Jaunā
Gaita Nr.
267
Paplašinātā ziemas numurā ar astoņpadsmit Ulža Brieža dokumentāliem
fotoattēliem iezīmēts ceļš uz Latvijas valsts neatkarības
atjaunošanu 1991. gadā. Sākot ar deportēto latviešu uzcelto
pieminekli Dzimtenei Intā, Komi autonomajā apgabalā,
Krievijas tālajos ziemeļos un 1977. gadā Abavas krastā smilšakmens
iezī iecirsto prasību „Brīvību letiņiem tēvzemē!”, un nobeidzot ar
ziediem un svecītēm rotāto nezināma kritušā asinspalti pie
Bastejkalna tiltiņa 1991. gada 21. janvārī un Krievijas karoga
neceremoniālo nolaišanu no Baltijas kara apgabala štāba ēkas Rīgā
1994. gada 26. augustā. Šie attēli spēcīgāk nekā visviedākie vārdi
aicina vērtēt un sargāt mūsu svēto mantojumu − mūsu pašu valsti.
Ievadrakstā Rolfs Ekmanis informē par fotomākslinieka dzīvi un
darbu, „44 gadi caur fotoobjektīvu”, un sniedz raksturojumu no
personīgas pazīšanās.
Voldemārs Avens iepazīstina (kam iepazīstināšana vajadzīga!) ar
gleznotāju, grafiķi, dizaineru, mākslas fotogrāfu, estrādes dziedoni
un ģitāristu Ilmāru Rumpēteri. Viņa darinātie gandrīz jau
neskaitāmie Jaunās Gaitas vāku attēli ir guvuši starptautisku
grafiskā dizaina profesijas ievērību un atzinību. Rumpētera
jauneklīgo darba tempu var novērot viņa dienišķā pienesumā
vispasaules tīmekļa feisbuka (Facebook) portālā, no kurienes arī
ņemts gan šī JG numura vāka dizains, gan gleznas „Vīns,
sievietes un dziesma” attēls.
Lindas Treijas skatījumā, Vinetas Kaulačas spēcīgās, gandrīz
fotoreālistiskās gleznas, no kurām šai numurā ievietotas divas (no
kājāmgājēja acu augstuma attēlota varbūt lidlaukā atrodama tukša
spīdīga metalla un stikla pāreja, otrā − eskalators), spēj valdzināt
ar laika, pat paātrinājuma izjūtu tā, kā vienkāršs fotoknipsējums to
nevarētu.
Fricis Zandbergs (1910-1972) mākslas vēsturnieka un kritiķa Māra
Branča vērtējumā bija jaunībā daudzsološs gleznotājs, bet piederēja
pie tās nelaimīgās paaudzes, kuru karš un došanās svešumā − viņa
gadījumā izsūtīšana uz Sibīriju − skāra vissāpīgāk. Taču viņa trīs
mazmeitas, pašas mākslinieces, to skaitā arī Jaunās Gaitas
mākslas redaktore un Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības
priekšsēde Linda Treija, rīko izstādes un „neļauj vectēvam pazust
pagātnes miglājā bez pēdām.” Šai JG numurā attēlota Zandberga
1937. gada glezna „Smagie ormaņi”.
Helēne Gintere par diriģentu Andri Nelsonu liecina, ka „Neparasti
talantīgo mūziķi dievina gan publika, gan orķestru mūziķi, gan arī
kritiķi...” Piemēra pēc viņa citē: „Viņš diriģē kā iemīlējies,
iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviem augveidīgajiem
žestiem apskaut, aptverot visu, nepazaudējot nevienu takti. Pilnībā
atdodot sevi visu.” Jautāts, kā tas nākas, ka latvieši tik
neproporcionāli pārstāvēti pasaules mūzikas kalngalos, Nelsons
raksturo latviešu mentalitāti tā: „... ārēji viņi
ir
kautrīgi un atturīgi, bet iekšēji viņi ir stipri – pat savā
melanholijā. Un mūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt.”
