Skolotāja Kad es atnācu gada sākumā uz Bostonas Latviešu skolu, es biju domājusi būt skolotājas palīdze. Es nekad neiedomājos, ka būšu "D" klases audzinātāja.Kad man piedāvāja šo darbu, es teicu: "Jā!". Nekas jau grūts nebūs, viņi tikai mazi bērni. Mēs spēlēsimies un sadzīvosim jauki - un par to man pat maksās! Ha! Man tagad ir daudz vairāk respekta pret skolotājiem. Ir gramatika, ko neviens nezin, lasīšana, kur visi stostās, pantiņi, kuŗus kaut kā neviens īsti neiemācās, jo neviens "nezināja, ka tas bija mājas darbos uzdots"! Tad vēl ir ilgā "ciemošanās" vannas istabā, lai sistu laiku. Nu, nav arī tik slikti. Visas pūles atmaksājas ja kāds tiešām iemācās pantiņu vai lasīšana uzlabojas.
Katru sestdienu es nevaru sagaidīt redzēt "manas meitenītes", un kad rokdarbos viņas man kaut ko iztaisa, esmu ļoti pateicīga.
Dažreiz arī mēs slinkojam ja viņas negrib piestrādāt pie nekā, un tad viņas dusmojas uz mani. Bet viņas nekad nav ilgi dusmīgas uz mani!
Drīz man būs jāveic grūta izvēle: Vai es nākšu atpakaļ nākošgad? Es pat nebiju plānojusi mācīt visu gadu. Es biju plānojusi mācīt līdz janvārim, bet . . .
Man liekas, ka es neesmu gatava atvadīties no skolas. Desmit gadus nācu katru sestdienu, un tad "BAM!" vairs nenākt nemaz? Tāpēc es laikam atkal sāku no sākuma . . .
Katrīna Veidiņš