KAS PIESPIEDA CILVĒKUS PIE ZEMES

Heinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. 2. sējums.
Rīgā: Jumava, 2011, 399 lpp.

 

Apjomīgajā izdevumā publicēti arhīvu dokumenti, kurus autors laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam savācis Latvijas, Krievijas, Vācijas un Lietuvas arhīvos. 1. iedaļā publicēti PSRS Galvenās literatūras pārvaldes (Glav­ļit) rīkojumi, instrukcijas un noteikumi cenzoriem. 2. iedaļā – atskaites Glavļit pārvaldē Maskavā laikā (līdz 1984). 3. iedaļā – LPSR cenzūras slepenie politiskie ziņojumi (1957-1985), bet 4. iedaļā – dokumenti „Latviešu trimdas, ārzemju literatūras un ārzemju radio­raidījumu cenzūra”. Grāmatas autors konstatē, ka PSRS valsts totalitārās cenzūras faktiskais centrs Latvijā bija LKP CK ideoloģiskais sekretārs, kurš veica galvenā cenzora pienākumus. Rietumu latviešu sabiedrībā dominēja uzskats, ka cenzūra un citādi domājošo apspiešana bija „čekas”, resp., Valsts drošības komitejas (VDK) rūpala, taču „stūra mājas” darboņi izpildīja LKP CK uzdevumus. Ideoloģiskais sekretārs 80. gados bija Anatolijs Gorbunovs, ar kuru politiskās laulības Trešās Atmodas laikā, izliekoties neredzam kompartijas galveno lomu latviešu tautas apspiešanā, slēdza Rietumu latviešu vadošie sabiedriskie darbinieki, kopīgi veidojot „Latvijas ceļu”. Cenzūra, izsekošana un noklausīšanās bija KP ierocis jebkādas nacionālās izpausmes un brīvas domas apmaiņas apslāpēšanā. 1982. gadā tika izdots slepens rīkojums noklausīties ultraskaņu radioamatieru raidījumus 30 km rādiusā ap pilsētām. Rietumu latviešu emigrācija bija viens no nepatīkamākajiem PSRS ārzemju ienaidniekiem. LKP CK pieņēma lēmumu (1976) ierakstīt Radio Brīvā Eiropa / Radio Brīvība un Amerikas Balss raidījumus pretpropagandas izmantošanai. Kā izriet no grāmatā publicētajiem dokumentiem, tas nebija lēts projekts. Iekārtas vien izmaksāja 50 000 rubļu, bet algu fonds septiņām štata vietām bija 14 000 rubļu gadā. Man bija iespēja 1990. gadā ieskatīties telpās Latvijas Radio ēkā, kur rūpīgi visi ēterā izskanējušie raidījumi tika pierakstīti un nogādāti izmeklētam partijai uzticīgam personu lokam un VDK. PSRS virscenzors bija LKP CK pārraudzībā esošais Glavļit, kas, kā secina profesors Strods, veicināja totalitārās sabiedrības sadalīšanu divās grupās – informācijas izdalītājos (kompartija) un saņēmējos (tauta). Zīmīga ir Glavļit atļauja Gorbačova atklātības posma sākumā (1987) Latvijas iedzīvotājiem bez cenzūras drukāt ekslibris, ielūgumus uz ģimenes svētkiem (tekstā gan nedrīkst minēt darba vietas) un dotas tiesības nokopēt preses izdevumu atsevišķus rakstus, taču ne visu avīzi vai žurnālu. Šīs rindas raksturo cenzūras ilgstošo „dzelzs roku” poligrāfijas jomā. Gadu desmitiem valstij bija paranoiskas bailes no informācijas par iedzīvotāju nodarbošanos, nemaz nerunājot par kādas armijas daļas pieminēšanu presē vai elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Ne viens vien atbildīgais redaktors par pieļautajām kļūdām saņēmis rājienu, tirdīts čekā vai zaudējis amatu. Uzzinām, ka uz pārrunām Glavļitā aicināts (1969) kāds galvenais redaktors par to, ka Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīcas avīzē atļāvies publicēt, par kādu summu saražota produkcija. Bet Jelgavas rajona avīzes redaktors saņēmis brāzienu, jo norādījis, ka vēlēšanās kandidēs vairāki Sarkanarmijas apakšpulkveži, jo tas, lūk, tieši norāda uz garnizona atrašanos Jelgavā. Cītīgie cenzori 1971. gadā pamanījuši, sastādījuši aktu un atbildīgajai personai izteikuši brāzienu par to, ka ceļvedī LPSR Finanšu ministrijas semināra dalībniekiem bija atzīmēta pietura autobusam uz Rumbulu. Ja ceļvedis nonāktu Rietumos, tad visiem taču kļūtu zināms, kur atrodas Rumbulas lidlauks.

