Jaunā Gaita nr. 105, 1975

 

 

Richards Rīdzinieks

ODUMA GALS

 

Voldemāra Avena illustrācija

Saukts Odums, pasē Ādams, tā viņš savu mūžu Cērpjos, Kalnciema šosejas malā, nodzīvojis. Atnācis par puisi, tieši no obligātā kaŗadienesta trīsdesmito gadu sākumā, vēl toreiz, kad saimnieks cēlis varenu seklo kūti ar cementētu grīdu un novadrievu govju čurām vidū. Blakus uzcēluši divstāvu pagrabu: apakšā piena kannām un godu alus mucām, augšā istabiņu, kur vasarā jauka gulēšana, bet parasti glabājušies dravinieka piederumi, tukšie rāmīši un kaltušās apīņu vītnes.

Odums bijis kluss, strādājis labi, zelta vērts, laikā, kad saimnieks, pārrāvies kūti ceļot, aizgājis pie tēviem. Nebija jau puisim toreiz vieglas dienas - no saules, līdz saulei. Bijis lētticīgs: vācu laikā kaimiņu mājās, strādājošiem krievu gūstekņiem izpļāpājies par medību bisi, paslēptu uz staļļaugšas. Šie savukārt tālāk, un nu bijušas lielas pūles visu pagasta valdē atkal nokārtot un izlīdzināt... Māju jaunie, jau sen Rīgā, izpestījuši no kaŗa gaitām, un Odums strādājis, kā strādājis. Nesis sakas, jūdzis zirgus, aris, ecējis, pļāvis un sējis. Gada laiki, gadi un varas mainījušās, bet Odums strādājis. Paglābis pēckara gados pat veco saimnieci, kuŗas bērni aizbēguši uz Rietumiem, viens celdams jaunu dzīvi Austrālijā, otrs - Amerikā, meita - Zviedrijā, līdz pat izvadīšanai kapsētā, kur nu Cērpju saimniece mierīgi dus blakus kūts cēlējam vīram.

Odums palicis viens sētā, no kuŗas gaisuši govju māvieni, zirgu iezviegšanās un gaiļa dziesma, jo kolchozu idejā jau latviešu sēta neietilpst. Un tomēr jādzīvo: Odums dzīvojis. Sameklējis darbiņus, pelnījis. Bet bijis lētticīgs, vairākkārt apzagts. Tā, protams, šņabja vaina, jo Odums dzēris. Un labākais krogus brālis kādreiz vēlāk izrādās lielākais maita. Odums maksājis citiem, neturējis ļaunu prātu. Kolchoza priekšnieks teicis, lai naudu neglabājot mājās, beidzot pat pierunājis. Priekšnieks, labs cilvēks, teicis, lai Odums pārvācoties veco ļaužu mītnē, jo tad Cērpjus varētu noplēst, un pašam Odumam arī būtu vieglāk, bet Odums ne. Kūti gan noplēsuši, akmeņus izlietājot citur.

Ierasts. No trīsdesmitajiem gadiem līdz 70.-to gadu sākumam tā pati mežmala, tas pats ceriņu krūms pie vecā pagraba - liels un izkurtējis, bet vasaras sākumā tik brīnumaini zilgans savā ziedu spēkā. Priekšnieks domājis... Bet Odums grib palikt, kur ierasts. Nu, lai dzīvo ar'!

Arī jaunajā pagrabā, kur senāk glabājās tukšie medus rāmīši, smaržodami savu vaska un medus smaržu, dzīvo ļaudis, vārdā Reščevski. Dēls pazudis leģionos, meita Sarmīte farmaceite Rīgā, reiz gadā atbrauc ciemos, un tad tiek vārīta tēja, klāts goda galdauts, un līdz ar meitu sapņoti jauni sapņi. Reščevskis ir no Kurzemes, tikai pēckaŗa gados atklīdis uz Cērpjiem. Iedzēris vienmēr vaimanā par savu Valdi, it kā vaimanāšana to varētu uzcelt no viņsaules. Bet Odums ar viņu saprotas. Odums dienējis 6.Rīgas kājnieku pulkā, Reščevskis tūliņ pēc pirmā kara 5.Cēsu. Reščevska mīļākā dziesma ir: „Mātes vārdi ausīs skan, senaizmirsta dziesma, dēls pret kungiem necelies, mūžam saslēgts kļūsi.” Ja Odums ir pilns, viņš grib dziedāt: „Tāli dzīvo mana mīļā”.

Tovakar abi bijuši Rīgā. Nopirkuši jaunus zābakus, jo, kas gan rudenī svarīgāks par kārtīgiem apaviem? Abi divi nopirkuši. Tad iegājuši krogū. Gramus, gramus un atkal gramus. Braukuši mājup ar taksīti kā īsti kungi, vēl iegājuši pasēdēt pie Reščevska, līdz runas izsīkušas nogurumā. Odums devies uz veco istabu.

No rīta Reščevskiene gājusi govi slaukt, redz: no vecās istabas kūp! Ne pa skursteni, bet pa logiem un durvīm. Gājusi lūkot! Durvis līdz galam vaļā, viss pilns ar dūmiem, guļ cilvēks: kājas virtuvē, rumpis istabā! Un kūp. Skrējusi nu pie akas, paķērusi slauceni un atpakaļ dzēst. Bet - kā gāzusi ūdens šalti virsū, tā gulošajam aizripojusi galva! Bailēs nosviedusi slauceni, sākusi kliegt un skriet uz māju pie vīra.

