Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

 

Indra Gubiņa

LAI SADEG

 

Liesmas sāk uzsisties, nav vairs tikai tāda sīka degšana. Skat, nu jau uguns pieķērusies pagalei, tūlīt, tūlīt būs tā tīkamā liesmu plandīšanās un augšup skriešana platajā kamīna atvērumā. Bet ko tu tupi kā nobijusies? Met iekšā ugunī, lai sadeg! Tavas rokas tomēr vēl cieši satvērušas vairākas vecas klades, vienai pat tāds koši sarkans vāks. Nez', kur to toreiz tādu dabūji? Nav ko gudrot. Met iekšā! Bet tu domā: klade pabieza, visa lāgā nedegs. Labāk tā lēnām, pa lapiņai. Aha, nu tu izrauj pirmo lapu un nez' kāpēc samudžini pirms iemet ugunī. Liesmas tūlīt pieķeras klāt, un iznāk tāda kā koša bumba, bet drīz jau sāk plivināties melnas plēksnes.

Kaut kas tevī iesmeldzas. Liekas, liesmas skārušas ne tikai papīru, bet kaut ko vairāk. Saki vien - sirdi! Brīdi tu turi kladi rokā, skaties ugunī un pašai it kā gar acīm virmo sen, sen aizgājušais laiks, reiz dzīvoti mirkļi. Pēc brītiņa apjēdz, ka sadedzināji jau tikai pirmo lapu, un uz tās vairāk nekā nebija kā tikai tavs vārds un gada skaitļi - no 1943 līdz 1949. Seši tava mūža gadi, tava jaunība! Vai tiešām tas viss kādreiz bija un palicis šajos papīros?

Tupēt pie kamīna nav ērti. Tu ieej virtuvē un paņem mazo soliņu, kuru lieto, lai tiktu pie skapīšu augšējiem plauktiem. Jā, kad uz tā sēž pretim kamīnam, ir pavisam labi, gandrīz omulīgi. Tikai tās klades, tās vecās dienas grāmatas kaut kā smagi gul klēpī. Vai pagātne spiež? Nu met, met ugunī! Lai sadeg! Tu taču negribi, lai kāds kaut kad pēc tavas nāves lasa un varbūt smejas, sak', ak vai, kā viņa rakstījusi! Par ko gan domāts, fantazēts un kā mīlēts! Jā, kā gan?

Tu izrauj nākamo lapu un, pat nepaskatījusies uz datumiem, ielidini to liesmās. Nākamo! Un nākamo! Kas rada to tīkamo rūkoņu? Vai rakstītie vārdi mirdami kaut ko sauc, vai kamīnā nu dūc tavas bijušās dienas? Tu noskurinies, jo par miršanu netīkas domāt, kaut gan tādēļ, ka par to esi domājusi, tu tagad te pie kamīna sēdi un dedzini savas pagātnes liecinieces. Nevienam tās nevajadzēs, neviens nelasīs! Un ja lasītu, ko gan cits saprastu no aprautajiem teikumiem, no pieminēto cilvēku vārdiem vai iesaukām? Tu taču rakstīji pati sev!

Lēnām, nez' ko vēl gudrodama, tu plēs vairākas lapas ārā uzreiz. Acis pielīp datumiem. Četrdesmitie gadi, bēgļu gaitas, svešums, milzīgās ilgas pēc mājām, un tad - pēckara laiks, skolas laiks! Cik tas viss tāls un tomēr vēl tuvs! Pagājis vairāk nekā pusgadsimtenis, izaugušas pāris paaudzes, arī tavi bērni un mazbērni. Ne tu interesējies par savas mātes vai vecāsmātes jaunību, ne tavējie interesēsies par tavām pagātnes dienām. Varbūt tad, kad viņi būs tādā vecumā, kā tu pati esi tagad, viņi gribēs kaut ko zināt, kā tad īsti toreiz bija. Varbūt tad viņi šīs aprakstītās lapas pašķirstītu, meklēdami tajās paši sevi. Vai pieminēts, kā viņi auga, ko darīja, kā un kur ģimene dzīvoja? Bet neba daudz par to tu rakstīji!

Ziņkārības pēc tu ieskaties vairākās vietās, pašķirsti lapas. Nekur nav par ēšanu, veļas mazgāšanu, istabu tīrīšanu, kaut gan tas viss tika darīts. Bēgļu nometņu laikos izsalkums ik dienas bija manāms visā augumā. Kā toreiz gribējās ēst! Nez', vai tomēr nerakstīji par to, kā jūs, trīs meitenes, tikko ieradušās nometnē, vāciešu ģimenes dārziņā gājāt kāli zagt? Toreiz tā muļķīgi iznāca: ieradāties sestdienas pēcpusdienā, kad nedēļas nogales pārtikas devas jau bija izdalītas, un jūs jau otru dienu palikāt pilnīgi bez neviena kumosa! Jā, un kad to kāli izrāvāt un tādu pat smilšainu steigšus paslēpāt zem priekšauta, netikāt tam klāt. Bez naža apaļā, cietā kālī iekost nevar! Taču kaut kur beigās nazi sadabūjāt un kaut kā to kāli jūs apēdāt.

