonomiku nespējam noorentēt uz vienādiem noteikumiem, savstarpēji izdevīgi! Viss! Šajā rakstā turpmāk tikai par labo, neaizmirstamo, neizdzēšamo!
Un atkal marts,1990.gads.
Noticis LTF otras kongress, latvju zēni negrib dienēt krievu armijā,Latvijas kultūras forums, Lietuvas neatkarības deklarācija, un 18.marts-Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās pilnā balsi sevi pieteica Latvijas tautas fronte.Siguldas nodaļas uzdevumā kļuvu par Rīgas rajona koordinācijas centra vadītāju.Sadalījis iecirkņus starp saviem palīgiem, pats paņēmu grūtākos. Kā smagākais- pati Sigulda,kurā kandidēja LTF atbalstītais, arhibīskabs Kārlis Gailītis un, man vēl šodien neizprotamu iemeslu dēļ , par nevēlamu kluvušais Juris Bojārs. Droši vien bija sākušās tās politiskās intrīgas, kuru dēļ no politikas aizgāja Dainis Īvāns un citi godīgie, pielāgotiesnegribošie Atmodas laika varoņi.
Viens no maniem pienākumiem bija atvest kandidātu Gailīti un viņa brīvprātīgos palīgus- aktierus Hariju Liepiņu un Mudīti Šneideri uz vēlētāju sapulcēm. Interesanti bija šie braucieni,interesantas sarunas.Pabaumojām par manu kādreizējo tehnikuma audzinātāju, dramaturgu Gunāru Priedi, uzzināju daudz par dzejnieku Ojāru Vācieti. It sevišķi atceros dienu, kad arhibīskabs palūdza mani aizvest viņu personīgā lietā. Izrādījās Gailīša kungs nesen nolicis tiesības un kļuvis par diezgan pārgalvīgu braucēju, taču tādu, kuram tomēr nebija uz to sevišķis ķēriens, lai neteiktu vairāk. Un mēs braucām pie automeistara paraudzīties, kā veicās ar nesen sadauzītās automašīnas atjaunošanu. Torez devu viņam padomu izmantot savu dienesta stāvokli un ņemt šoferi, ja ne vairāk, tad vismaz sliktākajos gadalaikos un garākajos un smagākajos ceļojumos. Arhibīskabs tomēr manu ieteikumu nebija ņēmis vērā
Interesanti bija vērot šo sāncenšu cīņu. Runas mākslā un pārliecināšanā Juris Bojārs viens pats bija pārāks pār diezgan vientiesīgi dogmātisko arhibīskabu un ar skaistu patosu, makslinieciski,bet politiski neprofesionāli,runājošiem māksliniekiem. Jau toreiz mani māca bažas. Cerība- tikai uz tautas uzticību LTF. Ar nelielu pārsvaru tomēr uzvarēja Bojārs. Vēlāk gan uzzināju, ka viņa atbalstītāji bija lietojuši negodīgus pārliecināšanas paņēmienus, bet bija jau par vēlu. Neskatoties uz šīm, dažām neveiksmēm, LTF bija guvusi pārliecinošu uzvaru.
Un tā visu šo laiku-pārslīd kāds saulstariņš pāri apvāršņa malai, mazliet sasilda, dod cerību un atkal pazūd. Taču mēs- iebridušie rīta rasā, vairs negribam meklēt krastu, mūsu mērķis ir tikai viens! Ieelpojuši, piesātināti ar brīvības gaisu, mēs vairs citā nespētu dzīvot-nosmaktu.
DZIESMOTĀ REVOLŪCIJA! Citu apzīmējumu grūti iedomāties.Dziesma kā vīnogulāju stīgas vijās cauri, apkārt,steidzās pa priekšu, pavadīja mūs visā Atmodas cīņu laikā, visos notikumos. Rokopera Lāčplēsis, Atmostas Baltija,Palīdzi, Dievs, Latvijai,Dzimtā valoda, un vēl un vēl.Jaukas, sirsnīgas, patriotiskas, no sirds un ar dvēseles pilnu iedvesmu atdotas tautai, ievītas Latvijas dzīvē, kā asinis-dzīvības artērijas. Tās deva drosmi, iedvesmu,neatgriezenisku nepieciešamību darīt to, ko prasīja pienākums pret Dzimteni.
