Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

JĀNIS GULBĪTIS (VIESIENS):

 

BEZ TEĀTRA NEVAR DZĪVOT!

 

Lilita Zaļkalne

Par sevi vēstulē literatūrzinātniekam Viktoram Hausmanim Kalugas guberņā, Krievijā, dzimušais (1916) publicists, dzejnieks un dramaturgs Jānis Gulbītis (pseid. Jānis Viesiens) pazemīgi izteicies, ka viņam taču pietrūkstot „rakstnieka talanta”. Tam, protams, neviens mūsu rakstniecības zinātājs nepiekritīs. Ja nu kas, tad spēja atstāstīt savus piedzīvojumus, uzburt kādus sen notikušus notikumus lasītājos tā, it kā tie visi teju teju tepat vēl notikuši, to gan Jānis mācēja. Pārlasot viņa atmiņas par skolā pavadītajiem gadiem Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1930-1934), par šīs skolas vēsturi, pedagogiem, pulciņiem un audzēkņu pašdarbību, viss šķiet tik aizraujoši, it kā mēs paši būtu bijuši aizvadītā gs. 20. un 30. gadu skolas notikumu līdzgaitnieki. Šogad Jāņu laikā Upsalā, Zviedrijā, šīs zemes gaitas 95 gadu vecumā beigušais trimdinieks skolas gaitas uzsācis Viļa Olava komercskolas pamatskolā, tās turpinājis Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā, pēc tam studējis LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, līdztekus darīdams kancelejas ierēdņa darbu Sabiedrisko lietu ministrijā. Kara laikā vispirms bijis tulks vācu Brandenburgas pulkā, kas izsoļojis līdz pat tālajai Kubaņai un Kaukāzam, bet 1943. gadā pēc paša vēlmes pārgājis uz Latviešu leģionu, kur kārtojis aizgādības lietas karavīru ģimenēm. Karam beidzoties, autoritātes nosūtījušas uz Dāniju, ko pie pirmās izdevības slepus atstājis, pārbēgot uz Zviedriju, kur jau viņu gaidījusi Rīgas mīlestība Aija. Pēc uzturēšanās atļaujas saņemšanas apmeties uz dzīvi Dienvidzviedrijas universitātes pilsētā Lundā, strādājot rūpnīcās un fabrikās, pa vaļas brīžiem rak­stot lugas un nododoties sabiedriskam darbam. Lundas posmā (1946-1952) sarakstītas un iestudētas sešas lugas. Seko pārcelšanās uz Upsalu. Šajā pilsētā – ar Zviedrijas vecāko universitāti un slaveno Carolina Rediviva bibliotēku – pēckara gados dzīvojuši un strādājuši daudzi pazīstami latviešu trimdinieki – teologs Haralds Biezais, mācītājs Leons Čuibe, vijolnieks Alfrēds Dunkels, publicists Osvalds Freivalds, literatūrzinātniece Zenta Mauriņa, mineralogs Oto Mellis, filozofs Konstantīns Raudive, literatūras kritiķis Jānis Rudzītis, botāniķi Heinrichs Skuja un Auseklis Veģis. Gulbītis kļūst par diplomētu pedagogu Upsalas Skolotāju augstskolā (1964), bet pēcāk iegūst filozofijas maģistra grādu Upsalas Universitātē, kam seko vēstures, māk­slas vēstures, sabiedrisko zinātņu un psiholoģijas mācīšana (1967-1981) Jēvles (Gävle) tehniskajā ģimnāzijā. Intensīvais skolmeistara darbs neattur viņu no nemitīgām bēgļu sabiedriskām aktivitātēm – gan Latviešu PEN klubā, Latviešu Rakstnieku Apvienībā (LaRA), Latviešu Akadēmiskajā organizācijā Zviedrijā un Latviešu Palīdzības komitejā, gan arī ne tikai Upsalas Latviešu teātrī, bet arī Stokholmas Latviešu teātrī. Sabiedriskā darba neizbēgamajos strīdos Gulbītim piemita brīnišķīgā spēja izlīdzināt asumus. Ilgus gadus viņš strādā arī par ārštata radiožurnālistu – sākumā Radio Brīvība, pēcāk Radio Brīvā Eiropa.

Gulbīša pirmā grāmata ir no 1950. līdz 1967. gadam sacerēto dzejoļu apkopojums Māla bezdelīgas (1968), ko Kopenhāgenā laiž klajā apgāds „Imanta”. Daudz publikāciju parādās trimdas avīzēs un žurnālos. Viņa lugu krietns skaits – ieskaitot zem pseidonīma „Upsalas skolotājs” bērniem sarakstītās – iestudētas vēlāk Latvijā un arī trimdas latviešu „pagastos” Zviedrijā, Vācijā, Austrālijā, ASV, Kanādā. Jāmin arī pēc Atmodas Latvijas radiofonā translētās, kuras pirms tam varēja noklausīties Amerikas Balss un Radio Brīvā Eiropa raidījumos. Gulbīša lugas iztirzātas teātra zinātnieka Viktora Hausmaņa grāmatā Kas tie tādi… Trimdas lugu rakstītāji? (1999). Ludziņas bērniem Bērni, spēlēsim teātri (Stokholmā, 1962) laiž klajā Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība (ELJA).

Gulbītis pievēršas arī zviedru dzejnieku atdzejošanai, piem., Bruno K. Eijera (Öijer), kura kopā ar Juri Kronbergu latviskoto krājumu Melns kā sudrabs (Svart som silver) izdod (2009) „Mansards”. Dzejas tulkošana ir īsta atpūta un prieks (..) ceru, ka mani tulkojumi atradīs vietu latviešu lasītāju sirdīs – tā Jānis Gulbītis intervijā Upsalas dienas laikrakstam Uppsala Nya Tidningen. Tieši rakstnieka nāves gadā apgāds „Antava” izdod viņa lugu un dzejdarbu kopsējumu Nozaudētais viļķis, Jānis Reiters, Māla bezdelīgas. Kā redakciju loceklis Gulbītis pieliek roku Rīgas pilsētas 1. ģimnazija. Rakstu krājumam (galv. red. Andrejs Johansons – 1984 Zviedrijā) un Stokholmas latviešu skatuvei 1946-1996. Atmiņu raksti un bildes (Stokholmā: Stokholmas Latviešu teātris, 1996) tapšanas. Ar apskatu „Latviešu teātris Eiropā” (JG103, 1975) Jānis Gulbītis uzsāk savu ceturtdaļgadsimta līdzdarbību mūsu rakstu krājumā, bet nobeidz ar atmiņu rakstu „Par dažiem redaktoriem” (JG221, 2000).

 

Lilita Zaļkalne, JG redakcijas locekle, ir Stokholmas U. mācībspēks.

 

Foto: Uldis Grasis

 

* * *

Juris Rozītis

Jāņa Gulbīša lielais devums nav salasāms viņa biogrāfijas faktos, nedz padarītajā darbā. Latviešu sabiedrībai Zviedrijā tas drīzāk bija viņa paša raksturs – gaišums, pozitīvisms, enerģija, jauneklība, goda prāts, labestība, viņa spēja par visu pasmaidīt, pajokot. Līdz ar to bija viegli ar viņu sastrādāt. Katra tikšanās sagādāja jaukus brīžus. Viņš bija katalizators, kas veicināja sabiedrisku rosību, viens no galvenajiem dzinējspēkiem Zviedrijas latviešu teātra darbībā. Saules izslāpušajā Zviedrijā ļaudis svēti bauda katru saules stariņu, bieži braukdami atvaļinājumos uz siltākām zemēm. Arī Jāņa sieva Aija labprāt braukāja uz Spāniju. Jānis arī, bet ja bija jāiestudē luga vai jābrauc turnejā, viņš bez šaubīšanās palika mākoņu pārklātajā Zviedrijā, kratījās vilcienā no Upsalas uz Stokholmu, kur pavadīja dienas bezgaisa un bezlogu mēģinājumu telpās. Kad kādā sevišķi drūmā rudens dienā pavaicāju, vai viņš neilgojas pēc Spānijas un tur esošās Aijas: teātris man ir svarīgāks, bez tā nevaru dzīvot.

Ar Jāni iepazinos 70. gados, kad pārcēlos uz Zviedriju. Pirmo reizi sadarbojāmies, kad ar Stokholmas Latviešu teātri (SLT) iestudēju Raudupietes izrādi dziesmu svētkiem Līdsā, Anglijā (1982). Viņš bija viens no tiem, kuri pastāvēja, ka vajag pieaicināt šo jauno, nepazīto režisoru no Austrālijas. Pēc Raudupietes pirmā iestudējuma ar laiku izveidojās divi ansambļi: viens tradicionālo lugu repertuāram ierastajā trimdas stilā, kamēr otrs meklēja jaunu pieeju, jaunu vielu, jaunus izteik­smes līdzekļus – kāds ironisks skatītājs reiz trāpīgi izteicās: ...aktieri pusgaismā rāpo pa skatuvi un sten. Vairāki vecāka gada gājuma aktieri pēc pirmā Raudupietes iestudējuma atteicās šādās dēkās ielaisties. Lai gan gadiem ilgi darbojies ierastajā stilā, Jānis Gulbītis ar labpatiku meklēja izaicinājumu un jaunus impulsus. Viņa tēlošanas stils bija tradicionāls – skaidra, izkopta dikcija, labs deklamētājs, kustības un žesti – skaidri, droši, noteikti, taču viņš labprāt arī lēkāja vai metās uz grīdas, ja vien darbs jaunajos iestudējumos to prasīja. Viņš spēja sevī apvienot divus pretpolus. Galvenais – ka tik teātris! Gulbītis kārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrības pieklājības normas, bet tajā pašā laikā tikpat viegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja sabiedrības klišejas, labprāt laužot trafaretus, draiskuļojoties kopā ar jaunajiem un godīgi apšaubot pieņemtas patiesības.

Gulbītis bija liels balsts manam darbam SLT. 35 gadus vecāka cilvēka klātbūtne pati par sevi deva drošību un pašapziņu. Ansamblī viņš bija neatvietojams ar to vien, ka katrā pilsētā, kur mūs uzņēma, – vai tas būtu ASV, Austrālijā, Anglijā vai Latvijā – pateicības vai apsveikuma vārdus mūsu nama tēviem un izrāžu rīkotājiem uzņēmās teikt viņš, kad pārējie dalībnieki pēc izrādes ilgojās vienīgi pēc miera un atpūtas. Jānis vienmēr atrada kādus asprātīgus un piemērotus vārdus ierakstīšanai daudzajās viesu grāmatās, sastādīja avīzēm informatīvus rakstus pirms turnejām, deva intervijas presei, bija SLT hronists, sacerēja pārskatus dažādu izrāžu programmas grāmatiņām. Arī brošūra Stokholmas latviešu skatuve 1946-1996 (1996) balstījās galvenokārt uz Jāņa Gulbīša savākto materiālu. Starp jaunajiem viņš ieņēma tādu kā iemīļota un cienījama vectēva lomu.

Iestudējot Raudupietes 4. variantu gan sagājām ragos. Pirmajam variantam Līdsas dziesmu svētkiem pieņēmu visus, kuri izteica interesi piedalīties – vairāk nekā 20 dalībnieku. Gatavojoties 2. variantam – Austrālijas turnejai – bija jāsamazina ansamblis gandrīz uz pusi. Jānis palīdzēja, veikli sarakstīdams pāris skatu, kuros apvienoja Mācītāja tēlu no pirmā un pēdēja skata ar Raudupietes padomdevēja tēlu lugas vidū, pats tēlodams Mācītāju gan Austrālijas, gan arī vēlākajā Amerikas turnejā. Kad radās iespēja izrādi uzvest Latvijā (1991), ansamblis atkal bija jāmaina. Atņēmu Jānim Mācītāja lomu, neaptverdams, cik ļoti viņš bija pieķēries šim paša radītajam tēlam. Jāni tas aizskāra tik dziļi, ka uz laiku izstājās no ansambļa. Mēs izmainījāmies ar vēstulēm, klāstīdami viens otram savu viedokli, tomēr katrs spītīgi palikām pie sava. Vēlāk, kopīgi sastādot brošūru par SLT 50 gadiem un plānojot apkopot visus rakstus, recenzijas, programmu lapiņas u.c. vēl plašākā rakstu krājumā, abi smīnēdami vienojāmies, ka arī mūsu „dusmīgā” korespondence būtu jāpublicē. Godinot šo mūsu „norunu”, atļaušos citēt pāris raksturīgu rindiņu no mūsu sarakstes:

Jānis: Man pēc mūsu telefona sarunas vēl nepieciešamība mazliet „norakstīties”, lai kaut cik atbrīvotos no rūgtajām mielēm, kas manī salijušas. Varbūt uz vecuma dienām esmu kļuvis pārāk jūtīgs, pareizāk sakot, ļauju jūtām parādīties ārpusē, bet tās iekšienē vienmēr mani vadījušas, tāpēc esmu bijis – slikts vai labs – amatieraktieris. Taču vienmēr esmu tās turējis arī kontrolē un izvairījies no visa veida „škandāļiem”. Tādēļ varbūt jums visiem bija pārsteigums par manu reakciju, dzirdot lomu sadali. Ja es tā nebūtu darījis, tad es būtu bijis liekulis un kā tāds ansamblim tik un tā nederīgs. Es biju, un arī runājot ar Tevi telefonā, patiess. Jo – Mācītāja loma man nebija tikai teātŗa spēlēšana, tajā es ieliku daudz no sevis. Tā izveidojās par vienu no manām mīļākām, tuvākām lomām, kuŗai biju uzticīgi kalpojis turnejās Austrālijā un Amerikā. Noņemot to man, Tu „noplēsi” arī kādu daļu no manis. Man likās, ka kaut kas no manis tiek samīts. (..) Negribētos, ka šis piektdienas vakara man sāpīgais starpgadījums vērstos par kādu naida plaisu starp mani un Tevi. Es Tev vēlu visu labāko, strādājot ar „Raudupieti”. (..) Nākotnē, cerams, vēl sastrādāsim.

Mana atbilde: Tava aiziešana krasi maina šo ansambli. Nevis tikai tas, ka jāmaina izrādes plāni, jāpārraksta atsevišķi skati utt. Nē, vēl vairāk – un to nesaku es viens, to patiesībā piektdienas vakarā teica visi – Tu ar savu klātbūtni spēlēji lielu lomu ansambļa izveidošanā. Pēc Tevis paliek robs. Tāpēc arī saprotam, ka Tavs lēmums Tev bijis svarīgs, ka iemesls tam būs bijis ļoti liels, jo pieņemam, ka arī ansamblis Tev bijis tikpat nozīmīgs, cik Tu ansamblim. Tavu lēmumu tad arī visi respektējam. (..) Tu pats varbūt to nemaz neaptveŗ, cik ļoti Tu esi saaudzis ar ansambli. (..) Gribu uzturēt kontaktu ar Tevi, jo kā jau mums abiem pazīstams cilvēks [Jankela tēls Raudupietes izrādē] teicis – „Galvenais, ka var runāt!” Pēc tam gan satikāmies, gan sadarbojāmies bez naida vai pārmetumiem, drīzāk kopīgi pasmiedamies par mūsu „konfliktu”.

SLT savu darbību izbeidza 90. gadu sākumā. Pēc tam tikāmies retāk. Satiku Jāni kādās 18. novembra svinībās Stokholmas pilsētas koncertnamā, kur Latvijas vēstniecība bija sarīkojusi koncertu un pieņemšanu. Jānis ļoti priecīgi un dzīvīgi piedalījās tā vakara priekos, kā jauns zēns, baudīdams vēstniecības sagādātos pīrāgus un Rīgas balzamu, sirsnīgi runādamies ar viesiem. Upsalā dzīvojot, viņam pietrūka sabiedrības. Pietrūka teātris. Jānis gan cītīgi apmeklēja Stokholmā sarīkotās Latvijas teātra viesizrādes, labprāt rakstīdams par tām recenzijas. Tajās tiekoties, viņš vienmēr puspajokam prasīja: Nu, kad sāksies mēģinājumi? Un atvadoties pusčukstus: Ja tu taisi kādu izrādi – atceries mani! Kādu laiku spēlējos ar domu, ka varētu ar Jāni iestudēt kādu Beketa monologu. Diemžēl, šī doma netika īstenota.

Vairāk kā pusgadu Jānis dzīvoja Upsalas vec­ļaužu mītnē jeb „vecuma mājā”, kā viņš to sauca, rūpēdamies arī par savu slimo sievu, līdz viņa ķermenis pēkšņi vairs to neatļāva. Pašam bija vajadzīga kopšana. Izkārtoja, ka abi tika ievietoti vienā mītnē, tikai katrs savā stāvā.

Kopā ar dažiem citiem divas reizes aizbraucām uz Upsalu Jāni apciemot viņa jaunajā mītnē – vienreiz apsveikt 95. dzimšanas dienā, kad, iebaudot meitas sagādāto šeriju, svinējām arī viņa darbu kopojuma iznākšanu šogad Latvijā, un atkal īsi pirms Jāņiem, nedēļu pirms nāves. Ķermenis vairs negribēja klausīt, bet prāts bija tikpat možs kā vienmēr. Viņš interesējās par Latvijas politikas aktualitātēm, par Prezidenta Zatlera ierosinājumu atlaist Saeimu, par KNAB direktora atcelšanu no amata, apprasījās, kā veicas ar Zviedrijas latviešu abu lielo organizāciju apvienošanu, kavējās atmiņās, starp citu, par piedalīšanos frontes teātrī un, aprakstīdams kādu ne visai veiksmīgu deju uzvedumu, ar veco dzirksti acīs savas vājās rokas noplivināja virs galvas teatrālā parodijā par baleta dejotājiem. Pirms Jāņiem viņam bija svarīgi no visa ciemiņu atnestā ieņemt kaut kumosu – pīrāga gabaliņu, Jāņusiera kriksīti, alus malciņu – gandrīz kā svēto vakarēdienu. Šie bija pirmie Jāņi 30 gados, kad viņš pats nebija sējis Jāņusieru. Nodziedājām Jānim Jāņu dziesmu, uz ko viņš atbildēja ar citu, ko viņa māte esot dziedājusi.

Aprūpe „vecuma mājā” likās ļoti laba – pašam sava istaba, gaiša, ērta, ar savu vannas istabu un virtuvīti. Mūsu abos apmeklējumos viņš gan nopūtās savā dziļajā taisnīguma sajūtā: Latvijā šādā istabā gulētu seši! Ārpus katras istabiņas bija maza vitrīnīte, kur iemītnieks varēja ievietot kādu sev personīgi nozīmīgu priekšmetu. Jānis savā bija ievietojis fotogrāfiju no SLT iestudētās Ionesko lugas Krēsli, kur viņš tēloja kopā ar Laimu Cekuli. Manuprāt šeit vairāk nekā jebkurā citā izrādē viņš bija atradis teātra būtību.

Mūsu otrajā apmeklējuma laikā, manāmi noguris, Jānis atvadījās un lūdza apciemot Aiju, bet pēc kāda laiciņa, gluži atžirdzis, parādījās apkopējas stumtā ratiņkrēslā gaiteņa galā, sēdēdams kā tronī ar ozollapu vainagu galvā un Latvijas alus pudeli, gan neatvērtu, kā amata zizli klēpī, skaļi dziedādams Līgo! Līgo! Apmulsušajiem zviedriem viņš īsi paskaidroja: Latviešu vasaras saulgrieži! Svešā mītnē līdz pēdējam lepns uz savu latvisko kultūru! Šī bija viņa pēdējā teatrālā uzstāšanās.

 

Teātrinieks Juris Rozītis ir arī Stokholmas U. filoloģijas zinātņu doktors.