Ilgonis Bērsons
PERSONĪBAS UN PROBLĒMAS
Jaunā Gaita − 262. un 263.
Kad
izlasīti abi rakstu krājumi, visvairāk gribas domāt par Gunaru Saliņu, lielo
savdabi, kuŗu pērn paņēma veļu valsts. Apcerēs par nelaiķi valda sirsnīgs starojums, iepretī viņa
vienpadsmit
dzejoļiem, kur klīst nāve (to vidū divi veltījumi piespiedu aiziešanai −
brālim un Mudītei
Austriņai). Dzīvei pārklāts nolemtības
plīvurs jeb vai Saliņš atklāti
skatījies tumsai acīs, pats allaž palikdams gaismas kūļu krustojumā.
Mēs bijām tajās bērēs,
kur laiku nepatērē
ar atvadām un niekiem,
bet
tik ar nāves priekiem (263:3).
Baibas Bičoles atmiņās dabiski saaustas divas dzīves: Gunara un pašas. Vijas un mijas gan nopietni, gan jautri brīži, un izaug secinājums: Gunara klātbūtne bagātināja, apdāvināja mūs, kas viņu pazina, bet nebeidzams devējs viņš turpinās palikt arī tiem, kas
viņu iepazīs tikai no viņa dzejas(263:13).
Bičole nosauc vairāk nekā pussimt trimdas radošo personību, kas veidojušas klimatu ap Saliņu; viņš bija ,,centra
cilvēks tad, kad varēja tikties ar
dzejniekiem no okupētās Latvijas. Žēl, ka Bičole, pieminot kādu Gunara ,,uzsprāgšanu, neatklāj,
par ko īsti bijis strīds ar Māri Čaklo pag, gs. 80. gadu pirmajā pusē. Man bija liels gods 1972. gadā vakariņot Saliņu miteklī tūrisma brauciena
laikā, radošās pārrunās noskaidrot
patiesību, kliedēt aizdomas un viņa
personā iegūt drošu orientieri.
Kārlis Vērdiņš, kas žurnāla komentāros dēvēts par salinologu un gonkologu (darinājums no
iesaukas Gonka), raksta: ,,Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā
ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš
veidos saistīta ar dzīvi un
mīlestību. (263:14)
1957.
gadā, kad iznāk Saliņa pirmā grāmata ,,Miglas krogs, Jaunā Gaita sāk iespiest, pārspiest Ojāra Vācieša dzeju. Evas Eglājas-Kristsones apcerē Attieksme
pret latviešu padomju literatūru
trimdā (262:24-30) ir daudz ziņu par Vācieti: kritisks, tomēr cerīgs vērtējums (G. Saliņš 1959.
gadā), viņš ir spilgts izņēmums, dumpinieks
(J. Rudzītis 1964. gadā), viņa ,,Elpu salīdzina ar austrālieša Kārļa
Ābeles krājumu ,,Saule vien (P. Birznieks
1967. gadā).
Viedā
zinātniece Eva Eglāja-Kristsone apraksta traci, kas 1969. gadā sacēlies ap Ojāra Vācieša dzejoli ,,Mana dziesma. Laikā,
kad par dzimtenes un trimdas kultūras
vērtību apmaiņu grūti runāt, grupa latviešu Losandželosā 4. Rietumu Dziesmu
svētku repertuārā iekļauj Padomju
Latvijas autoru − Valtera Kaminska un Ojāra Vācieša ,,Manu dziesmu, jo viņi šo darbu uztveŗ kā
ļoti nacionālu. Ņujorkas avīzē Laiks
sāk velties protesta viļņi: šī dziesma taču esot sarkana, komūnistiska. Redakcijai
vēstuli aizsūta arī politologs,
Minesotas universitātes docētājs
Jānis Peniķis. Viņš citē visu tekstu:
Mozdamās
uz dzīvību,
Palu
straumes san [jābūt: skan − I.B.].
Kamēr
mostas Latvija,
Tikmēr mosties man.
Druvu
smarža briedīgā
Lai pār zemi tvan.
Kamēr
zaļo Latvija,
Tikmēr
zaļot man.
Pretī
rītam austošam
Drošu soli likt
Un
ar savu Dzimteni
Saules
kalnā tikt.
Dzīves
dziesma diženā
Man pa vēnām skan.
Kamēr
zaļo Latvija,
Kamēr
dzīvo Latvija,
Tikmēr dzīvot man. (262:29)
Peniķa kungs sola, ka brauktu ,,uz īsti latviskiem dziesmu svētkiem, tas ir,
tādiem, kuru programmā nav ievazāts nekas no Latvijas (29). Tātad −
dzimtenes mākslā
nekā latviska vairs nav.
Peniķa kungs komentē dziesmu un arvien tālāk aizklīst politiskās
iedomās un aizdomās: ,,...kā katrs
pats var redzēt, te taču komūnistu propaganda pilēt pil no katras O. Vācieša
dzejoļa rindas! Tāpat, neesmu gan mūzikas
speciālists, bet nevajag jau nekādas
zināšanas [!? −
I. B.], lai
saprastu, ka komponista V. Kaminska
mūzika ir piesātināta ar
komūnistiskām notīm (29-30). Ja tā, tad arī Latvijā lietotie burti ir komūnistiski.
