STĀRĶA MATĒMATIKA
Bruno Mežgailis un Pēteris Zvidriņš, Padomju Latvijas iedzīvotāji. Rīgā: Liesma, 1973. 372 lp. 68 kap.
Jau kopš 1959. g, tautas skaitīšanas pārrunas un diskusijas latviešu sabiedrībā par demografiskiem jautājumiem kļūst arvien plašākas. Sevišķi tas sakāms par Latviju; arī virsraksts šai recenzijai ņemts no kāda plaši diskutēta un izrādīta drāmatiska darba, kuŗā skarti aktuālie ģimenes un dzimstības jautājumi. Iemesls šai ievērībai nav tālu jāmeklē, jo demografiskā situācija latviešu tautā pašreiz ir tik katastrofāla kā nekad agrāk.
Grāmatas autori ir prasmīgi un kompetenti demografi. Bruno Mežgailis ir ekonomikas zinātņu kandidāts un viens no vadošiem demografiem pašreiz Latvijā, Pēteris Zvidriņš - arī ekonomikas zinātņu kandidāts; zinātnieks, bet daudz rakstījis arī Padomju Latvijas presē. Autori ļoti pareizi norāda, ka iezīmes pašreizējam demografiskam stāvoklim bija vērojamas jau neatkarības laikā un vēl pat pirms Pirmā pasaules kaŗa.
Ar ko varam raksturot tagadējo situāciju? Vispirms jau jāmin ļoti zemā dzimstība, kas pašreiz Latvijā ir viszemākā no visām PSRS republikām. Kā zinām, dzimstības līmenim jeb tā sauktajam atražošanās koeficientam vajadzētu būt vismaz 1,0, bet Latvijā tas patreiz ir 0,9, rēķinot gan uz visiem Latvijas iedzīvotājiem no kuŗiem 1/3 ir krievu (29,8%, bet kopā ar baltkrieviem un ukraiņiem - 36,1%). No grāmatā ievietotās 55. tabulas par dzimušo skaita sadalījumu pēc māšu tautības (procentos no kopsummas) redzam, ka 1970. g. 57,9% mātes bija latvietes, bet viņām dzimuši 54,9% bērnu. Krievietēm attiecīgie skaitli ir 29,5% un 28,6%. Liekas, ka secinājumi ir skaidri, bet pavisam citus rezultātus iegūstam, ja salīdzinām šos skaitļus ar 1959,g. reģistrētajiem: latvietēm 62,3% un 55,6%, bet krievietēm 26,6% un 30,5%. Mēs šeit redzam, ka krievu tautības iedzīvotājiem dzimstība ir sarukusi relātīvi straujāk nekā latvietēm, kaut arī krievu starpā ir procentuāli vairāk individu fertilajā vecumā. Kā otru faktoru var minēt ārkārtīgi augsto laulības šķiršanas procentu, kas pēc jaunākajiem datiem Rīgā jau pārsniedz 60%, Tas noved pie parādības, ka vispār paaugstinās dzimstības līmenis vecuma grupās līdz 25 gadiem, bet pazeminās pēc 30. Tā kā trešie un ceturtie bērni parasti dzimst sievietēm ap vai pāri 30 gadiem, tad varam secināt, ka rodas arvien vairāk ģimeņu ar vienu bērnu, sevišķi jau pilsētās.
Gribas vēl norādīt uz kādu secinājumu, kas, grāmatu izlasot, rodas gandrīz pats no sevis. Vai dzimstības līmenis Latvijā patiešām ir tik zems? Jā, ja domājam par tautas atražošanos; nē, ja salīdzinām to ar Rietumeiropas industriāli attīstītām valstīm. Šajās valstīs un arī Latvijā jau neatkarības laikā darba roku trūkumu novērsa ar immigrāciju no mazāk attīstītiem reģioniem. Būsim skaidrībā, ka šī problēma pastāvētu arī, ja Latvijai būtu izdevies saglabāt savu neatkarību. Bet kamēr neatkarīgā valstī šie darba meklētāji spiesti vai nu iekļauties vietējā vidē: vai pēc laika atgriezties dzimtenē, pašlaik Latvijā šie ieceļotāji veido priviliģētu šķiru, kuŗai nekādā veidā nav jāievēro vietējās paražas vai jāpiemērojas viesu zemes tautai. Kāds Rīgas apmeklētājs, piemēram, vēl šajā gadā zviedru presē rakstīja, ka "krievi, kas dzīvojuši Rīgā 20 gadus, ir lepni uz to, ka viņi nesaprot latviski", (Kārlis Goppers "Rysk imperialism balternas fiende", Svenska Dagbladet, 21.1.75). Kuŗā brīvā zemē, kur vietējā tauta pati var noteikt savu likteni, tas būtu iespējams? Šeit ir mūsu pašreizējās situācijas sāpīgais punkts!
Autori ir arī mēģinājuši aplēst latviešu tautas zaudējumus pagājušajā kaŗā. Rezultātus varam apzīmēt par sensācionāliem. Viņi vērtē, ka latviešu tautības iedzīvotāju skaits 1959. g. salīdzinājumā ar 1935. g. bija samazinājies par 163.000. Šajā laika sprīdī sakarā ar dabisko pieaugumu tas savukārt palielinājies par apmēram 140.000, bez tam100.000 latviešu atgriezušies Latvijā no Krievijas (t.i., galvenokārt agrākie emigranti). Tātad latviešu kopskaita samazināšanos Otra pasaules kaŗa rezultātā viņi vērtē uz 400.000! Grāmata ir lietpratīgi uzrakstīta, un tā ieteicama katram, kas nopietni interesējas par mūsu tautas demografisko situāciju tagadnē un pagātnē, kā arī zināmiem socioloģiskiem aspektiem.
Agnis Balodis