1984. gadā okupētajā Latvijā vairāk nekā 1 000 organizācijās atradās poligrāfiskā un pavairošanas tehnika, kas regulāri tika pārbaudīta. Ogres trikotāžas kombinātā tika atklāti visrupjākie noteikumu pārkāpumi – tur nelegāli drukāti padomi tautas medicīnā, horoskopi, daiļliteratūra u.tml.). Regulāri tika veiktas bibliotēku pārbaudes. Pirmās lielās cenzoru tīrīšanas akcijas notika piecus gadus pēc II Pasaules kara, kad no LU fondiem kā novecojusi un kaitīga literatūra tika iznīcinātas 600 000 vienības. Tajā pašā gadā no LU bibliotēkas izņemtas un nodotas iznīcināšanai 3 524 teoloģiskās grāmatas. Tīrīšanas skāra visas Latvijas bibliotēkas un muzejus. LPSR Kultūras ministrija pieņēma (1953) lēmumu iznīcināt 29 mākslas darbus Tukuma muzejā. Cenzori atklāja (1984), ka Madonas rajona bibliotēkā lasītājiem brīvi pieejama Maskavā izdotā (1962) un starplaikā aizliegtā, L.Z. Kopaļeva grāmata Gētes Fausts.

LPSR KP pieaugošas galvassāpes sagādāja ārzemju latviešu pasta sūtījumi un pretpadomju literatūra dzimtenes apmeklētāju koferos. Jau 1958. gadā Rīgā, Ļeņina ielā 21 tika nodibināts slepens ārzemju literatūras cenzūras punkts. Kā liecina publicētie slepenie atskaišu dokumenti, 1980. gadā okupēto Latviju sasnieguši plaši trimdas laikrak­stu Laiks, Brīvība, Latvija Amerikā un Latgolas Bolss sūtījumi. No žurnāliem izcelti DV Mēnešraksts un ELJA informācija, kas Latvijā iesūtīta 11 bandrolēs, adresēta visām laikrak­stu un žurnālu redakcijām, komjaunatnes vadībai un LPSR Komponistu savienībai. Masveida iesūtīšanas taktiku piekopusi arī Jaunā Gaita, bet visi žurnāli pārķerti un pa vienam eksemplāram zināšanai nosūtīti LKP 1. sekretāram un propagandas/aģitācijas sekretāram. 1980. gadā Rīgas cenzūras punktā kopā ienākuši 57 maisi ar trimdas izdevumiem. Atskaites liecina, ka zināms skaits materiālu nodots LKP CK, VDK un Fundamentālās bibliotēkas speckrātuvei, bet pārējos, ieskaitot skaņuplates, VDK iznīcinājusi. LPSR virscenzors E. Upmalis iesniedzis detalizētu trimdas skaņuplašu aprakstu, no kura izriet, ka PSRS drīkst ievest visas Ilmāra Dzeņa plates izņemot Sveicienu no Čikāgas, kā arī „Trīs no Pārdaugavas” pirmo plati. „Čikāgas piecīšu” darbi ierindoti pretpadomju sarakstā, tāpat kā „Portlandes Dzintara”, māsu Ritmaņu, Larisas Mondrusas un visas A. Legzdiņa un J. Ankipānes ierakstītās dziesmas. Cenzoram nav patikusi M. Akerberga plate, jo tajā esot mulsinošas dziesmas „Kauli deg” un „Karavīru tūkstošiem”. Konfiscējamas arī Latvijā ievestās vai iesūtītās „Runču” un grupas „Dundurs” plates.

Visskaudrāk cenzoru roka skāra Latvijas dzejniekus, rakstniekus un dramaturgus. Neskaitāmi darbi tika aizliegti, cenzēti vai nodoti pārstrādāšanai. Padomju ideologi bija uzbūruši vēlamo pasauli, kurai ar realitāti nebija nekāda sakara – pasauli bez katastrofām, sociālām un saimnieciskām problēmām, etniskām nesaskaņām, pasauli, kurā pastāv tikai viena vienīga taisnība. 1971. gadā LKP CK nodarbināja dzejnieka Māra Čaklā publikācija žurnālā Zvaigzne. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, tieši LKP CK locekļa Roberta Ķīša ziņojums vistiešāk parāda padomju ideoloģijas paveikto okupētajā Latvijā: Ezopa valodā, kādā Čaklais visu laiku sarunājas ar lasītājiem, tiek rādīta kāda pilsēta, kur „varen varoša vārna zarā sēž”, bet tauta („cilvēku mežs”), ko moka vārnas pilsētas vēji, apspiesta un piespiesta pie zemes. Ar mājieniem par to, ka šajā pilsētā krogos sēž latvieši un pa stabiem lodā telefonisti, lasītājs tiek orientēts uz domu, ka runa ir nevis par pasaku, bet mūsdienu Latviju, par to, ka Padomju vara kā melns krauklis piespiedusi cilvēkus pie zemes, latviešu tautu paverdzinājusi komunistiskajā verdzībā.

Dainis Mjartāns

 

Par Daini Mjartānu skat. JG264:39.