Nu tu šķirsti un meklē, vai par to kas rakstīts, bet atrod, ka trešdienās jāiztiek tikai ar bļodiņu šķidrās zupas. Maizes nav, sviesta un marmelādes piciņas tad nestas vācietei par klavierstundām. Nevajadzīga badošanās! Tagad - tu vari ēst, ko vien kāro, bet - nekā vairs nekārojas.

Un tad tie atsevišķie draugu vārdi! „Pastaigājos ar Jāni. Satiku Klāvu. Roberts seko kā ēna. Skolā ballīte." Vai kāds, to izlasīdams, zinās, kas tad notika, vai arī kā tevī viss līksmoja, kad dejoji ar Klāvu? Kā tev sirds sadrebēja no viņa roku pieskāriena, vai tad, kad atvadoties viņš noglāstīja tev vaigu? Kas citiem no tā tiktu, ja arī viņi zinātu, ka biji līdz ausīm ieķērusies pēdējās klases puisī, bet Roberts savukārt tevī?

Aha, un kas te tālāk rakstīts? Jā, jā, viss tas saviļņojums, ilgas un asaras, vilšanās, sirdssāpes un līksme. Vai tiešām tā bija, jeb tikai tā tu rakstīji? Toreiz taču jums, vidusskolas meitenēm, par mīlestību bija tik romantisks priekšstats, kas veidojās no dzejām, romāniem, cik nu toreiz bijāt lasījušas, un no pašu iztēles. Īstenība droši vien bija pavisam citādāka.

Liesmas noplakušas. Vēl šaudās ap melno pagali. Laikam vajadzētu piemest klāt vēl kādu, bet te istabā vairāk nav. Jāiet pakaļ uz garāžu, un ārā līņā. Brīdi tu vilcinies, tomēr piecelies, pamet klades turpat uz grīdas un paveries ārā pa logu. Sīks lietutiņš. Atskaties atpakaļ uz kamīnu, uz kvēlošo pagali un melnajām papīra plēksnēm, kas brīžam pasitas uz augšu un atkal nokrīt, iekrīt tieši pelnos. Tā ir. Kad kaut kas izdeg, tad paliek tikai pelni. Vai gandrīz visi dzejnieki neraksta tā - par izdegšanu un pelniem? Bet kādēļ, grēkus nožēlodami, citi kaisa pelnus uz galvas? Tos vajadzētu nest saujā un skatīties uz tiem, lai iespiežas dziļi, dziļi apziņā, ka viss izdeg, un beigās - paliek tikai pelni!

Tu nopūties, kā nez' pēc kāda smagā darba, un tomēr ej uz garāžu un paņem pāris malkas pagales. Vairāk jau nevajadzēs. Tās ir no tava skaistā ozola lielā zara, kas vētrā nolūza. Paraudams līdz vēl arī tīri varenu kļavas zaru. Nu tie sazāģēti un sacirsti vairs nav zari, bet pagales, malka, nolemti pilnīgākai iznīcībai - pārtapšanai līdz pelniem. Liesmas jau ir tikai process. Bet padomā - no sīkas zīlītes gadu desmitiem veidojās tas lielais koks. Zars tiecās pret sauli, pret debesīm. Bet tu viņu pārvērtīsi pelnos kopā ar savu pagātni, kad arī tu it kā tiecies pēc debesīm pēc neaizsniedzamā.

Tu apsēdies atkal uz soliņa un sabiksti kamīnā ogles, uzmet vēl dažas izplēstās lapas un gandrīz ar atvieglinājuma nopūtu skaties - nu jau līdz vākam! Prātīgi ieliec bijušo ozola zara gabalu, vēl pabiksti un tad sēdi un skaties. Pārējās klades gul blakām uz grīdas. Lai sadeg tie vāki, lai sadeg visi četrdesmitie gadi!

