Vecais alnis.

Alnis Freibergs

Vientuļais pamodās. Drēgnums bija iesūcies līdz pašiem kauliem.

"Redz kā esmu izlaidies šāgada siltajā vasarā!”

Viņš izstaipīja vispirms katru kāju atsevišķi, palēkāja ar priekšējām, pakaļējām, tad ar visām četrām.

"Kā jaunības laikos, nekādas vainas!” Taču dziļāka balss teica, ka tā tikai vīzija. Ne vairs tā izturība, ne veiklība.

Saules staru šķēpi centās sacirst biezo, balto miglas villaini, taču sapinās tajā, un tikai tikko manāms siltumiņš pa brīžam noglāstīja Vientuļā melni sirmo sānu.

Atnāca Vientuļais uz šo kluso vietu no tālienes pēc tam, kad to nelokāmi bija uzstājis viņa dēls Brašulis. Kauns un aizvainojums toreiz sažņaudza sirdi, svilināja prātu. Bija vēlme izdarīt ko neprātīgu, taču pēc laiciņa, visu labi apsvēris, Vientuļais saprata, ka nebija citas izvēles ne viņam ne Brašulim. Daudz savā laikā viņš bija Brašuli aizstāvējis, no briesmām glābis, no mednieku lenkumiem izvedis- toreiz tas bija viņa pienākums. Tagad to jādara būs Brašulim, un vecais, vārgais, neveiklais Vientuļais šo pienākumu padarīja bīstamu, pat, nedod dievs, nelabojamu.

Gājiens bija ilgs, cauri daudziem siliem, pāri neskaitāmām pļavām, pārpeldot vairākas upes, līdz Vientuļais atrada šo kluso nostūri, kur vairāku jūdzu attālumā nesajuta cita buļļa smaku, neredzēja iestaigātas takas. Lai gan ar barību bija pavāji un vienmuļi, vieta arī tāda ciņaina un purvaina, tepat blakus ziemu un vasaru burbuļoja Mazupīte ar dzirkstoši-tīru ūdentiņu. Tās dzidrā čurkstēšana bija pēdējā, ko Vientuļais dzirdēja guļoties un pirmā, kad tas cēlās. Un tā viņš šeit dzīvoja jau otro gadu, un savā ziņā bija laimīgs.

Taču šorīt gaisā pavīdēja kādas senas, nepatīkamas smaržas, kuras vedināja domas par nepatikšanām, nelaimi. Vientuļais pacēla galvu labi augstu un dziļi ievilka nāsīs lēnās, spirgtās augšējās gaisa strāvas. Jā, tādas smagas, sīvas piedevas, kā melna darva uz tīra ūdens spoguļa, jauca ierasto, tīro gaisu , un sirds notrīsēja drūmās nojautās.

Lēnām, uzmanīgi likdams kājas, lai nesakustinātu ne zālēs stiebriņu, nepārlauztu sausu zariņu, sasprindzinājis dzirdi un redzi, Vientuļais nokāpa līdz mazajam ūdenskritumam, kā viņš dēvēja ūdens nelielos pārlēcienus dažiem lielākiem akmeņiem un tad dažu centimetru augsto strautiņa kritienu, kurš platumā bija divas reizes mazāks kā Vientuļā solis. Vēlreiz uzmanīgi paklausījies, paostījis, apskatījis un nekādas pārmaiņas nepamanījis, viņš nokāpa zemāk un ieplētis priekškājas, lai vieglāk būtu noliekties līdz ūdenim, kā katru rītu, kāri dzēra spirgto, ledusauksto, dzīvinošo …. , kad pēkšņi kaut kas nospindzēja, iekšā ārprātīgi nosāpēja un pretīm ūdens aukstumam iekšā izšalca karsts, dedzinošs, smacējošs. Elpa aizrāvās, acīs satumsa. Instinktīvi Vientuļais iegāja jaunaudzes biežņā un sastinga, jo zināja, ka kustības ir tās, ko visātrāk uztver jebkuras radības acu skatiens. Atkal viss bija kluss, tikai ausīs vēl dunēja kāda tāla blīkšķa atbalss.

Cik ilgi tā bija stāvējis, nebija ne jausmas, jo galvā griezās reibonis un nelabums, taču pamazām tas pieplaka. Varbūt viņš tikai vienkārši pierada pie tām? Stāvēt kļuva nepanesami, vajadzēja iet, kustēties. Vientuļais pacēla galvu un redzēja, ka migla ir pašķīrusies, saulīte bagātīgi izlēja savu siltumu pāri rasas dimantiem nosētajam mežam.

"Cik skaisti, pasakaini…"

Mēģināja spert soli, oho, iesāpējās, otru,o..o..o, jau mazāk, atkal laikam pieradums. Tā, uzmanīgi likdams soli pa solim, viņš saka iet pa saulei, lai tā neapžilbinātu, lai nejauši nepakluptu uz kāda ciņa, vai neieliktu kāju akacī. Tas nedrīkstēja notikt!

