Ilgonis Bērsons

PERSONĪBAS UN PROBLĒMAS

Jaunā Gaita − 262. un 263.

 

Kad izlasīti abi rakstu krājumi, visvairāk gribas domāt par Gunaru Saliņu, lielo savdabi, kuŗu pērn paņēma veļu valsts. Apce­rēs par nelaiķi valda sirsnīgs sta­rojums, iepretī viņa vienpa­dsmit dzejoļiem, kur klīst nāve (to vidū divi veltījumi piespie­du aiziešanai − brālim un Mudī­tei Austriņai). Dzīvei pārklāts nolemtības plīvurs jeb vai Sa­liņš atklāti skatījies tumsai acīs, pats allaž palikdams gaismas kūļu krustojumā.

Mēs bijām tajās bērēs,

kur laiku nepatērē

ar atvadām un niekiem,

bet tik ar nāves priekiem (263:3).

Baibas Bičoles atmiņās dabiski saaustas divas dzīves: Gunara un pašas. Vijas un mijas gan no­pietni, gan jautri brīži, un izaug secinājums: „Gunara klātbūtne bagātināja, apdāvināja mūs, kas viņu pazina, bet nebeidzams devējs viņš turpinās palikt arī tiem, kas viņu iepazīs tikai no viņa dzejas”(263:13). Bičole nosauc vairāk nekā pussimt trimdas radošo personību, kas veidoju­šas klimatu ap Saliņu; viņš bija ,,centra” cilvēks tad, kad varēja tikties ar dzejniekiem no oku­pētās Latvijas. Žēl, ka Bičole, pieminot kādu Gunara ,,uzsprāgšanu”, neatklāj, par ko īsti bijis strīds ar Māri Čaklo pag, gs. 80. gadu pirmajā pusē. Man bija liels gods 1972. gadā vakari­ņot Saliņu miteklī tūrisma brau­ciena laikā, radošās pārrunās noskaidrot patiesību, kliedēt aizdomas un viņa personā iegūt drošu orientieri.

Kārlis Vērdiņš, kas žurnāla ko­mentāros dēvēts par salinologu un gonkologu (darinājums no

iesaukas Gonka), raksta: ,,Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš veidos saistī­ta ar dzīvi un mīlestību.” (263:14)

1957. gadā, kad iznāk Saliņa pirmā grāmata ,,Miglas krogs”, Jaunā Gaita sāk iespiest, pārspiest Ojāra Vācieša dzeju. Evas Eglājas-Kristsones apcerē „Attieksme pret latviešu padom­ju literatūru trimdā” (262:24-30) ir daudz ziņu par Vācieti: kri­tisks, tomēr cerīgs vērtējums (G. Saliņš 1959. gadā), viņš ir spilgts izņēmums, dumpinieks (J. Rudzītis 1964. gadā), viņa ,,Elpu” salīdzina ar austrālieša Kārļa Ābeles krājumu ,,Saule vien” (P. Birznieks 1967. gadā).

Viedā zinātniece Eva Eglāja-Kristsone apraksta traci, kas 1969. gadā sacēlies ap Ojāra Vācieša dzejoli ,,Mana dziesma”. Laikā, kad par dzimtenes un trimdas kultūras vērtību apmai­ņu grūti runāt, grupa latviešu Losandželosā 4. Rietumu Dzies­mu svētku repertuārā iekļauj Padomju Latvijas autoru − Val­tera Kaminska un Ojāra Vācie­ša ,,Manu dziesmu”, jo viņi šo darbu uztveŗ kā ļoti nacionālu. Ņujorkas avīzē Laiks sāk velties protesta viļņi: šī dziesma taču esot sarkana, komūnistiska. Re­dakcijai vēstuli aizsūta arī poli­tologs, Minesotas universitātes docētājs Jānis Peniķis. Viņš citē visu tekstu:

Mozdamās uz dzīvību,
Palu straumes san [jābūt: skan − I.B.].
Kamēr mostas Latvija,
Tikmēr mosties man.
Druvu smarža briedīgā
Lai pār zemi tvan.
Kamēr zaļo Latvija,
Tikmēr zaļot man.
Pretī rītam austošam
Drošu soli likt
Un ar savu Dzimteni
Saules kalnā tikt.
Dzīves dziesma diženā
Man pa vēnām skan.
Kamēr zaļo Latvija,
Kamēr dzīvo Latvija,
Tikmēr dzīvot man.
(262:29)

Peniķa kungs sola, ka brauktu ,,uz īsti latviskiem dziesmu svēt­kiem, tas ir, tādiem, kuru pro­grammā nav ievazāts nekas no Latvijas” (29). Tātad − dzimtenes mākslā nekā latviska vairs nav.

Peniķa kungs komentē dzies­mu un arvien tālāk aizklīst politiskās iedomās un aizdo­mās: ,,...kā katrs pats var redzēt, te taču komūnistu propaganda pilēt pil no katras O. Vācieša dzejoļa rindas! Tāpat, neesmu gan mūzikas speciālists, bet ne­vajag jau nekādas zināšanas [!?    I. B.], lai saprastu, ka kom­ponista V. Kaminska mūzika ir piesātināta ar komūnistiskām notīm” (29-30). Ja tā, tad arī Latvijā lietotie burti ir komūnis­tiski.

Paskatīsimies mierīgāk.

Kaminska/Vācieša ,,Mana dziesma” pirmo reizi iespiesta Padomju Latvijas žurnālā Māks­la 1967. gada 3. numurā, atkār­toti arī ,,Dziesmu krājumā 4. Amerikas Rietumu krasta lat­viešu Dziesmu svētkiem Losan­dželosā, Kalifornijā, 1970. g.” [Losandželosā: b.i., 1969 (?). − 9.  lpp.]

,,Mana dziesma”  ir dzejolis, kuŗu var uztvert dažādi, arī pilnīgi pretēji − atkarībā no la­sītāja (un dziedātāja) idejiskās pārliecības. Autors apzināti izvai­rījies no padomju dzīves kon­krētības. Vēl vairāk − viņš piecas reizes lieto nacionāli patriotis­kāko vārdu „Latvija”, zinādams, ka tādas valsts vairs nav. Bet − Latvija mostas, zaļo un dzīvo. Tiešām − tautas apziņā 1940. un 1945. gadā zaudētā dzimtene dzīvoja kā latviešu dzīves gal­venā telpa. Latvija modās pretī rītausmai, lai varētu tikt saules kalnā. Tas bija nacionālās pašapzināšanās dzejolis, cerību dze­jolis, tā domāja ari tautieši Losandželosā.

Jānis Andrups salīdzina Ojāra Vācieša un Astrīdes Ivaskas dze­ju (1970), A. Ivaska cildina dze­jojumu ,,Einšteiniāna” (1972), Velta Toma nosauc Ojāru par ,.Karali Dzejā”(1976). Eva Eglāja-Kristsone rezumē: „...trimdā bija populāri tieši tie paši dzej­nieki, kuri bija populāri Lat­vijā, − Vizma Belševica, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Jānis Peters, Māra Zālīte, Ojārs Vā­cietis” (27).

Ojārs bija daudzšķautnaina personība. „ Atkušņa” laikā viņš, tāpat kā mēs daudzi, cerēja, ka sociālisma principus var cilvēciskot, tāpēc piedalījāmies Sta­ļina personības kulta nosodī­šanā. Ar kādiem vārdiem? Ar piesardzīgiem, tādiem, kurus cenzūra neliktu izsvītrot. Bija vēl trakāka pretdarbība. Vairā­kos rakstos čekas darbinieki īsi pirms rakstu publicēšanas pie­lika klāt savu politisko propa­gandu. Arī manā rakstā ,,Izkropļošanas brīvība” (Literatūra un Māksla, 1972. gada 23. septem­brī) pirmās piecas rindkopas un teksts par žurnālu Economist (ko nebiju lasījis) ir svešu roku darbs − arī izkropļošana. (Manā archīvā ir pirmvarianti.)