Un Pūt, vējiņi! Šī dziesma taču faktiski kļuva par Latvijas otro himnu. Vai atceraties: nebija gandrīz neviens pasākums, kuru nobeidzot, pēc Dievs,svētū Latviju, nenodziedāja arī Pūt, vējiņi.
Nupat,joku dienā-1.aprīlī-pa radio intervēja humoristu-satīriķi V.Artavu, un viņam jautāja-kā rodas talanti-satīriki,talantīgi,ģeniāli.Un cik vienkārši un pareizi viņš atbildēja:
Viņi nerodas,viņi ir,viņi eksistē visu laiku.Taču viņi tā isti uzplaukst, viņu talants tā pa īstam pilnveidojas, kad pēc viņiem rodas pieprasījums, kad viņus vēlas dzirdēt.
Toreiz bija šāda vēsturiska situācija,jo nebija mums citu ieroču cīņa par brīvību un neatkarību, kā tikai šie trīs:
nesalaužams vienotības spēks,
kopīgs mērķis,
dziesmas, dziesmas un vēlreiz dziesmas.
Kur pasaulē ir tāds spēks, kurš spētu pretoties šiem trijiem, visuvarenajiem, neiznīcināmiem, nesagraujamiem ieročiem! Nav, nekad nav bijis un nekad nebūs!
Un tad pienāca diena-4.maijs,1990.gads.Šajā dienā uzziedēja brīvības ziediņš,vēl vārgs,neatplaucis. Vēl tam jāpārcieš šī maija salnas,nākošās ziemas janvāra vēji un sali,augusta visuļvētras,līdz būs lemts uzziedēt visā savā krāšņumā.
Lai pilnībā pastāstītu, kā šī diena veidojās man un tiem, kuri bija kopā ar mani,jāpastāsta daži agrākie notikumi.
1988.gadā,sākoties dzelzs aizkara sairšanai, saņemot ielūgumus, jau varēja aizbraukt uz tuvējām ārzemēm. Sāka veidoties tā tirgoņu cilts, kura toreiz veda preces uz Poliju, bet šodien ved no turienes. Kāda no šīm kompānijām bija sapazinušies ar vienu poļu ģimeni, dabūjuši ielūgumus un aizbraukuši uz Varšavu. Tur,viesmīlības likumu vadīti, uzaicinājuši tos atbildes vizītē uz Latviju. Taču, kad noticis negaidītais un poļi atbraukuši, nevienam nebija laika un patikšanas ar viņiem noņemties. Kāda manas sievas draudzene viena pati centās cik spēja, taču vienai gāja grūti. Tad viņa atcerējās par mums, ka dzīvojam Siguldā, un lūdza, vai nevaru vienu dieniņu izrauties un parādīt ciemiņiem skaisto Siguldas apkārtni
Esmu audzināts turēt godā viesmīlības likumu.Bet šoreiz vēl jo vairāk: tie bija ārzemnieki, kuri aizvedīs iespaidus par manu Dzimteni.Viņi ir poļi-tauta, kura faktiski bija tas zāgītis, kurš pirmais aizzāģēja satrunējušā impērijas koka saknes. Protams,bija arī Ungārija un Čehoslovākija, taču tie bija spēji ugunsgrēki, kurus arī enerģiski apdzēsa.
