Jaunā Gaita nr. 113, 1977

 

Osvalds Lācis

GUNISPERS

 

Ja Gunispers Sals sev vaicātu, vai divpadsmit laulībā aizvadītajos gados kļuvis laimīgāks, atbilde laikam paliktu tikpat neskaidra kā nakts miglā viesnīca, kuŗai viņš patlaban tuvojas, un kuŗas lukturis atgādina mūžīgai pamestībai nolemto mēnesi.

Gunispera darbs nav noenkurots vienviet. Viņam pastāvīgi jāceļo. Bieži vien tālu ārzemēs. Dažs izsauktos: cik apskaužami! Kāda lieliska iespēja iepazīt pasauli!

Tiesa. Bet līdzās saspringtajam smadzeņu darbam vēl nekārtīgā atpūta, saraustītās miega stundas, nereti arī krasas klimata un laikapstākļu maiņas - kopumā ir tāda slodze, ka ne jau katrs to ilgi izturētu.

Dabiski, kāds darbs, tāda atlīdzība. Un nekāds brīnums, ka Gunisperam īsā laikā ir mājoklis, ko kaimiņi sauc par pili, un kuŗā viņa sieva var baudīt dzīvi kā īsta lielmāte.

Sākumā Gunispera otra puse, Gaidule, šo kundzenes stāvokli arī izmanto. Rīko viesības, tādās piedalās, dodas tuvos, gan tālos izpriecu braucienos, vairākkārt cilpu cilpiem aplido zemeslodi, kas ar katru reizi it kā kļūst niecīgāka.

Beidzot, visu to apnikusi līdz kaklam, viņa atzīst, ka tā ir dzīves izniekošana. Pašapmāns. Ka cilvēks, kas nestrādā, nav itin nekas. Viņai top skaidrs, kādēļ notiesāto, lai tas ciestu vairāk, senlaikus ķēdēs iekaltu turēja bezdarbībā.

Līdzekļiem netrūkstot, Gaidule izvēlas cildenu darbu vienot svešatnē kliedēto tautu, saglabāt latvjus un viņu bērnus tēvtēvu zemes brīvei.

Turpat apmetnes pilsētā uzsāktā rosme ātri izvēršas plašumā un drīz vien Gaidule, tāpat kā Guntiņš, kā viņa sauca savu vīru, spara pilna traucas no centra uz centru, no viena kontinenta uz otru.

Laulātie, protams, satiekas reti, īslaicīgi, biežāk citur nekā pašu mājoklī. Bet arī šais nelabvēlīgos apstākļos viņi joprojām var būt par šķīstības paraugu dažam, kaut arī paša archibīskapa svētību saņēmušajam pārim, kas katru nakti pavada zem kopējas segas.

Viņi sazinās pastāvīgi un izplāno savlaikus, kad un kur tiem sastapties.

Ja sākuma gados šīs atkalredzes līdzinās sevišķiem svētkiem, tad ne vienmēr vairs vēlāk, kad abu darba slodzei augot, tās sagādā gan lieku soli, gan īpašu piepūli te vienam, te otram.

Kā Gunisperam viesnīcas durvis veŗot, domas nav gluži vēl brīvas no darāmā tuvākajās dienās, tā arī Gaidule, kuŗai jābūt šeit pirmai, droši vien negaida viņu auļainu sirdi kā tumsai iestājoties meita klētī puisi.

No ienācēja pases pierakstījis viesa vārdu, viesnīcnieks teic:

„Jums, sēr, laimējies tikt pie pēdējā vieninieka numura”!

„Mana sieva telpu jau saņēmusi!”, Gunispers rāda ar pirkstu uz tāfeli, „lūk, viņas vārds!”

Vecīgais vīrs neatbild, pieiet klāt melnajam dēlim un, lūpas šķobīdams, raksta Gunispera kristībvārdu mazākiem, bet uzvārdu prāvākiem burtiem. Nolicis krītu, paberž plaukstas un apmierināts saka:

„Tā, četrpadsmitais numuriņš! Mr. Sals, jūs esat pārskatījušies, Mrs. Sala nav jūsu kundze! Uzvārdiem vienāds tikai sākums, bet ne beigas!”

„Aplam uzrakstīts!” miega mākts iesaucas Gunispers, „burta A vietā jābūt S. Kā tas dokumentos!”

