Ir
tūkstoš astoņi simti sešdesmit astotā gada pirmsjāņu nedēļas piektdiena.
Karstuma slogs smacīgs un sastindzis spiež jau no agra rīta. Gaisā ne
mazākās vēja pūsmas, pie debesīm ne sīkākā mākonīša. Koki pamiruši kārsta
sačervelējušās lapas, ceļmalas putekļos zemu gulst apvītusi zāle. Umurgas
draudzes mācītājs Juris Neikens, četrdesmit divus gadus vecs, kalsns, vidēja
auguma, aiz muguras baltajos pirkstos nervozi knibinādams melno velūra
platmali, sagurušiem, bet vienmērīgiem soļiem iet uz piecas verstis attālo
Roperbeķu muižu, lai barona Kiparska dēlam un meitai dotu iesvētību mācību,
pie viena arī vecākus sagatavojot svētā vakarēdiena baudīšanai. Laiks
nepavisam nav piemērots tādai tālai gaitai, taču Neikena sieva Konstance
dzimusi Brimmere, ar abiem zirgiem aizbraukusi uz Pliskavu apciemot savu
brāli un būs atpakaļ ne ātrāk kā mēneša pēdējās dienās.
Lai Tas Kungs viņam žēlīgs, bet, kopš Konstance aizbraukusi, dzīve mājās
rit mierīgāk. Un Konstancei pašai arī droši vien vieglāk, viņu kopdzīve
izvērtusies par elli un laulības satikšana par nebeidzamām mokām. Pat īsie
tuvības brīži vairs nespēj izlīdzināt iesīkstējušo ienaidu, skūpstot
Konstance kož viņa lūpas ar spītīgām elsām, bērni tiek ieņemti ļaunumā,
asarās un histēriskos šņukstos.
Bet sākums bija tik skaists, sākums bija gandrīz kā romānā: garāmbraucoša
kariete un nejauši izkritis nēzdodziņš, pastaigas mēnesnīcā Cimzes semināra
dārzā un sasmaržotas vēstulītes ar dzejiskiem uzticības zvērastiem.
Konstance uzradās kā brīnumains eņģelis, tik noslēpumaina un trausla, reizē
iemiesota un sapnīga tās spožās un vilinošās pasaules pārstāve, kas viņam,
no klaušu zemnieku kārtas nākušam jauneklim, tēlojās tāla un neaizsniedzama
kā debesu svētlaimības valstība. Kaut arī vienkārša algādze, muižas
guvernante, viņa tomēr nekad neaizmirsa atgādināt savu privileģēto
izcelšanos: es esmu vāciete, es esmu Valmieras prāvesta Ferdinanda Valtera
radiniece. Jau ar pirmo tikšanās reizi Konstances jūtas pret tevi bija
upuris. Viņa bija cietēja un mocekle, viņa zaudēja un ziedojās. Turpretī tev
šī mīlestība bija balva un vislielākais paaugstinājums, ko tu, zemais un
necienīgais, saņēmi pilnīgi bez jebkādām tiesībām.
Naivais niekkalbis, toreiz viņš cerēja savienot nesavienojamo, pārkāpt
nepārkāpjamo, kā apsēsts dzīvoja tikai ar vienu domu
− pacelties uz augšu,
izrauties uz priekšu. Semināru viņš nobeidza kā primus inter pares
1),
izcīnīdams tiesības palikt pašam Cimzes tēvam par vietnieku. Divus gadus
cildināts un uzteikts nokalpoja Valtera ģimenē par mājskolotāju. Ar izcilību
iestājās Tērbatas dabas zinību fakultātē, bet pēc nepilna semestra,
samācījies grieķu un latīņu valodu, pārgāja studēt teoloģiju. Kāpēc? Darvina
mācība tevi vilināja stiprāk par svētajiem rakstiem. Ak, tu taču pats labi
zini, kāpēc... Izglītotu cilvēku Baltijā nav mazums, mīlēja sacīt Ferdinands
Valters, bet mācītājs ir otrais vīrs draudzē tūdaļ aiz barona, tas ir amats,
kas nodrošina milzīgu ietekmi.
