Jaunā Gaita nr. 267. ziema 2011

 

 

 

AVENA DZEJISKIE VĒROJUMI

Voldemārs Avens. Avena dzejoļi.
Rīgā: Mansards, 2011. 349 lpp.

 

Apgāds „Mansards” (proti, Jānis Oga) ar īpašu uzmanību izdod darbus, kas radušies ārpus Latvijas – trimdā. Pa vidum gan ir arī izņēmumi – izdots Broņislavas Martuževas dzejas krājums Deg uguntiņa, un varēs sameklēt vēl dažu Latvijas latvieša grāmatu. Kā „Mansarda” sevišķu veiksmi vērtēju Ingridas Vīk­snas izlasi Es saku paldies, Eleonoras Šturmas apcerējumu izlasi 50 gadus mākslai pa pēdām un Voldemāra Avena dzejas kopojumu Avena dzejoļi. Atsevišķi jāpiemin Knuta Hamsuna Pa aizaugušām tekām. Šās grāmatas izdošana jāuzskata gluži par varoņdarbu, ievērojot Eiropas Savienības ģeķīgo ieciklēšanos tikai fašisma negantībās un apzināti ļaunprātīgu norobežošanos no komunisma briesmu darbiem .

Avens grāmatas Avena dzejoļi raudzības rīkoja reprezentablā Berga bazāra galerijā, demonstratīvi tur neizlicis savas gleznas, bet omulīgs grozījās starp konkurentu darbiem. Starp izliktajiem autoriem bija arī tāda pasaules zvaigzne kā Ilmārs Blumbergs. Par absolūtas neatkarības demonstrējumu varēja vērtēt arī paša Avena uzstāšanos aktiera vietā, pieaicinot par palīdzi vienīgi savu kundzi Irēni. Bet ne mazākās izrādīšanās nebija, Avenam bez pretenzijām iesēžoties parastā krēslā, ja īpaši noliktie divi hercogu krēsli nejaušības dēļ bija viesu aizņemti.

Ar lasīšanu, kas raksturojama par rezolūtu, dzejnieks lūkoja uzsvērt savu pantu vienkāršību un ar skatuviskiem paņēmieniem necentās slēpt dažu misēkli, ja kāds būtu. Visa uzstāšanās bija patiesīguma apstarota. Es neesmu liriķis, mani panti ir dzejiska vērojuma un dzīves filozofiskas izpratnes nosacīti, tā būtu varējis sacīt Avens, bet viņš neatļāvās nekādus savu pantu raksturojumus, likdams, lai mēs dzeju uztveram tikai tā, kā lasīts priekšā un kā varētu uztvert katrs, lasīdams pats.

Katrs, pats lasīdams, Avena dzejā atrod daudz paradoksu. Paradokss ir autora ļoti iecienīts izteikšanās un uzrunāšanas veids. Avens ir mācījies Daugavpils ģimnāzijā un Saldus ģimnāzijā, kur latīņu valodu prasīja zināt. Latīņu vārdu paradoxa uzrāda gan par jēdziena sakni, turklāt ar nozīmi: negaidīti apgalvojumi, kas šķietami runā pretī veselajam saprātam, bet paradoksa vārds nāk tomēr no sengrieķu valodas. Avens dzejā rīkojas kā īstens sengrieķu valodas pratējs, izceldams ar saviem paradoksiem vārda pamatnozīmi – pretēji gaidītajam. Un Benzelera Grieķiski vāciskajā vārdnīcā teikts arī: brīnumaini. Nu jā, risinājums daudzos pantos rada brīnīšanos: kā tad tā? Gaidījām pavisam citu iznākumu! Šī negaidītība tonizē lasītāju, tā noturēja spriegumā arī klausītājus, kam ar visām dzesināšanas iekārtām pārkarsusī galerija lika sasprindzināt spēkus. Pats dzejnieks, dzeju lasīdams, bija nokusis kā Harijs Liepiņš pēc katras Raiņa Spēlēju dancoju izrādes, Smiļģa pātagas nemitīgi dīdīts. Avenu neviens nedīdīja, arī Irēne Avena savas interlūdijas, no Jura Kronberga priekšvārdiem ņemtas, lasīja kā mierīgu liturģiju.

Avena dzeju vedas saukt drīzāk par miniatūrām, saprotams, ne Volta Vitmena, ne Sudrabkalna miniatūru izpratnē. Dabas vērojumā (ka tā dzejā nefigurē per se) Avenam ir manāma sasaukšanās ar Pēteri Ērmani, arī pantu uzbūve reizēm ir salīdzināma. Daba nav Avena iedvesmotāja tādā nozīmē, kā no tās ietekmējas romantiķi. Avenam daba galvenokārt ir dzīves atziņu veidotāja, impulsa devēja sabiedrisku kategoriju izcelšanai. Šāda pieeja gan dažu pantu padara sausu. Tomēr lasīšanā Avens prata drusciņ klabošas vietas padarīt muzikālas, jebšu nekāda mūzika viņa dzejā neskan.

Avens, ilgus gadus nodzīvojis Ņujorkā, tautību juceklī, nav tomēr zaudējis latvisku dzīves ziņu. To viņam nodrošinājuši vecāki un labas skolas.

„Mansarda” izdoto grāmatu var uzskatīt par Avena dzejas pilnīgu kopojumu, jo tajā ietverti visi iepriekš izdotie krājumi: Caurumi (1968), Avis (1989) un Piezvani parīt (2002). Krājumiem pievienota dzeja, kas radusies pēc pēdējā krājuma un dažs presē publicēts, bet krājumos neievietots dzejolis. Tādā kā appendix statusā pārdrukātas atsauksmes par iepriekšējiem Avena dzejas krājumiem.

Mani Avena dzeja uzrunā spēcīgāk nekā viņa gleznas, kas arī ir ar lietpratīgu un spēcīgu roku radītas. Vairāk par lielajām gleznām mani uzbilst Voldemāra Avena miniatūrgleznojumi un zīmējumi. Rakstnieks un tēlotājas mākslas pārstāvis vienā personā nav retums latviešu kultūrā. Avenam starp viņiem ir sava ar citiem nesajaucama izcila vieta.

Jānis Liepiņš

 

Rakstnieks, Dr. med. Jānis Liepiņš ir stāstu, tēlojumu, atmiņu un dzejoļu grāmatu autors. Atdzejojis Dantes sonetus Vita nuova kopā ar Vizmu Belševicu. Par grāmatu Tautas turētāji (2008) skat. Jura Silenieka apskatu JG259:89. Voldemārs Avens ir JG redakcijas loceklis (kopš 1995).

Jaunā Gaita