„Taisnība, sēr! Tieši kā dokumentos jābūt allaž!” - viesnīcnieks pabīda acenes šaurajā pierītē virspus prāvajiem kaula puniem virs uzacīm un uzlūko viesi bāli ziliem izsalušas tintes krāsas redzokļiem. Tad, nešūpojoties gaŗā ģīmja plānajiem vaigiem, viņš laipni skaidro:

„Kļūdīties varam visi. Tādēļ modram jābūt katram. Arī viesnīcniekam. Uzvārda rakstībā pat niecīgākais misēklis var izraisīt ne tikai nepatikšanas vien. Ka Mrs. Salas uzvārdā kļūdu nav, Mr. Sals, pārliecinieties paši! Lūdzu!” Gunispers viņam pasniegto vizītkarti redz pirmo reizi. Bet pēc gaumīgā iespieddarba viņš acumirklī pazīst meistaru - tautieti, kam pat sīkākais veikums vienlīdz akurāts un daiļš.

Adrese kartītes stūrī pareiza. Bet vidū:

GAIDULE SALA,
sabiedriska darbiniece

Zobiem nokrakšķot, Gunispera lūpas sakniebjas. Acīmredzot, arī Gaidule ļāvusies šai modē nākušai sieviešu uzvārdu greizrakstībai.

Vizītkarti atlicis, viesnīcnieks gandarīts turpina: „Rietumtautu ģimenes locekļiem ir kopīgs dzimtas vārds jeb uzvārds, kam tāda pat nozīme kā zīmoga nospiedumam dokumentos, kuŗos kaut vai par viena burta vai cipara patvarīgu grozīšanu draud sods kā par katru citu likuma pārkāpumu”.

„Pievienojos! Bet viņa tomēr ir mana sieva,” saldskābenu smaidu Gunispers pārtrauc runātāju.

Viesnīcnieka pelēkdzeltānajos vaigos ierietinās apelsīnu sārtums.

„Sēr!” viņa balss ieskanas kā no kanceles, „šis viesu nams nav prāvs. Mēs nedižojamies ar ārpusīgu greznumu. Bet visā pilsētā jau otru gadsimtu mūsu viesnīcai labākā slava. Mūsu istabās neiekļūst personas, kas mums piedāvā par pusstundu to pašu, ko ņemam par diennakti. Mr.Sals, šinī namā piekopt izvirtību neiespējami!”

„Jūtos noguris,” Gunispers, ar plaukstu aizsegdams muti, pārtrauc runīgo viesnīcnieku. „Vediet drīzāk mani uz sievas saņemto numuru!”

Taču tiepša turpina vēl neatlaidīgāk:

„Sēr, man nav pamata apstrīdēt, ka Mrs. Sala varējusi kādreiz būt Mrs. Sals, tāpat apgalvot, ka viņa par tādu nevarētu būt nākotnē, bet patlaban, kamēr viņa ir Mrs. Sala un jūs - Mr. Sals, ja vēlaties palikt šinī namā, tas jums iespējams tikai atsevišķā telpā!”

„Nekuliet tukšus salmus! Mana sieva viņa ne tikai ir, bet arī paliks!”

Viesnīcnieka seja no oranždzeltenas pārtop violeti sarkana: „Nejokojieties, Mr. Sals, vai pareizāk nepūlieties iestāstīt neiespējamo. Paklausieties, lūdzu! Mrs. Sala šeit ieradās 12.50. Pieprasīja divgultu telpu un teica, ka šo pašu nakti iebraukšot arī vīrs. Bet tā kā viņa nevēloties tikt izrauta no miega, viņa lika iedot atbraucējam numura atslēgas dubultnieku. Tieši ceturksni pirms jūsu ierašanās Mr. Sala bija arī klāt. Šeit viņa vārds un uzvārds, kas burtu burtā tāpat kā jūsējais norakstīts no pases.”

Pagriezis bībeles biezo grāmatu, viesnīcnieka kaulainais pirksts pieskaras kaligrafiski rakstītai rindai.

Gunispers pielīkst. Viņa plaksti sāk blisināties, mute paveŗas un, skaņu neizdvesis, viņš pamet gaisā roku kā piegrūdies atkailinātam strāvas vadam.

Diezin kā turpinātos un beigtos abu iedegusies divsaruna, ja viesa apklušana un izteiksmīgais žests netiktu noturēts par piekāpšanās zīmi un, iekams Gunispers atguvās, viesnīcnieks viņam nepalīdzētu nokļūt numurā.

Tur atstāts istabas vidū, viņš nedzird nedz viņam novēlēto saldu dusu, nedz mana ievedēja aiziešanu.