Tagad šī ietekme tev ir. Tu sēdi pie viena galda ar baroniem un grāfiem,
lai klausītos tavus sprediķus, ļaudis mēro desmitiem verstu, tavu žurnālu
”Ceļa Biedrs” lasa visā Vidzemē. Bet krūtīs aug ērkšķu krūms un dzen jaunas
un jaunas adatas. Viņas vecāki ēd tavu maizi, brauc tavos ratos, dzīvo tavā
pajumtē, taču skatās uz tevi ar tādām acīm, it kā tu būtu tos apzadzis. Tavi
paša bērni aug līdzās kā svešinieki, vīpsnādami un smīnēdami par to, kas
tavai sirdij dārgs. Katrs mēģinājums pārmīt ar viņiem kauču dažus vārdus
latviski Konstancē izsauc aizdomas un sašutumu: kam tas vajadzīgs? Kur tu
viņus gribi virzīt? Kāda jēga runāt šajā nenozīmīgajā kaktuvalodā? Naids un
šķelšanās iznāk pat dziesmu dēļ, kuŗas viņš spēlē uz vijoles. Ak, kļūsti jel
prātīgs, kļūsti jel prātīgs, neskaties atpakaļ, ej kopā ar tiem, kam spēks
un vara, domā viņu domas, runā viņu runas, atpakaļceļa nav, izvēles nav,
iekod mēli zobos, norij žēlumu. Tu esi kā ola ar dzeltenumu, baltumu un
plānu čaumalu, tāpēc arī vārīgs un lēti ievainojams. Topi par viengabala
akmeni − nejūtīgu un cietu.
Ir tikai divas iespējas: būt vai nu par graudu, vai par dzirnakmeni.
Dzirnakmens guļ pār visu milzīgs kā debesis. Debesu nav, ir tikai smags
dzirnakmens. Bez vienas plaisiņas − mūžīgi mūžos.
Tam, kas grib sēdēt ar baronu un grāfu pie viena galda, jāskatās pasaulē
ar viņu acīm. Saglabāt ietekmi nozīmē saglabāt vietu pie galda, pašam būt
pazemīgam un aicināt citus uz pazemību; kungu vara, tāpat kā zvērs, jāglauda
pa spalvai; Dievs debesīs un ķeizars − viņa vietnieks virs zemes: esiet
lēnprātīgi un bijīgi. Sviedri līst aumaļām, svārki pielipuši pie muguras.
Neikens izvelk kabatdrānu un pārbrauc pār karsto pieri. Acis gluži
apžilbušas, sirds krūtīs smagi kaļ. Pļavmalas kārklos, uz akmens pakāpies,
stabuli pūš saulē nobalojis ganuzēns rupjās sarža biksēs, kailām kājām.
Ieraudzījis nācēju, puškāns satrūkstas.
− Cik jāņudziesmu melodiju tu zini?
− Piecas. − Atbilde skan vāri, tikko saklausāma.
Tā viņi atbild vienmēr − pusčukstus, it kā ar beidzamo dvašu, acis
nolaiduši, muguras saliekuši.
− Bet vai tādu meldiju neesi dzirdējis? − Neikens paņem ganuzēna stabuli
un pieliek pie lūpām: pūtiens viņam vēl arvien padodas žirgts un lokans; cik
vasaru pats tā nav lopiem pakaļ nostaigājis, cik stabuļu uzmeistarojis.
− Nezinu vis.
− Tā arī ir jāņudziesma, Kurzemes pusē noklausījos. Vai skolā ej?
− Nākamziem iešu. Mūsu draudzē visiem jāiet skolā.
− Vai tu mani pazīsti?
− Nepazīstu vis.
− Es esmu mācītājs Neikens.
Ganuzēns raujas aizvien sīkāks un mazāks, baltā, spurainā galva kā vītuma
kostai puķei karas lejup.
− Nu, ko tu tagad savā prātā domā? Saki droši, es gribu zināt.