Paskatīsimies mierīgāk.
Kaminska/Vācieša ,,Mana dziesma pirmo reizi iespiesta Padomju
Latvijas žurnālā Māksla 1967. gada 3. numurā, atkārtoti arī
,,Dziesmu krājumā 4. Amerikas Rietumu krasta latviešu Dziesmu svētkiem Losandželosā,
Kalifornijā, 1970. g. [Losandželosā:
b.i., 1969 (?). − 9. lpp.]
,,Mana
dziesma ir dzejolis, kuŗu var uztvert
dažādi, arī pilnīgi pretēji −
atkarībā no lasītāja (un dziedātāja) idejiskās pārliecības. Autors apzināti izvairījies no padomju dzīves konkrētības.
Vēl vairāk − viņš piecas reizes
lieto nacionāli patriotiskāko vārdu
Latvija, zinādams, ka tādas valsts
vairs nav. Bet − Latvija mostas, zaļo un dzīvo. Tiešām − tautas apziņā 1940. un 1945. gadā zaudētā dzimtene dzīvoja kā latviešu dzīves galvenā telpa. Latvija
modās pretī rītausmai, lai varētu
tikt saules kalnā. Tas bija
nacionālās pašapzināšanās dzejolis,
cerību dzejolis, tā domāja ari tautieši Losandželosā.
Jānis Andrups salīdzina Ojāra Vācieša un Astrīdes Ivaskas dzeju (1970), A. Ivaska
cildina dzejojumu ,,Einšteiniāna (1972), Velta Toma nosauc Ojāru par ,.Karali
Dzejā(1976). Eva Eglāja-Kristsone
rezumē: ...trimdā bija populāri
tieši tie paši dzejnieki, kuri bija populāri Latvijā, − Vizma Belševica, Imants Ziedonis,
Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte,
Ojārs Vācietis (27).
Ojārs bija daudzšķautnaina personība. Atkušņa laikā viņš, tāpat kā mēs daudzi,
cerēja, ka sociālisma principus var cilvēciskot, tāpēc piedalījāmies Staļina personības kulta nosodīšanā. Ar
kādiem vārdiem? Ar piesardzīgiem, tādiem,
kurus cenzūra neliktu izsvītrot. Bija vēl
trakāka pretdarbība. Vairākos rakstos čekas darbinieki īsi pirms rakstu
publicēšanas pielika klāt savu
politisko propagandu. Arī manā
rakstā ,,Izkropļošanas brīvība (Literatūra
un Māksla, 1972. gada 23. septembrī) pirmās piecas
rindkopas un teksts par žurnālu Economist
(ko nebiju lasījis) ir svešu
roku darbs − arī izkropļošana. (Manā archīvā ir pirmvarianti.)
Šo atkāpi
atļāvos tāpēc, lai arī Ojāra Vācieša dzeju
nelasītu kā burta kalpi. Daudzi (un pat dzimtenē) nezināja, ka 1963. gada
martā no kompartijas augstas tribīnes Zinātņu akadēmijas zālē sekretāra Augusta Vosa referātā un
dažu rakstnieku debatēs politiski tika nīcināti V. Belševicas, M. Čaklā, C. Dineres, M. Kromas, O. Vācieša un Ē.
Vilka darbi un ka viņus aizstāvēja
vienīgi izdevniecības ,,Liesma galvenais redaktors − šo rindu
autors (pēc tam pats tiku vārdiski sists). Šī atkāpe bija vajadzīga, lai uzsvērtu Vācieša uzskatu pārmainību un, galvenais, drosmi. Tieši pēc tam viņš uzrakstīja
ļoti asos dzejoļus ,,Oktobŗa svētki
Magadanā (1963. X-X1),
pirmiespiedums 1986. 1986. gadā,
tomēr vēl padomju režīma apstākļos), ,,1949. gada pavasaris (1964. II, iesp. 1986.), ,.Vadoņa augšāmcelšanās (1967. I, iesp.
1987., tulkojumos iespiests ukraiņu, krievu, lietuviešu, čuvašu valodā).
*
Kurts
Fridrichsons, pazīstamais mākslinieks, režīma upuris, atnācis pie mums jaunā veidā, un ielūkojamies
viņa personības dziļumos. Grāmata Mala, kurā sakopotas vēstules un piezīmes Gundegas
Repšes atlasē, ir notikums
visā latviešu kultūras dzīvē.
Ar autores atļauju no literatūras filozofijas portāla ¼ satori www.satori.lv pārņemtajā
Ingmāras Balodes rakstā ,,Bākas un naktssargi
vai vienkārši skaisti cilvēki uzsvērts:
,,Par šo grāmatu recenzija īsti nav
iespējama: dienasgrāmatas
taču nerecenzē, vēstules − tāpat (263:21). Kāpēc gan
ne: vērtēt var (un vajag) ikvienu kultūras
izpausmes veidu.
