…un aprāvās man “augstā” dziesma!

Atklāta vēstule Latvijas godīgajiem pilsoņiem un Jums, korumpētajiem krāpniekiem, nodokļu maksātāju naudas izšķērdētājiem, vienā vārdā sakot - neliešiem.

    Ir svētdienas rīts, un es ar savu suni Zorro pastaigājos pa Lorupes mežu. Naktī ir lijis, gaisā jūtams svaigums un možums, zālē zaigo bagātīgā mitruma žilbinošais rīta saules atspulgs, un domas tā vien skaņojas uz skaisto. Esmu gatavs dziedāt savu “Zālamana augsto dziesmu” par brīnišķo sajūtu, ko dod šis rīts.
    Vakardienas “BL” numurā ievietots mans raksts par skaisto Skaļupi Līgatnes tuvumā, un gatavojos turpināt aprakstīt brīnišķīgos dabas skaistumus tās apkārtnē. Pacilātā noskaņojumā veidoju nākošo rakstu kontūras, te pēkšņi priekšā, sāņus no celiņa slapjajā zālē pamanu salīkušu cilvēku. Tas satrūkstas tikai tad, kad esam pavisam klāt un Zorro ierejas.
    Caur ļoti bieziem briļļu stikliem uz mums, droši vien cenšoties noskaidrot, vai nedraud briesmas, bailīgi skatījās gadus septiņdesmit veca, salīkusi tantiņa. Tumši sarkani nosalušajā rokā viņa turēja pušķi Maijpuķīšu, tikko salasītas slapjajā pļaviņā. Vecie filca puszābaciņi, garās bikses un pat mēteļa mala bija pamatīgi piesūkušies ar stindzinoši auksto mitrumu, kas norādīja, ka šī pušķīša iegūšanai vecmāmiņai bijis vajadzīgs ilgs laiks. Sapratusi, ka esam labi ļaudis, viņa, sāpīgi stenot, atkal saliecās līkumā, lai ar tuvredzīgajām acīm saskatītu biezajā zālē mazos ziediņus.
    Mans labais garīgais pagaisa. Domās parēķināju, cik viņa dabūs par šo pušķīti pēc tam, kad kāda Rīgas kundzīte nicīgu grimasi katru puķīti pārskatījusi- vai tikai kāda nav iebojāta, visžēlīgi atvērs maciņu un ieliks vecajā, savilktajā saujā 20 saņķikus. No tā daudzuma, kas bija salasīts, iznāktu kādas divas buntītes.
   Ak Dievs! Kādā izmisumā jābūt cilvēkam, lai šādi censtos piepelnīt kādu grasīti!
   Jau pagriezos, lai dotos atpakaļ un iedotu vecmāmiņai kādu lati, taču atskārtu, ka ar to problēmu neatrisināšu, un tā savu darbošanos tik vai tā nepārtrauks. Tikai izdarīšu vēl sliktāk- viņa vēl sāpīgāk sapratīs sava darba niecīgo vērtību.
    Un kā lavīna pār mani gāzās visas nelietības, jaukais mežs, visa pasaule pēkšņi likās netīra un smirdīga. Aprāvās mana skaistā “augstā” dziesma, un iekšā viss manī vārījās. Sažņaudzis rokas dūrēs es kliedzu uz debesīm:
   "Nelieši, ko Jūs esat izdarījuši ar Latviju! Manu Latviju, Īvāna, Kalnietes, Kostņeckas, Zālītes Latviju! Zināmo un nepazīstamo, mazo un lielo, gudro un ne tik gudro, taču godīgo, godīgo un vēlreiz godīgo cilvēku Latviju!”
   Kur ir Jūsu kauns un gods! Tā taču ir visciniskākā ņirgāšanās, visnekaunīgākā izrīkošanās, kādu tikai cilvēka prāts spēj izperināt! Nav spēka vairs paņemt un lasīt avīzi, jo katrā numurā būs rakstīts, ka atkal nopirktas dārgas mašīnas, ka aprīkoti kabineti, ierīkotas vannas un pirtis, braukāts visādos bezjēdzīgos komandējumos. Un ik pa laikam, tā pavisam vienkārši tiek nosperts kāds miljoniņš. Bet likums, lai varētu kādu saukt pie atbildības neesot. Zagšana vairs nav zagšana, ja esi nozadzis no augšējās atvilknes, jo nekur neesot rakstīts, ka no tās augšējās nedrīkstēja zagt. Firmas apzog godīgus pilsoņus, uztaisa fiktīvus bankrotus, pēc tam nodibina citu, pat bezkaunīgi, ar līdzīgu nosaukumu, taču nav likuma, lai viņus iesēdinātu un atdotu naudu apkrāptajiem atpakaļ. Vēl trakāki absurdi- nepietiekot darbinieki, kuri varētu izstudēt šīs biezās krāpnieku dokumentu mapes! Nu ko, tad jau uz priekšu! Taisām tās nelietības tādas labi lielas, kamēr pienāks rinda pie likuma sargiem, būsim jau tajā saulē.