Tikai pēc krietna laika griestu spuldzes vājajā gaismā Gunispers saskata ūdens glāzi, karafi, tad arī galdu, uz kura uzmet portfeli. Tikpat automātiski viņš atsēžas uz gultas malas, bezskanīgi ieplokot matracim.

Telpiņa balsināta, kailām mūra sienām. Lodziņš sīksīkajām rūtiņām kā aizrežģots. Vieninieka krātiņš.

Viņš sažņaudz plaukstas, un pirkstu kauliņi nokrakšķ kā iekuram skalus laužot. Tās ir vienīgās skaņas stingajā klusumā. Viņš paveŗas pulkstenī. Dabiski. Starp diviem un trim taču vismazāk nomodnieku. Cilvēces vairums naktī guļ. Otrpus biezajam mūrim arī Gaidule.

Un Gunispers tā ir redz sievas apgulšanos. Lai kādā garastāvoklī, nomākta vai līksma, viņa savaldīga, kārtīga. Pat sīkāko leveriņu miesai atceldama, to noliek nesaburņātu, glīti savā vietā.. Un kāda bija precēdamās, tāda palikusi. Gandrīz nemainīga svaigumā, garam augot un ķermenim kuplojot briedumā, sieviete kristalldzidru skatienu, tēraudcietu lēmumu. Allaž uzsvērdama:

„Vienalga, ko dari, tam jābūt pilnvērtīgam!” Pie tādām mērauklām pieturoties jau laulību sākumā, Gunispers, vēl pietiekami neiepazinis paša, kur nu vēl sievas jaudu, tika atkārtoti apsaukts: rimsties, neaušojies nu, kā mēli izkāris suņuks!

Pārliecinājies arī pats, ka tiešām: ko nevari celt, nepastiepsi ne tik. Viņam atlika piekāpties, dažu vakaru kāŗā zoba vietā acis vien pamielojot.

Nesaskaitāmas reizes veŗoties, arī patlaban ainojas viņam itin spilgti. Kā biezāko spilvenu viņa uzbužina pagalvim, kā plānāko pārsedz izlasītajām skruzulēm, uzvelk līdz pat zodam apsegu un ieteic viņam to pašu - krāt sparu rītiņām. Nav vieta šaubām, ka arī šonakt šis, viņas, rituāls paveikts godam.

Labi, labi viņa gul mierīgi kā pasākusi! Bet vai patlaban tas nav viens īstens apsmiekls?

Visnekrietnākais paša nelabā izplānojums. Viņa sieva nakts vidū vienā telpā ar svešu vīrišķi! Bet viņš, likumīgais, no sievas nošķirts kā aizgalda baroklis. Nudien, kaut kas traks! Un tas viss tikai viena vienīga citāda burta dēļ viņas uzvārdā.

Un saodi nu, kas īsti par putnu šis Gribulis Sala! Pat dzirdēt tāda nav gadījies. Vajadzēja viesnīcniekam ieprasīt. Iespējams, cilvēks jau gados, cienīts kungs. Varbūt, pat kāds profesors. Profesoru gan tagad tik daudz, ka ne saskaitīt. Un visādu sugu! Gribulis!? Āķīgs vārds! Jēgpilni vecāki tādu dēlam gan neizvēlētos. Tikpat divdomīgs kā Gaidulei, Bet ne jau bērniņš vainīgs, kā to nokristī.

Lai nu kā, skaidrs vismaz viens pašu cilvēks. Tautietis. Zināms, nepaguvusi Gaidule iemigt, tāda Gribulīša tur tagad noteikti vairs nebūtu. Un ja šis, šā vai tā, kaut ko būtu lūkojis, tur nevaldītu kapličas miers.

Pagrūti arī pieņemt, ka, klosterīgajā viesnīcā tik vēlā stundā vienam pašam ierodoties, kārotos vēl kas cits kā atstiept muguru. Un ja arī ievēroja otru gultu ar gulētāju, tad ne prātā neienākot, ka tas varētu būt sievišķis, apgūlās iespējami klusāk.

Nu jā, tiem ceļoties, tad nu gan var notikt šis tas neparedzēts.

Un Gunispers atdomā gaišu rītu, kad, modies pirmais, ar atspirguša vīra augošu tīksmi kā saullēkta gaidās veŗas uz Gaiduli. Kā spilvens atkrīt no pārsegtajiem matiem. Kā aizvirzās apsegs no krūtīm, tām naktskrekla mežģīnēs nešūpojoties kā baltu boju pārim viļņos. Kā žāvās lūpām veŗoties, izstiepjas vingrās rokas, kā sniegdamās pēc kā ilgota un neiegūstāma.