Bet kas bija noticis, ka tā sāp?” Vientuļā galvā pamazām atgriezās skaidrība- arī noteikti pieradums. Atkal iegājis biezoknī viņš apstājās un domās nopētīja savu ķermeni, un nāca pie atziņas, ka viņam iekšā lēnām izplūst asinis un, ja nekas nemainīsies, ja tās nemitēsies plūst tur, kur nevajag plūst un neplūdīs tur kur vajag plūst, viņam jāmirst.

Jāmirst?! Kādēļ jāmirst? Vēl vakar, vēl šorīt ceļoties, viņam pat jausma nebija… Kāpēc, kādēļ ! Nē, nevar būt! Nē, nē, Vientuļais nebija no tiem, kuri tā vienkārši padodas. Viņš devās uz priekšu. Kādēļ? Kaut vai tādēļ, ka še- biezoknī glābiņš nebija. Ja bija, tad tur- tālāk. Un tāpēc jāpiespiež sevi iet.

Sāpēs stenēdams, galvu zemu noliecis, Vientuļais gāja tālāk. Viņš centās atcerēties savā dzīvē ko līdzīgu, kad viņš vai kāds cits bija nelaimē, slims, savainojies vai mednieka sašauts. Kad bija vēl maziņš, saslima un nomira māte, un barības meklējumos viņš viens pats klīda nezinādams kas ir piesardzība, kas ir briesmas. Vairākas reizes bija uzdūries cilvēku mājām, un tie bija viņu barojuši un apmīļojuši. Tāda īsta uzticība gan viņam nebija, jo cilvēku acīs manīja mainīgus un dažādus spīdumus, kuri izteica to domas un prātojumus. Tikai mazo bērnu acis bija mīļas un neviltotas. Ka tā izrādījās taisnība, viņš piedzīvoja vēlāk, kad bija pats kļuvis par tēvu un apgabala vadoni, kad nācās glābties un citus glābt no cilvēkiem- medniekiem.

Bet tā jau tas dzīvē bija. Arī viņš, atkarībā no garastāvokļa, no tā vai bija labi vai slikti paēdis un izgulējies, reizēm bija ļoti labs vai ļoti ļauns. Tas arī varēja būt par iemeslu cilvēkam, ka reizēm tas bija jauks un izpalīdzīgs, bet parasti visbīstamākais un viltīgākais ienaidnieks.

Cilvēks- mednieks! Bet Vientuļais neko nebija manījis. Taču tā smaka, vai tā nebija pazīstama- tā biedējošā, nāvējošā? Jā! Kā gan viņš to tā vieglprātīgi pa šo mierīgo gadu bija aizmirsis! Tikai cilvēks- mednieks uzbrūk no attāluma, no slēpņa tā, ka bieži viņu pat nemana. Reizēm pat smaku nemanīja, kā tas pamanījās noslēpties aizvējā. Un vairāki citi novērsa uzmanību no šī viena visbīstamākā- tā, kurš izspļāva sāpes un nāvi nesošo lādiņu. Vientuļais sāka atcerēties kā viņa ciltsbrāļi pēkšņi saļima, sāpēs raustījās, reizēm bija beigti momentā, bet reizēm vairākas dienas pagāja, līdz dzīvība lēnām iztecēja pa mazo caurumiņu. Tik dažādi bija šie nāvējošie spļāvieni.

Vientuļais gāja tikai taisni, apiedams lielus kokus vai biezas brikšņas, cenšoties turēties pa saulei un pret vēja plūsmām. Liela labuma gan no tā nebija, jo sāpes un reibonis bija stipri paralizējis viņa uztveršanas spējas. Tomēr domas darbojās, lai lēnām, tomēr precīzi.

Tātad mednieks! Vientuļais apstājās un aplūkoja sānus. Nu, lūk, vienā sānā tiešām bija caurums, un, kad Vientuļais saliecās līkumā, diafragma to pilnībā atbrīvoja un izšāvās melna asiņu šalts. Tagad viņš to zināja precīzi, tagad arī viņš visu sajuta precīzi. Kad stāvēja vai lēnām gāja, vēderplēve aizvilkās caurumam priekšā un asinis plūda vēderā starp zarnām, kad sarāvās vai saliecās, tās pa caurumu izšļācās ārā. Bija arī skaidrs- viņam gaidāma ilga un grūta nāve.

Vientuļais atkal apstājās. Viņa smadzenes pēkšņi atteicās to pieņemt. Kā tā! Viņš dzīvoja, nevienu netraucēja, nevienam sliktu nedarīja- tad par ko? Stundu, dienu, mēnesi, atpakaļ viņam tāda doma prātā nebija nākusi. Viņš bija dzīvojis savu vienmuļo vientuļnieka dzīvi, bijis gandrīz vai laimīgs, bet te pēkšņi- jāmirst, jāatstāj šī vienreizējā, skaistā pasaule, jāatstāj tā- bez iepriekšējas brīdināšanas, bez sagatavošanās. Jāaiziet no šīs dzīves, kura bijusi arī ne vienmēr laba. Bet tāpēc jau zini un var izbaudīt- kā ir, kad ir labi, ja reizēm ir arī slikti!

