Pēdas.

Lēns vējiņš vilina pirmās zeltainās kritušās lapas pa ceļu lejup, lejup, līdz piespiestas pie ietves malas jau pašā lejā- Raunas centrā, apstājas, vēl nocilā sānus pēdējā nopūtā un padevīgi noplok, sapratušas īsās pastāvēšanas neizbēgamo galu. Savu tās ir izdarījušas, savas neredzamās pēdas šajā pasaulē atstājušas.

Arī Rauna pati liekas sarāvusies, klusa, nesteidzīga, pat apātiska. Tā tas liekas, taču kādi –mazāki un lielāki, vājāki un stiprāki- nepārtraukti liek pēdu pie pēdas, atstājot tās neredzamas vai redzamas, gaistošas un paliekošas. Gaistošās parasti mēdz būt sāpīgas; sāpīgas ne tikai kādas nelaimes dēļ, sāpīgas, ka aizgājis, beidzies kas jauks un patīkams. Bet te jau sākās robeža tām paliekošām- paliekošām manā un tavā sirdī, tām, kuras saviļņo un uzjundī miestiņa, pilsētas, tautas pat pasaules prātus un sirdis. Tomēr, pirmām kārtām tā jāsaviļņo mūsu- katra indivīda dvēseli.

Vai mēs padomājam, ka ik mīļu brīdi atstājam pēdas, vienu pēc otras. Vai kādreiz apstājamies un atskatāmies, kādas tās ir palikušas. Vai labi padomājam pirms speram nākošo? Ko esam atstājuši aiz sevis, ko gatavojamies paveikt? Vai mēs ņemam vai dodam. Vai tikai ņemam, aizmirstot, ka paņemt nevar, ja neesi ņēmis kāda doto.

Kādēļ es stāvu še- Raunas Tanīsa kalna pakājē un domāju tik sarežģītu domu? Tādēļ, ka šeit es citādi nevaru, jo šeit es redzēju un piedzīvoju ko tādu, ko nav vairs iespējams izslēgt no manas sirds, prāta un turpmākās dzīves. Tas ir- manējās, bet vai Raunā, tuvākajā apkārtnē, kaut kur citur Latvijā arī. Un kādas ir šīs pēdas pamatīgas, sirdi dedzinošas uz ilgiem laikiem, cilvēkos un Latvijā savu teiksmu atstājušas, vai jau pagaisušas kā rīta migla…

Diemžēl tā sagadījies, ka par 3x3 nometnēm nekā nebiju dzirdējis, nekā nezināju, līdz Ausmiņa no Aiviekstes par tām pastāstīja kādā e-vēstulē, ieteikdama aizbraukt apskatīt, jo esot man –Siguldai - tuvu, un esot interesanti .Pie reizes pasveicināt viņas draugu Žagariņa kungu.

Pirmoreiz aizbraucu ceturtdienas vakarā un jutos vīlies: viss kluss, neviena cilvēka, nekādas rosības. Pastaigāju, gribēju jau iet projām, bet izdzirdu balsis otrajā stāvā. Uzgājis, sastapu tur, kā izrādījās, vienu no konkrēti šīs nometnes iniciatorēm un organizētājām-Silviju Kručāni. Ar sevišķu jūsmu, atsaucību, patiesu prieku un gandarījumu viņa man pastāstīja par 3x3 nometnēm vispār, par notiekošo Raunā. Divas stundas aizgāja nemanot, jo arī es tiku nevilšus ievilināts šis burvības gaisotnē, Jutos tik jauki, abpusēji saprotoši. Tāda mēdz būt augstākā mērā garīgā tuvība, kura iespējama tikai tad, ja abi ir uz viena viļņa, vienā tikumā, vienā Dzimtenē, un ceļi, uz kuriem paliek mūsu pēdas, ir tie paši.

Bet klusums bija tādēļ, ka visi bija devušies ekskursijā. Un vēl, mana jaunā draudzene ieteica atbraukt arī nākošajā vakarā, kurš būšot sevišķs.

