V E Ļ U   C E Ļ Ā  dodas Jaunauces pagastā dzimušais, īsi pirms otrreizējās krievu okupācijas (1944) kopā ar vecākiem izbēgušais Miervaldis Janševics (1933-2011), kura daudzo nopelnu vidū pats galvenais – nerimstošs darbs latviešu valodas un kultūras saglabāšanā trimdā, aktīvi darbojoties ASV Rietumkrasta Latviešu izglītības centrā (ilgus gadus viņa vadībā) un Latviešu vasaras vidusskolā Kursa.

Ģermanistikas doktore (Rutgers U. 1968), literatūras prof. (Kean U., New Jersey), Dobelē dzimušā Jautrīte Saliņa (1924-2011). Apceres World Literature Today, Books Abrod, JG (skat. Kārļa Vērdiņa rakstu Dienā 9.VII; Baibas Bičoles atmiņas JG263:8-13).

Pēters Brūveris (1957-2011), 13 dzejgrāmatu (ieskaitot 4 bērniem) autors – no krājumiem Melnais strazds, sarkanie ķirši (1987) un Dzintara galvaskausi (1991) līdz Aiz stikla (2006) un Divpadsmit metieni (2009). Tulk. no azerbaidžāņu, lietuviešu, vācu, prūšu, krievu, gagauzu, osetīnu, Krimas tatāru, mordviešu val., arī Tuvas šamaņu rituālos tekstus. Turku dzejoļu izlase Baložu pilni pagalmi (1988 – kopā ar Uldi Bērziņu). Klāva Elsberga prēmija (1987) un virkne balvu – Dzejas dienu (2001, 2006), Baltijas Asamblejas (2004), Ojāra Vācieša (2006), Literatūras Gada (2006).

Rakstnieks un fotogrāfs Gunārs Birkmanis (1931-2011), vairāk nekā 10 grāmatu autors, to vidū Dzīve krievu laikos (1996), Cilvēki tumsā (1997), Vasara, kurā salūza likteņi (1999), Gadsimta atspulgi (2001) u.c.

Rakstnieks un arhitekts Arnis Skujiņš (1920-2011), pērngad klajā laistā prozas krājuma Zilā saite autors (skat. JG266:70), Universitas Austrālijas redaktors.

Starptautiski pazīstamais ģeoloģijas prof. (U. of Western Ontario) Dr. Aleksis Dreimanis, grāmatu un vairāk nekā 100 zinātnisku darbu un plaši pasaules ģeoloģisko pētījumu laboratorijās lietotās karbonātmateriālu noteikšanas metodes autors. Kara laikā iesaukts leģionā, nonāk Rimini (Itālijā) gūstekņu, pēcāk Gēstahtas (Geesthacht) „Saules” bēgļu nometnē, pirms Lielās izklīšanas mācībspēks Baltijas U. Hamburgā.

Karlsrūē (Karlsruhe) zviedru vijolnieka un mūzikas vēsturnieka prof. Briknera (Carl Brückner) ģimenē dzimusī vijolnieka Gidona Krēmera māte Marianne Krēmere (1922-2011), daudzus gadus Latvijas Radiofona orķestra vijolniece.

Gleznotājs, grafiķis, grāmatu ilustrētājs Andrejs Zutis (1939-2011), Ņujorkas mākslas augstskolas The Cooper Union absolvents.

Fotožurnālists, māk­slas un Latvijas pirmais modes fotogrāfs Jānis Kreicbergs (1939-2011), piedalās vairāk nekā 200 starptautiskās foto izstādēs, kur saņēmis 32 diplomus un 17 medaļas.

Aivars Šmits (1957-2011), trimdas latviešu rokgrupas Akacis (1977-1994) viens no dibinātājiem, meistarīgs ritmu instrumentālists, būdams dedzīgs, aizrautīgs bundzinieks, iesaukts par „Āmuru”.

(re), (tk)

 

 

C I L D I N Ā J U M I – Gan LR Kultūras, gan arī LR Ministru kabineta Atzinības raksts par darbu LV un tautas labā LOM direktorei Gundegai Michelei, vienai no tā dibinātājiem (2001); pirms tam TZO virsniece ir ķīmijas prof. ASV, arī Gar­ezera vasaras vidusskolas direktore un skolotāja/pārzine Kr. Barona latviešu skolā Čikāgā.

Kamēr par labāko aizvadītās sezonas Nacionālā teātra (LNT) izrādi atzīst (8.VIII) Ādama stāstu (rež. Indra Roga), labāko aktieru godu piešķir Mārai Zemdegai (Jūdžina O’Nīla lugā Garās dienas ceļš uz nakti) un Edmundam Freibergam (Tolstoja Annas Kareņinas dramatizējumā).

Par Amfortasa lomas atveidojumu Vāgnera Parsifālā Zagrebas operā basbaritonam Egilam Siliņam Horvātijā piešķirts gada labākā dziedātāja tituls. Cīrihē viņš dzied (26.VI) šīs pašas operas Klingzoru, bet Mančesterā – Votānu Vāgnera Valkīrā.

Zalcburgas festivālā Jauno diriģentu balva (13.VIII) jau vairākkārt godinātajam Aināram Rubiķim pēc Debisī (Debussy), Šostakoviča, Britena un Stravinska mūzikas novadīšanas.

Kultūras mantojuma gada balva Imantam Lancmanim par mūža ieguldījumu, Elitai Grosmanei par pētījumu Senā Jelgava, Irēnai Bākulei un Arnim Siksnam par Rīga ārpus nocietinājumiem, Tatjanai Bergai par Pētījumi numismātikā un Antona Buhholca (1848-1901) monētu kataloga sastādīšanu.

(re)

 

 

J A U N I Z D E V U M I – Septembris, neskatoties uz ārkārtas Saeimas vēlēšanām, aizritējis ikgadējo Dzejas dienu noskaņā, kad dzeju lasa ne tikai pašmāju dzejnieki, bet arī viesi no citām zemēm, liekot dzejai skanēt dažādās valodās, formās un izteiksmēs. Par skaistu Dzejas dienu tradīciju kļuvusi dzejas diska izdošana, kas šogad ieguvusi nosaukumu Dzejas piegrieztne un tajā iekļauti 19 dzejnieku darbi pašu autoru izpildījumā, to vidū Uldis Bērziņš, Inga Gaile, Jānis Indāns, Edvīns Raups, Dace Sparāne, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls u.c.

(vg)

 

LATVIEŠU RAKSTNIEKI CITVALODĀS –
Žagares pilsētiņā Lietuvā slavenā ķiršu festivāla laikā notika Evas Mārtužas romāna Negudrā lietuviešu tulkojuma (tulk. Dzintra Elga Irbīte) atvēršanas svētki.

(vg)

 

DZEJA – Dzejas dienu priekšvakarā Rīgā iznācis Zviedrijā dzīvojošā dzejnieka un tulkotāja Jura Kronberga dzejoļu krājums Ik diena – dzejas triloģijas Nebūtības izplatījumā noslēdzošā daļa, kurā dzejnieks parādās jaunā un negaidītā gaismā.

Apgāda „Mansards” izdotajā grāmatā Dzeja pirmoreiz sakopota visa „Elles ķēķa” dzejnieka, modernista Linarda Tauna (1922-1963) dzeja – gan iepriekšējos krājumos jau izdotā, gan agrīnā Vācijas nometņu laika dzeja, gan ārpus krājumiem palikušie, plašākam lasītāju lokam līdz šim nezināmie dzejoļi.

Broņislavas Martuževas Deg uguntiņa – kopš 2005. gada sarakstītie dzejoļi. Kā grāmatas priekšvārdu autore Anna Egliena atzīst: Šajā krājumā nekas nav tāpat vien - tā teikt, sadzejots. Ir atziņas un vārdi, kurus savai tautai var pateikt tikai viņa, Broņislava Martuževa.

Interesantu dāvanu dzejniekam Knutam Skujeniekam 75. dzimšanas dienā sagādājis apgāds „Neputns”, izdodot grāmatu Poga, kurā iekļauts tikai viens Mordvijas koncentrācijas nometnes laikā rakstīts dzejolis un tā tulkojumi 33 valodās. „Zvaigzne ABC” savukārt laiž klajā izlasi Simts, bet Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā Rīgā atklāta (5.IX) izstāde Atver acis uz pasauli – dzejnieka dzīves ģeogrāfija no bērnības Lietuvas pierobežā Kurmenē uz jaunību Rīgā un Maskavā, cauri lēģeros pavadītajiem gadiem līdz ģimenes ligzdai Salaspilī.

Olga Lisovska nav daudzrakstītāja, bet nu pie lasītājiem nonācis vēl viens viņas krājums Vējam magones noliecas zemu.

„Skandinieku” kopas folklorists Vidvuds Medenis savus jaunākos dzejoļus sakopojis krājumā Sasoļots vaigs.

Mākslinieks Aivars Vīlipsōns savas dvēseles noskaņojumu cenšas izpaust īpatnēju pantu – sunetu veidā krājumā Sumpurņa suneti, kas papildināts ar paša mākslinieka ilustrācijām.

Dzejnieka Eduarda Aivara krājumā Sakvojāžs nav ielikti pirmās nepieciešamības priekšmeti, kā tas būtu sagaidāms ceļasomā, bet gan dzejā izteikta ceļinieka pieredze.

Ilggadējās žurnālistes Egitas Terēzeres Jonānes krājumā Tikšanās uz siržu laipas. Trīspuksti lasāmās trīsrindes domātas brīdim, kad sirds plīst pušu.

Rīgas 810 gadu jubilejas svinībām par godu literatūrzinātnieks Valdis Ķikāns sakārtojis dažādu laikmetu latviešu dzejnieku dzejas izlasi Tu nāc pretī, Rīga!, ko vieno kopīgs motīvs – mīlestība pret Rīgu.

(vg)

 

PROZA – Pateicoties autora meitai Ausmai Līdumniecei, beidzot dienas gaismu ieraudzījis Roberta Gabra jau 1939. gadā rakstītais atmiņu stāsts Latvju puika, kurā parādītas I Pasaules kara gados svešumā aizklīduša padsmitnieka gaitas.

Modra Zihmaņa stāstu krājums Igreks un Iksa vienlaikus ir gan literārs darbs, gan vēstures liecība, un stāstu tapšanu iedvesmojusi galvenokārt paša rakstnieka biogrāfija – II Pasaules karš, pretošanās kustība, izsūtījums, lēģeri un cietumi.

Rakstnieks, melomāns, mūziķis, mūzikas kritiķis, dīdžejs, blogeris, reklāmists, politiķis un galu galā ironiskais filozofs Pēteris Pūrītis izdevis savu otro grāmatu Dr. Ausmoņa klīnika, kurā viņš piedāvā izteikti nepieradinātu skatījumu uz literatūru. Romāns raksturots kā izklaidējoša, viegli lasāma fantāzija par mūsdienu Latviju un patiesajiem valsts problēmu cēloņiem.

Atzīmējot rakstnieces Monikas Zīles 70 gadu jubileju klajā laista grāmata Melna zivs nakts upē, kurā sakopoti trīs jau reiz publicēti romāni (Melna zivs nakts upē, Kāravu bruņiniece, Vasaras namiņš), kurus rakstniece rūpīgi pārskatījusi un pilnveidojusi.

Dabas un dzīves skaistuma un, protams, mīlestības cildinājums jūtams Ērika Kūļa Mīlestības krāsās, kur nopietnība mijas ar smiekliem.

Janas Veinbergas pirmais stāstu krājums Nenotikusi mīlestība tiek raksturots kā romantiska un skaudra grāmata, kurā psiholoģiski dziļi un daudzveidīgi tēloti likteņi un to samezglojumi, tomēr cauri vijas doma, ka cilvēki nekad nepārstās mīlēt.

Māris Krūze nāk pie lasītājiem ar savu debijas romānu Aizvainojuma varā, kas rakstīts detektīvromānu stilā.

Pats būdams nirējs, Andris Vanags grāmatā Ūdenslīdēju stāsti aprakstījis dažādus interesantus atgadījumus no zemūdens mednieku, pētnieku, tūristu un ūdenslīdēju dzīves.

(vg)

 

Tomas Tranströmer Nobela prēmijas (2011) laureāts

TULKOJUMI – Pasaulē visvairāk tulkotā pēckara dzejnieka, izcilā zviedru mūsdienu klasiķa Transtremera (Tomas Tranströmer) grāmata Dzeja iznākusi latviski, pateicoties Guntara Godiņa un Jura Kronberga atdzejojumam.

Pasaulē jau plašu atzinību ieguvušā vācu žurnālista Zēvalda (Peter Seewald) Pasaules gaisma (Licht der Welt) (tulk. Līga Raituma) veidota kā saruna ar pāvestu Benediktu XVI, un ar pāvesta roku rakstītais grāmatas nosaukums apliecina viņa patieso vēlmi uzrunāt arī Latvijas sabiedrību.