Vadājot poļus,ar grūtībām, taču saprotot viens otru, uzzināju, ka ši brauciens viņiem ir izdevies reti neveiksmīgs. Nerunājot jau par vēso uzņemšanu,Lietuvā no pa priekšu braucošas mašīnas, riteņa sviest akmens, trāpījis viņu mašīnas priekšējā stiklā, un tas ticis izsists. Mašīna palikusi Kauņā,no turienes gan pasūtīts stikls, taču nav pārliecības, ka tas būs atsūtīts. Biļetes uz Kauņas autobusu arī nav dabūjamas,kasiere gan solījusi pietaupīt, ja nu pēkšņi kāds atteiktos, bet cerību praktiski nav
Izlēmu, ka mans pienākums ir palīdzēt, cik manos spēkos. Atprasījos no darba vēl nākošo dienu lidz pusdienai, un teicu poļiem, lai naktī 4-os ir gatavi braukšanai. Vakarā, uzzinājis viņa mašīnas stikla izmērus, pie pazīstama mākslinieka no stikloplasta izgriezu, gadījumam, ja īstais nebūs atsūtīts.
Tā arī bija.Kauņā ielikām manu stiklu. Atvadījies, atsakoties no jebkādas samaksas, pusdienas laikā biju atpakaļ darbā.Pēc nedēļas saņēmu ielūgumu atbraukt ciemos uz Varšavu. Tā sākās skaistā draudzība, kura turpinās vēl šodien.
1990.gada 4.maijā, šoreiz gan viens pats,Žuteks bija atbraucis ciemos uz Latviju. Gaidot lielo notikumu,bijām sapulcējušies Rudītes mājā, Rīgā(draudzene, kura bija toreiz centusies ciemiņus uzņemt), nometušies ceļos, reizē skaitījām balsojumu un lūdzām Dievu.
Nav vārdos aprakstāma toreizējā prieka un sajūsmas sajūta! Saģērbāmies un skrējām uz trolejbusu, braucām uz Daugavas krastmalu. Ļaudžu straume! Liekās,ieliņas pārvērtušās par Daugavas pietekām, gavilējošu cilvēku un lepni plīvojošu karogu nebeidzama plūsma.Prieka saucieni,dziesmas, uzrunas, pateicības un laimes vēlējumi. Taču galvenais-tāds neizsakāms prieks. Kaklā iestrēdzis Laimes kamols.Paskatos uz Žuteku: arī pār viņa vaigiem ritēja asaras visskaistākās, visdzidrākās asaras, kādas līdz šim biju redzējis .Tajā dienā mēs bijām kļuvuši kas vairāk kā draugi.
Neskatoties uz Interfrontes čūskas nevarīgajiem šņācieniem, tā bija skaista vasara.20.vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, lai arī ne plašākie un krāšņākie, taču, nenoliedzami- visemocionālākie. Kā toreiz dziedājām, raudājām un smējām, kājās piecēlušies pateicāmies Dievam par viņa dāvāto lielo žēlastību! Skanēja Gaismas pils,Dziesma svētkus svin,neiztrūkstoša nobeiguma-Pūt, vējiņi...
Bet,kautkur pazemē, kādos kanalizācijas kloakos veidojās mutanti, nelietīgi radījumi, kuru barība kļuva zelts, dārglietas, mašīnas, dārgas, lielas mājas un latu miljoni.Veidojās tie,(zorgevici,kehri,šķēles,ģēģeri,motes u.c.) kuri vēlāk vieni mēnesī aprīs tik, cik tiks atvēlēts 4-5 simtiem skolotāju. Domājot par viņiem,nesaprotu, vai tiešām ir vērts mainīt pāris desmit gadus greznu dzīvi pret mūžīgu ierindošanu Kangaru pulkos.Vēsture visu vienmēr ir salikusi pa pareiziem plauktiem.Nekad nav bijis un nebūs savādāk.Un par vecāku grēkiem Dievs liek ciest bērniem.
Tas būs pēc gadiem,taču šodien, mēs, pacilāti,patriotiskā sajūsmā dziesmas dziedot, ieejam Latvijas dzīves posmā, kuru Dainis Īvāns savā grāmatā nosaucis par 4.maija republiku.
Alnis Freibergs.
Vārpas ielā2,Sigulda,LV2150,tel.9487122,e-pasts: alnis@lis.lv
[ATPAKAĻ]