Atbraucu, mazliet nokavēju, taču tādēļ jo asāk bija sajūta, ka no reālās pasaules vienā momentā esi iekritis pasaku akā un nokļuvis kādā skaistā valstībā, un varētu sākt ar vārdiem: ”Sensenos laikos…”

Nakts villaine lēnām nolaidās pār Tanīsa kalnu, kura vidū dega gaišs ugunskurs, tam apkārt gāja simti cilvēku, tērpušies senlatviešu tērpos. Skanēja senie latvju mūzikas instrumenti, dziedāja senas latvju dainas. Sarokojās, ieskatījās cits cita acīs, novēlot laimi un veselību, gūstot un dodot neizsakāmu labestību un mīlestību. Tikai tagad, paskatoties uz šo notikumu no laika atstatuma , spējot to paanalizēt atskārstu, ka šajā vietā un šajā laikā nebija iespējama slikta, ļauna, nelaba klātbūtne. Tādi jēdzieni vispār šeit neeksistēja. Šeit laiku un telpu piepildīja tikai mīlestība; mīlestība pret ģimeni, tuvākiem, līdzcilvēkiem, tautu un Latviju. Mīlestība pret savas tautas kultūru, dziesmām, tradīcijām. Viena vienīga labestība un dvēseles tīrība.

Domāju, nav jāstāsta kādas pēdas šis notikums atstāja dalībniekos, kādi pārdzīvojumi un jūtas dzima un dzīvoja šo cilvēku sirdīs un dvēselēs. Ieskatoties jebkurā fotogrāfijā, redzam garīgu līdzsvaru un mieru, saskaņu ar dabas un tautas likumiem. Ir lietas, kuras nevar līdz galam izstāstīt, tās jāpārdzīvo pašam.

Tā tas bija. Taču man nedeva mieru vēl viens jautājums: kas palicis pēc šīs nedēļas, vai ir kas mainījies Raunā, vai ir kādas pēdas palikušas mazpilsētiņā, un citur Latvijā? Vai tas lēnām izplēn te - Tanīsa kalnā, jebšu senlatvju tauru un stabuļu skaņas ir aizlidojušas pāri Raunas kalniem plašajā pasaulītē?

Tādēļ ņēmu savas fotogrāfijas un braucu uz Raunu meklēt Silviju Kručāni.

“Cik skaista tomēr ir mūsu strūklaka…
ai, un tās ir fotogrāfijas Tanīsa kalnā, tumsā, cik jaukas! Bet paskatieties, tai ugunskurā taču sēd Dziesmu vecītis un dzied mums līdzi!”
Šo “nejaušību” arī es biju ievērojis.

“Un šeit Žagariņa kungs, kuru Jūs atbraucāt pasveicināt…
un šajā, kur dzer katrs no savas krūzītes- Uldis Siliņš, kurš kopā ar Satekles Rūsiņu bija galvenie avīzes rakstītāji, bet te redzami Terēzīte Tobe ar vīru, kurš patreiz stabulē. Un šīs mazās meitenītes! Cik šī fotogrāfija daudz izsakoša…”

“Uz krustcelēm mazs bērniņš rotaļājas…”, arī man prātā nāca šie “Lāčplēša” vārdi, skatoties šo uzņēmumu. Cik ļoti tā raksturo mūsu tautas šodienu. Mēs esam tumsā, taču meklējas ceļu uz gaismu. Un ja to dara 3x3- trīs likteņi, trīs paaudzes, esmu pārliecināts, reiz šī mazā svecītes liesma kļūs par gaismu visai Latvijas tautai. Pēdas un ceļi būs sanākuši vienuviet! No Raunas, Aglonas, Anglijas un Amerikas- visi savai Tēvzemei.

Bet visu laiku sirdī dega galvenais jautājums, beidzot to Silvijai uzdevu: ”Nometne ir beigusies, taču- vai ir palikušas kādas pēdas še Raunā?”

“Beigusies?! Nē, tā nav beigusies, tā ir, tā turpinās, mēs tajā dzīvojām vakar, dzīvojam šodien, dzīvosim rīt un turpmākās dienas, līdz atkal satiksimies! Rucavā un turpmākajās nometnēs. Kurš vienreiz tajā bijis iekšā, tās tur paliek uz mūžu.”

Un es viņai ticu, jo ziniet, neticami, bet arī es jau esmu tur iekšā, es jau ar nepacietību gaidu nākošās nometnes, pat vairāk, esmu sastapis cilvēkus, kuri, tikai izlasot informāciju, uzzinot no stāstītā, ir gatavi piedalīties, ir gatavi organizēt un palīdzēt. Dainu un stabuļu dziesma ir aizskanējusi tālu, pēdas ved uz tuviem un tāliem nostūriem.

Skaistas pēdas, pamatīgas pēdas, paliekošas pēdas!

Alnis Freibergs Sigulda, 9487122, e-pasts: alnis@lis.lv

 [ATPAKAĻ]