Šo atkāpi atļāvos tāpēc, lai arī Ojāra Vācieša dzeju nelasītu kā burta kalpi. Daudzi (un pat dzimtenē) nezināja, ka 1963. gada martā no kompartijas aug­stas tribīnes Zinātņu akadēmijas zālē sekretāra Augusta Vosa re­ferātā un dažu rakstnieku de­batēs politiski tika nīcināti V. Belševicas, M. Čaklā, C. Dineres, M. Kromas, O. Vācieša un Ē. Vilka darbi un ka viņus aiz­stāvēja vienīgi izdevniecības ,,Liesma” galvenais redaktors − šo rindu autors (pēc tam pats tiku vārdiski sists). Šī atkāpe bija vajadzīga, lai uzsvērtu Vā­cieša uzskatu pārmainību un, galvenais, drosmi. Tieši pēc tam viņš uzrakstīja ļoti asos dzejoļus ,,Oktobŗa svētki Magadanā” (1963. X-X1), pirmiespiedums 1986. 1986. gadā, tomēr vēl pa­domju režīma apstākļos), ,,1949. gada pavasaris” (1964. II, iesp. 1986.), ,.Vadoņa augšāmcelšanās” (1967. I, iesp. 1987., tulkojumos iespiests ukraiņu, krievu, lietu­viešu, čuvašu valodā).

*

Kurts Fridrichsons, pazīsta­mais mākslinieks, režīma upu­ris, atnācis pie mums jaunā vei­dā, un ielūkojamies viņa perso­nības dziļumos. Grāmata „Ma­la”, kurā sakopotas vēstules un piezīmes Gundegas Repšes atla­sē, ir notikums visā latviešu kultūras dzīvē.

Ar autores atļauju no literatūras filozofijas portāla ¼ satori www.satori.lv pārņemtajā Ingmāras Balodes rakstā ,,Bākas un naktssargi vai vienkārši skaisti cilvēki” uzsvērts: ,,Par šo grāmatu recenzija īsti nav iespējama: dienasgrāmatas   taču   nerecenzē, vēstules − tāpat” (263:21). Kāpēc gan ne: vērtēt var (un vajag) ikvienu kultūras izpausmes veidu.

Titullapa ir šāda:

KURTS FRIDRIHSONS
GUNDEGA REPŠE

MALA
TĀ RAKSTĪJA
FRIDRIHSONS

Tātad − grāmatai ir divi autori? 4. lappusē dots cits − tiešs paskaidrojums: „Gundega Repše, ievads, Kurta Fridrihsona tekstu atlase un sakārtojums”. I. Balode atzīst tikai vienu autoru: Gundegas Repšes grāmatas −Pieskārieni (Jumava, 1998) un „Mala”. Tā rakstīja Fridrihsons” (23).

Īstenībā G. Repšes teksti ir ,,Ievadam” (5.-18.), acīmredzot arī ,,Kurta Fridrihsona biogrāfijas dati” (19-20.) un komentāri (diemžēl pārāk skopi). Grāmatas pamats ir Fridrichsona vēstules (1951-1956) un piezīmes (1983-1991).