Zem
segvārda paslēpusies dzejniece Anna Foma savas dzejai veltītajās
septiņās lappusēs atklājas melanholiski rotaļīga. Maija Meirāne
ievadrakstā paskaidro: „Annas
Fomas dzejā ... loma piešķirta iekšējiem monologiem un uzrunām klāt
neesošiem. Tā ir pašapmāna valoda, ar kuru mēs mierinām izmisumu
sevī un citos. Mazie meli, kas liek uz mirkli smaidīt un neredzēt,
kas apkārtnē nospiedošs...”
Madara Rutkēviča prozas tēlojumā pirmā personā raksta par šķietami
nereāla milzīga koka zara invāziju viņas dzīvoklī un par saviem
izmisīgajiem bet neveiksmīgajiem mēģinājumiem ar to sadzīvot, kamēr
atklājas, ka murgaino parādību izraisījusi itin reāla un nedzēšama
bērnības trauma.
Īsā
Ziemsvētku tēlojumā „Manas daudzās dzīves” Laima Kalniņa astoņas
rindkopas iesāk ar vārdu „kādreiz” un nobeidz skumji: „Kādreiz būs
atkal Ziemsvētki, baznīcā degs Ziemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs
viens otram priecīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnīcas, bet es
vairs nebūšu tur. Es nebūšu vairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana
dzīve vairs nebūs...”
Jānis Elsbergs komentē nesen publicētās Dzintara Soduma (1922-2008)
pēdējo gadu atziņas un vērojumus grāmatā Virtuves piezīmes,
kā arī Noras Ikstenas un Ievas Lešinskas kontrastējošās kritiskās
nostājas iepretī tām.
Rauls Čilačava, dzejnieks gruzīnu valodā, tulkotājs, atdzejotājs,
Ukrainas vēstnieks Latvijā (2006-2010), Latvijas Zinātņu akadēmijas
Goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, vairāk nekā simts
grāmatu autors, laidis klajā grāmatu krievu valodā, Tuvošanās
Latvijai. Vēstnieka atklājumi. Imants Auziņš to komentē,
uzskaita Čilačavas nozīmīgo devumu Latvijas literārai kultūrai, un
pievieno savā tulkojumā Čilačavas dzejoli par Aleksandru Čaku, kas
iesākas tā:
Tur, kur izbeidzas tramvaja sliedes,
Čaka pilsētas nomale sākas.
Zini vērtību, kāda tai pieder,
Bet ar to grūti dalīties nākas...
Lilita Zaļkalne, Juris Rozītis un Uldis Grasis piemin dzejnieku,
atdzejotāju, dramaturgu un režisoru Jāni Gulbīti (Viesienu)
(1916-2011). Rozīša vērtējumā, viņš bija cilvēks, „kas spēja
sevī apvienot divus pretpolus. Galvenais – ka tik teātris! Gulbītis
kārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrības pieklājības normas, bet
tajā pašā laikā tikpat viegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja
sabiedrības klišejas, labprāt laužot trafaretus, draiskuļojoties
kopā ar jaunajiem un godīgi apšaubot pieņemtas patiesības.”
Elza Ķezbere (1911-2011) jau bērnībā mācījusies savas jūtas noslēpt,
raksta Dagmāra Vallena, kas arī varbūt daļēji izskaidro viņas lielo
popularitāti tautā − tā ļaujot lasītājam viņas mūzikālajās rindās
ietulkot pašam savas izjūtas. Daudz cietusi savā garajā mūžā, un
dzīvojusi „kā nāvei parādā” viņas piemineklis ir viņas kopotie
raksti, kuru divi sējumi jau iznākuši; trešais iznākšot drīzumā.
Pēc
Jura Šlesera domām, vislabākais veids, kā „iepotēt” latvietību ārpus
Latvijas uzaugušā jaunietī ir kultivēt sirsnīgu cilvēcīgumu un
nepiespiestu dabīgumu daloties atmiņās un piedzīvojumos. Šadu
personiskās sirsnības latviskuma augsni viņš saskata Māras Celles
atmiņu grāmatā Ilgais ceļš mājup.