Paspēris vairākus soļus, Vientuļais pēkšņi iznāca uz lauku celiņu un sāka iet pa to. Te bija līdzenāks, kājas negrima un nepinās sūnās, neķērās aiz ciņiem. Taču iet bija arvien grūtāk un grūtāk. Uznāca klepus, elpa spiedās ciet. Klepojot no mutes izšļācās asiņainas putas. Galvu bija grūti pacelt, un Vientuļais redzēja labi ja pāris metrus sev priekšā.

Pēkšņi atkal nāsīs iesitās spēcīga cilvēka- mednieka smaka. Ar mokām pacēlis galvu, viņš ieraudzīja to tikai paris desmit metru attālumā. Tas stāvēja, rokās turot savu uguns spļaujamo vāli un pārsteigts lūkojās uz Vientuļo. Pacēla savu vāli pret to, tad atkal nolaida. Nekas nenotika. Vientuļais saņēma spēkus un ielūkojās cilvēka- mednieka acīs un ieraudzīja tajās to spulgu, ko bija redzējis tajās reizēs, kad viņam tika palīdzēts. Patiesi, pareizi! Vienīgais glābiņš viņam bija cilvēks.

Jā, jā, reiz, tur tajā mežā arī Brašuli bija ķērusi vāles uguns, un viņi abi bēgot bija atskrējuši pie kādām mājām. Brašulis bija pārguris un nevarēja vairs nostāvēt, bet Vientuļais bija piegājis tam blakus un ļāvis atspiesties pret saviem sāniem. Tā viņi bija stāvējuši līdz vakaram, kad māju saimniece nāca govis vest mājās un pamanīja tos. Pēc viņas atnāca saimnieks, tad vēl kādi, tad atbrauca ar ratiem un aizveda Brašuli. Ilgi nesaprata Vientuļais kāds liktenis Brašuli piemeklējis, līdz kādu nakti, kā daudzas, klusi pielavījies pie mājas, šķūnī izdzirda Brašuļa bubināšanu. Viņš tam atbubināja pretim, tā likdams saprast, ka nav pametis viņu likteņa varā.

Bet pēc neilga laiciņa Brašulis tika atkal palaists brīvībā. Tātad cilvēkam ir spējas gan nāvēt, gan atgriezt dzīvē!

Vientuļais atkal smagi pacēla galvu un paskatījās cilvēka – mednieka acīs un ieraudzīja tajās apjukumu un nemieru. Varēja manīt, ka tas nevar izlemt par tālāko rīcību. Atkal uznāca klepus, un uz ceļa izšļācās putas un asinis. Kļuva grūtu stāvēt. Vientuļais juta, ka ir jāapguļas, bet, lai gan iet pa ceļu bija vieglāk, gulēšanai tas bija ciets un grumbuļains. Tādēļ viņš iegriezās mežā, pagāja gabaliņu un lēnām apgūlās. Asinis atkal izšļācās pa caurumu sānos, taču pēc tam elpot kļuva vieglāk.

Vientuļais nolika galvu uz ciņa, un mazs saules stars, izlauzies cauri egles čiekuru čemuram, uzklāja siltu, izplūdušu sedziņu tam tieši uz pieres. Kļuva vieglāk, tikai galvā parādījās tāds kā reibonis.

" Tas nekas", nodomāja Vientuļais, “esmu savu laimīgi sasniedzis, jo neviens uz šīs pasaules nevar man vairs palīdzēt kā tikai tas pats neizprotamais, mainīgais, reizēm ļaunais, reizēm labais- cilvēks.”

Un viņš, pašam neizprotamā kārtā, tos bija atradis, kaut gan gandrīz divus gadus šajā pusē pat manījis nebija. Tagad atlika tikai pacietīgi gaidīt.

Tuvojās klusi, lēni un bailīgi soļi. Vientuļais paraudzījās sānis un redzēja to pašu cilvēku, kurš bija stāvējis uz ceļa. Tas pienāca tuvāk un apgāja Vientuļajam apkārt, uzmanīgi apskatīja to. Alnis nepakustējās, tikai acu skats, kurš sekoja cilvēka kustībām rādīja, ka tas vēl dzīvs. Tad cilvēks sāka māt un saukt: “Šeit, šeit!”

Drīz Vientuļajam apkārt stāvēja jau daudzi cilvēki. Viens tāds kustīgāks, bravūrīgāks un skaļāks, apskatījies, uzsauca pirmajam:

" Ko stāvi kā tāds memļaks nopuņķojies, būtu pārgriezis lopam rīkli, lai nemocās!”

Saules stars pēkšņi apdzisa, bet parādījās cits- gaišāks, lielāks, siltāks. Un tā galā plaša, saulaina meža pļava, bet tajā stāvēja aļņa māte un māja Vientuļajam:

"Nāc šurp Brašuli, nāc pie manis.”

Brašulis bija viņš, pirms kļuva par Vadoni un tad- Vientuļo ….

Mednieks izvilka nazi un noliecās pie aļņa, bet redzēja, ka tas ir miris. Tikai lielas asaras nobira no jau sastingušajām acīm.

Vai tās bija prieka vai vilšanās- to zināja tikai tas Brašulis, kurš tagad ganījās saulainajā pļavā līdzās mātei.