Ievadā Gundega Repše, būda­ma Fridrichsona tuviniece, tē­laini un būtiski parādījusi māks­linieka dvēseles sarežģīto būtību, tās traģisko likteni padomijas cietumos. Viņai vislielākā patei­cība jāsaka par drosmi un takta izjūtu vēstuļu sastādīšanā. Frid­richsona bezgalīgā uzticība sie­vai, kas dzīvo bezgalīgā tālumā un nosacītā brīvībā, pausta simtējādos vārdos − gan esejiskās pārdomās, gan kaislīgu jūtu kvēlojumos. Sešos gados ir tikai viena tikšanās Omskā, vienu nedēļu. Un pēc tam arī pilnīga atdošanās. Grauž izdomāta greizsirdība un pa brīžam doma: vai es neprasu no Zentas pārāk daudz, man taču piespriesti div­desmit pieci soda gadi lēģerī. Skaidrs gan ir tas, ka bez mīles­tības ideāltēla Kurta māksla tolaik nebūtu tik ražena un īpatna. Vēstuļu pēdējie vārdi cerīgi: ,,Tavās rokās ir mana lai­me − es skūpstu Tavas rokas” (209). Derēja sastādītājai teikt kādus vārdus pēc tam.

Manā kartotēkā glabājas dažas ziņas kopš 1940. gada.

Kurtam Fridrichsonam ir no­pelni arī literatūrā, it īpaši fran­ču kultūras stādu dēstīšanā Lat­vijas augsnē.

Avīzes Students 1940. gada 15. aprīļa numurā ievietotas K. Frid­richsona atmiņas ,,Manas stun­das ar Andrē Židu” un zīmēts rakstnieka portrets. Tēvijas Sar­(2.08.) − raksts ,,Anrī Barbiss” prozas tukojums ,.Pēdējo reizi” ar paša illustrācijām. Brīvajā Zemniekā − trīs apceres: ,,Andrē Malro” (17.08.), ..Rakstnieks un kaŗavīrs Ludvigs Renns” (02.10.), ,,Romēna Rolāna 75. dzimšanas dienā (1941.26.01.) ar parakstu K. Fr.).

Kad vācu datus par Elzu Stēr­sti, t. s. franču grupas dalībnie­ci, ieskatījos ari čekas lietā Nr. 4657 (Latvijas Valsts archīvā). Fridrichsons kasācijas pārsūdzī­bā Baltijas Kaŗa apgabala tribu­nālam Viļņā 1951. gada 1. jūlijā sniedz arī šādu ziņu: ,,13. de­cembrī, 1944. gadā, mani apcie­tināja vācu žandarmērija un ie­vietoja konclēģeri, kur biju līdz kapitulācijas dienām.” Māksli­nieks bija dezertējis no vācu ar­mijas, un tāpēc viņu otrās sarka­nās okupācijas vara sākumā neaiztika.

Grāmatā ,,No NKVD līdz KGB” (1999) minēts otrās apcie­tināšanas datums − 1951. gada 4. janvāris un motivācija: ,,Dienēja vācu armijas propagandas nodaļā, ievietoja savus zīmēju­mus vācu armijas kaŗavīriem domātajā fašistiskajā žurnālā Junda, pēc kaŗa veica pretpadomju aģitāciju” (219).

*   *   *

Abos Jaunās Gaitas laidienos ir daudz vērtīgu materiālu. Paka­vējos pie trim personībām. Pamanīju dažas kļūdiņas.

262. numurā: O. Vācietim ir dzejoļu krājums ,,Aiz simtās slā­pes” (nevis − slēpes); 29. lpp., viņa dzejas rinda ir ,,Palu strau­mes skan” (nevis − san; 29). ,,Latvijas Rakstnieku savienības (..) gada balvas laureāti: par mūža ieguldījumu latviešu literatūrā” (nevis literatūras zinātnē; 58), rīdzinieks režisors ir Sergejs (ne­vis Nikolajs) Eizenšteins (73).

263. numurā: nav rakst­nieka Pāvila Kovaļevska, ir Pā­vils Klāns (pseudonims; 26), ir Romāns Pussars, nevis Pusars (66.).

Atvainojos māksliniekiem, ka apskatā par 261. numuru autoru uzskaitē nebiju nosaucis abus tēlniekus Dobičinus: Igoru un Ansi.

Gaidu JG pavasaŗa numuru, jo gaišāku laiku taču grib visi.

 

Ilgonis Bērsons