Ko gan darīs Gaidule svešo tēviņu manījusi? Lai skaidrāk redzētu, berzīs plakstus? Rausies atpakaļ zem segas kā kurmis rakumos? Nē, taču ne! Lai kāds liegums viņas baltajiem apaļumiem, viņa nav to jēriņu pasugas, kas ļaus sev iecirst ilkni izkāmušam vilkam. Viņa zemei nepieplaks pat dunča draudā. Viņa sliesies, lai zveltu uzmāktenim tā, ka tas nošķiebsies par 45 grādiem. Un tam apgāzties nepagūstot, gāzīs arī pa otru vaigu. Tad neaicināto bitenieku izmetīs koridorā, ka no žļaukstes, no uzmākteņa istabā, ja kas paliks, tad ne vairāk kā izbīļa slapjuma piles aiz čupra grābtam kucēnam.

Viesnīcā, protams, tas būtu tas pats, kas zemestrīce Kremlī, kā superdieva Ļeņina praulu sabiršana pīšļos. Žurnālisti, smird-burbuļu pūtēji, uz pakaļkājām lēkādami, abām priekšējām noraibinātu savas avīzes visu pirmo lappusi.

Gandarījuma smaidiņu apslēpt pat kuplākajās bārdās būtu pagrūti arī dažam draugam, tāpat paziņam, kādu Gaidulei ne mazāk kā uz ielām izlaktu kārbu. Majestātisku, kāda viņa allaž stājas auditorijas priekšā, daža sievišķa urbīgs skatiens Gaiduli pārbaudītu tikpat kā putnu kūtī lietpratējas pirksts, vai šodien vistiņai ola būs, vai ne. Atgadīties var arī tā, ka divi intelliģenti cilvēki pārpratumu uzņem mierīgi ar viegla humora pieskaņu, nepiederīgajiem neuzzinot neko.

Visas varbūtības nemaz nav paredzamas. Tādēļ uzrauts un degvielu noliktavā nokritis sērkociņš jānodzēš. Un jo ātrāk, jo labāk.

Gunispers ceļas, atveŗ durvis, kuŗās atslēgu viesnīcnieks pārlicis iekšpusē, pabāž degunu uz katru pusi krēslainajā gaitenī. Ne čiku, ne grabu.

Nedzirdami pielavās blakus durvīm ar numuru trīspadsmit. Apstājas, paklausās apkārtējā klusumā un pielīgst atslēgas caurumam. Tanī tumsa kā šautenes stobrā. Piespiež ausi - klusums. Tieši tā, kā viņš paredzēja. Kā tam jābūt. Atliek tik pieklauvēt.

Bet savādi. Kādēļ viņš dreb? Viņš, Gunispers, lielfirmas sekmīgākais darbinieks, viņš, kam uztic citiem neiespējamo, viņš, kuŗš pieveic aukstam prātam nepārliecināmos, iesilda, uzkarsē to jūtas vārdiem, kas skan līdzīgi nakts mūzikai un skurbina vairāk par vīnu un skaistules glāstu, viņš, Gunispers, dreb kā lampu drudzī lauku skatuves diletants, kam jāpieteic tikai viens teikums.

Neticami dīvaini! Kas ar viņu notiek? Gunispers saņemas. Paceļ roku, saliec pirkstu. Ievelk krūtīs gaisu, patur, izlaiž, ievelk vēl vairāk. Bet atkal vilcinās kā sportists starta šāvienu gaidot.

Ko? Vai tas var būt? Negantajā klusumā, kas viņu žņaudz kā dzelzs spīlēm, viņš pēkšņi dzird... dzird Gaidules balsi. Tā nav skaļa, bet pavasarīga. Senseni, ilgilgi neatcerēti čuksti. Tādos viņš auklējās tolaik, kad lapu plaukumā viņi cerējās.

Ak, Guntiņ, nerātnais! Atpazīt tevi grūti, kā dienvidu saulē esi pārtapis. No jauna piedzimis, mans Guntiņš. Vai es pārspīlēju? Saki pats! Rezgalis klusē! Lepnībiņa! Apvainojies, laikam: kad es tevi saucu par Guntiņu ! Nu, labi, tad zini: uz priekšu vairs tevi nesaukšu arī citādi kā tikai par Gunisperu! Kā esi kristīts un kā godam pienākas!

Jaunā Gaita