Jaunā Gaita nr. 102, 1975

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

 

1974. gada Nobela balvu literātūrā Zviedru Akadēmija (Svenska akademien) piešķīrusi diviem šīs akadēmijas locekļiem: rakstniekam Eivindam Jūnsonam (Eyvind Johnson, dz. 1900. g. 29. jūnijā) un dzejniekam Harijam Martinsonam (Harry Martinson, dz. 1904. g. 6. maijā).

„Gandrīz vai katru Nobela balvas piešķīrumu pavadījis domstarpību putekļu mākonis. Tā arī šogad”, rakstā par abiem laureātiem saka Gunars Irbe (Latvija, 26.10.74).

Marg. red. ir pārliecināta, ka šo „putekļu mākoni” vislabāk varēja saskatīt zviedru laikrakstu lappusēs. (Arī radiofona raidījumos un televīzijā, protams.)

Bez „putekļu mākoņiem” nav bijuši arī daudzi mūsu nedaudzo literāro balvu piešķīrumi. Bet putekļi putināti, tā sakot, zem četrām acīm. Laikrakstu lappusēs par to bijis atrodams visai maz.

Noglancētā vienprātība! Vai nevajadzēta kopā turēšanās, kas panes arī pretsitienus?

 

1.

 

Harijs Martinsons latviešu lasītājiem pazīstams ar Lizetes Skalbes tulkoto prozas darbu, romānu Vägen till Klockrike („Ceļš uz Zvanu draudzi”, Stokholmā: Daugava, 1953) un Andreja Irbes atdzejotiem dzejoļiem (JG 61. nr.).

Arī Eivinds Jūnsons ir tulkots latviski. Zviedrijā atjaunotā žurnāla Daugava 1947. g. 2. nrā iespiesta Jūnsona novele „Priecīgas dienas” (tulk. Jānis Zanders). Turpat tulkotāja apcere par Jūnsona romānu Strandernas svall (Krastmalu bangas): „... tajā ir (..) kāds spēks, kāds spirgtums − kā jūŗas sāļajā elpā. Šis spēks nāk no autora drosmes ieskatīt patiesību un cilvēka dziļāko būtību.

Rīgā klajā laistajā antoloģijā Zviedru noveles (Liesma, 1968) ievietotas trīs Eivinda Jūnsona noveles (tulk. E. Kliene). Pievienotajā V. Mamontovas un T. Tumarkinas prezentācijā cita starpā teikts, ka „Jūnsons maksājis meslus ekspresionismam un bijis Prusta ietekmē”. Sājā antoloģijā atrodam arī vienu Harija Martinsona īsās prozas darbu. Jāpiezīmē, ka Martinsona literārā mūža darba īpatsvars meklējams dzejā, mazāk viņa prozas darbos.

 

2.

 

Eivinds Jūnsons JG sniegtajā intervijā (26. nr., 1960. g.):

„Katra neliela emigrācijas rakstnieku grupa no zemēm, kuŗas okupējis ienaidnieks, manās acīs ir cilvēcības un kultūras kodols. Viņi nes tālāk daļu patiesās kultūras.”

Daļu. − Un kā mums ar šo daļu būtu veicies, ja drīkst vaicāt? Ei, mūsu literātūrzinātnieki, apvienojieties! Uzrakstiet monogrāfiju par šīs daļas veikumu, ir laiks!

Tās otras daļas labākā daļa mums „pieskaŗas ar ābeles lapu”, un lai tā būtu, ka aiz turpinājuma ir sākums.

Vai Eivinda Jūnsona vārdiem: „...nākotne bez tiranniem.”

 

3.

 

Marg. red. ausīs nonākusi ziņa, ka Zviedru Akadēmija ik gadus uzaicina arī Latvijas PEN-klubu minēt savu kandidātu Nobela balvai.

Vai šī iespēja izmantota?

Kā būtu, ja klubs ierosinājtu piešķirt balvu ungāru dzejniekam Šandoram Verešam (Sandor Weöres)?

Ne tikai Tā Kunga, bet arī Zviedru Akadēmijas „ceļi ir neizdibināmi”. Bet līdz tiem, ko ar maņām nesamanīt, diez vai arī intuicija aizsniegsies. Ir vajadzīga kultūrPOLĪTIKA, arī kultūras ārpolītika. Vienmēr, un arī tagad.

 

4.