Igauņu dzejnieka, rakstnieka un diplomāta, bij. Igaunijas vēstnieka Latvijā Jāka Jeerīta (Jaak Jõerüüt) Ziņas par nāvi (tulk. Maima Grīnberga) sastāv no 16 novelēm, kas parāda autora literāro daudzpusību un ļauj izsekot viņa dzīves pieredzei.

Izcilais poļu dzejnieks, esejists un atdzejotājs, Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs (Czesław Miłosz) autobiogrāfiskā darbā Dzimtā Eiropa (Rodzinna Europa) aizved lasītāju uz savas bērnības vietām Lietuvā un Krievijā, ģimnāzista un studenta gadu Viļņu un Parīzi, hitleriešu okupēto Varšavu un diplomātiskā dienesta zemi Ameriku.

Vēl viens Nobela prēmijas laureātes Lesingas (Doris Lessing) darbs – Zeltītā piezīmju grāmata (The Golden Notebook), ko latviskojusi Ieva Kalnciema.

Amerikāņu tiesu medicīnas antropoloģes un kriminālromānu autores Ketijas Reihas (Kathy Reichs) cienītāji nesen ar interesi lasīja, cik viņu patīkami pārsteigusi sava vīra, jurista Paula Reicha, dzimtene ar izsmalcinātību, dziedāšanu, desām un vasaras saulgriežiem (..) Rīga ir arhitektūras skaistuma un bruģakmeņu ielu brīnums, pa kurām baltiešu daiļavas augstpapēžu kurpēs pārvietojas ar tādu grāciju, kas liktu raudāt Tirai [supermodelētāja Tyra Banks]. (..) No Latvijas mutuļojošajiem iedzīvotājiem plūst kaut kā apspiestības gadus pārdzīvojušais dzīves spars, tiekšanās pēc brīvības un pašizpausme (Wall Street Journal 27.VIII). Nu viņi var priecāties atkal par vienu viņas grāmatu latviski – Noslēpumainie kauli (Bare Bones), ko tulkojis Jānis Markots.

Latviski izdots slavenā krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova (Михаил Булгаков) Teātra romāns (Театральный роман), ko var uzskatīt par autobiogrāfiskām piezīmēm.

(vg)

 

DAŽĀDA SATURA – Jaungaitnieks un 2011. gada Ērika Raistera piemiņas fonda laureāts, ārsts un literatūrkritiķis Pāvils Vasariņš rakstu un atmiņu krājumā Varavīksnes spēks sakopojis agrākos gados rakstītas dažādas apceres, pārskatus, recenzijas, reportāžas un piemiņas rakstus, kas ļauj ieskatīties trimdas rakstnieku devumā, kā arī domu apmaiņā starp Latvijas un aizokeāna literātiem.

Mākslas zinātniece Eleonora Šturma kopā ar mākslas zinātnieku Māri Branci sastādījusi savu rakstu izlasi 50 gadus māk­slai pa pēdām, ar kuras palīdzību var izsekot latviešu mākslinieku devumam 50 gadu garumā Ņujorkā un tās apkārtnē.

Kanādā (Hamiltonā) dzīvojušās valodnieces Veras Paulīnes Streitas simtgadei par godu viņas brāļa meitas ir izdevušas apcerējumu sakopojumu Tēvzeme tuvu un tālu, kurā iekļauti latviešu literārajos vakaros nolasīti kultūrvēsturiski un literāri priekšlasījumi, kā arī fragmenti no viņas sūtītām vēstulēm uz Latviju.

Režisora Oļģerta Krodera 90 dzimšanas dienai par godu atkārtoti izdota 1993. g. sarakstītā autobiogrāfija Mēģinu būt atklāts, – režisors savām acīm ir pieredzējis gandrīz visu Latviju, jo ir tikai trīs gadus jaunāks par to.

Publicists Alfrēds Ābele grāmatās Par valsti un Par tautu. Latviešiem būt vai nebūt? runā par latviešu tautas un valsts uzdevumu, garīgo aicinājumu, valstisko morāli un varas nesēju morāli. Ne velti tās iznāk sērijā Gudra latvieša rokasgrāmata...

Gluži pretēju, visādiem apmelojumiem un nepatiesībām pilnu grāmatu Nākotnes melnraksts sarak­stījis Saeimas deputāts Jānis Urbanovičs (SC), žurnālists Juris Paiders un Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedjeva labs draugs un padomnieks Igors Jurgens, un tās galvenais uzdevums ir noliegt Latvijas okupāciju.

15 gadus jaunā Ilze Liliāna Muižzemniece ir sarakstījusi jau savu trešo grāmatiņu Elīsija un Taurenis, ko ilustrējusi viņas draudzene, 16 gadus vecā Meldra Bula.

(vg)

 

 

Čikāgas piecīši 1960. gados – Janīna Ankipāne un (no kr.) Alberts Legzdiņš, Uldis Ievāns, Uldis Streips un Ilmārs Dzenis

M Ū Z I K A S jomā lielu interesi rada „jauniešu jautrais ansamblis” Čikāgas piecīši (ČP), kuri kopš pirmā koncerta Kalamazū, Mičiganā (1961.11.III) jautrinājuši trimdu, bet padomju varas laikā slepeni Latvijā iekļuvušie skaņu ieraksti piedevām iemiesoja tautas brīvības slāpes. Savu 50. gadskārtu ČP svin augustā ar plašu atvadu koncerttūri, vispirms Siguldas pilsdrupu estrādē, pēcāk Ventspilī, Jelgavā, Preiļos, Alūksnē, Bauskā, Baložos, Valmierā u.c. Koncerts bija kupli apmeklēts, no Alūksnes pilssalas mums „teksto” rakstnieks, e-rakstu vadītājs Ainārs Zelčs, Alberts ir nepārspējams joku plēsējs, un vairākas piecīšu dziesmas nu jau ir gluži kā tautasdziesmas – Hei-lai-lilail-lilai-lū! Hei-lai-lilail-li. ČP koncertā Nacionālajā teātrī (19.VIII) premjers Valdis Dombrovskis pasniedz ansambļa dalībniekiem Pateicības rakstu par mūža ieguldījumu Latvijas tautas pašapziņas un latvietības saglabāšanā.

Balvu muižā jau 12. reizi Kamermūzikas festivāls (27.-28.VIII) – izsmalcināta mūzika, talantīgi mūziķi, skaista un akustiska koncertzāle, no kuras logiem paveras skats uz Balvu ezeru.

Daiņa Kalna jau 19. reizi organizēto Siguldas Opermūzikas š. g. svētku nagla – Čaikovska Jevgeņijs Oņegins (kam pamatā tāda paša nosaukuma pasaules literatūras šedevrs – Puškina „romāns dzejā”) – ar globāli pieprasītām un cildinātām operzvaigznēm – soprāns Maija Kovaļevska (Tatjana), amerikāņu baritons Ganns (Nathan Gunn – Oņegins), krievu tenors Jevgeņijs Akimovs (Ļenskis), krievu mecosoprāns Marija Gorčevskaja (Olga), bass Krišjānis Norvelis (Gremins), Kristīne Zadovska (Larina), Antra Bigača (Aukle).

The Guardian mūzikas kritiķa uzskatā (28.VI) pārējām divām Čo-Čo Sanas lomas atveidotājām Pučini Madame Butterfly Londonas Karaliskajā operā (Royal Opera House Covent Garden) neesot cerību pārspēt Kristīnes Opolais dziedājumu, kurā saklausāms smalki ievīts japāņu kultūrai raksturīgs uzsvars uz formu, taču atsedzot arī vārīgu, ievainojamu dvēseli, pie kam diriģents un operzvaigznes dzīvesbiedrs Andris Nelsons, jūtīgi atbalstot solistus, izceļ ik nokrāsu orķestra partitūrā.

BBC Proms 2011 koncertu sērijā Nelsons ar Birminghamas simfonisko orķestri muzicē (30.VII) Karaliskajā Alberta zālē (Riharda Štrausa Don Juan un Salome, Prokofjeva Aleksandrs Ņevskis).

Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko debitējis (12.IX) Londonas Karaliskajā operā Pučīni Il tabarro (Apmetnis) strādnieka Luidži lomā.

Rīgas Doma 800. gadskārtai par godu 14. Garīgās mūzikas festivāls ar kora Kamēr... iestudēto Kristapa Pētersona grandiozo jaundarbu Paradīze (ar Dantes, Rummo u.c. dzejas tekstiem).

Rīgas 810. gadskārtas kulminācija ir lielkoncerts Meistars. Dziesma. Leģenda Mežaparkā, kur 8 000 dziedātāju, dejotāji, pūtēju orķestri no visas LV atveido Emīla Dārziņa, Pētera Barisona, Jāzepa Vītola, Raimonda Paula kompozīcijas, notiek arī brāļu Kokaru godināšana viņu 90. gadskārtā, bet 2. daļā – sadziedāšanās ar ČP.

Dzintaru koncertzālē (1.IX) un Liepājas Olimpiskajā centrā Imanta Kalniņa jubilejas koncerts Lielās dziesmas kopā ar kādreizējo rokgrupu Turaidas Roze un Liepājas Simfonisko orķestri.

Folkloras grupas Ilža otrajā KD Ilža rūtoj, kaladoj (2011.VII) 16 dziesmas – no „Atīt(i) Leldine” līdz „Bolta koza daņci vede”.

(re)
 

Kristīne Opolais – Madame Butterfly.

D R Ā M A – Ģetrūdes ielas teātrī ar izrādi Leģionāri – par II Pasaules kara beigās Zviedrijā internētajiem un pusgadu vēlāk Maskavai izdotajiem baltiešu karavīriem, rež. Valters Sīlis vēlējies atbildēt pats sev, vai arī mūsdienu LV nepieļauj līdzīgus kompromisus? Zviedru lēmums bija rutīna, nekas slikts ar to nebija domāts. Mums palūdza, mēs izdosim, gan jau viss būs labi. (..) Mēs jau arī negribam, lai mūs asociē ar nelikumīgiem kariem Irākā vai citur. Zinām, kāds Baltkrievijā režīms, bet neiejaucamies, jo mūsu uzņēmējiem tur tik labi iet...(LA.lv 14.IX).

Latviešu mūzikas svētkos Madonā Latvija Amerikā un arī JG līdzstrādnieka Jāņa Liepiņa muzikāla spēle Debesu dāvana – par Mildas Grīnfeldes un Aleksandra Čaka šķiršanos.

LV neatkarīgais teātris Austrumu robeža visu septembri ceļo pa ASV latviešu „pagastiem” ar komēdiju Tā precas vecpuiši (rež. Indulis Smiltēns), kam pamatā Antona Čehova viencēliena lugas Bildinājums (Predložeņije) un Lācis (Medvedj).

(re)

 

 

SENPARAŽU VEICINĀŠANA  notiek tik plaši visās LV malās, ka mums iespējams minēt tikai pašus spilgtākos notikumus. Zaļās dzīves skolas ietvaros Latvijas Folkloras biedrība (LFB) un SIA Vecrīgas Ziemassvētku tirdziņš visu augustu rīko Rīgas Esplanādē folkloras kopu koncertus, tādējādi ļaujot iepazīt kaut nelielu daļu no tautas sakrātajām dzīves mākslas atziņām – dalībnieki ne vien dzied, spēlē un danco, bet arī stāsta, rāda un aicina iesaistīties dažādās praktiskās dzīves situācijās. Piedalās folkloras kopas no Rīgas (Grodi, Rija, Kokle, Berendejka, Iļjinskaja pjatņica, Dandari), Bauskas (Trejupe), Vecsaules, Salacgrīvas (Cielava), Smārdes (Milzkalnieki), Vidrižiem (Delve), Tārgales (Kāndla), Mālpils (Māļi), Jercēniem (Mežābele), Saldus (Medainis), Rēzeknes (Rūta), Liepājas (Atštaukas), Saldus (Medainis), Gudeniekiem (Gudenieku suiti), Siguldas (Senleja).

Dzīvesprieka gūšanas apmācītājas Zaļās dzīves skolā Rīgas Esplanādē (2011.VIII)

Novadu dienas Rīgā beidzas (14.VIII) Brīvdabas muzeja Vidzemes sētā ar gandrīz īstām kāzām – precības, derības, izdevas, līgavas vešana un sagaidīšana, līdzināšana, mičošana, veltīšana, apdziedāšanās, sadancošana, bet gardēžiem kaņepju sviests, ķirbju sula u.c.

Džūkstes Pasaku muzejā (27.VIII) Tukuma novada Lanceniekos izstādē Kurbads Daiņa Rožkalna un Pāvila Šēnhofa ilustrācijas pasakai „Kurbads”, filma Kurbads u.c.

Etnomūzikas daudzveidīgā interpretācija laika gaitā ir ietekmējusi mūsu tautastērpus, kas 1. brīvvalsts laikos kļūst par koncerttērpiem, bet padomju okupācijas laikā izceļas ar pārspīlētu stilizāciju. Kā jaunais folkloras kustības vilnis 20. gs. 80. gados ietekmē tērpu izvēli jeb par tematu „cits ar vīzēm, cits ar kurpēm, cits ar basām kājām” Rīgas RMM diskutē (31.VIII) virkne ekspertu – Ilga Reizniece, Zane Šmite, Ilze Ziņģīte, Andris Kapusts.

