Jaunā Gaita Nr. 263. ziema 2010

 

 

SMĪNĪGA MŪZA

Leons Briedis. Viļņi tuksnesī. Rīga: Mansards, 2009. 209 lpp.

 

Nebūtu, šķiet, pārlieku ekstravaganti saukt Leonu Briedi par latviešu rakstniecības faktotumu. Viņš ir dzejnieks, kam cieši aiz muguras seko atdzejotājs no latīņu, poļu, angļu, portugāļu, kataloniešu, svahili u.c. valodām, apmēram 30 oriģinālgrāmatu, arī lugu, mūziklu un kinoscenāriju, bērnu grāmatu sacerētājs. Un tā ir tikai daļa no mūsu laikabiedra sasniegumiem. Viņa grāmatās atrodam lielu skaitu dažādu tēlu, dzīvē novērotu, literatūrā iemūžinātu, tautas atmiņā ierakstītu vai arī jau mitoloģijā guldītu. Apskatāmais dzejas omnibuss, kura dzejoļi tapuši pēdējo 40 gadu laikā, ir veltīts autora 60. dzimšanas dienai. Dzīvot . . . cik neizprotams vārds! / no nedzimušām dzīlēm / tas ik nakti iznirst (6. lpp.) – tā ir sākuma intonācija, kas piebriest ar biedinošām metafiziskām nojautām. Tās vajā dzejnieku varbūt ar zināmu ironisku pieskaņu. Viņam jāatzīst, ka pamodies tik neciešamu / metafizisko paģiru rītā / ka gribas pakārties. (12). Taču tas ir tikai mirkļa vājums, jo turpat blakus autors atkal atplaukst visā savā dualitātē, ja ne pluralitātē, un reizēm mizantropiskā spožumā un varenībā, ja ar to varētu apzīmēt autora noslieci nepieņemt absolūtos deklarējumus. Dzejniekam, šķiet, tīk piespraust skaļiem patriotiskiem saukļiem kādu mizantropisku pēcdomu, vai „pūcesspieģelisku” lekšanu acīs autoritātei, kas katrā ziņā pajauc jauko noskaņojumu. Tādus pārstādījumus jau pienākas kultivēt tiem, kuri nespēj pievienoties pliekanai vienveidībai. Improvizācijas par Tristana un Izoldes tēmu nobeidzas ar Tristana atsacīšanos pakļauties laimīgām beigām. Penelope un Godo saslēdzas pāri gadsimtiem. Ja mīts un mūsdienu literārie tēli norāda uz kādu laika dimensiju, kas padodas mērīšanai, tad tas ir viens nerimtīgs cilvēces žests – gaidīšana. Penelope gaida uz Odiseja aizbraukšanu. Beketa „varoņi” – uz Godo atnākšanu: un tas, ko tu gaidi Godo / nepiepildīsies / un tavas pašas gaidas nāks un sildīsies / ik nakti pie tavām gaidām (..) pats savas bezgalīgās gaidīšanas iznerrots (79). Citviet, liekas, izcelta atšķirība starp mirstīgajiem un tiem, kam nav lemts mūžīgi ieslēgties savā sterilajā tēlā: Apollons ienāca pilsētā no austrumpuses (..) Gāja nesteigdamies / gandrīz vai nepieskardamies ar kājām / bruģim (..) drīz vien nedzirdamas himnu skaņas / līdz ar vīraka zilām dūmu grīstēm / pacēlās debesīs / un pilsēta atkal kļuva / pelēka / neizteiksmīga / un kristīga (97). Pēdējie divi apzīmējumi jau nevarētu atstāt lasītāju bez pārdomām vai, varbūt, bez sašutuma – ja vien ticības lietas nav voltēriski neaizskaramas.

Krājums nobeidzas ar tādu kā adieu, kas atgādina viduslaiku balādisku envoi, ar ko parasti vērsās pie kāda valdnieka vai mecenāta. Dzejnieks ir nonācis Lielās Upes krastā, kur nonāk mirušo dvēseles, gaidot uz pārcēlēju laivinieku Haromu, kurš tās novedīs uz pazemes laukiem: Mēs kas reiz nežēlojoties un nekrītot izmisumā / stāvējām Lielās Upes malā un paši to / pat nejutām par Lielo Upi kuras / bezgalīgā plūduma malā joprojām kāds turpina stāvēt (181). Šajā tematikā nevajadzētu ieslēgties pārāk ilgi, jo nerādās, ka jubilārs taisās nolikt pie malas savus darba rīkus. Daudzi lasītāji viņu gaidīs ar nepacietību, arī ar pateicību par spirdzinošo devumu, kas, kā visi lieli darbi, nav vēl nobeigts. Mūza nebeidz smīnēt – gandrīz vai kā Leonardo da Vinči Mona Lisa.

Juris Silenieks