 

Literātūras un Mākslas 1974. g. 41. nrā dzejnieks Andrejs Balodis publicējis rindas:

Rīga,
Brāļu kapu plāksnēm ejot gaŗām,
Mēs dzirdam balsis:
Par tevi, Rīga, atdots viss...
Vai šīs balsis arī mums
Nepavēl atmaksāt savu parādu...

Pavēl gan.

JG 100. nrā Ojārs J. Rozītis raksta: „... nepārsteidz, ka JG savās slejās miermīlīgi spēj apvienot kā Padomju Latvijas, tā trimdas kultūru...”

OJR ir vai nu pagalam notrulinājies (jauns cilvēks vēl!) vai dabūjis apaušiem piemontētas „acu klapes”; ka viņu šāda parādība − nepārsteidz. Savā laikā bija (ir vēl tagad!) starp mums cilvēki, kuŗus „parādība” aplam pārsteidza. Cik tur trūka, ka JG „nogāja dibenā”. OJR, kuŗu pievelk darbošanās presē, ieteicams pārlapot Laika, Latvijas Amerikā u.c. trimdas laikrakstu 1959. gada lappuses.

Bet tā nu ir − demokrātiska pasaules uztvere ietveŗ domu un ideju izmaiņu starp konservatīvajiem un progresīvajiem − atklāti un bez briesmām. Pat viena un tā paša izdevuma lappusēs.

Pārsteigumi nav nekāda slikta lieta, tie liek asinīm raitāk ritēt. Pa dzīvām dzīslām. Kā būtu, ja pienāktu tāds laiks, kad OJR vairs „nepārsteigtu” fakts, ka, piemēram, Literātūras un Mākslas lappuses spētu „miermīlīgi apvienot” latviešu dzejniekus neatkarīgi no viņu dzīves vietas, radošajiem stiliem un partijpolītiskām domu ievirzēm. Apmēram kā Jaunā Gaita tagad. OJR, vai tad bija slikti redzēt sevi pašu nodrukātu JG 100. nrā?

Bet Rīga? Atbild Andrejs Balodis:

Un arī te vainīgi esam mēs paši
Savā neizdarībā un kūtrumā,
Savā vienaldzībā un pašapmierinātībā,
Dažkārt
savā mantkārē un nekultūrālībā.

Progresīvā mietpilsonība! Bet varbūt kas vairāk, varbūt kas vairāk. Piedodiet, brāļi!

 

GIR

 

 

LATVIEŠU MĀKSLINIEKI STARPTAUTISKĀ GRAFIKAS IZSTĀDĒ ANGLIJĀ

Internacionālā britu grafikas bjennāle Bradfordā, Anglijā, pēc skaita ceturtā, ir kļuvusi par gaidītu mākslas dzīves notikumu, jo vienkopus parāda nozīmīgāko mūsdienu grafikas attīstībā. Vērtēšanai iesūta darbus no visas pasaules, tie ir ļoti augsta profesionāla līmeņa, kas nostāda dubultžūriju ne sevišķi apskaužama uzdevuma priekšā. No saņemtajiem 3000 darbiem šoreiz bija izraudzīti tikai kādi 160, mazo skaitu vēl papildinot ar speciāli aicinātu starptautiski pazīstamu grafikas meistaru darbiem. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, izstādes apmēri drastiski samazināti. Bet ar to iegūts labāks pārskats, tāpēc viss šķiet daudz kodolīgāks un uztveŗamāks.

Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad ievērojamās izstādes autoru vidū sastopami arī latviešu tautības mākslinieki, šoreiz no Latvijas. Grafiķi Inārs Helmuts un Gunārs Krollis pārstāvēti katrs ar vienu darbu (reproducēti arī izstādes katalogā). Viņiem bija jāiztur sevišķi sīva konkurence, fakts, kas tikai ceļ viņu sasnieguma nozīmi.

Helmuta delikātajam un iejūtīgajam krāsainam asējumam „Tērauds” (278. nrs., 64 cm x 49 cm) piemīt gleznieciska uztvere ar labi sabalansētām dzelzs lietuves iekšskata masām, priekšplānā liekot iekvēloties sārtajam krāšņu atspulgam. Krolļa melnbaltais linogriezums „Saules koks” (279. nr., 63 cm x 61 cm) ir no cikla „Dzimtene” un ļoti efektīvs. Ar savu vijīgo līniju hipnotizētāju intensitāti tas atgādina dažus t.s. oparta aspektus.