Odums beigts. Ne naudu vairs atraduši, ne jaunos zābakus. Milicija gan pētījusi, gan pratinājusi, bet kur tu vainīgos tik tuvu Rīgai vairs sameklēsi! Bēres bijušas dižas, laikam priekšnieks maksājis ar Oduma noguldītajiem rubļiem. Bijis pat pūtēju orķestris un ziedu bez gala.

To visu, gan varbūt ar citiem vārdiem, man izstāstīja Purkalīša kundze, kas dzīvo Sundbibergā, Stokholmas ziemeļos, un ar kuŗu kopā dažreiz braucam vienā un tai pašā autobusā. Tovakar un arī turpmākas dienas daudz domāju par šo gadījumu. Domās skatīju tepat 35 gadus nelabotas mājas, kuŗās izsistu rūti logā mēdz aizsegt ar papi, saplāksni vai tikai tāpat aizbāž ar lupatu vīkšķi. Nolaistu ābeļdārzu, izgāztus, pussatrunējušus žogus, sena pagalma smilgās tik tikko uzminamas takas. Izdegušu māju, kuŗas pārogļotajos baļķos un dēļos neizžūst pirms nedēļām lijis lietus. Un vīru nonēsātās drēbēs, kas tajā nodzīvojis savu mūžu un vēl pirms pusgada tur mitinājies. Pamuļķis.

Tad viss piemirsās, līdz Dziļuma „Rītausmas” izrādes starpbrīdī satiku Purkalīša kundzes meitu, tagadējo Lindstrēma kundzi, kuŗas dēļ jaunībā kādā agrā vasaras rītā kājām atnācu mājās no Hudinges. Katru reizi, kad viņu satieku, man ir mīlīgs prāts, un atkal zied ievas un ābeles gluži tāpat kā tai rītā. Ierunājos par Odumu.

- „Es viņu atceros!”

- „Kāds viņš bija?”

- „Es toreiz biju maza meitene... Es pat vecmāmiņu esmu aizmirsusi!”

- „Bērni dažreiz redz vairāk nekā lielie.”

Lindstrēma kundze pasmaidīja. Viņai bija koši sarkana kleita. Pasmaidīja. Nudien, nekas nebija mainījies, laiks bija stāvējis uz vietas!

- ”Es gāju viņa istabā. Tā bija maziņa, maziņa. Vieta gultai, vairāk nekam.”

- „Kāds viņš bija?”

- „Glīts cilvēks. Gaišiem, kupliem matiem.”

- ”Runīgs?”

- „Nē. Pakluss. Bet ar mani viņš runājās!” Gaišmatains latgalis, mazs skuķēns basām kājām, saimnieka mazmeita. Tad pēkšņi atcerējās: „Viņš lasīja grāmatas!”

-”Kādas?”

- „Igo, Dikensu...”

- „Tiešām?” Puisis lasa meistarus, klaiņo līdzi Žanam Valžanam, pārdomā Feiginu un jūt līdz Dorai.

- „Jā! Varbūt lubu literatūru arī... Tas tik sen!”

- ”Bet tava mamma teica, ka viņš bijis tāds pamuļķis?”

- „Es tiešām nezinu!”

Nevajadzēja tā jautāt, viņa taču solidāra ar mātes apgalvojumiem. Odums varbūt runāja latgaliski, gāja katoļu baznīcā un tādēļ ļaudīm šķita dīvains. „Vai viņš runāja izloksnē?”

Atkal viņa pasmaidīja: „Es tiešām neatceros!” Un mainīja tematu: „Kā tev patīk izrāde?” Starpbrīdī jārunā par izrādi.

„Erdmanis ir labs,” es teicu. Zvans jau bija noskanējis, un mēs šķīrāmies. Nospiedis cigaretes galu pelnu traukā, burzmā meklēju ceļu uz savu vietu 14.rindā. Odums nebija bijis muļķis, nepavisam ne! Cilvēks nelasa Dikensu, ja viņš nevēro pasauli. Bet kādēļ viņš bija izvēlējies Cērpjus? Jauns latgalis, kaŗadienestu nodienējis Rīgā, varbūt nevēlējās atgriezties dzimtās puses nabadzībā? Varbūt kāda Tekla, Veronika, vai Veneranda savā laikā bija izgājusi pie turīgāka puiša? Kautrs. Pēc kara, kad vīrieši atradās vai nu rietumu vai austrumu gūstā, viņš droši vien būtu vēl varējis izvēlēties sievu labu labo. Savādnieks? Filozofs?

Pa Kalnciema šoseju esmu braucis ar divriteni tikai reizi mūžā, un vēl pirms tik daudziem gadiem, bet manas domas klīst, un es iztēlojos mazus priedulājus, pat ceļmalas ziedus. Gluži labi apzinos, ka nezināmo neuzminēt. Tai pašā laikā minu, ka, ja Oduma bēres bijušas tiešām tik krāšņas, kā Purkalīša kundze, grozīdama savu sirmo un cirtaino galvu, stāstīja, ļaudis beidzot ienācēju atzinuši par savējo. Minu arī, ka viņš mīlējis Cērpju pavasara vizbulītes un bērzu skaras birzī pret šoseju vairāk nekā sievu glāstus, jo galu galā viņš taču palicis puisī?

Jaunā Gaita