Kamēr ar VKKF atbalstu notiekošajā 10. Starptautiskajā Danču nometnē Mālpilī (25.-28.VIII) iespēja gūt ieskatu/apgūt ne tikai mūsu, bet arī līvu, lietuviešu, žīdu, norvēģu, ungāru, franču, igauņu u.c. tautu dančus/senās dejas/dziedāšanas pamatus, arī prasmi senu instrumentu spēlē, Viduslaiku svētkos Jaunpils pilī (13.VIII) var nodoties seno kāzu „Mīlas zvērestam”, Dantes sonetiem, galma minnezingeru dziesmām, pat lidināt īstu kara cirvi.

Ķekavas pusē Jumja zīmē Katlkalna 1. folkloras festivāls ar Klaipēdas kopu Kuršiu ainiai, igauņu setiem, Pleskavas Veretje, Rīgas Grodiem, Mālpils Māļiem un pašiem katlkalniešiem – došanās lāpu gaismā uz Sauliešu pilskalnu, uguns rituāls ražas daudzinājumam, ziedojumi ugunij un pilskalna gariem, jauna podniekcepļa atvēršana, arī vācu fotogrāfes Bajer-Berneres (Elke Bayer-Berner) fotoskate, kas atbalso latviešu garu, skanējumu un dvēseli.

EP un EK atbalstīto kultūras mantojuma projektu ietvaros Brīvdabas muzejā (11.IX) Seno amatu dienā 30 meistari apmāca interesentus skalu grozu pīšanā, podu veidošanā, karošu grebšanā, puzuru darināšanā, ziepju vārīšanā, medus sviešanā, dzintara apstrādē, pastalu darināšanā, ādas apstrādē, zivju kūpināšanā, laivu darvošanā, jumiķu amatā u.c. – ar folkloras kopu mūzikas skaņām fonā.

Dažbrīd senparažu veicināšana, maigi izsakoties, var aiziet arī greizi: Īstos Jāņus tagad aizvieto pasākumi. Tāds grandiozs pasākums šogad – Rūdolfa Jāņi kinopilsētiņā Cinevillā. Ar lepnu saukli – Latvju vienotības dižsvētki. Ar ieejas biļetēm – kā cirkā vai slavena ārzemju gastrollera šovā. Ar bezgala gariem šlāgeru dziedājumiem, kurus LNT tiešraides laikā ik pēc brīža pārtrauca sponsoru krāšņie zīmoli, uzbāzīgi sadrumstalojot jau tā garlaicīgi izstiepto ziņģēšanu (..) bija jaušama kāda korporatīvi fiskāla pieskaņa. (..) Jādomā, ka šāda Jāņu masveida svinēšana uz asfalta un Latvijas holivūdā arī īsti iederēsies modernajā Eiropā (LA.lv 10.VIII).

Neraugoties uz korporatīvi fiskālajām u.c. pieskaņām un lai izvairītos no apgrēcībā krišanas, neuzdrošināmies atstāt malā Vecrīgā pie Zviedru vārtiem Latvijas Alus muzeja rosināto PIRMO LATVIABEERFEST 2011, kur iespēja uzmest garu (3. un 4.IX) ne tikai ar Bauskas, Brenguļu, Cēsu, Rēzeknes, Valmiermuižas, Aldara, Lāčplēša, Zakšu, Brāļa, Brūvera miestiņu, bet arī tādiem smalkas zortes bairīšiem kā Paulaner, Bavaria, Obolon, Tuborg, Carlsberg, Guinness un Wallerstein, kamēr par kultūras būšanām – degustācijām, prezentācijām, viktorīnām, armrestlinga u.c. konkursiem, līnijdejām un salsu – rūpējas kreatīvā grupa Ideju institūts.

(re)

 

 

T Ē L O T Ā J M Ā K S L A – Venēcijas palaco stilā būvētajā ēkā durvis ver (22.VIII) vismodernāk aprīkotais mākslas muzejs (priekštecis Ārzemju mākslas muzejs) Latvijā – Rīgas birža (daļa no LNMM), kur bez pastāvīgajām (18.-20. gs. Rietumeiropas porcelāns, Rietumeiropas 16.-19. gs. glezniecība, Venēcija latviešu mākslinieku skatījumā) aplūkojamas atklāšanas izstādes – laikmetīgā māksla Venēcijas stiklā un Austrumu porcelāns un Nīderlande 17. gs.

Atkārtotajā Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) 19. kongresā par jauno prezidentu ievēlēts tēlnieks Igors Dobičins (skat. Dr. art. Rutas Čaupovas rakstu JG261:38-46). Valdē lielākoties jaunie mākslinieki – gleznotājas Inguna Irbe, Inga Brūvere, Madara Gulbis, māk­slas zinātniece Diāna Rutkovska, multimedijisti Gatis Pīpkalējs, Jānis Garančs, grafiķe Kate Seržāne un Daugavpils U. Mākslas / dizaina katedras docents Māris Čačka.

Kolkas Līvu centrā Starptautiskā lībiešu valodas un kultūras gada ietvaros plaša lībiešu izcelsmes mākslinieku darbu izstāde Līvōd kuņšt. Pazīstamāko vidū: Jānis Belte, Zelma Belte, Andrejs Šulcs, Vilnis Blažēvics, Baiba Damberga, Lilita Līce, Solveiga Lamstera, Rita Lele, Taira Haļāpina, Anete Ozoliņa, Valts Ernštreits.

Vienā no VEF pagalmiem, tāpat kā jau agrāk Ņujorkā, Parīzē, Londonā, Berlīnē u.d.c. pilsētās, Totaldobže mākslinieki (no Nīderlandes un Šveices) uzspridzina dūmu sveču „Kultūrbumbu” – kā daļu no cīņas pret kultūras budžeta samazināšanu (<www.artbomb.nl>)

Borisa Bērziņa (1930-2002) radošā mantojuma glabātājs LNMM ik gadus sagatavo izstādi, kas iepazīstina ar vēl neiepazītiem mākslinieka darbiem – jūlijā ar eļļas gleznām, akvareļiem un zīmējumiem.

Turpat izstāde Liriskā vitalitāte vienai no savdabīgākajām Rīgas bohēmiešu personībām, virtuozajam gleznotājam Oskaram Norītim (1909-1942), un atsevišķām vecmeistara Viļa Ozola, galvenokārt pieklusinātā krāsu gammā ieturētām, harmoniski klusām dabām.

Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 50. gadskārtas skate Viduu māksliniecei Sandrai Strēlei, kuras ādas gleznojumos inspirācija gūta no seno ēģiptiešu, maiju un inku kultūras, arī latviešu folkloras. Darbos bieži parādās saules motīvi – atgādinājums, ka cilvēks ir arī garīga būtne.

Kultūras asociācijas ARTE&ARTE rīkotajā izstādē Energheia – 2011 Miniartextil Como Itālijā Rolanda Krutova tekstilminiatūra Lūgšanu teritorija iegūst 1. vietu no žūrijas 54 izvēlētajiem darbiem (no pieteiktajiem 352 no 43 valstīm).

Rolands Krutovs. Lūgšanu teritorija. 2011. Plēve, akrils

„Arsenālā” veselus divus mēnešus Hibrīda pārlidojums ļauj ielūkoties latviešu fotomākslā kopš 19. gs. beigām.

LMS galerijā 70. gadskārtu atzīmē jelgavniece, grafiķe Lolita Zikmane ar oforta tehnikā radītiem, ļoti smalkiem darbiem, kas aicina saprast pasaules uzbūves daudznozīmību un dziļumu.

Rīgas Māk­slas telpā iespēja iepazīt Ritas Valneres daiļradi no 1956. g., līdz pat šodienai. Pretrunīgi vērtēta, viņa tomēr – līdz ar Birutu Baumani un Džemmu Skulmi – ir viena no visievērojamākajām 20. gs. otrās puses māk­sliniecēm portreta un figurālajā žanrā, arī klusās dabas un akta glezniecībā.

„Rīgas galerijā” Ievas Iltneres jaunāko gleznu izstāde Apsēstība; galerijā „Daugava” – Aijas Zariņas Tavs bērns; galerijā „Māksla XO” savā 50-gadē reprezentējas Vija Zariņa, bet jelgavnieks Uldis Zuters 70-gadi atzīmē ar plašu gleznu skati Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā un grezna kataloga nākšanu klajā.

Jūrmalas pilsētas muzejā Majoros ASV mītošā Aivara Zandberga gleznu skate No krasta līdz krastam.

Harijam Veldrem (1927-1999; līdz 1947. g. pazīstams kā Harijs Bullis), Latvijas dabas iemūžinātājam visos gadalaikos, izstāde galerijā „Antonija”.

LMS projekta Baltās naktis ietvaros Oforta ģilde Mākslinieku namā atver (10.IX) savu grafikas galeriju „Tālers”.

LMS galerijā pirms 25 gadiem nodibinātās Talsu Krūmu mākslas grupas retrospektīva izstāde Laiks. Province. Vai māk­sla?

„Rīgas galerijā” Imanta Lancmaņa 120 gaismas bildes Ābola stāsts un vēsturiskā žanra gleznu cikls Revolūcija un karš. Piektais bauslis.

Tēlnieka monumentālista, Melnā sliekšņa (pie bij. VDK „stūra mājas” Stabu ielā 16), pieminekļa Oskaram Kalpakam Esplanādē u.d.c. autora Gļeba Panteļejeva 15 darbu izstāde OrNiTOLOĢIJA (9.IX-23.X) – kalamburs, sastāvošs no diviem vārdiem: ornitoloģija un ontoloģija (tieksme izzināt esamības izcelsmi).

(mb)

 

 

F I L M A – Rēzeknē Boņuka gūdi (Boņuka godi) ietvaros (5.VIII) plaši atzīmē Jāņa Streiča pēc Jāņa Klīdzēja romāna Cilvēka bērns (1956) motīviem tapušās kinofilmas uzņemšanas 20. gadskārtu – ar folk­loras kopu, lauku kapelu, Latgales godu muzikantu un arī paša režisora, galvenā tēla, sešgadīgā Boņuka atveidotāja Andra Rudzinska un Zuzes lomas atveidotājas Ineses Laizānes piedalīšanos. Filma ieguvusi ne tikai Lielo Kristapu, bet arī Grand Prix Sanremo starptautiskajā festivālā, Vatikāna prēmiju Beato Angelico per L’Europa, 2. vietu Starptautiskajā Čikāgas bērnu filmu festivālā, arī skatītāju simpātiju balvu Maskavas Kinofestivālā.

Režisores Daces Rīdūzes Zīļuks, kas tapis AB filmu studijā pēc Margaritas Stārastes tāda paša nosaukuma stāsta motīviem, iegūst (6.VIII) galveno balvu starptautiskajā bērnu un jauniešu animācijas filmu festivālā Horvātijas Bračas salā (31.VII-4.VIII). Ceru, ka kopā ar Zīļuku mazajiem skatītājiem būs mazliet jautrāk un priecīgāk iemācīties staigāt, atrast draugus un iepazīt dažādiem pārsteigumiem pilno pasauli – tā Rīdūze.

Vēsturisko filmu skatē Femina in medio aevo Cēsu pilī (12-14.VIII) iekļauti tādi šedevri kā franču Žannas d’Arkas ciešanas, britu Elizabete, poļu Epitāfija Barbarai Radzvilai, norvēģu/zviedru/ vācu Kristīne-Lavransa meita u.d.c.