Uzreiz ozola pagale neaizdegas, tā it kā spītē, kā kaitina liesmas. Tu pabiksti vēl un paņem nākošo kladi. Neskatīdamās uz datumiem, izrauj dažas lapas un iemet kamīnā. Jā, jā, lai deg! Tomēr, kā meklējot kaut ko, pašķirsti. Un patiešām starp lapām atrodas - sakaltis, nospiests ievas ziedu ķekars. No kura laika, no kuras vietas, kāpēc? Tās ir piezīmes no piecdesmitajiem gadiem. Tu pieliec seno ziedu pie deguna. Vai tas var būt - tas smaržo! Patiešām viegli rūgtena smarža vēl samanāma. Tajos gados vairs nebiji skolniece, tev jau bija vīrs, bērni un citi pienākumi, kāpēc šis ievas zieds? Tu neatceries. Žēl ! Kaut kas no tavas pagātnes izkūpējis! Bet lūk, tālāk starp papīra lapām vēl tīri dzeltena kļavas lapa! Vai tāpat tikai skaistumam turēta? Kas lai to vairs atceras. Tad, kad ģimene bija kopjama, bērni audzināmi, tad taču nebija laika klaiņot pa rudenīgām ielām, kur miklās lapas lika domāt par birušām dvēselēm.

Aha, atkal pazib vārds - Roberts! Tu atceries gan, ka viņš kaut kad uzklīda, pieaudzis, daudz izskatīgāks nekā skolas laikā, bet tev tomēr vienaldzīgs. Vienīgi tuvs kā skolas biedrs. Daudz vairāk šais gados tu domāji par Klāvu, kaut sev allaž atgādināji, ka par viņu nevajag domāt. Kāpēc gan ne? Toreiz - piecdesmitajos, kad tu precējies, tad gan nevajadzēja! Tomēr atkal un atkal par viņu tu domāji un atcerējies to žēlumu, ar kādu no viņa atvadījies toreiz, kad tev vajadzēja aizbraukt. Vai toreiz nojautāt, ka tā varētu būt šķiršanās uz visiem laikiem? Viņam jau arī bija skumjas acīs, tādas, kas kautrīgi glāsta, varbūt pat mīl, bet baidās, it kā vēl to nedrīkstētu. Jūs taču bijāt tik jauni!

Un tagad? „Ardievu Robert, ardievu Klāv!" Tu nočuksti un iemet vairākas lapas kamīnā, kur liesmas steidzīgi iznīcina meitenes jūsmu par kādu skolas zēnu!

Bet - vai nenoklaudzēja ārdurvis? Kā tad, atskan sauciens:

- Mamm, es atnācu! -

Tava meita negaidīti ieradusies. Pametusi priekšnamā tikai kurpes, viņa nāk tieši iekšā un līdz ar viņu svaigums, sparīgums. Nav jau vairs arī viņa nekāda jauniņā, tomēr liekas, no viņas seja, no straujajām kustībām staro jaunība!

- Ko tu dari? Kāpēc tu kurini kamīnu? Vēl jau nav tik auksts? -

Tu pasmejies, jo viņa taču redz zemē pamestās klades un izrautās lapas tev rokās.

- Dedzinu vecus papīrus. - Tu mierīgi atsaki, bet no soliņa vēl nepiecelies.

- Kāpēc tu dedzini? Visus papīrus vajaga nodot pārstrādāšanai! -

Tā? Tu neveikli pasmīni un rausies no soliņa augšā. Meita, mēteli nenovilkusi, ātri nočivina:

- Iznāca braukt te tuvumā, un iedomājos, vai tev nevajaga kaut ko atvest? Nebiju iepriekš plānojusi uz šo pusi doties, tāpēc nepiezvanīju. Nu padomā, vai nevajaga kaut ko? -

- Nē, paldies. Man viss ir mājās. Vakar aizgāju tepat līdz stūra veikaliņam. Tik tālu vēl varu tikt pati saviem spēkiem. Novelc mēteli! Es uztaisīšu tēju. -

Laikam tava balss ir skumja, un meita brīdi tevi tā pamatīgi nopēta. Tad tomēr priecīgā balsī atsaka:

- Nē, nē. Man daudz darāmā. Ja tev nekā nevajag, tad es labāk braucu. Vēlāk sola spēcīgāku lietu. -

Jūs abas pagriežaties uz loga pusi. Pelēka diena, pelēkas debesis, arī istabā ir pelēcīgums. Tu pasmaidi: līst spēcīgāk. Tad aizskalos, aizmazgās gružus, noskalos visu tīru. Sadegs, izdegs, aizskalos! Bet dzīve ritēs tālāk ar citiem gružiem, citām sirdssāpēm un citiem pelniem.

- Kas tās par burtnīcām? - Tava meita vienu paceļ un sāk šķirstīt. Ko gan viņa no sīkā rokraksta spēj saprast? Lai jau skatās!