− Paldies Dievam...
− Par ko paldies?
− Ka neesat velns. Jums tāds melns ancuks. Un laiks spiedīgs.
Galvenais ir skolas. Tikai caur izglītību var nākt uzzelšana. Jāvairo
zināšanas, tautas garagaisma. Tas ir tas darbs, pie kā mana sirds ar
vislielāko rūpi un mīlestību turas. Kad es ienācu amatā Dikļos, tur bija
viena pati draudzes skola ar cauru jumtu un skroderi skolmeistaru. Bet pēc
desmit gadiem, pārceļoties uz Umurgu, es atstāju aiz sevis īpaši būvētus
skolas namus katrā pagastā. Arī Umurgā drīz būs kārtība. Zināms, viegli tas
nenāk. Šīs zemes varenie bēdā vienīgi par savu labumu, tumsas spēki ceļas
pretī kā mūris, ļaunums ar muļķību iet roku rokā. Bet mācītājs draudzē ir
otrais vīrs aiz barona, un vest dievabērnus tā Kunga pagalmos piekrīt viņam
pēc amata. Kas gan uzņemsies pateikt, ka tā Kunga pagalmiem nav jābūt
garagaismas pagalmiem, nav jābūt skolas pagalmiem? Turklāt viņš kā Umurgas
mācītājs ir arī skolu pārlūks pa Valmieras apriņķi.
Ak, Konstance, Konstance, neprasi to, ko tev nevaru dot! Kur lai es
aizbēgu no savām asinīm? Kur lai es aizbēgu no tā, ko es dzirdu ar katru
sirdspukstu, ko es redzu cauri aizvērtiem plakstiem kā zibens gaismu, kā
saules spožumu? Jaunības mīlestība ir īsredzīga, tā lido bezbēdīgi kā
apreibis tauriņš. Kas tauriņam daļas gar ziedu saknēm. Tikai es un tu, tikai
es un tu. Bet starp mūsu saknēm ir bezdibenis.
Es tevi neesmu apkrāpis. Deviņus gadus es turēju svētu tev doto derību
zvērestu. Tu esi saņēmusi visu, ko kādreiz tev solīju. Neprasi neiespējamo.
Tas nav manos spēkos. Es tev varu dot savu uzticību, dvēseli neprasi, tā
nepieder man pašam. Neprasi to!
Velti cerēt uz žēlastību, šajā pasaulē žēlastības nav. Nekad tu nebūsi
dzirnakmens, bet allaž tikai grauds, tevi jau tagad maļ no abām pusēm.
Auseklis lāsta vārdus salicis pat pantā:
Laima Tev pušķoja dāvanām vairāk par tūkstošiem gariem,
Gaismot Tev verdzībā tvīkdamus brāļus bij brīvības stariem.
Pazemīgs vergs! Tu uz brāļiem vēl verdzības bluķēnus veli.
Piemiņu, gaismības saulei kas gaist, pie vergiem sev celi.
Mīļais Ausekli, mīļais Kronvald, mīļais Pumpur, jaunības jūsmība jūsu
galvās ņem virsroku pār apdoma skaidrību. Gailēns uz sētas staba vicina
spārneļus, bet vēl nekur neaizlido, pie vētrām pieradusi kaiva turas gaisā,
spārnus nekustinādama, ļaudama negaisam to nest. Meldri, sīki būdami, lokās
pa labi un pa kreisi, un tas ir viņu stiprums. Ūdenszāles plīvo pa straumi,
un tā ir viņu pastāvēšana.
Galvenais ir nevis pārgalvīgi runāt, bet tautas mērķos neatlaidīgi
strādāt. Labāk nodibināt vienu pagasta skolu nekā sacerēt septiņas tautisko
dievību perimentes ar Dukņām un Peskām, Potrimpiem un Gaņģeļiem. Kur ir tie
verdzības bluķēni, ko es uz brāļiem būtu vēlis? Jāceļ izglītība, jāceļ
skolas!