(re)

 

 

Oļģerts Kroders

S C R I P T A   M A N E N T – 90. gadskārtu sasniegušais režisors Oļģerts Kroders atbild Vitai Kraujai LA.lv intervijā (6.VIII) uz jautājumu par it kā „nejaušo izsūtīšanu” uz Sibīriju: Kaut saka, ka čeka bijusi vienīgā iestāde Padomju Savienībā, kur valdījusi kārtība – ne vella! Izvešanas naktī bija šausmīga putra. Personiski domāju, ka manu tēvu Robertu sajauca ar viņa dvīņubrāli Artūru Kroderu, politisku darbinieku, augstā amatā Sabiedrisko lietu ministrijā. Viņam pat ir grāmata par marksisma muļķību. Mans tēvs Roberts Kroders ar politiku vispār nenodarbojās. Viens „grēks” gan viņam ir – uzrakstīja scenāriju brīvdabas izrādei „Atdzimšanas dziesma” par godu 15. maijam un Ulmanim. Pateicoties režisoram Jānim Muncim, trīs dienas Esplanādē gāja uz urrā. Vēl grēku sarakstā varētu būt Zviedrijā ieskaņota latviešu kinofilma, kurā Krievijā aizmaldījušos jaunekli atgriezties mājās pierunā tur iebraukusī latviešu zeltene... [Izsūtīšanas] naktī tēvocis bija mūsu dzīvoklī. Bet aizveda manu tēvu, māti, mani 19 gadu vecumā un jaunāko brāli. Mūsu vagonā bija kāds sētnieks, kas mitinājies pagrabā. Bet uz durvīm plāksnīte ar tādu pašu uzvārdu kā nama īpašniekam otrā stāva beletāžā... Māte Sibīrijā nomira. Tēvs lēģerī sadraudzējās ar kādu dakteri. Tas uzrakstīja zīmi, ka veselības dēļ jālaiž mājās. Atgriezties gribēja arī mans brālis, taču bija jau apņēmis sievu. Gadījās visādi sarežģījumi, un tā viņš Sibīrijā arī palika. (..) Traki bija pirmie trīs gadi. Pirmajā nometinājumā apmira puse – vācieši, latvieši. Pēc tam citā vietā nekāda bada. Ziemeļos ezeri pilni ar garšīgām zivīm, tundrā skraidelēja briežu gaļa. Latviešus kā vienīgos riktīgi skolās gājušos salīga par grāmatvežiem. Nezinu, kā, bet uz kara beigām pie mums nonāca pat amerikāņu sviests un konservi. Un par režisora Krodera mēģinājumu atbildēt uz vairāku teātru skatuvēm Hamleta jautāto būt vai nebūt? – Neviens jau nezina, ko šis jautājums īsti nozīmē. Kāds prāto: kārties vai ne? Cits – nodot vai ne? Es domāju, ka „būt” nozīmē būt pašam, kāds esi. Bet „nebūt” – dzīvot ne savu dzīvi, pakļauties uzspiestiem noteikumiem, svešai varai un tikumiem. (..) Teātris neļauj smadzenēm ierūsēt. Tad – gēni... Tēvs aizgāja nedaudz pāri 60. Tur pie vainas laikam lēģeris. Bet mans vectēvs, kas 1905. gadā vadīja sacelšanos savā pagastā, vēl 83 gadu vecumā dzīvoja friši un aktīvi, kamēr, glābdamies no soda, neaizbēga uz Krieviju, kur paņēma čeka.

Atlantic Council konferencē ASV galvaspilsētā (7.IX) LR eksprezidente Dr. Vaira Vīķe-Freiberga norāda, ka Eiropai pēdējos gados mazinājusies vienotības identitāte – kamēr iepriekš dalījums bijis vecajā un jaunajā Eiropā, tagad viena daļa gribot daudz brīvdienu, dzert vīnu un svinēt dzīvi, bet otra daudz strādājot un krājot līdzekļus. Simpozijā par Ziemeļvalstu-Baltijas drošību (Nordic-Baltic Security in the 21st Century) VV-F ievadrunā (key-note speech) atzīst, ka pirms 20 g. noticis labākais, kas varēja notikt – Padomju Savienība sabruka neticamā ātrumā, Berlīnes mūra krišana, Višegradas valstis, par to visi priecājās, un bažu nebija, bet par Baltijas valstīm neviens nebijis pārliecināts pat viņas prezidentūras laikā (1999-2007): Rietum­valstīs izskanēja doma, vai tikai šādi „lielais lācis” netiek par daudz raustīts aiz ūsām... <www.acus.org>.

Starptautiskajā lībiešu kultūras un valodas gadā tradicionālajam „Dzejas braucienam”, kas sākas Helsinkos (27.VIII), izraudzīts Valts Ernštreits, kurš dzejo lībiski un latviski, sastādījis lībiešu dzejas antoloģiju, lībiešu-somu, lībiešu-igauņu un lībiešu latviešu vārdnīcas un ir pirmais lībietis, kurš aizstāvējis doktora disertāciju par lībiešu valodu.

Ziemeļu Padomes literatūras balvas laureāte Sofī Oksanena, kuras māte ir igauniete, bet tēvs – soms, tiek dažkārt saukta par Somijas literatūras Nokia, īpaši pēc Maimas Grīnbergas latviskotā romāna Attīrīšanās (skat. Ainas Siksnas un Maires Asares paustos viedokļus sadaļā GRĀMATAS) iznākšanas. Vērts ieklausīties DELFI Aculiecinieces stāstījumā par rakstnieces viesošanos Rīgā (4.III), Ziemeļu Ministru padomes biroja telpās: Romānā autore savijusi konkrētus vēsturiskus faktus – Igaunijas padomju laika pagātni ar mūsdienu globālo problēmu – cilvēktirdzniecību. Darbība norisinās Igaunijā atšķirīgos laika posmos (sākot ar 20. gs. 30. gadiem), taču tematika – mīlestība, nodevība, vara un bezspēcība – ir aktuāla vienmēr. Turklāt patlaban, kā uzskata rakstniece, Rietumiem ir jāizprot, ko tas nozīmē – dzīvot okupētā valstī (..) – mēģinot skaidrot, kaut vai, piem., deportāciju jautājumu skandināviem, parastā reakcija ir totāla neizpratne un jautājums: „Kāpēc tad jūs nepiezvanījāt policijai?!” (Somijā policija nav korumpēta un ierodas momentāni pēc izsaukuma.) (..) Rakstniece stāsta par romāna „Attīrīšanās” tapšanas vēsturi – izrādās, vispirms materiāls ir ticis iestudēts kā luga, bet grāmata sarakstīta tikai pēc tam. Darba tapšanas gaitā Oksanena rūpīgi studējusi VDK [čekas] materiālus – Igaunijā tie jau vairākus gadus tiek publicēti sērijās. Tāpat, lai rekonstruētu pirmskara laika atmosfēru, talkā ņemti seni preses izdevumi. Uz Oksanenu jau pirms romāna klajā laišanas Kremlis nav turējis labu prātu: 2009. g. Sofī Oksanena un Imbi Paju publicēja rak­stu krājumu ar nosaukumu „Bailes aiz mums visiem”, kurā stāstīts par to, kā Igaunija zaudēja savu vēsturi un kā to atgūt. Pašai autorei bijis pārsteigums, kā Krievija reaģēja, uzzinot par šā krājuma gatavošanu izdošanai. Kremlis atbalstījis grupējuma „Naši” ekstrēmistus, kuri protestēja pret grāmatas iznākšanu Helsinkos. Tāpat partija „Vienotā Krievija” izdevusi preses relīzi, kur sacīts, ka rakstu krājums ir antikrievisks, ko Oksanena nodēvēja par absurdu apgalvojumu, jo grāmata bija somu valodā, turklāt vēl tikai bija gaidāma tās iznākšana. Tātad Krievijai nebija nekādas iespējas tik operatīvi uzzināt par saturu. Tā kā padomju laika vēsture vēl aizvien tiek izmantota kā propagandas ierocis, pārsteigumiem gan šeit nebūtu vietas, īpaši, ņemot vērā faktu, ka ekstrēmistu vidū grozījās arī Maksims Reva – tas pats, kurš palīdzēja organizēt 2007. g. nemierus Tallinā, protestējot pret tā dēvētā „Bronzas zaldāta” pārcelšanu. Vietnē „youtube”, ievadot atslēgas vārdus „Russian propagandists in Estonia 2007 and 2008”, ir atrodams pietiekami kolorīts sižets par šo personāžu. Domājams, ka to var tikai uzskatīt par komplimentu Oksanenas līdz šim paveiktajam. Romāns „Attīrīšanās” tulkots gandrīz 40 valodās, un 2012. g. pēc grāmatas motīviem tiks uzņemta arī kinofilma.

Ko tu pats lasi, kāda dzeja tev patīk? – jautā rakstniece Inga Žolude DELFI intervijā (15.IX) jaunajam filoloģijas doktoram Mārim Salējam, monogrāfijas Uldis Bērziņš. Dzīve un laiktelpas poētika (LU LFMI, 2011) un divu dzejgrāmatu autoram. – Varētu teikt, ka es esmu visēdājs, jo man patīk gan ārkārtīgi spēcīga liriskās ievirzes dzeja, gan arī Uldis Bērziņš, Kunnoss, Pičs Brūveris, dzeja ar episku ievirzi, kur ir pamatīgs kultūrslānis, un arī ļoti patīk Ostupa dzeja un Vigula pirmais krājums... Un par Ulža Bērziņa reakciju? – Uldis jau saka, ka ļoti labi (..) viņš ir atvērts pret literatūrpētniekiem (..) patīkams autors, [kurš] pēc tam neskrien un nesūdzas un nerediģē, un nesaka - nē, es biju domājis tā un ne citādi.

(re)

 

 

I Z G L Ī T Ī B A – LU rektors, prof. Mārcis Auziņš ievēlēts par European Academy of Sciences and Arts īsteno locekli dabas zinātnēs.

Pēc Izglītības ministrijas datiem Latvijā 2010./2011. akadēmiskajā gadā esot bijuši 113 000 studentu. Teksasas U. mācībspēks Uģis Gruntmanis izpētījis, ka pasaules augstākās izglītības kontekstā tas ir ļoti liels skaits: pēc tā, cik studentu ir Čehijā, proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā vajadzētu būt 38 000 studentu, salīdzinot ar Lietuvas līmeni – 58 000, salīdzinot ar Igauniju – 78 000, un salīdzinot ar Zviedriju – 80 000 (Ir 5.IV).

Vītolu Fonds savā 9. gadā, pateicoties 153 ziedotāju atbalstam augstākajai izglītībai, t.i., LR nākotnei, studiju gadu sāk ar 614 stipendijām vairāk kā Ls 750 000 apmērā. Viens no dāsnākajiem ziedotājiem – trimdinieks (Pensilvānijas štatā) Hugo Roberts Karlsons (1930-2010), izpildot savas mirušās sievas vēlēšanos, atvēlējis fondam $250 000 mazturīgu un talantīgu Latvijas jauniešu augstākās izglītības iegūšanai.

LU Fonds savukārt saņēmis no trimdinieka Žaņa Lapuķa (1913-2008) 500 000 kanādiešu dolārus (250 000 LVL) stipendijām Teoloģijas fakultātes studentiem, kuri pēc absolvēšanas kalpotu par mācītājiem Latvijas ev. lut. draudzēs vai reliģijas mācības skolotājiem.

Erasmus Student Network (ESN) Survey 2010 liecina, ka – pēc ārvalstu studentu apmierinātības ar mācību kvalitāti – Latvija starp 25 apskatītajām valstīm ierindojas 21. vietā. Pirmajā vietā ASV, kam seko Dānija un Šveice. Igaunija ierindojas 10., bet Lietuva 16. vietā. Vērtējot dzīves ap­stākļus un vidi, Igaunija iegūst 1. vietu, tad Portugāle un Austrija ar Latviju 19. vietā (kasjauns.lv 2.VIII).

(re)

 

 

D I A S P O R A – Pēc līdzšinējā PBLA vadītāja Mārtiņa Sausiņa iestāšanās Pilsoniskā savienībā un lēmuma kandidēt 11. Saeimas vēlēšanās, stafete tiek nodota vietniekam Intam Rupneram, ALAs projektu Sadarbība ar Latviju un Talcinieki Latvijai izveidotājam.

Vērts izlasīt Laika pielikumā Jauno Laiks (3.-16.IX) GVV absolvenšu Tijas Pūteles un Ariānas Daukšas iejūtīgo rakstu „Ko nozīmē būt latvietēm Amerikā?”

Nacionālās apvienības mērķis: maksimāli panākt aizbraucēju atgriešanos ar aktīvu valsts līdzdalību vai vismaz uzturēt latviešu diasporai saikni ar dzimteni, kultūru un valodu – tā Gaidis Bērziņš (VL!-TB/LNNK) (kasjauns.lv 14.IX). Līdzīga vārdkopa – 20 g. pēc neatkarības atjaunošanas! – trīs LR ministriju (ārlietu, kultūras un izglītības/zinātnes) sadarbības memorandā: Ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu apzināšana un saliedēšana, dzīvās saiknes no­drošināšana ar dzimteni – tas ir mūsu galvenais uzdevums (diena.lv 14.IX).

Britu veikalu tīkla grāmatu šķirošanas noliktavā Bērtonā (Burton upon Trent, Staffordshire), kur strādā labs skaits ārzemnieku, ieviests rīkojums runāt tikai angliski, jo vienotas valodas lietošana veicinot ne tikai komunikāciju, bet uzlabojot arī veselības un drošības standartus. Poļu un latviešu strādnieki vērsušies arodbiedrībā Unite, kas mēģināšot panākt svešvalodu aizlieguma atcelšanu (kasjauns.lv 15.IX).