    Automašīnas. Kādēļ tās vajadzīgas? Rīgas domes un citām Rīgas un citu pilsētu iestāžu ierēdņiem jāsēž savos kabinetos, iziešana varētu būt tikai savu pilsētu robežās. Tad lūdzu- sabiedriskais transports vai personīgā mašīna. Tāpat kā citiem. Labi, kāda mašīna steidzamiem gadījumiem. Bet šobrīd taču katram sava, un vēl šoferis! Bet paši vedamie silda vēderus tropu saulē…
    Ārsti un skolotāji- domāju, ka valstī šīm profesijām būtu jābūt pašām galvenajām, pašām cienījamākām, un likumsakarīgi, arī vislabāk apmaksātām. Bet pie mums?
    Šķēle un Lembergs-mūsu nepārspējamie varoņi. Taču viņu fantastiskās bagātības esot nākušas it kā galvenokārt no privātā biznesa. Šajā muklājā šoreiz nebridīsim, bet paliksim pie tiem, kuri saņem algas valsts iestādēs un institūcijās.
    Ārgaļa kungs -jaunizceptais Rīgas mērs, kuru Siguldā neievēlēja pilsētas domē un arī nevēlējās par patērētāju biedrības vadītāju. Droši vien labi pazina. Izrādās- nē! Jo Rīgai viņš bijis tik vērtīgs, ka algās saņēmis tik, cik 50 labi ārsti vai 70 skolotāji. Tagad sola taisīt tīrīšanu Rīgas domē. Ticu- iztīrīs! Tikai ko…
    Taču tas tikai tāds pumpuriņš salīdzinot ar Zorgevica, Kehra un citu rekordistu izpeļņā. To “gudrība” vai “vērtība” mērojama vairāku simtu skolotāju un ārstu apjomā!
    Vērojot kā izrīkojas mūsu likumdevēji un valsts vīri, rodas iespaids, ka viņi tur augšā ir mūžīgi un neaizskarami- kā sengrieķu dievi. Sadomā - alga maza - palielina, nebūtu par ļaunu kāda prēmija - mierīgi - piešķir divas J.Straumes kungs paziņo, ka Islandē parlamentam ir 3,5 mēneši atvaļinājums, tādēļ mūsējiem vajag vismaz 2,5. Taču piemirsa noskaidrot, cik Islandē apmaksāts atvaļinājums ir parastajiem strādniekiem( ne ierēdņiem) un cik saņemam pie mums. Es personīgi pēdējos 10 gados esmu aizmirsis, kas tas tāds ir!
    Runā ar kuru gribi, visiem šī lieta jau līdz kaklam, daudz netrūkst, ka gatavi ņemt dakšas rokās. Solījām- kaut vīzēs, bet brīvi, taču tagad mūsu pašu tautieši izģērbj mūs plikus un vēl lakādas kurpēs danco pa mūsu mugurām. Tādu ciest neviens nav solījis!
   Mans zelts ir mana Tauta, mans gods ir viņas gods!
   Šādu solījumu, varbūt citiem vārdiem Jūs, kungi, devāt visi stājoties amatos. Tad nu paverieties spogulī, izejiet tautā paklausieties- par ko Jūs, it kā labākie, gudrākie, esat kļuvuši.
    Ko iesākt? Kur vēl lielāku kaunu, kā ar dakšām sviest ārā pašu vēlētos tautas kalpus! Kāds “gudrītis” televīzijā ierosināja nebalsot par tiem, kuri atrodas sarakstu galvgalos. Muļķības! Tie izdomās visādus variantus “partijas iekšienē”, un pat, ja nepavisam netiks ievēlēti, tāpat diriģēs. Variants - nevēlēt - arī neder, jo vecajiem jāvalda līdz atnāks jauni..
    Tad, ko darīt? Vēlēšanas ir tuvu!
    Es redzu tikai vienu iespēju- tiem pašiem inteliģences pārstāvjiem, kuri panāca Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanu mūsu prezidentes amatā, jādibina jauna partija, jāsavāc vienkopus tautas gudrība, gods un atbildība, jāliek saprast daudzajiem malā stāvētājiem un cerību zaudējušajiem, ka “tie” ar labu prom neies. Taču laiks iet, un aizgājušo dzīvi neviens atdot nespēj. Katram mums tā ir viena, visiem ir tiesības un katrs vēlās to nodzīvot cilvēcīgi.
   Tauta jūs gaida! Tā cer uz Jums, tā tic, ka Jūs aizmēzīsiet šos pārejas laika iznireļus. Jūs uzsākāt Atmodu, jums tā jānoved līdz laimīgam galam, jāveido tāda, lai tiešām Latvijā visi varētu teikt:

    Ir augšām celta Gaismas pils!

    Negribu būt tikai pļāpātājs, esmu gatavs strādāt, darīt. Tādēļ lūdzu rakstīt man, aiciniet mani, ja esat jau sākuši. Pirmā organizācija, kura uzsāka Atmodu, bija Vides aizsardzības klubs. Tās struktūrā ir nodibinājusies jauna nodaļa, kuras biedri ir nolēmuši patricināt nekaunīgo un iesīkstējušo “tautas kalpu” bastionu un vienaldzībā ieslīdējušo, bezspēcības apziņas pārņemto tautu, kā pirmo uzdevumu izvirzot- nedemokrātiskā vēlēšanu likuma labošanu.
    Ar visu savu būtību jūtu- jaunās Atmodas laiks ir tuvu. Dibinās daudzas sabiedriskās organizācijas, kuras meklē iespējas cīņai ar korupciju, domā par zemniecības un rūpniecības atjaunošanu, bērnu tiesību un izglītības jautājumu risināšanu, zinātnes attīstību, narkomāniju, bezdarbu un citu problēmu risināšanu, kuru centieni ir vērsti vienam mērķim.
    Žēl, bet šodienas kritēriji jau kļuvuši savādāki- bizness, pakalpojumi, taču atceros, kā pirmajos gados, kad tikko bija nodibināta zemessardze, pie mums griezās pirmie “bodnieki” ar lūgumu aizsargāt viņus pret reketu, bet mēs atbildējām: “Nāc, stājies mūsu rindās, pirmkārt aizstāvi pats sevi, bet mēs tad, kā tavi biedri, palīdzēsim.”
    Ko teikt šodien pasīvajiem un citiem “nevarētājiem”? Jo nav taisnība, ka tauta ir aizmigusi! Ir tikai – tie paši “bodnieki”, kuri nebēdā, ka dažu latu dēļ varbūt tiks nogalināts kāds daudzbērnu ģimenes tēvs, taču šis mīkstmiesis skaitīs tālāk savus sanķikus.
    Paskaties sevī, un izlemj: vai vari ar tīru sirdsapziņu teikt- es cienu savu tautu, es lepojos ar savas Latvijas godu, man svēta ir tās himna un karogs, un es visus savus spēkus un zināšanas šobrīd atdodu labākas nākotnes veidošanā. Ja vari teikt - jā, esi tās īstens pilsonis, nevari - esi mīkstmiesis.

Alnis Freibergs, alnis@lis.lv tel:9487122.

Vārpas ielā 2 , Sigulda LV-2150

[ATPAKAĻ]