Izstādes darbi visdažādākās technikās sniedzas no abstrakcijām līdz polītiski žurnālistiskam fotoreālismam. Tā bija skatāma Bradfordas pilsētas mākslas galerijā (Carthwright Hall) no 1974. g. jūlija līdz septembŗa beigām.

Laimonis Mieriņš

 

 

 


Disertācijas novērtēšanas komisija. No kreisās: doc J.Tūrbake, prof. G.T. Vestins, prof. Reitersvērds, prof. Lindbergers, prof. S.U. Palme, prof. F. Lundbergs. Pa labi: respondents Uldis Ģērmanis.

DOKTORA DISERTĀCIJA PAR PULKVEDI VĀCIETI

Kā no Stokholmas Universitātes oficiālā paziņojuma redzams, 1974. gada 31. maijā filozofijas licenciāts Uldis Ģērmanis ar humānistiskās fakultātes vēstures un filozofijas sekcijas atļauju aizstāvējis doktora darbu „Pulkvedis Vācietis un latviešu strēlnieki Pasaules kaŗā un oktobŗa revolūcijā.” Doktora darbs publicēts vācu valodā, 337 lp. biezā grāmatā, Stokholmas Universitātes rakstu sērijā „Acta Universitatis Stockholmiensis” ar kārtas 20. num. (Almqvist & Wiksell apgādā). Par redaktoriem parakstījušies profesori Vestins, Palme un Hammarstrēma (Gunnar T. Westin, Sven Ulric Palme, Ingrid Hammarström). Grāmatas apvākojumam izmantots kāds sens fotoattēls ar strēlniekiem K. Osi un P. Artiņu revolūcijas dienās 1917. gada martā, turot karogu ar uzrakstu „Plecu pie pleca par Latviju un brīvību!”

Šis pētījums apmēram atbilst Jaunajā Gaitā 76.-90 num. publicētai monogrāfijai par pulkvedi Vācieti, atskaitot vispārējo pārskatu par padomju historiogrāfiju, atšķirīgo teksta dispozīciju un virkni korrekciju, kas balstās uz pēdējos gados iegūtiem materiāliem. Darbam pievienoti plaši savilkumi vācu un angļu valodā, detalizēts avotu un literātūras saraksts ar saīsinājumu izskaidrojumiem un personu rādītājs. Plašais un savā ziņā unikāls bilžu materiāls, kas publicēts Jaunajā Gaitā, grāmatā nav ievietots.

Publiska disertācijas aizstāvēšana; kas notika Stokholmas Universitātes 8. klausītavā, bija pulcējusi labu tiesu klausītāju. Disertācijas novērtēšanas komisijā bija profesori Vestins, Lundbergs, Palme un docents Tūrbake (Jarl Torbacke) un viesu profesori Reitersvērds (Reutersvärd) un Lindbergers. Universitāte par oponentu bija uzaicinājusi filozofijas doktoru Brūno Kalniņu. Ievadvārdos doc. Tūrbake norādīja uz šīs disertācijas neparasto raksturu: tās temats neskaŗ zviedru vēstures problēmas, bet gan liela mēroga vēsturiskus notikumus. Šī bez tam ir pirmā reize, kad Stokholmas Universitātē notiek disputs par šādu tematu. Respondents uzņēmies dotos apstākļos ārkārtīgi grūtu darbu un ziedojis temata apstrādāšanai 20 gadus. Galvenie jautājumi, kuŗus iztirzāja un par kuŗiem oponents lūdza tuvākus paskaidrojumus, bija par izmantoto avotu ticamības pakāpi un atsevišķiem mazāk izgaismotiem posmiem Vācieša darbībā un viņa biogrāfijā. Bez tam diskusijas izraisīja tieši pulkveža Vācieša persona, viņa rīcības motivācija un lielākā vai mazākā nozīme notikumu gaitā. Disertāciju nobeidza oponenta kopsavilkums un vērtējums un respondenta atbilde.

Oficiālā jaunā doktora installācija notika 11. jūnijā Stokholmas pilsētas nama Zilajā zālē. Uzrunājot latīņu valodā, jauno doktoru ar lauru vainagu „kronēja” profesors Vestins. U. Ģērmaņa doktora disertāciju atzīmēja arī zviedru prese. Var piezīmēt, ka Zviedrijas universitātēs šī bija pēdējā „vecā stila” plašā doktora disertācija. Sākot ar 1. jūniju oficiāli vairs nepiešķirs „filozofijas licenciāta” grādu, praktiski to aizstājot ar „jauno doktora grādu”

 − abc

 

Jaunā Gaita