Domu apmaiņas vērti vārdi JG lasītājiem atrodami RLB domnieces Ievas Nikoletas Dāboliņas „Vēstulē latviešu politiskajai trimdai”: Trimdas latviešu vēsturnieka Ulda Ģērmaņa un LNNK dibinātāja Eduarda Berklava sarakstē, kas apkopota krājumā „Dialogi” (2009), atrodamas abu godavīru piezīmes par bijušā PBLA Gunāra Meierovica kāri uz prezidenta krēslu. Šī krēsla dēļ PBLA 1993. gadā pieslējās bijušo komunistu un VDK darboņu kliķei, kas saucās „Latvijas ceļš”, nodrošinot to ar neierobežotiem finanšu resursiem un lielas daļas trimdas sabiedrības atbalstu. Tomēr, par spīti visām pūlēm, Gunārs Meierovics kāroto krēslu tā arī nedabūja. (..) Visapjomīgākā valsts izzagšana un atpakaļpavērsiens uz labprātīgu pārkrievošanos tika uzsākts „Latvijas ceļa” valdīšanas laikā. Andris Šķēle un „Tautas partija” ir bijuši tikai labi iesāktā darba turpinātāji. Tieši šī politika novedusi pie tā, ka trimdiniekiem nav kur atgriezties, jo šodienas Latvija ar savu sociālo netaisnību, korupciju un krieviskumu cilvēkam, kas visu bērnību barots ar stāstiem par latvisku, godīgu un bagātu valsti, nav pieņemama. Pārāk daudz ir to, kas pēdējos 20 gados ir mēģinājuši atgriezties, bet atklājuši, ka Latvijai nav vajadzīgi. (..) Acīmredzot, arī trimdiniekos pazudusi ticība tai valstij, par kuru sapņots 50 garus okupācijas gadus un kuras dēļ parādīta tāda solidaritāte un spēja vienoties, par kuru mūs varēja apskaust visa pasaule. Par spīti mērķtiecīgajam krievu izspiedzes un graušanas darbam, latviešu trimda bija vislabāk organizētā un finansētā nacionālā kopiena pasaulē – tūliņ aiz žīdiem. Latvieši spēja ietekmēt savu mītņu zemju politiķus un politiku, lai pēc iespējas ātrāk tuvinātu Latvijas neatkarības atgūšanu... (Laikraksts „Latvietis” 17.VIII; <www.pietiek.com> 19.VIII).

ASV Vašingtonas štata ziemeļdaļā mītošo tulalipu indiāņu enerģiskās nacionālās atmodas aktivitātes, ieskaitot dzimtās lushootseed valodas atdzīvināšanu skolās, iedvesmojušas Vašingtonas U. mācībspēku Jāni Rogaini uzņemties Rietumkrasta Latviešu izglītības centra vadīšanu.

No LR KM un Eiropas Latviešu apvienības (ELA) prāta vētras (16.VII) uzzinām, ka Īrijā pilsētās ar lielu latviešu skaitu ir iespējams skolās oficiāli apgūt latviešu valodu, taču no vecāku puses nav bijis intereses... Kā piemēru sadarbībai ar diasporu LR vēstnieks Spānijā, tagad LR ĀM speciālo uzdevumu vēstnieks Rolands Lappuķe stāda Rumānijas parlamentu, kurā tiek ievēlēts noteikts skaits pārstāvju no ārzemēs dzīvojošiem rumāņiem. Atzinīgi novērtēts tiek Lietuvas valsts TV kanāls (LTV World), kas speciāli domāts ārzemēs dzīvojošiem lietuviešiem (<www.brivalatvija.lv> 19.VII).

(re)

 

 

Ē R M Ī G U   B Ū Š A N U  jomā ietilpst Latvijas okupācijas (1940.VI) noliegšana par spīti LR Saeimas atziņai Deklarācijā par Latvijas okupāciju (1996.22.VIII), ka Latvija bija ilglaicīgi okupēta un ka tās neatkarība tika iznīcināta 1940. gadā okupācijas rezultātā un atjaunota 1991.21.VIII, faktam, ka Sarkanarmijas pārvalde sākās līdz ar okupāciju – jau 1940.14.VII tiek izveidots Baltijas kara apgabals ar centru Rīgā – un jau pirms kara PSRS iekšlietu un drošības komisariāta uzsāktajām asiņainajām masveida represijām Baltijas valstīs. Šo un simtiem citu neapstrīdamo faktu noliegšana ir tikpat ērmīga kā, teiksim, mēģinājums pierādīt, ka Krievija uzvarēja Krimas karu (1853-1856) pret Osmanu impēriju, Angliju un Franciju, ka Šekspīrs faktiski bija Jezuītu misionārs spāņu kolonijās vai ka II Pasaules karš eksistē tikai garā slimu ļaužu fantāzijā.

Atzīstot, ka okupantu nav, starptautiski apšaubāms kļūst arī pats okupācijas fakts, jo okupāciju nav iespējams realizēt bez okupantiem - tā vēsturnieks Ritvars Jansons. Tad vieglāk īstenojami kļūtu citi SC mērķi – pilsonības statusa automātiska piešķiršana nepilsoņiem un krievu valodas kā otras valsts valodas ieviešana [un] ES un SC līgumpartneres – „Vienotās Krievijas” (ko Gorbačovs dēvē par Komunistiskās Partijas sliktu kopiju) lielāka ietekme Eiropā (Ir 21.IX).

LU vēsturniekam Inesim Feldmanim savukārt smieklus rada SC piedāvātais galīgi neizdevies kalamburs un absurdas domāšanas paraugs: bija aneksija, nav okupācijas. Nevar kādu teritoriju pievienot, kamēr tā nav okupēta, sagrābta: Tie politiķi, kas šodien mēģina noliegt okupācijas faktu, vēršas pret Latvijas valsti. (..) Okupācija vienkārši ir neapstrīdams fakts (tvnet.lv 21.IX).

LTV raidījumā 100. pants (12.VIII) Jānis Urbanovičs nenoliedz, ka traģiskajā 1939., 1940. un 1941.[!?] g. valsts pastāvēšana tikusi vardarbīgi, brutāli pārtraukta, bet okupācijas neesot bijis, jo viss noticis ar Latvijas valdības ziņu – sadarbojoties tā brīža leģitīmai varai ar agresoru. SC līderi pie saprašanas trāpīgi ved parlamentā neiekļuvušā kultūras ministre Sarmīte Ēlerte: ...aneksija un okupācija ir saistītas tāpat kā zādzība un laupīšana. Daļa no laupīšanas ir zādzība, bet laupīšana ir vēl smagāks noziegums, jo atšķirībā no vienkārši okupētas valsts, kas tiek sagrābta un no kuras pēc tam okupanti aiziet, kā tas notika ar Norvēģiju, Dāniju vai Holandi, aneksija nozīmē, ka tas zaglis par nozagto mantu saka: „Es nedošu atpakaļ, tā ir mana!” Un tas notika ar Latviju 50 gadus. (..) Neviens Parīzes mērs nekad neietu uz nevienu laukumu Parīzē, lai atzīmētu dienu, kad nacisti okupēja Parīzi. Bet Rīgas mērs Nils Ušakovs pirms diviem gadiem devās atzīmēt dienu, kad padomju tanki otro reizi okupēja Latviju. (..) Tie cilvēki, kas tajā laikā kolonizācijas un rusifikācijas politikas rezultātā šeit tika iesūtīti – nedz viņi, nedz viņu pēcteči – individuāli par to nav atbildīgi. Bet tas, kas tiek sagaidīts no jebkura demokrātiska vācieša, ir nosodīt nacisma noziegumus. Tas, kas tiek sagaidīts no jebkura demokrātiska latvieša un arī Krievijas krieva, ir nosodīt staļiniskos noziegumus, tostarp Latvijas okupāciju (LA.lv 16.VIII).

Uz Sallijas Benfeldes jautājumu par Urbanoviča, žurnālista Paidera un Medvedjeva padomnieka Jurgena paskvilu Nākotnes melnraksti, kurā noliegta Sarkanarmijas okupācija 1940.VI, jo tāda varot notikt tikai kara apstākļos, atbild vēsturnieks Kārlis Kangeris: ...ir okupācija kara apstākļos un ir okupācija miera apstākļos. [Grāmata] ir galīgs savārstījums. (..) Vēsturnieku cunftei ar viņu nebūtu par daudz ko diskutēt, jo rakstīto nepatiesību saraksts ir ļoti garš (..) iznāk, ka 1939.5.X Ulmanis sācis apzinātu un gribētu Latvijas integrāciju Padomju Savienībā un pēc tam lūdzis Latviju okupēt (Ir 27.VII; Laiks / Brīvā Latvija 30.VII-5.VIII).

Kādreizējā Daugavpils U. lektora Aļekseja Buronova vadītā sapulcē pilsētas Kultūras namā „polittehnologi” no partijām Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija) un Spravedļivaja Rossija (Taisnīgā Krievija), ar pieredzi Krievijā un Ukrainā, apmācījuši Latgales jauniešus kā kļūt par SC aģitatoriem (diena.lv 3.IX).

Kamēr ārvalstu ziņu avoti, īpaši Ziemeļvalstīs, arī Igaunijā un Lietuvā, pauž neizpratni par it kā iespējamo LR attālināšanos no ES un sadarbošanos ar Saskaņas Centru, neskatoties uz tā Sanktpēterburgā parakstīto (2009.21.X) „stratēģiskās sadarbības” līgumu ar Putina režīma vadošo (lielākoties konservatīvo nacionālistu un populistu) partiju Jedinaja Rossija (Vienotā Krievija), ASV vēstniece Džūdita Gārbere bijusi vienīgā no Rīgas diplomātiskā korpusa, kas sarunās centusies pārliecināt LR Ārlietu ministrijas vadošās personas ņemt koalīcijā šo promaskavisko politisko veidojumu – tā vēsta vairāki tīmekļa portāli – kasjauns.lv; tvnet.lv u.c. (2.X).

Bij. Komsomoļskaja pravda galv. red. Oļegs Samorodnijs savas grāmatas Divsejainais „Impressum” prezentācijā Tallinā atklāj, ka politiskās situācijas ietekmēšanā Baltijā pats spilgtākais piemērs esot Nils Ušakovs, bij. ITAR-TASS korespondents Latvijā, redaktors TV kanālā PBK, kas palīdzēja SC uzvarēt vēlēšanās, pēcāk Rīgas mērs (kasjauns.lv 4.X).

Rakstnieks un medicīnas doktors Jānis Liepiņš ar sev piemītošo atklātību par politiķa Jāņa Jurkāna sevis uzdošanu žurnālā Ir par labāko ārlietu ministru, kāds jebkad bijis (I’m the best): pārliecināt psihiski neveselu cilvēku par viņa priekšstatu aplamību nav nedz iespējams, nedz ir vēlams (Latvija Amerikā 20.VIII).

No Arnolda Jumiķa uzzinām, ka balsošanas dienā Sidnejā 17.IX notikušas latviešu sporta spēles un DV paspārnē „Zupas karš” – sacensībās uzvarējusi frikadeļu zupa, – bet paliekam neziņā, vai sanākušās 30 dvēseles tipināja uz Saeimas vēlēšanu urnu pusi vai nē? (Laikraksts „Latvietis” 22.IX).

(re)

 

 

L A T V I J A – A R   S K A T U   S E N D I E N Ā S –  Baltu vienības dienā Rudens saulstāvjos (22.IX) RLB un LFB sarīkojums „Piemini Saules kauju” (1236) ar lietuvju un latviešu dziesmām („Grodi”, „Skandinieki”, „Budēļi”, „Abra”, „Dandari”) un vēsturisku tek­stu lasījumiem.

Portāls liepājniekiem.lv un DELFI vēstī (31.VIII), ka Kurzemē, Grobiņas novada Medzes pagastā, izpostīta sena kulta vieta – Odziņu bedrīšakmens. Kādam zemes apstrādātājam senais kulta akmens vienkārši bijis par traucēkli, tam blakus viņš izracis bedri, kurā iestūmis akmeni un pēc tam visu nolīdzinājis, tādējādi izpostot arī varbūtējo kultūrslāni. Pētnieku uzskatā bedrīšakmeņi pieder vissenākajai kulta akmeņu kategorijai. Igaunijā valsts aizsardzībā ņemti ap 1 750 šādu akmeņu, bet Latvijā apzināti ap 40.

Āraišu svētkos arheoloģiskajā muzejparkā (30.VII) ar jaunām rekonstrukcijām – mezolīta mītni un divām Dzelzs laikmeta māla krāsnīm (iekurot tajās uguni) godināts arheologs Jānis Apals (1930-2011), Āraišu ezerpils pētnieks, zemūdens arheoloģijas aizsācējs, senās celtniecības speciālists. Pie reizes atklāta grāmata The Latgallian Treasures, kuras autors, rotkalis Daumants Kalniņš, pirmo reizi eksperimentālās arheoloģijas vēsturē padarījis seno rotu par zinātniskās izpētes objektu.

Zemūdens arheoloģiskajā izpētē (LU Latvijas vēstures institūta pētnieces Ilgas Zagorskas vadībā) Salacas upē pie iztekas no Burtnieku ezera atrastie zivju skriemeļi un upes gliemeņu čaulas vēsta par zvejniecības lielo lomu pirms 5000 gadiem un vienlaikus par Riņņukalna akmens laikmeta apmetnes sencilvēku kāro zobu. Jau agrāk apmetnē atrasti 7000-8000 g. seni kaula un raga rīki.

Projekta Senās kulta vietas – Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte ietvaros notiek plašas ekspedīcijas Kurzemē – no Galtenes Kaļķlejas svētavota, Mežītes bedrīšakmeņa un Ratnieku elku kalna līdz Odres velna akme­nim, Strazdes baznīckalnam un virknei upurozolu (Andumu, Mundigu, Odres u.c.).

Igaunijas pierobežā vienā no Naukšēnu pamatskolnieka Voldemāra Kalniņa pierakstītajām (1939) teikām minēts kāds augsts, glums akmens Kulpju mājas robežās, kuram naktī nevarot paiet garām, jo raganas ķerot ciet. Uz trīsstūra prizmai vai Himalaju kalnu grēdai miniatūrā līdzīgā lielakmeņa (4,75 m garš, 3,15 m plats, 2,35 m augsts) dejojuši velni un arī – pēc 19. gs. Ziemeļvid­zemē saglabājušās mājas garu barošanas tradīcijas – likta maize vai kas cits no jaunās ražas. Tagad par Jaunumpuļu akmeni sauktais 10 m³ lielais objekts rosina Sandi Laimi u.c. mītoloģisko akmeņu entuziastus uz jauniem meklējumiem (LA.lv. 5.VIII).

Ja Rīgā ir piemineklis senās Latvijas zemju iekarotājam, bīskapam Albertam, kāpēc tāds nav mūsu senču valdniekam? – tā pēc Jāņa Lejiņa triloģijas Zīmogs sarkanā vaskā izlasīšanas vaicājis Beverīnas novada uzņēmējs, zemnieks un ekonomikas zinātņu doktors Rihards Circenis, kuram pienākas pateicība par pieminekļiem Trikātas 800-gadei un novada skolotājam, sabiedriskam darbiniekam Jānim Austriņam (1842-1919), par Atpiļu upurozola apkārtnes labiekārtošanu un Trikātā nesen atklāto (15.IX) tēlnieka Andra Vārpas 2,5 m augsto granīt­akmeņa pieminekli senās Tālavas valdniekam Tālivaldim – krēslā sēdošam ar vanagu uz pleca.

Atzīmējot 450. gadadienu kopš Kurzemes hercogistes izveidošanas, pēc restaurācijas un iesvētīšanas atpakaļ hercogu kapenēs Jelgavas pilī novietots (12.IX) dinastijas (1562-1737) dibinātāja Gotharda Ketlera (Kettler) alvas sarkofāgs, ko rotā Meklenburgas un Kurzemes ģērboņi. Viņa laikā hercogistē nodibinātas 70 baznīcas, 8 skolas un tikpat daudz nabagu patversmju.

Sakarā ar vienīgo saglabājušos Rundāles pils priekšmetu – bibliotēkas koka skapi, kura 11 kopijas tagad izgatavojis koktēlnieks-restaurātors Aivars Students, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis zina vēstīt, ka 12 skapji kopā ar hercogu Pēteri aizceļojuši (1795) uz viņa ārzemju īpašumiem. Vienu no tiem nopircis Bīronu dzimtas pārstāvis Dr. Vulfiuss un no Berlīnes nogādājis (1990) Rundāles pilī, bet hercoga mazmazmazmazmazdēls princis Johans Bīrons finansējis skapju kopijas, kas gaidot brīdi, kad LNB deponēs tuvu pie 500 grāmatu, kas pilī jau reiz ir bijušas.

(re)

Āraišu ezerpils

Jaunumpuļu dižakmens

 

L A T V I J A – A R   S K A T U   V I Ņ D I E N Ā S –   LOM, KM un NBS rīkotajā starptautiskajā simpozijā (23.VIII) Traģiskā vēsture: Litene un Katiņa krievu vēsturnieks Boriss Sokolovs: Putina tagad aizmirstais simboliskās kompensācijas solījums (2001) Katiņas upuru tuviniekiem nav īstenots, jo Kremlis to uzskata par impērijas cieņas pazemojumu. Poļu prof. Mareks Kornats: Katiņas noziegumu pret cilvēci Krievija atsakās juridiski atzīt, jo izmanto vēsturi kā savas ārpolitikas instrumentu. LR tolaik Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte: Fakts, ka pat Latvijā Litenes vārds ir pabāls plankums vēsturiskajā atmiņā, saistīts ar zināmām amnēzijas iezīmēm, bet cilvēki vai valstis, kuras piemeklē amnēzija, nav īsti pilnvērtīgi. LOM speciālista Ritvara Jansona uzskatā Maskava vēlas PSRS laiku vēstures priekšstatus uzspiest ne tikai savai sabiedrībai, bet arī Baltijas valstīm. Klātesošie ir vienisprātis, ka padomju drošības spēku 22 000 poļu virsnieku un inteliģences pārstāvju noslepkavošana Katiņā (1940.3.IV) pēc PSRS iebrukuma Polijā, tāpat kā Litenē stacionēto latviešu virsnieku deportēšana / nogalināšana (1941) ir noziegums pret cilvēci bez noilguma (LA.lv 24.VIII).

Vācijas kanclers Kōls (Helmut Kohl) Gorbačovam telefonsarunā (1991.20.II): Jābūt ēzelim, lai iedomātos, ka PSRS sabrukums kādam dos labumu. Ko tu, Mihail, iesāksi, ja baltieši patiešām atstās PSRS? (Ir 18.-24.VIII). Līdzīgi uzticību Gorbačovam, kurš sasniedzis pārsteidzošas lietas, un viņa Savienības līgumam PSRS sabrukuma priekšvakarā pauž „brīvās pasaules” līderis Bušs sen., piem., uzrunājot Kijevā (1991.1.VIII) Ukrainas Augstāko Padomi.

Londonā mītošā krievu vēsturnieka Pāvela Stroilova Der Spiegel redakcijai piegādātie atslepenotie dokumenti dod skaidru liecību, ka Maskavas impērijas brukšanas laikā slaktiņi Viļņā un Rīgā, Tbilisi un Baku, ko sarīkoja padomju Sonderkommando (piedodiet OMON un SPECNAZ) vienības, notika ar PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova ziņu un piekrišanu – tā Franks Gordons (LA.lv 16.VIII; Laiks/Brīvā Latvija 20.-26.VIII).

(re)

 

 

L A T V I J A  –  A R   S K A T U   M Ū S D I E N Ā S – 7 lielākajās LR pilsētās dzīvo puse valsts iedzīvotāju, bet tikai 40% no tiem ir latvieši, toties novados un mazpilsētās latviešu īpatsvars ir 75% (Kurzemē un Vidzemē pat 90%).

Visidati.lv aptauja liecina,  ka galvenokārt no pēdējo gadu laikā no LV izbraukušajiem un ES valstīs dzīvojošajiem latviešiem, tikai 20% ir izlēmuši kādreiz atgriezties, 19% neatgriezīšoties, bet 42% vēlētos, bet nav pārliecināti, vai kādreiz tiešām pārcelsies atpakaļ uz dzīvi LV. Vairāk nekā 50% cieši sekojot norisēm LV, 80% apciemo LV vismaz reizi gadā un apm. 1/3 jūt nosodījumu no apkārtējiem par valsts pamešanu, īpaši no LV dzīvojošiem (kasjauns.lv 27.IX).

Autore, tulkotāja, bij. LR vēstniece Somijā Anna Žīgure agrā rīta stundā pēc 11. Saeimas vēlēšanām: Atjaunotās Latvijas pilsoņi var būt gandarīti par rezultātu. Ir sasniegts mērķis, kura dēļ vispār notika ārkārtas vēlēšanas. Tagad pavērusies iespēja izveidot nacionālu koalīciju, kas ir pietiekami godprātīga un izglītota, lai nodrošinātu valsts ilgtspējīgu attīstību. (..) Šķiet nav nekā skaidrāka par to, ka Latvijas vitālajās interesēs ir, lai Valdis Dombrov­skis kā Ministru prezidents turpinātu iesākto kursu Ziemeļvalstu demokrātijas un labklājības virzienā. Tālejošas negatīvas sekas varētu būt tādu ideju lobēšanai, kas kaut kāda pārprasta „pragmatisma” dēļ novirzītu mūsu valsti no šī ceļa (Ir 18.IX).

Un LU kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere vēstulē JG: Vēlēšanas rāda, ka iegūstot iespēju atlaist Saeimu, sabiedrība stingri sodīja varaskāres un augstprātības nesējus Saeimā. Tie svītroti saskanīgi, tādējādi iegūstot labu pieredzi, ka varam iespaidot politiku, ka spējam vienoties. (..) ...grūti pieņemt SC vēlēšanu rezultātu un arī to, ka nobalsoja neliela, bet tomēr latviešu elektorāta daļa. Vienā ziņā tas ir liecinājums, ka sabiedrības daļa gatava radikāli mainīt politisko kultūru LV. Līdz šim dominēja etniskais dalījums balsojumos. Šodien vēlēšanu rezultātu var interpretēt arī kā vēlmi dot iespēju piedalīties koalīcijā SC un sagaidīt no viņiem sociāli atbildīgāku politiku.(..) Tieši SC dalība koalīcijā vai ne, liecinās, vai LV saglabāsies divkopienu sabiedrība, vai lēni sākas politisko spēku sadarbība LV ekonomikas attīstībai. Saprotams, ka latviešus uztrauc, vai ar SC iekļaušanu koalīcijā tūlīt pat sekos krievu valodas kā valsts valodas statuss un LV lēna integrācija Krievijas spēcīgās ārpolitikas iespaidā. (..) Es jautātu, cik ilgi latvieši baidīsies no Lielā lāča, esot ES un NATO dalībvalsts?

Daudzu grāmatu un neskaitāmu rakstu (arī JG) autore, Saeimas deputāte Janīna Kursīte-Pakule (V): SC balsoja par atbalstu oligarhiem. Te ir runa par principiem. Kā var iet kopā ar tiem, kas balsoja pret Maizīša iecelšanu [ģenerālprokurora] amatā, pret Zatlera atkārtotu ievēlēšanu, pret kratīšanu Šlesera mājās? (..) Vai vieni oligarhi ir labāki par otriem? LU profesores un savā laikā dekānes uzskatā krievu un latviešu jautājums esot aplama robežšķirtne, jo ir dažādi krievi un dažādi latvieši – Zatlers iniciēja cīņu pret smagajām svaru bumbām, kas piesietas pie kājām. Nevar taču vienu bumbu no kājas nozāģēt un, atstājot otru, teikt, ka viss ir kārtībā! Nevar arī izraut vienu latvāni un domāt, ka viss ir labi (diena.lv 21.IX).

Finanšu konsultants Ģirts Rungainis savukārt norāda, ka demogrāfisko apstākļu dēļ relatīvā vēlētāju aktivitāte faktiski bijusi augstāka nekā citkārt, turklāt SC cietis sakāvi, jo daudz vairāk balsu vajadzējis saņemt no lablatvijas, no bitēm, un, iespējams, no ZZS. SC dabūjis tikai kādas 1 600 balsis, kas esot vienkārši smieklīgi. Tas nozīmē, ka patlaban notiek krieviskā elektorāta asimiliācija Latvijā (NRA 27.IX).

Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja vēlēšanu rezultātu vērtējumā cenšas atbildēt uz jautājumu Ko darīt? – SC uzvara vēlēšanās 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ir auksta duša, kurai vajadzētu pamodināt ne vienu vien Latvijā. (..) Ja gribam dzīvot atbildīgā, pārtikušā (..) valstī, kurā ciena visas mazākumtautības, tad t.s. latviskajām partijām ir jāķeras pie grūta izglītošanas darba. Un, pirmkārt, jau atmetot okupācijas vārda nēsāšanu vietā un nevietā. Jo tas neapzināti atsvešina lielu daļu Latvijas iedzīvotāju un viņu zemapziņā atsauc „labos” laikus, kad neviens viņus par okupantiem nesauca (politika.lv 22.IX). Nevis etniskums – latvieši nekad nav bijuši 100% (77% 1935., 52% 1990. g.) – bet gan vērtību orientācija šķir vēlētājus: LV elektorāts ir izvēlējies Rietumu vērtības, (..) dalību ES un NATO labi saprot, ka pēc 50 padomju jūgā pavadītajiem gadiem tā ir vienīgā mūsu valsts un tautas pastāvēšanas garantija. (Ir 7.X)

Gatis Šļūka / Latvijas Avīze

Raivja Dzintara (VL-TB/LNNK) ieskatā uz lielām Latvijas iedzīvotāju grupām apzīmējumu „kolonisti” attiecināt nav pieņemami, taču neapšaubāmi, atsevišķi SC vēlētāji nejūtas piederīgi Latvijai un pauž koloniālās idejas (DELFI 20.IX).

LU Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs Dr. Ainārs Lerhis: [prokrievisko] manipulatoru mērķis ir (..) apšaubīt ne tikai LV politikas, bet LV nozīmi un jēgu. Pašreizējās ekonomiskās grūtības tiek pretstatītas agrākajai „stabilajai” un „nodrošinātajai” dzīvei PSRS laikmetā. (..) Mums jādefinē un jāizvēlas savas vērtības Latvijas vēstures skaidrošanai. Ir nepieciešams vienoties par viennozīmīgu traktējumu no latviešu tautas un LV viedokļa sargājamām vērtībām, par kurām nav pieļaujama tirgošanās (DELFI 14.IX).

Valda Zatlera, tolaik prezidenta, Rīkojums 2 (28.V) – ierosinājums pārvēlēt Saeimu, ievest tiesiskumu, godīgu un atklātu politiku, parādīt durvis negausīgajiem valsts izzadzējiem oligarhiem (nosaucot vārdā Lembergu, Šķēli un Šleseru) – ievērojami lolo pilsoņu cerības, kuras četrus mēnešus vēlāk noslāpē politiska klaunāde, ko ievada tā paša eksprezidenta un viņa ar joni jaunizceptās partijas (ZRP) vadības negaidīti pārsteidzošais Piektdienas pusnakts „nozīmīgais lēmums” (30.IX) ņemt koalīcijā SC (lēmumu mainīt varēšot tikai ar tankiem!). Vēlētāji jūtas pievilti, apvesti ap stūri – ZRP sola ar kaislīgu svēli kauties par viņu prasībām, bet tikai pēc vēlēšanām nāk gaismā, ka patiesībā viņi ir balsojuši par SC valdībā – gaužas pazīstamais žurnālists, kādreiz daudz lasītā romāna Dukts (1991) autors Aivars Ozoliņš (Ir 5.X). Un attiecībā uz slepenībā pieņemtā pusnakts nolēmuma nozīmīgumu: Vai tiešām Latvija ies bojā, ja Urbanovičs nebūs koalīcijā? – izsaucas Ozoliņa amata brālis Pauls Raudseps (tvnet.lv 3.X). Jāpaiet vairāk nekā nedēļai, kad tuvu spoku stundai pirmdien (10.X) un pēc tam, kad, kā vēsta plašsaziņas līdzekļi, Edmunda Sprūdža (ZRP) un Raivja Dzintara (NA) nosvērtie un radošie risinājumi izvelk no strupceļa skaudros savstarpējos strīdiņus, Zatlera Reformu partijai (ZRP), Vienotībai (V) un Nacionālajai apvienībai (NA - VL/TB/LNNK) tomēr izdodas parakstīt reformu/tiesiskuma koalīcijas vienošanos, apņemoties veidot valdību, opozīcijā atstājot Saskaņas centru (SC) un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Bet cirks nebeidzas. Cerīgajai valdības veidošanas komandai vēl pirms Saeimas sanākšanas kāju aizšauj priekšā „Olšteina sešinieks” – Klāva Olšteina vadīti 6 jauni ZRP deputāti pavēsta, šķiet, sīku ambīciju vadīti, par izstāšanos no ZRP (16.X). Frakcijas sašķelšanās sašūpo valsts stabilitāti līdz pat 25. oktobrim, kad pēdīgi koalīcijas partneri, ieskaitot „sešus mazus bundziniekus”, paraksta Valda Dombrovska izveidotās valdības deklarāciju un koalīcijas sadarbības līgumu, kam seko jaunās valdības apstiprināšana Saeimā (57 balsis par, 38 – pret). Ar premjera un koalīcijas piekrišanu NA līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars līgumam pievieno īpašu atrunu jeb „izpratnes skaidrojumu” latviešu valodas pozīcijas stiprināšanai valstī un sabiedrībā.

Apvienotajā Pasaules latviešu zinātnieku III un Letonikas IV kongresā (24.X) eksministrs Valdis Kristovskis aicina izveidot akadēmiskus pētījumus par pēckara politiskās trimdas lomu Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā okupācijas gados, Atmodas kustības un neatkarības atgūšanas procesā, kā arī LR kļūšanā par ES un NATO dalībvalsti.

Ministru kabinets apstiprina (11.X) tolaik kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (V) vadībā sagatavoto Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādņu projektu 2012.-2018. gadam, kur par galveno saliedētības mērķi nosprausta stipra, saliedēta Latvijas tauta – nacionāla un demokrātiska kopiena, kam pamatā latviešu valoda, kultūra, nacionālā identitāte, eiropeiski demokrātiskas vērtības, unikālas kultūrtelpas saglabāšana un bagātināšana. Paredzēts arī atbalsts latviešiem ārzemēs, galvenokārt izglītības un kultūras jomā, lai saglabātu viņu latvisko identitāti, piederību latviskajai kultūrtelpai un saites ar Latviju. Pēdējā vārdkopa sauc atmiņā JG pirmā numura ievadvārdus, rakstītus pirms 57 gadiem...

Gaudas par dzīves grūtībām šajā valstī ir spļāviens sejā iepriekšējām paaudzēm, bilst Sanita Upleja (Ir 19.VIII) un turpina: Pavisam nesen, kopā ar 10 gadus veco meitu skatoties filmu „Četri balti krekli”, jutos meitas neskaitāmo jautājumu mazliet iztraucēta. (..) Nespēja savam brīvībā dzimušajam un augušajam bērnam pilnīgi saprotami izskaidrot padomju dzīves īstenības nianses un valsts atjaunošanas divdesmitgades zīmē aizvadītā vasara mani uzvedināja uz pārdomām par to, cik ātri mēs esam aizmirsuši nožēlojamo dzīves realitāti vēl pirms pārdesmit gadiem un cik strauji materiālu grūtību dēļ esam norakstījuši savu valsti. Tomēr visas gaudas par dzīves grūtībām un „ciešanām”, ko dzirdam no augstākām un zemākām tribīnēm, ir gaudas par lielākām vai mazākām materiālām grūtībām. (..) Nav nemaz jāatkāpjas pat tik tālā pagātnē kā valsts izcīnīšana un izveidošana 20. gs. sākumā vai II Pasaules karš, lai saprastu, cik relatīvas var būt „ciešanas” un cik augsta brīvības cena. (..) Mums šajos 20 atjaunotās valsts gados, kurus nereti mēdzam raksturot visšaušalīgākajos vārdos, nekas nav bijis jāpērk vai jāizcīna par dzīvības cenu. (..) Visām iepriekšējām paaudzēm brīvības cenas likme nereti bija dzīvība (..) pārmaiņas, labāka dzīve un lielāka brīvība bija jāizcīna ar asins garšu mutē. Vai tā būtu cīņa ar vācu muižniecību, Krievijas impēriju vai Padomju Savienību. Neaizmirsīsim, ka vēl 1991.VIII valsts brīvība bija „jāpērk” par dzīvības cenu. Tā ir ļoti būtiska atšķirība no cenas, kāda ir mūsu šīsdienas grūtībām. (..) Reiz sarunā ar meitu uz kādu netiešu jautājumu, es pārliecinoši atbildēju, ka esmu bagāta. Mūsdienu labumus redzējušais bērns bija izbrīnīts, kāpēc es sevi saucu par bagātu, jo mums taču nav nedz privātmājas, nedz dārgas mašīnas, nedz Apple datora, kādi ir citiem cilvēkiem. Tad es bērnam paskaidroju, ka mana „bagātība” rodas no salīdzinājuma ar maniem tiešajiem priekštečiem. Turklāt ne tikai materiālu vērtību ziņā. Tādas brīvības, izvēles un drošības iespējas, kādas es savā nepilnus 40 gadus ilgajā mūžā esmu baudījusi, nav bijušas nevienam no maniem priekštečiem vairāku paaudžu garumā. Pat ja kaut kas viņiem ir bijis, tad tas ir iegūts par daudz augstāku cenu vai ir atkal atņemts. Es tāda neesmu vienīgā. Tādi esam mēs visi šajā valstī, tikai vajag mazliet par to aizdomāties. (..) Un par savu „bagātību” es jūtos pateicīga šai valstij. Es nekaunos to teikt. Ja es teiktu citādi, tad nebūtu cienīga saukties par savu senču pēcteci. Kad valsts pilnībā atguva neatkarību 1991. g. vasarā, es biju tikko beigusi vidusskolu un faktiski 1.IX sāku mācības augstskolā jau juridiski citā valstī.

Daļēji pateicoties baltiešu brīvības centieniem simpatizējošam padomju ģenerālim Džoharam Dudajevam, Atmodas laikā Baltijas kara garnizona Tartu priekšniekam, kura komandā bijusi iekļauta arī ar kodolieročiem bruņota stratēģisko bumbvedēju vienība, Tallinā un Rīgā tiek novērsta tāda mēroga asinspirts, kāda izvērtās Viļņā (1991.I). II Pasaules kara beigās viens no Maskavas režīma en masse uz Kazahiju un Rietumsibīriju deportētās ičkeriešu jeb čečenu tautas (skaitā ap 500 000) locekļiem bija Dudajevs, tolaik 8 dienas vecs. Maskavas impērijai sabrūkot, viņš stājas savas zemes brīvības cīnītāju rindās, bet iet bojā (1996) no KF specdienestu aģentu rokas. Padomju armijas štāba vietā Tartu tagad iekārtota Dudajeva memoriālā istaba. Internetā atrodamas vairāk nekā 20 Dudajevam veltītas vietas (ielas, parki, laukumi etc.), kas Maskavai nav pa prātam. Arī Rīgā padlaika Kosmonautikas gatve, pārdēvēta Dudajeva vārdā, novērtējot viņa lomu nesenajā Baltijas valstu vēsturē un uzsverot ičkeriešu tautas joprojām nerimstošo cīņu par brīvību, ir kā dadzis zināmu aprindu acīs. Rīgas mērs Ušakovs (SC) pēc tikšanās ar promaskaviskā Čečenijas leļļu režīma pārstāvjiem – Groznijas pašvaldības delegāciju – ierosina (lai izrādītu cieņu čečeņiem!?) Dudajeva gatvi pārdēvēt par Mahmuda Esambajeva gatvi, kaut arī šim čečenu dejotājam ar Rīgu nav nekāda sakara. Gods Rīgas Pieminekļu padomei, kas mēra ierosinājumu vienbalsīgi noraida (16.VIII).

Lai gan finansējums Komunistiskā terora upuru memoriālam Torņkalnā piešķirts jau 2007. g., tā būvniecību bremzē Rīgas domes valdošā koalīcija, pakļāvusies mēra „īpašajam” viedoklim par okupāciju (1940.VI).

Vairāki JG saimes locekļi ir jautājuši, ko īsti nozīmē salikums valsts nozagšana? – Labu atbildi un piemēru blogā dod (1.IX) grāmatas The System Made Me Do It: Corruption in the Post-Communist Region (2005; latviskais tulk.: Korupcija postkomunisma valstīs – 2006) autore, politoloģijas doktore (U. of Chicago) Rasma Kārkliņa: kad koruptīvi politiski spēki kādu politisku lēmumu, likumu vai valsts institūciju ar melīgām un nelikumīgām metodēm pārņem savā varā, lai tad gūtu privātu labumu uz sabiedrības rēķina. Attiecībā uz lēmumiem un līgumiem spilgts piemērs esot mēģinājums „privatizēt” Air Baltic, arī metode ir klasiska: pakāpeniski piesavināties uzņēmuma daļas, panākt valstij neizdevīgus līgumus, duļķot informāciju par notiekošo, kavēt tiesu darbus. Lai to visu panāktu, valsts nozadzēji mērķtiecīgi uzpērk vai citādi ietekmē politikas lēmējus, uzpērk vai ietekmē medijus un cenšas neitralizēt tiesībsargājošo iestāžu rīcībspēju.

Uz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas lielajiem svētkiem Aglonā vistālāko ceļu braukšus mērojuši svētceļnieki no Gvatemalas, kam seko itāļi, nīderlandieši, vācieši un poļi; kājām – liepājnieki (460 km), bet ar velosipēdiem – kurzemnieki (500 km).

Pasaules vieglatlētikas čempionātā Dienvidkorejā bronzas medaļu izcīna (28.VIII) mūsu tāllēcēja Ineta Radēviča (skat. JG264:56, 64-65), tādējādi saņemot ceļa zīmi uz Olimpiskajām spēlēm Londonā (2012).

Par jauno RLB vadītāju ievēlēts (3.VIII) Guntis Gailītis, režisors un Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors.

(re)

Pieminot Baltijas ceļa akciju un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas 20. gadskārtu, stokholmieši, viņu vidū Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts, turot rokā visu trīs Baltijas valstu karodziņus, izveido (27.VIII) cilvēku ķēdi no Raula Vallenberga laukuma līdz Bervaldhallei.

L A T V I J A I   V I S A P K Ā R T – ZVIEDRIJAS premjers Reinfelts (Fredrik Reinfeldt) Stokholmas Normalmes laukumā (15.VIII), kur Atmodas laikā demonstranti t.d. Pirmdienas kustības mītiņos pauž atbalstu Baltijas valstu neatkarības centieniem: Zviedrijai ir goda parāds pret Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām. Mēs esam to parādā paši sev, un mēs esam parādā to Baltijas tautām – atcerēties pagātni, taču veidot arī kopīgu nākotni – ar piebildi, ka baltiešu karavīru izdošana (1945) Padomju Savienībai bijis Zviedrijas ārpolitikas tumšais brīdis (AFP/LETA 15.VIII).

