Amadeja kompass

Grieķi devās nāvē atmuguriski: pagātne bija viņu priekšā.

R.Barts

...

tie bērni ar svilpojošu strazdu mutēm, tie mēs, kuri pazaudēja

savus mugurkaulu dokus ar paceltām burām, tie mēs, kuri

nemācēja smilšukastē uzcelt kārtīgas smilšu pilis

es visu atceros, Amadej, toreiz uz mūsu rotaļlaukumu atnāca tava māte

un aizliedza man ar tevi spēlēties, bet vai atceries, Amadej, mēs

tikko bijām izgudrojuši Trojas zirgu, lai netraucēti viens otru iekarotu

bet tava māte tajā saskatīja viltu un neļāva man ar tevi spēlēties

vairs nekad, viņa teica, es atceros viņas acis, Amadej

vēl tagad tās acis mēdz iekāpt mikroautobusā, tās ir iemācījušās paslēpties

bet es zinu, Amadej, ikreiz, kad tās novēršas, no sirmā pakauša

izšaujas šķēpi un man ir bail

esmu iemācījusies briesmu brīžos aizvērt acis, esmu iemācījusies

izjaukt Odiseja kuģi, bet man ir bail, Amadej, esmu pazaudējusi

kompasu, kuru tu reiz man dāvināji, kurā mēs reiz skatījāmies kā Piena ceļā

tu teici, ka visas zvaigznes ir viena zvaigzne

tu teici, ka visi cilvēki - tas ir viens Dievs

un mēs aizmigām, Amadej, bet kad pamodāmies kompasa adatiņa

caurdūra man sirdi, kamēr nebija atnākusi tava māte, mēs nezinājām, kas ir nāve

vai zini, ko es tagad redzu raugoties uz savām sabristajām un netīrajām pēdām?

tavu seju, Amadej

vai tu zini kādēļ grieķi ir nemirstīgi?

jo briesmu brīžos tie ir iemācījušies aizvērt acis

mīts par vientulību

vai mūsu vientulība nav tikai sens mīts

mūsu nesatikušās rokas

kurās Dievs reiz radīja septiņas dienas

es tagad nepateikšu, kurš kļūdījās pirmais −

tu, kas putenī izkāpusi no vilciena

apmaldījies kādā bērnudārzā

vai tas biju es, kurš klusējis simts gadus

tā arī nejutās pietiekami drošs, lai iemācītos

pareizi izrunāt kaut vienu latīņu alfabēta burtu

mīļā Sāra, mūsu galvas uz šiem spilveniem šķir

vesela mūžība

pat Dante ir apprecējies un Igo katedrālē Kvazimodo

vairs netiek ielaists

mūsu bērni ir nopirkuši mums puķes

mums jāiet viņiem pretī uz nakts vilcienu lai atzītos

ka neviens no mums nav pelnījis šo satikšanos

atzīsimies mūsu bērniem visos mūsu melos −

uz varavīksni drīkst rādīt ar pirkstu

bizbizmārītes mājiņa nedeg

stārķi patiesībā nav putni, bet pēkšņi iestājusies ziema

kurā mēs velti meklējām dievu

lai tam pateiktu

cik ļoti mums pietrūka vēl vienas dienas

Šuberts ir skaists

kundze, novelciet cimdus

izģērbieties

netēlosim muļķus

jo ziemas vairs nav

vakar gāju gar jūsu logu

bet jūs mani tajā nepazināt

piedodiet par manu nepieklājību

bet es dzirdēju kā jūs klausījāties Šūbertu

kamēr jūsu kaimiņi pļāva pirmo zāli

jūs raudājāt

vai neviens jums nav teicis

ka Marijai nepatika bērni

jūsu bēdas ir tikai šosejas

kurās vairs nekrustojas itin nekas

un jūsu svešie kaimiņi

naktī noklausījās kā jūs aizslēdzāt durvis

pirms man piezvanījāt un čukstot sacījāt:

bet Šūberts ir miris

Dantes atvadas

tagad tās būs tikai atvadas

būsim skaisti un klusi kā senie grieķi un romieši

atvadīsimies nekavējoties, konduktor

es zinu, jums nepatīk atvadas

arī es jūtos neērti pārskaitīdams

šo daudzstāveņu bezgalīgos stāvus

esmu pagalam apmulsis un neesmu drošs

vai pietiekami labi atceros stāvu, kurā jūs dzīvojāt

toties es ļoti labi atceros pie kuras kāpņutelpas

jūs reiz atstājāt mazo vilku sugas kucēnu Danti

viņš ir man blakus vienmēr jūs neticēsiet

jo esat ceļā uz metro uz tiem elles lokiem kuros pirmo reizi satikāmies

pagājušajā vasarā kad sajaucāt metro biļeti ar manu roku

nebaidieties, es jums nesekošu, dārgā Beatriče

es tikai gribēju no jums aizņemties dažas jūsu stundas

kurās mēs varētu kārtīgi atvadīties kā romieši vai senie grieķi

izpušķojot savus klusuma un skumju pārņemtos tempļus ar pašu kauliem

mēs uzspēlētu šahu, ja vien jūs neiebilstu, es labprāt zaudētu

ar īkšķi pieskaroties jūsu mazliet miklajam degunam

atvadīsimies nekavējoties, dārgā

zinu, būs skumji, bet padomājiet vismaz par Danti

šis suns, dārgā, atcerēsies visu −

to, kā jums aizejot, jūsu kurpju papēdis kā vientuļš kuģis nogrima dzelmē

to, kā kāds nelaimīgais palīdzēja jums sasiet vienmēr pārāk garās kurpju auklas

to, kā Dante vēl ilgi raudāja, kad pazaudējāt tā kaklasiksniņu ar ciparu viens

SARUNA AR VĀGNERU (Jaunā Vāgnera klusēšana)

Vāgnera kungs, mēs neesam tikušies, bet šķiet, esmu jūs redzējusi sapnī

vai tā Orleānas jaunava, kuru atstājāt kādā svešā vārtrūmē skumt

nav jūsu aizmirstā dzīve, Vāgnera kungs?

kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajos rītos

kad kafijas krūzēs ieraudzījuši savus nogurušos atspulgus

mēs beidzot pārvarējām rūgtumu tai pieskarties ar mēli

Vāgner, jūs jau zināt, mūsu atspulgi − tās ir tikai kritušas komētas,

komētas, kuras vairs nekad neatradīs savas nāves, pat ne vienkāršākās zīmes

ka reiz šīs nāves ir bijuši kādas dzejnieces pirksti vai čukstos pavērtas lūpas

Vāgner, jūs esat slikts! kā gan citādi mēs būtu tikušies, ja ne mūsu kopīgajās tumsās,

kurās nodevējus saucām par mātēm, mein liebes Mutterchen, atceros, jūs sacījāt, Vāgner,

jūs pārāk ilgi klusējāt, Kungs, mēs pārāk ilgi viens otru nepazinām, lai tagad spētu

atpazīt viens otra kritušos ķermeņus pilsētas laukumā pie Laimas pulksteņa

ziniet, Vāgnera kungs, es jums tikai gribēju pateikt, ka tagad, kad atmiņas vairs neatver

durvis un svešumā nepiedāvā justies kā mājās, mēs varētu kļūt par labākajiem draugiem

jūs tikai uz atvadām pielieciet roku pie šīs kritušās lūdzējas sejas, saudzīgi atveriet tai acis,

izstāstiet, ka pametīsiet Orleānu uz visiem laikiem, pastāstiet, ka nekad vairs neatgriezīsieties,

un vienmēr atcerieties šīs jaunavas lūgšanā apklusušās rokas, kad promejot neatpazīsiet

savu atspulgu Tā Kunga vienīgajā sejā