- Vai tā ir dienas grāmata? Grūti salasīt. -

Viņa negaida atbildi, jo saprot pati. Bet tad pieliecas un paceļ tos vākus, kuŗos tu esi likusi pēdējos gados ar rakstāmmašīnu rakstītās lapas. Tu mierīgi ļauj, lai skatās. Laikam viņa lasa kādā no astoņdesmitajiem gadiem. Tu stāvi pie loga, meita pie kamīna ar vienu aprakstītu lapu rokā. Brīdi jūs abas klusējat. Tu veries pelēcīgajā dienā, viņa baltajā lapā.

- Mamm, te ir par bērēm, par tēti. Nemet projām, atstāj! -

- Vai tad tu kādreiz to lasīsi? -

Klusums. Tu esi pienākusi tuvāk, un jūs abas skatāties kamīnā, kur liesmās vēl drebinās cita laika piezīmju plēksnes.

- Atstāj tās ar rakstāmmašīnu rakstītās lapas. Varbūt kādreiz tomēr -

Viņa strauji pagriežas, un tu redzi asaras meitas acīs. Īstas, ne uz papīra rakstītās.

- Man jāsteidzas! - Viņa nomurmina un pamet lapu uz grīdas, apgriežas un ir jau priekšnamā, velk kurpes, uzspiež tev ātru buču uz vaiga un izspurdz ārā, kur sīks lietutiņš vēl aizvien smidzina. Tu mirkli pastāvi atvērtajās durvīs un noskaties viņai pakaļ, tad lēni aizej uz garāžu, paņem dažas pagales un nes tās iekšā. Vēl jau šis tas ir dedzināms!

Kad tu sēdi atkal pie kamīna un met liesmās lapu pēc lapas, ausīs skan meitas vārdi - nodod pārstrādāšanai. Pārstrādāt tavu pagātni? Kā? Protams, šīs aprakstītās lapas var samalt kopā ar nez' kādiem veciem papīriem. Un tad - izgatavotajam produktam uzspiedīs zīmi, tā kā dažkārt uz servjetēm: gatavotas no pārstrādātā materiāla! Iedomājies tikai: kādā ātrā ēstuves vietā būs tādas servjetes - no tavām dienas grāmatām, no tavas pagātnes. Kāds ar to noslaucīs taukainu muti vai nopilējušu mērci uz galda, samurkās un aizmetīs atkritumos varbūt tieši to mirkli, kad tu papīram biji stāstījusi sapņus par dzīvi, par nākotni, kas taču jaunības laikā visciešāk saistījās ar mīlestību. Nē, tavu pagātni, tavus vārdus lai uguns paņem!

Nu tu sparīgi, gandrīz dusmīgi rauj ārā lapas, iemet kamīnā tukšos vākus un visu pēdējo kladi. Bet liesmas nemaz tik gribīgi to neņem, tās it kā laizās gar gludo, sarkano vāku, uzzib gar stūrīti, tad it kā atkāpjas, nomierinās un šaujas atkal virsū!

Deg, tu redzi - tava pagātne deg un sadeg. Sadeg īstās liesmās. Nē, nē! Pagātne nemaz nevar sadegt, jo tā jau ir tevī, ne papīros!

 

 

Lībekas (Lübeck) latviešu ģimnaziju (1947), Toronto U. Mākslas zinātņu (1963) un bibliotēku zinātņu fakultāti (1968) beigušā prozaiķe un dzejniece Indra Gubiņa dodas bēgļu gaitās (1944), nonāk Vācijā, tad Anglijā (1947) un Kanadā (1952). Strādā Toronto U. Bibliotēkā, arī Mākslas zinātņu nodaļā. 26 grāmatu (vairākas no tām apbalvotas) autore, to vidū dzejkrājumi Paskaties kļavā (1974), Vai ilgi vēl (1989, abas kopā ar Gunaru Janovski), Dziesma - tevī esmu (1979), Pār plašo jūru (1982), Dīvaina spēle (1999); stāstu krājumi Draugam nepiemērota sieva (1958), Par sapņiem nemaksā (1963), Rītdiena neskaitās (1967), Ar diviem punktiem teikums nebeidzas (1974), Sudrabkāzas (1980); ceļojumu piezīmes Kaza kāpa debesīs (1984), Ar gliemežvāku (1988), Ar Ēzeli uz Akropoli (1993); romāni Zelta ieleja (1959), Gandrīz karaliene (1965), Raksts putekļos (1970), Ziema nāk pretim (1973), Iztiksim bez mēness (1976), Ir katram sava pasaule (1979), Uz vienpadsmito stāvu (1983), Uz akmeņa stāvēdams (1986), Dzilnas dziesma (1990), Vai slīdēja mākonis (1994), Kā es tevi mīlēju (1997), Pienākums nav mīlestība (2001), Sārta svītra debesis (2003). JG līdzstrādniece kopš 1957. gada un korektore kopš 1997. gada. LaRA un LPB biedre.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita