Bez skaistas atpūtas nav dzīvot vērts!

 Nokļūt, vai reizītēm radīt sev situāciju, kad esi spējīgs aizmirsties: nedomāt par mājas darbiem un problēmām, darbu un biznesu, pārtraukt cīņu par eksistenci, cīņu ar grūtībām, izsviest no prāta nelietības un nelikumības, par kurām lasi avīzēs vai sastopies ikdienas dzīvē, tāda ir nepieciešama mums ik vienam kaut pāris reizes gadā. Un mēs to cenšamies sev iekārtot kā protam, varam, cik nu katram ir izdomas, līdzekļi un iespējas. Jā, arī piedzeršanās ir viens no tādiem- visprimitīvākais un, diemžēl, viens no biežāk pielietotajiem.

Droši vien bagātajiem šī problēma nav tik asa, taču lielākais vairums uz zemes tomēr tādi neesam, tādēļ pastāstīšu par vienu, kuru es, vai faktiski- mēs, esam atklājuši un pielietojam jau gadus piecpadsmit. Tās ir pīļu medību atklāšanas divas dienas, kuras pavadām Lubānas-Nagļu apkārtnē.

Esam rīkojušies dažādi: bāzes nometni ierīkojuši pie Aiviekstes iztekas un pa starpām iemetuši arī makšķeri, ļoti skaistajās saulainajās reizēs apmetušies pie Lubānas ezera, kura krastos ik pa gabaliņam ir skaistas, ar zeltainu smilti jūrmalu atgādinošas peldvietas, bet citu gadu, tāpat arī šogad, apmetamies pie kāda Nagļu dīķa.

Laiks bija brīnišķīgs, tādēļ, nokļuvuši bāzes vietā, pēc triju stundu ceļa izmetāmies īsti vasarīgi un ķērāmies pie pirmās iestiprināšanās.

Šis pasākums ilgst divas dienas, tādēļ laicīgi jāsakārto teltis, guļas vietas, jāsagādā malka ugunskuram vakarā, lai mūsu “saimniecības vadītāja” varonīgos un nokusušos pīļubendes sagaidītu ar siltām vakariņām. Taču, jo tuvāk nāca noteiktais brīdis- plkst.16.oo, jo biežāki un vērīgāki skatieni tika raidīti uz niedrāju pusi, taču visnepacietīgākais- mans sunītis, večukiņš Zorro, kurš cienījamā vecuma dēļ vairs citās medībās nespēj piedalīties, taču šnepju un pīļu pienesējs viņš vēl teicams.

Medības notiek tā: daži brauc ar laivām, citi brien pa seklākām vietām, bet vēl citi staigā pa dambjiem , atkarībā no aprīkojuma, patikas, fiziskajām spējām. Tā, ar īsiem pārtraukumiem, tas tiek darīts līdz vakaram 22-oo, tad paēstas vakariņas, pastāstīti jaunākie medniekstāsti, protams- patiesi, arī citi jautri notikumi, ap pusnakti liekamies uz auss, bet jau ap 3-oo atskan pirmie šāvieni, un arī mēs, viens pēc otra, stenēdami lienam ārā no migām, ātri iekožam, malciņš karstas kafijas, un atkal dīķos iekšā.

Kad ir pienākusi otrās dienas pēcpusdiena- t.i. 24 stundas pēc atbraukšanas, visiem pulveris ir izšauts ne tikai no plintēm, bet arī pašiem, un jautrā nometne izskatās tāda kā redzama –.

Esam noguruši, bet kā atpūtušies!!!

Nu ja, saprotu, visiem interesē rezultāti, taču mēs esam zolīdi, inteliģenti un kautrīgi, tādēļ arī neesam lielīgi un par šo aspektu nerunāsim. Piebildīšu tikai, ka ar mani notika kāds neticams gadījums: biju jau dzirdējis, ka vienam gadījies līdzīgi- šis izšauj, bet beigtā pīle ņem un aizlido! Man gadījās, ka lidoja divas, tā- viena aiz otras pa gabaliņu, ļaujot izšaut klasisku dubleti. Izšauju- blāc, blāc, …un neticu savām acīm: šis abas divas beigtas ņem un aizlido!

Netici nu medniekstāstiem!

Alnis Freibergs.

Vārpas iela 2., Sigulda, Lv-2150, tel.9487122, e-pasts:alnis@lis.lv

 [ATPAKAĻ]