− Par baronu naudu muižas pavēnī. Lai jau no mazotnes iepilinātu bērnu
dvēselēs padevības indi un lēnprātības mulsumu?
− Katram jākaro ar tiem ieročiem, kas viņam doti un novēlēti. Cilvēkā
jāatraisa spējas domāt, gan tad viņš patiesību atradīs pats.
− Un tomēr − pazemīgs vergs, iztaponis un patmīlis. Ari „Ceļa Biedri” tu
izdevi pēc baronu ieteikuma, skaidri zinādams uzdevumu − atvilināt ļaužu
prātus no „Pēterburgas Avīzēm”, sasaistīt spirgtās domas ar bībeles pasakām
un misionāru dēkām nekristītu moru zemēs.
− Bet „Ceļa Biedrī” es iespiedu arī savus laicīgos stāstus: „Bāri”, „Vai
pamātei grūti?”, „Par Oliņiem”... Neviens nevar noliegt, ka tieši ar šiem
stāstiem aizsākas latviešu prozas rakstniecība. Es biju tas, kas pirmais
mākslas valodā parādīja latviešu zemnieku grūto dzīvi.
− Un tomēr iztaponis. Lēnprātības un pakļāvības sprediķotājs. Vai tiešām
tu domā, ka cilvēkam galvenais ir šķīsti un kaunīgi aizbraukt uz debesu
valstību?
− Krišjānis Valdemārs „Pēterburgas Avīzēs” musina aizbraukt no tēvijas uz
„siltām zemēm”, lai tiktu pie mantas, vai tas ir labāki? Es esmu ne tikai
mācītājs, bet arī skolotājs. Ļaudis nāk pie manis pēc padoma visās lietās.
Jauniem es esmu kā tēvs, veciem kā skolots dēls.
− Tu viņus sapin vācietības tīklos.
− Meli! Tādai apsūdzībai nav pamata.
− Vai tas nebiji tu, kas 1850.gadā izdeva vācu valodas mācību grāmatu?
− Ari Kronvalds izdevis vācu valodas mācību grāmatu, viņš pat vāciski
sarakstījis „Dzimtenes mācību”. Tas vēl neko nepierāda.
− Taisnojies vien, taisnojies vien!
− Man nav jātaisnojas. Baltijā zem cara ērgļa spārna saimnieko vācu
baroni. Kā mums nule pasprukušiem no verdzības ķēdes iztikt bez viņu
kultūras? Mūsu valoda neizkopta, pakulaina un spaļaina. Pat Juris Alunāns,
Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs savā starpā dziļākos jautājumus
pārspriež vāciski. Un, nemaz neliedzies, ari tu, mīļo Ausekli, vācu skolās
mācījies, bieži pat domas risini vāciski, tavu sacerējumu rokraksti
izraibināti piezīmēm vācu valodā. Bet kas no tā mainās? Nekas. Tāds ir
laikmets. Plāna vēl tā mūsu kultūra, plāna. Lapu Mārtiņš tautas iemīļotākais
dzejnieks. Un „Kurzemnieku pirts” apdziedonis Šēnbergs.
Garu, garu, uzmet garu,
Lai es labi pērties varu!
Pasniedz manim mīkstu slot,
Lai es var pa ādu dot!
− Tu aizmirsti tautas garamantas. Ar mūsu senajo parašu dziesmu spožo
valodu varētu lepoties angļi un franči, krievi un vācieši. Un kur tad vēl
teikas un pasakas, mīklas un sakāmvārdi. Tam visam būtu jāizrāda lielāka
cieņa.
− Dīriķis Rīgā grib dibināt Latviešu biedrību, nevar sadabūt iesnieguma
papīra divdesmit parakstu. Tautas brāļu tūkstošu tūkstošiem, tikai, kas
pasities labklājībā augstāk, sevi par bauri vairs negrib atzīt. Es savu
tautību nekad neesmu noliedzis.
