Ja gribi uz bērēm ko rakstīt, es nolasīšu, tā e-pastā Maira

Nevaru, jāpabeidz tulkojums, izdevējs gaida, rakstīšu vēlāk…

Tad sapnī atnāca Valdis. Savā parastā mierā,

ar savu labsirdīgi viltīgo smaidu – varēja redzēt, ka viņam

kaut kas aiz ādas – savā parastā balsī, viņš teica:

Valdis aizgāja, bet sapnis turpinājās,

un sapnī dzejolis:

Es nezinu kad viņš sāka taisīt, veidot

savu pirmo riteni – varbūt Latvijā, varbūt dīpīšu nometnē

Noteikti bij tie, kas teica – kāds smieklīgs vīrs

vai ta viņam nav zināms, ka ritenis sen jau izgudrots

Tas pirmais ritenis, tas bija viņš pats

vēlāk nāca vēl trīs: Lalita, Zintis un Sarma

Tad Valdis tiem riteņiem virsū uzcēla tādu kā būdu

Bet kādu dienu viņš ņēma savu riteni, kas bija

viņš pats, un ar pēkšņu atvēzienu to aizlaida

Caur padebešiem, pār mākoņu klajumiem

Un tas pazuda kaut kur tālu aiz saules

Uzmodies pierakstīju Valža rosināto dzejoli

Taču, tomēr: kaut nešķita pareizi, dzejolis pusratā…

Kad esmu tikpat kā nolēmis, ka ar dzejoli nekas nesanāks,

pēkšņi dzirdu kā es, atdarinādams Valža balsi, sev mierīgi saku:

Darāms… vispirms apstulbstu, tad attopos

Jā, protams – tas jāizsapņo

Tas ceturtais ritenis tur vienmēr būs:

sapņos

2009 gada jūlijā-septembrī, Ventspilī-Stokholmā