Katram latvietiem jebkurā vietā pasaulē svarīgas īsziņas Dažos
vārdos sniedz Rolfs Ekmanis, Vita Gaiķe, Māris Brancis un Tija
Kārkle. Šoreiz īpaša vērība piegriezta politiskajām jukām, kas
izrietēja no 17. septembra ārpus kārtas Saeimas vēlēšanām. Arī
Kiberkambarī Sveiks kopas ziņu un neziņu paudēji tām pievēršas un
nāk pie slēdziena, ka viena no tautisko latviešu politikas vainām
ir, ka tai pietrūkst nopietna kreisā spārna, kas būtu spējīgs
konkurēt ar „krievvalodīgo” partiju Saskaņas Centrs.
Gadalaikam, kad zeme nomirst, raksta Ilga Reizniece, ir dažādi
vārdi: veļu jeb zemliku mēnesis, dievaines. Veļi arī saukti par
iļģiem, pauriem, vecajiem, vecīšiem, urgučiem, ēniem, mūžiem...
Senāk piekopta veļu mielošanas tradīcija, pat priežu lubiņas liktas
pie naktī vaļā atstātiem logiem, lai veļi varētu vieglāk ievelties
uz galdā salikto mielastu...
Lasītāju vēstulēs Laimonis Purs turpina dialogu ar Jāni Krēsliņu par
vēstures audzinošo lomu: „...kam šodien vajadzīga latviešu nācijas
vēsture, ja tā neiet pa patritotisma taku?”
Grāmatu recenzijas:
Jānis Lejiņš par Baibas Bičoles jaunāko dzejoļu krājumu Citviet
un arī par Voldemāra Avena sakopojumu Avena dzejoļi; Juris
Silenieks par Pāvila Vasariņa veikto rakstu krājumu Ainas Zemdegas
piemiņai No sapņa uz īstenību; Imanta Auziņa dzejolis,
„Latviešu elēģija. Ainas Zemdegas Rakstus lasot”; Anna Auziņa
par Andra Ogriņa dzejas krājumu Zem pulksteņa pulkstens;
Jānis Krēsliņš, Sr. par Pera Olova Enkvista (Enquist) memuāru Ett
annat liv (Cita dzīve), kur viena nodaļa veltīta latviešu
leģionāru izdošanai krieviem 1946. gadā; Maira Asare un Aina Siksna
par Sofī Oksanenas romānu Attīrīšanās; Dainis Mjartāns par
Heinriha Stroda pētījumu
PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990.
2.
sējums; Anita Liepiņa par Latvju Tekstiem (pavasara un
vasaras numuriem); Andris Pētersons par Gundara Ķeniņa Kinga
Krīzes laika komentāriem; un Gundars Ķeniņš Kings par Journal of
Baltic Studies 2011. gada jūnija numuru.
Jaunās Gaitas atsevišķu
numuru par 10 ASV dolāriem varat pasūtināt rakstot vai zvanot Jurim
Žagariņam, tālr.: 413-732-3803, e-pasts:
<juris.zagarins@gmail.com>;
galvenā redaktora Rolfa Ekmaņa e-pasta adrese: <rekmanis@gmail.com>
un <rolfs.ekmanis@asu.edu>.
Viena gada abonements (četri numuri) maksā
$39, divu gadu −
$76 (vienādi ASV valūtā un Kanādas valūtā). Lai
abonētu Kanādā, izrakstiet čeku Kanādas dolāros „Jaunā Gaita
Magazine” vārdā un nosūtiet Ingrīdai Bulmanei, 23 Markland Drive,
Toronto, ON M9C 1M8, Canada. Lai abonētu ASV un visās citās zemēs,
sūtiet samaksu ASV dolāros „Jauna Gaita Inc” vārdā Tijai Kārklei,
616 Wiggins Road, St. Paul, MN 55119, USA. Atsevišķus jaunā numura
rakstus kā arī Jaunās Gaitas vēsturisko
rakstu krājuma e-arhīvu iespējams apskatīt JG mājas
lapā: www.zagarins.net/JG.
Juris Žagariņš