Trūkst elpas, sviedri lien laukā no pieres kā tārpi no iemaitāta ābola un
lokās projām pa ādu. Kādi salti sviedri. Drebuļi skrien caur kauliem kā
elektricete. Cepure jāliek galvā, jāliek galvā. Kur es esmu? Kas tas par
mežu, kas tie par melniem gaiļiem? Smadzenes kārpa kā ar asiem nagiem. Ak,
Konstance, Konstance, neprasi to, ko tev nevaru dot. Bērnus tu esi jau
paņēmusi, viņi nekad nebūs mani. Mīļā māte, piedod, ka pašas dēla mājās tev
kā cietumniecei jānīkst visnomaļākajā kambarī. Mājas miera labad, mājas
miera labad. Konstanci atstāt es nevaru, ko Dievs savienojis, cilvēkiem
nebūs šķirt, kas es būtu par mācītāju, ja pamestu sievu ar četriem bērniem.
Uz kurieni es eju?
No kokiem snieg dzeltenas lapas. Apses un kļavas deg gaiši kā sveces un
degdamas kūst. Lauki kaili un klusi. Ir septembra beigas, tā ap Miķeliem,
kad balsis dzidri un tālu skan. Viņš iet uz savu dzimteni, uz savu mīļo
Ārciemu. Recē tumsa, kad viņš ienāk skolmeistara namā. Petrolejas lampa
kvēpēdama gail. Istaba stāvgrūdām pilna ļaužu, no tālas apkārtnes
sapulcējušies dziedātāji, koris bībeles svētkiem mācās uz balsīm dziesmas.
Sadziedāšanās ilgst līdz vēlai naktij, bet neviens neliekas apguris, visi kā
spārnos.
− Citiem svētki būs rīt, − šķiroties saka muižas kalējs Kristberģis,
−
bet mums jau šodien bija svētki, dziesmu svētki.
Kā jūs teicāt? Dziesmu svētki? Bet kāpēc gan ne? Kāpēc nevarētu būt
Dziesmu svētki? Patiešām − Dziesmu svētki! Dziesmu svētki vien, bez
dievvārdiem. Pulcēšanās balsu vienībai, skanīgam priekam, kopu mērķim.
Viņš jau sen to pie sevis nojauta. Par jaukas dziesmas lielo vērti viņš
domāja jau toreiz, jaunībā, kad rakstīja:
Līdz tumšā, baigā laikā ļauns liktens uzmācās
Un tautas dziesmu rota kā zagta nozudās,
Tad cēlās mēmais piktums un kurla muļķība.
Un melu slepens niknums, un ģeķu lielība.
Kā saldu malku tauta šīs nāves zāles dzer
Un lūpas it kā kautas vairs dziesmās neatver.
Lūpas ir jāatver, domas ir jāatver, acis ir jāatver, mutes ir jāatver.
Ak, netrīci, netrīci, sirds, laimīgās jausmās, priecāties vēl par agru. Tad
klausaities un dzirdait, to es − Juris Neikens jums saku: pirmos Dziesmu
svētkus sasauksim Dikļos!
Dziesma ar vienu roku paņem sirdi saujā kā aizpļautu irbi un ar otru to
maigi glauda. Jau toreiz − pēc Cimzes semināra beigšanas viņi pulkā staigāja
apkārt pa visu Vidzemi, dziedādami dziesmas uz četrām balsīm. Svētdienā agrā
rīta stundā ienāca „Kānadžos”, ar dziesmu pamodināja tēvu un māti. Mātei
klausoties uznāca raudiens.
Pirmie Dziesmu svētki Dikļos. Kur tie notiek? Neikena kalniņā. Kas tos
izrīko? Tos izrīko Juris Neikens. Ļaudis plūst un plūst. Dziedātāji ar
karogiem un ozolu zariem no Lielsalacas un Straupes, no Limbažiem,
Mazsalacas un tālās Rūjienas. Kāda jūsmība, kāda laimība! Katrs koris nāk
priekšā pa triji lāgi. Rūjienas skolotājs Aleksandrs Svehs, vienprātīgi
izvēlēts par virsdiriģentu, vada kopkori.
