Jaunā Gaita nr. 107, 1976

 

DEJAS LATVIJĀ

Latviešu jaunrades dejas V, Sast. Ingrīda Saulīte. Em. Melngaiļa Tautas nams. Rīgā: Zvaigzne. 1973. 287 lp. 81 kap.

Krievu okupācijas 27. gadā laists klajā 5. krājums ar Latviešu jaunrades dejām. Pamats palūkoties, kas īsti slēpjas aiz šī drusku pastīvā virsraksta. Laikam jau gribēts ar šo nosaukumu uzsvērt, ka te noris mēģinājums producēt ne vien jaunus dančus ar jaunām choreografijām, bet arī ieviest veselu jaunu sadzīves resp. sabiedriskās mākslas žanru.

Šis jaunais mākslas žanrs reflektē uz pa pusei profesionālām, pa pusei amatieriskām deju grupām resp. ansambļiem, kas apmēram atbilst paskolotajām koŗu vienībām, kādas latviešu mūzikas praksē pazīstamas kopš mazākais 150 gadiem. Rodas jautājums, kādēļ šāda rakstura deju vienības neradās jau latviešu brīvības gados, jo koŗu māksla taču zēla un kuploja, tā sakot, pati no sevis? Aplūkojot tuvāk šo "jaunrades deju" materiālu, kļūst skaidrs, ka šis žanrs nav izaudzis no pašu latviešu vidus, bet gan ticis ievests un veicināts kā krievu paraugu atdarinājums.

Šī žanra sākumi saistās ar pazīstamo sarkanarmijas dziesmu un deju ansambli, kuŗa spraudiņi ar civīlākiem nosaukumiem itin bieži uzstājas arī ārpus Krievijas un tiek reklāmēti kā tautas mākslas parādītāji. To tēvs un skolotājs bija ģenerālmajors Aleksandrs Aleksandrovs (1883 - 1946), kas par šī mākslas žanra izvēršanu sociālistiskā garā saņēma daudzus Staļina atzinības un žēlastības apliecinājumus. Ansambļa darbā Aleksandrova stiprā puse bija mūzika. (Vai starp viņa skolotājiem Pēterpilī nebija arī Vītols?) Choreografijas plāksnē viņa ansamblis visumā turpināja varietē deju praksi, ko Krievijā jau cara laikos piekopa krievu čigānu ansambli un ko padomu režīms projicēja - atbilstoši lielinieku kultūras megalomanijas tendencēm - revijas dimensijās. Tas viss ienesa Aleksandrovam Parīzes pasaules izstādē 1937. g. atzinības medaļas. Padomju Savienībā šis žanrs tika izvests no varietē jomas un kļuva par svarīgu Padomju sadzīves daļu: tā saukto estrādes mākslu.

Nav šaubu, ka šai vidē sakņojas arī latviešu jaunrades deju žanrs. Kultūruzraugi to īpaši veicina kā iedarbīgu latviešu kultūras sovjetizāciias faktoru. Lai šādus dančus izpildītu, ansambļiem krietni jāvingrinās. Krievu ansambļos dejotājiem nereti jāaizsniedz akrobatu kvalitāte, un arī latviešu "jaunrades dejas" cītīgi cenšas sekot šiem paraugiem. Tā dancī, "Meita gāja uz avotu" choreografija prasa, lai "meitas izrauj savu roku no puiša rokas un no spēcīgā rāviena atkrīt sēdus. Puiši... saņem meitas kreiso roku, strauji pierauj meitu sev klāt un ceļ, aptveŗot ar kreiso roku zem ceļiem." Tālu vairs nav no kūleņošanas un staigāšanas uz rokām, ko krievi savos ansambļos jau sen apguvuši.

Ja Aļeksandrovs savā paraugansamblī prata gādāt par efektīvu mūziku un veco variete salonorķestri papildināja ar krievu tautas instrumentiem balalaiku un domru, tad latviešu "jaunrades dejās" mūzikas loma bēdīgāka. Jau pieminētajā "Meita gāja" R. Šteins devis skolnieciski strupas improvizācijas par pazīstamās tautasdziesmas temu. Dancī "Raiti, raiti rakstā dej" viņš tāpat improvizē par vecās tautas dejas "kucavietis" temu. Tīkamāka būtu Šteina mūzika "Dejosim, meitenes", ja itin dzidrais piecastotdaļu ievads nenoklīstu lipīgās dominantu alliterācijās. Labāk nav veicies G. Ordelovskim profānizējot "Es redzēju jūriņa" melodiju līdz sentimentālam valcerim, ko vēl cenšas pārspēt A. Sīlīte savā " Rakstiņā", salikdama kopā primitīvu valsi ar triviālpolku. Nekā laba nevar teikt arī par pārējiem E. Fiskoviča, V. Ozola, S. Broka, E. Īgenbergas, V. Bendorfa deju skaņrakstiem. A. Tīsa "Pāvilostas dancis" izdevies tikpat gaŗš, cik mendelsonisks. Ka šādas lietas var nodarīt arī ar kompozitorisku dzirksti un eleganci, parāda nevis chameleoniskais daudzu seglu jātnieks M. Zariņš savos bālajos "Piebaldzēnos", bet gan Raimonds Pauls dejā "Zēns paņēma līgaviņu" - iecerētajā ostinato dispozijā sajaušam, ja ne ko citu, tad vismaz mūzīkālu loģiku. Pat A. Žilinskis, kas, izpildot līdzīgus pasūtinājumus, parasti kopē Īzaku Dunajevski, šoreiz savā "Dancī" atdarina Aramu Hačaturjanu, kas šai "jaunrades" tuksnesī izliekas kā maza oaze.

Tā apstiprinās sākotnējais iespaids, ka Latviešu jaunrades deju piektajā krājumā darīšana ar mākslīgi ievestu okupantu režīma mākslas žanru, kam līdz šim nav patiesa sakņojuma nedz latviešu komponistos, kas še iespiesto nošu lielāko daļu uzrakstījusi it kā ar divām kreisajām rokām, nedz dejotājos, kuŗu prasmei un varēšanai ir kāpinātas reviju, resp. variete līmeņa prasības. Būs izdevība vērot, vai šis žanrs nākotnē latviešu mākslas vidē iegūs ticamākus apveidus. Pagaidām tas rādās kā solis uz priekšu pa režīma nosprausto ceļu uz vienu vienīgu padomju kultūru krievu imperijas robežās. Visumā šīs "jaunrades" dejas vērtējamas kā pēc socialistiskā reālisma ideoloģijas darināts krievu mākslas produkts šķietami latviskā iesaiņojumā.

Longīns Apkalns

Jaunā Gaita