Bij. konsuls Rīgā (1989-1991), vienīgais rietumnieks, kurš kopā ar AP deputātiem nakšņojis Saeimas ēkā, kad jebkurā brīdī gaidāms bijis omoniešu iebrukums, pēcāk premjera Karla Bilta padomnieks, tagad vēstnieks Ķīnā Larss Fredēns (Lars Peter Fredén), grāmatas Återkomster: Svensk säkerhetspolitik och de baltiska ländernas första år i självständighet 1991-1994 (kas atklātības ziņā tiek salīdzināta ar WikiLeaks dokumentiem) latviskotās versijas Atgriešanās: Zviedrijas drošības politika un Baltijas valstu atgūtās neatkarības pirmie gadi 1991-1994 atvēršanā atzīstas, ka ļoti maz Zviedrijas varas aprindās toreiz ticēja, ka Krievija izvedīs savu karaspēku no Baltijas pilnībā. Domāja, ka paliks flotes un raķešu bāzes, ka paliks Skrundas lokators, piebilstot, ka 90. gadu sākumā arī citās Rietumeiropas galvaspilsētās valdījusi pārliecība, ka KF armijas aiziešana nenotiks mierīgi un līdzāspastāvēšana ar krievvalodīgo kopienu varētu izvērsties bruņotā konfliktā pēc Piedņestras un Abhāzijas scenārija (LA.lv 31.VIII). Viņš arī izsaka viedokli intervijā krievu avīzei Teļegraf (30.VIII), ka LV ir tiesības pieprasīt no KF kompensāciju par okupācijas gados nodarītajiem zaudējumiem, gan ar piebildi: diezin vai politiķi to darīs.

IGAUNIJAS parlaments Rīgikogu par valsts prezidentu atkārtoti ievēlējis (29.VIII) 47 g.v. Tomasu Hendriku Ilvesu, Atmodas laikā Radio Brīvā Eiropa igauņu redakcijas vadītāju Minhenē.

SKANDINĀVU politikā ļoti būtiska ir cilvēku kvēlā pieķeršanās sociāldemokrātiskajai sistēmai – neviena no politiskajām partijām nav pret to, pat ne labējie rasisti. Nevis neoliberālā globalizācija un pieaugošā rijīgo finansistu radītā nevienlīdzība, bet gan imigrācija tiek uzskatīta par nopietnāko draudu šim modelim – tā raksta Le Monde diplomatique norvēģu versijas redaktors Nilsens (Remí Nilsen) (Oslo – 2011,8).

BALTKRIEVU rakstnieks un žurnālists Baris Pjatrovičs vēstī žurnālā Dziejaslou, ka lielākā daļa no pusmiljona evakuēto 30 km radiusā ap Černobiļu, izkaisīti pa visu tolaik grīļojošos impēriju, nomira 10, 15 vai 20 g. laikā: klusu, viens pēc otra, neviena neievēroti, tādējādi nenodarot pāri valsts un katastrofas reģiona statistikai (Osteuropa 2011,7).

UKRAINĀ par valstij it kā radīto 1,5 miljardu grivnu (92 milj. latu) zaudējumu (noslēdzot dabasgāzes piegādes līgumu ar KF 2009) uz 7 g. cietumā notiesāta (11.X) Jūlija Timošenko, kura no apcietinājuma (kopš 5.VIII) vēstī The Independent žurnālistam (15.VIII): Janukoviča autoritārais režīms nepazīst robežu un ir apņēmies sagraut visu opozīciju (..) Oranžās revolūcijas ideāli šodien ir tikpat aktuāli kā 2004.XII (..) agri vai vēlu šīs valsts apspiestā tauta sacelsies. Atklātā vēstulē pret bij. premjērministres (2005, 2007-2010) represēšanu protestē (2.IX) Vaclavs Havels, Desmonds Tutu un bij. Vācijas prezidents Veiczekers (Richard von Weizsäcker). Arī tolaik LR ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis speciālā paziņojumā izsaka šaubas par Ukrainas tiesas procesu un spriedumu (12.X).

Julijas Timošenko atbalstītāji pie Tiesas nama Kijevā

ES / ECtHR – Totalitāro režīmu noziegumi Eiropā ir jāatzīst un jānosoda neatkarīgi no to veida un ideoloģijas – tā lasāms Varšavas deklarācijā, ko paraksta (23.VIII) visu ES dalībvalstu pārstāvji.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (European Court of Human Rights / Cour Européenne des Droits de l’Homme) Strasburgā (Strasbourg) pēc atkārtotām Polijas pilsoņu organizāciju prasībām piekritusi izskatīt Maskavas noziegumus Katiņā.

(re)

 

 

V I E T N E   W I K I L E A K S, kas publiskojusi tīmeklī (2.IX) nerediģētus visus pārpalikušos 251 287 tās rīcībā esošos ASV diplomātiskās sarakstes konfidenciālos dokumentus, tiem, kuru uzskatā tur atrodamie slepeno avotu vārdi varētu apdraudēt šo personu dzīvību, atbild, ka rezultāti nerediģētu dokumentu publicēšanas labā esot 100 pret 1 – ar Asanža (Julian Assange) lakonisku piebildi: kara pirmais upuris ir patiesība.

ASV bibliotekāru apvienība (American Library Association) gadskārtējā kongresā (New Orleans 24.VI) speciālās rezolūcijās izsaka atbalstu ASV bruņoto spēku piederīgajam Meningam (Bradley Manning), kurš atrodas apcietinājumā par it kā diplomātiskās sarakstes nodošanu WikiLeaks, nosaucot viņa rīcību par drosmīgu un deklarējot atbalstu žurnālistikas principam par informācijas izplatīšanu bez jebkādiem ierobežojumiem (CBS News 22.VI).

ASV vēstnieces Gārberes (Judith Garber) no Rīgas uz Vašingtonu sūtītā vēstī minēti LV oligarhi, kuri bieži parādot savus muskuļus, lai grautu tiesiskumu un radītu labvēlīgu klimatu savām biznesa interesēm (ir.lv 3.IX).

Valda Zatlera ievēlēšanas par prezidentu raksturojums ASV diplomāta slepenā telegrammā (2007.29.V): Ja šis process būtu luga vai filma, tā būtu lieliska izklaide. Pagriezieni un pavērsieni ir negaidīti un dažkārt pat neticami. Diemžēl tā nav luga, bet NATO sabiedrotās valsts un ES dalībvalsts prezidenta izraudzīšanas process.

Igaunijas Ārlietu ministrijas darbinieka Tīdo (Harri Tiido) ziņojumā uz Vašingtonu atklāts iemesls Vladimira Putina naidam pret igauņiem – viņa kara laikā ar izpletni nomesto tēvu igauņi vis neesot slēpuši, bet gan atdevuši vāciešiem.

(re)

 

 

 

C I T U R   Ģ E O P O L I T I S K A J Ā   T E L P Ā  –  LĪBIJAS Pagaidu nacionālajai padomei (Transitional National Council – TNC) pienākas vieta ANO – tā nolemj ANO Ģenerālā asambleja.

Sirtē nogalinātā Muammara Kadafi izlūkdienesta birojā Tripolē cilvēktiesību organizācijas Human Rights Watch simtiem atrasto dokumentu liecina, ka Džordža Buša Jr. prezidentūras laikā amerikāņu CIA (CIP), arī britu MI6 plaši sadarbojušies ar Kadafi režīmu Lībijas disidentu tvarstīšanā, ieskaitot pašreizējo TNC militāro komandantu Abdel Hakimu Belhadžu, kuru amerikāņu aģenti sagūstījuši kopā ar viņa mātes cerībās esošo sievu kādā Malaizijas lidostā (2004) un spīdzinājuši Taizemē, pēcāk slepeni nogādājuši Lībijā, kur pratināšana / spīdzināšana turpināta 7 gadus bēdīgi slavenajā Abu Salim cietumā Tripolē – tur noslaktēto vismaz 1 200 pretrežīma aktīvistu radinieki un viņu advokāti ir tie, kas š.g. februārī uzsāk sacelšanos Benghazi. Belhadžs bijis arī viens no spējīgākajiem mudžahedinu komandieriem 1980. gados cīņā pret PSRS okupācijas spēkiem Afganistānā (independent.co.uk 2.IX / BNS 4.IX).

PALESTĪNAS Pārvaldes prezidenta Mahmuda Abass iesniegtais (22.IX) lūgums ANO ģenerālsekretāram Banam Kimūnam uzņemt Palestīnu par pilnvērtīgu ANO dalībvalsti, atzīstot robežas, kādas eksistēja pirms Sešu dienu kara ar Izraēlu (1967), saņem (30.IX) Eiropas Parlamenta atbalstu, toties ASV kongress atriebjas par neatkarības prasību ar solītās humanitārās palīdzības (pārtikai, veselības aprūpei, izglītībai) pārtraukšanu $200 milj. apmērā. Palestīniešu pārstāvis Saeb Erakat: Palestīnieši atsakās iemainīt finansiālu atbalstu pret brīvību. 40 UNESCO izpildkomitejā pārstāvētās valstis iesaka (5.X) tur uzņemt palestīniešus,14 atturas, bet 4 balso pret – ASV (piedraudot ar finansiāla atbalsta pārtraukšanu), Vācija, Rumānija, Latvija – pēdējā nesniedzot nekādu argumentāciju...

TURCIJA izraida (2.IX) Izraēlas vēstnesi un pārtrauc līdzšinējo militāro sadarbību sakarā ar Izraēlas kategorisko noraidījumu atvainoties par 7 turku un viena turku izcelsmes amerikāņa nošaušanu (2010.30.-31.V) uz Brīvības flotilē ietilpstošā turku kuģa Mavi Marmara.

SPĀNIJĀ valdība apstiprina (16.IX) 2008. g. atceltā nodokļa ieviešanu 160 000 (6%) bagātnieku, lai papildinātu valsts budžetu par 1,08 miljardiem eiro.

ANGLIJAS militāras izlūkošanas pārvaldes MI5 bij. ģenerāldirektore (Lady Eliza Manningham-Buller) BBC lekcijā Securing Freedom (Nodrošinot brīvību – Reith Lecture, 2.IX) norāda uz angloamerikāņu ignoranci attiecībā uz arābiem, kurus arvien vairāk saliedējot gan palestīniešu nožēlojamais stāvoklis, gan rietumu rijība pēc naftas un arābu diktatoru atbalstīšana. Arī vārdu salikums war on terror (karš pret teroru) liecinot par rietumu aprobežotību šajā jomā.

ASV - Akcija Occupy Wall Street! (Okupē Vōlstrītu!), kas iesākas (17.IX) Ņujorkas finanšu rajonā, ir izplatījusies pa visām lielākajām pilsētām, kur tūkstošiem demonstrantu protestē pret korporatīvo korupciju un negodīgo ASV finanšu sistēmu, kurā 1% megabagātnieku naudas maisi, neraugoties uz pieaugošo ekonomisko krīzi un bezdarbu, kļūst arvien brangāki uz 99% vidus- un nabadzīgo šķiru rēķina: Budžets tiek samazināts izglītībai un sociālajām programmām! Tajā pat laikā tiek vests agresīvs karš Lībijā, Afganistānā, Irākā! Mēs zinām, kur aizplūst nauda! Revolūciju Amerikā! – taisna sašutuma piesātināts, izsaucas kāds „Vōlstrīta okupants”. Un miermīlīgo demonstrantu pārstāvis, Ņujorkā studējošais 23 g.v. Patriks Bruners: Šajā valstī pienācis pēdējais laiks runāt par nevienlīdzību, megabagātniekiem un valsts varu. Akcijai atbalstu izteikušas desmitiem arodbiedrību (Industrial Workers of the World Union, Transport Workers U., Teamsters U. u.c.). Tā kā korporantu kontrolē esošie galvenie masu mediji parasti nepievērš nopietnu uzmanību ne demonstrācijām, nedz arī policijas vardarbībai pret tām, par to var pārliecināties lielā skaitā Youtube klipu (<occupywallst.org>; <alternet.org>; <truth-out.org> u.d.c.).

Bronzā lietais bullis, kas atrodas (kopš 1987) pie Ņujorkas Volstrīta, simbolizē biržu tirgus (stock market) alkatīgo optimismu (bullishness).

Pētījumā The Great Speedup (Pastiprinātā izmantošana) par korporatokrātu necilvēcīgo, ar katru gadu pieaugošo savu darbinieku spiešanu palielināt darba ražību, nepaaugstinot viņu algas, dažkārt pat samazinot, Vācijā dzimušā Monika Bauerleina un Klara Džeferija (Clara Jeffery) – abas apbalvotas žurnālistes – secina: neieskaitot 11.00 vakarā pēc darba rakstītās e-vēstules, amerikāņi gadā strādā caurmērā 122 stundas vairāk nekā briti un 378 stundas (10 nedēļas!) vairāk nekā vācieši (Mother Jones 2011.VII/VIII).

No kravas automašīnas vadītāja par bezdarbnieku kļuvušais 59 g.v. Verons (James Verone) bijis spiests nolaupīt Ziemeļkarolīnas štata Gastonas pilsētas bankā (RBC Bank) veselu dolāru, lai nokļūtu cietumā uz vismaz trīs gadiem un tādējādi tiktu pie medicīniskās aprūpes – audzēja krūtīs un mugurkaula ārstēšanai (<guardian.co.uk> 21.VI). (re)

 

Materiālus sagatavoja Vita Gaiķe (vg), Tija Kārkle (tk), Māris Brancis (mb), Rolfs Ekmanis (re).