Titullapa ir šāda:
KURTS FRIDRIHSONS
GUNDEGA REPŠE
MALA
TĀ RAKSTĪJA
FRIDRIHSONS
Tātad −
grāmatai ir divi autori? 4. lappusē dots cits − tiešs paskaidrojums:
Gundega Repše, ievads, Kurta Fridrihsona tekstu atlase un sakārtojums. I. Balode atzīst tikai vienu autoru:
Gundegas Repšes grāmatas −Pieskārieni (Jumava, 1998) un Mala. Tā rakstīja Fridrihsons (23).
Īstenībā G. Repšes teksti ir ,,Ievadam (5.-18.), acīmredzot arī ,,Kurta Fridrihsona biogrāfijas dati
(19-20.) un komentāri (diemžēl pārāk
skopi). Grāmatas pamats ir
Fridrichsona vēstules (1951-1956) un
piezīmes (1983-1991).
Ievadā
Gundega Repše, būdama
Fridrichsona tuviniece, tēlaini un būtiski
parādījusi mākslinieka dvēseles
sarežģīto būtību, tās traģisko likteni padomijas cietumos. Viņai vislielākā pateicība jāsaka par drosmi un takta izjūtu vēstuļu sastādīšanā. Fridrichsona bezgalīgā uzticība sievai, kas dzīvo bezgalīgā tālumā un nosacītā brīvībā, pausta simtējādos vārdos − gan
esejiskās pārdomās, gan kaislīgu jūtu kvēlojumos.
Sešos gados ir tikai viena tikšanās Omskā, vienu nedēļu. Un pēc tam arī pilnīga
atdošanās. Grauž izdomāta greizsirdība un pa
brīžam doma: vai es neprasu no Zentas pārāk daudz, man taču piespriesti divdesmit pieci soda gadi lēģerī. Skaidrs gan ir tas, ka bez mīlestības ideāltēla Kurta māksla tolaik nebūtu tik
ražena un īpatna. Vēstuļu pēdējie vārdi cerīgi:
,,Tavās rokās ir mana laime − es skūpstu Tavas rokas (209).
Derēja sastādītājai teikt kādus vārdus pēc
tam.
Manā
kartotēkā glabājas dažas ziņas kopš 1940. gada.
Kurtam
Fridrichsonam ir nopelni arī literatūrā, it īpaši franču kultūras stādu
dēstīšanā Latvijas augsnē.
Avīzes Students
1940. gada 15. aprīļa numurā ievietotas K. Fridrichsona atmiņas
,,Manas stundas ar Andrē
Židu un zīmēts rakstnieka portrets. Tēvijas
Sargā (2.08.) − raksts ,,Anrī Barbiss prozas tukojums ,.Pēdējo reizi ar paša
illustrācijām. Brīvajā Zemniekā − trīs apceres: ,,Andrē Malro (17.08.), ..Rakstnieks un kaŗavīrs Ludvigs Renns
(02.10.), ,,Romēna
Rolāna 75. dzimšanas dienā (1941.26.01.) ar parakstu K.
Fr.).
Kad vācu datus par Elzu Stērsti, t. s. franču grupas dalībnieci, ieskatījos ari
čekas lietā Nr. 4657 (Latvijas Valsts archīvā). Fridrichsons kasācijas pārsūdzībā Baltijas Kaŗa apgabala tribunālam Viļņā 1951. gada 1. jūlijā sniedz arī šādu ziņu: ,,13. decembrī, 1944. gadā, mani apcietināja vācu žandarmērija un ievietoja konclēģeri, kur
biju līdz kapitulācijas dienām.
Mākslinieks bija dezertējis no vācu
armijas, un tāpēc viņu otrās sarkanās okupācijas vara sākumā neaiztika.
Grāmatā
,,No NKVD līdz KGB (1999) minēts otrās apcietināšanas datums − 1951. gada 4. janvāris un motivācija: ,,Dienēja
vācu armijas propagandas nodaļā,
ievietoja savus zīmējumus vācu armijas kaŗavīriem
domātajā fašistiskajā žurnālā Junda,
pēc kaŗa veica pretpadomju aģitāciju (219).
* * *
Abos Jaunās Gaitas laidienos ir daudz vērtīgu materiālu. Pakavējos pie trim
personībām. Pamanīju dažas kļūdiņas.
262.
numurā: O. Vācietim ir dzejoļu krājums
,,Aiz simtās slāpes (nevis − slēpes); 29. lpp., viņa dzejas rinda ir ,,Palu straumes skan (nevis − san; 29). ,,Latvijas Rakstnieku savienības (..) gada balvas laureāti: par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā (nevis
literatūras zinātnē; 58), rīdzinieks
režisors ir Sergejs (nevis Nikolajs)
Eizenšteins (73).
263. numurā: nav rakstnieka Pāvila Kovaļevska,
ir Pāvils
Klāns (pseudonims; 26), ir Romāns Pussars,
nevis Pusars (66.).
Atvainojos māksliniekiem, ka apskatā par 261. numuru autoru uzskaitē nebiju nosaucis abus tēlniekus Dobičinus: Igoru un Ansi.
Gaidu JG pavasaŗa numuru, jo
gaišāku laiku taču grib visi.
Ilgonis Bērsons