Acu priekšā žilbst un ņirb. Mute izkaltusi sausa. Karstums guļ plecos kā
smaga nasta, spiež pie zemes, ēdas miesā. Bet kaut kur zvana zvans, skaņas
lido šurp uzviļņodamas un pagaisdamas − kā no liela tāluma. Kas tā par
zvanīšanu dienas vidū? Kas tas par dobju zvanu?
Paldies Dievam, tagad zem kājām vismaz ir ceļš. Skatiens kļūst skaidrāks.
Viņš stāv pie Roperbeķu upītes. Te viss ir tik svaigi zaļš, it kā nule būtu
nolijis Jāņu lietus. No pļavas nāk madaru un balto margrietiņu smarža. Tvan
ķimenes, pelašķi un vībotnes. Šurp pa ceļu, spožos atsperu ratos jūgts,
taisni uz viņu slaidā riksī skrien dābolains kumeļš. Un grožus tur jauna
sieviete, patiesībā vēl meitene, ģērbusies baltā aitādas kažociņā ar
sprogainu apkakli. Vilnas lakats nokritis uz pleciem, pelēkie mati sniega
pilni. Tā ir Laiviņu Maija − viņa Tērbatas drauga Anša māsa. Pagājuši tik
daudzi gadi, bet Maijas acīs aizvien tās pašas skumjas.
− Kas tie, Maija, par zvaniem?
− Kapu zvani, mīļais.
− Tagad, dienas laikā?
− Ak, to nekad iepriekš nevar paredzēt.
Viņš nāk ratiem tuvāk un meklē viņas roku. Maijas
plauksta ir auksta kā ledus.
− Piedod, piedod man! Bet es esmu solījies, devis vārdu.
− Es saprotu. Viņa ir skolota. Viņa ir Ferdinanda Valtera radiniece. Bet
Ferdinands Valters tavs lielais labvēlis.
− Klusē. Dzirdi, kā zvana! Labi, ka tu esi atbraukusi.
Viņam pār vaigiem līst asaras, tās krīt uz rokām, krīt tieši sirdī un
dedzina kā izkausēta dzelzs.
− Cienīgs mācītāja kungs! Cienīgs mācītāja kungs! Uz kurieni jums jāiet?
Kāpiet ratos, aizvedīšu!
Tā vairs nav Maijas balss. Viņā raugās krunkaina vīrieša seja. Un zirgs
ir melns. Un rati ir melni.
− Vai Roperbeķi tālu?
Vīrs tā savādi viņā paskatās.
− Kur nu tālu. Re, kur muiža jau redzama.
− Paldies, paldies! Brauciet vien. Un Neikens iet tālāk.
Bula slogs smacīgs un sastindzis spiež kā uz negaisu. Ceļš atkal pazudis.
Ausīs dobji dun kapu zvans. Ko iesākt? Ko darīt? Gaišuma priekšā gauži maz,
arī spēka sāk trūkt. Tik briesmīgi sāp sirds, tik briesmīgi sāp sirds. Un
dzirnakmens guļ visam pāri − milzīgs kā debesis. Debesu nav, ir tikai smags
dzirnakmens − bez vienas plaisiņas, mūžīgi mūžos.
Ak, Neiken, Neiken, kam tu esi tik akls, kam tava kristīgā sirds tik
mazticīga! Plaisu un robu dzirnakmenī jau bezgala daudz, tu tikai nesaredzi,
tu tikai nesajūti. Dikļos aizkurtā sīkā liesmiņa ir aizskrējusi jau līdz
Matīšiem un Rūjienai, paies pieci gadi, un tā kā spoža uguns uzšausies
augšup Rīgā ar pirmajiem vispārējiem Dziesmu svētkiem. Tas nav vairs
apturams, to vairs nevar pušu raut.
Kaut kur Ērgļu pusē jau skraida mazais Rūdolfs Blaumanis, un Daugavas
krastos mācās staigāt Jānis Pliekšāns, Pumpurs jau domā par „Lāčplēsi”, un
Baumaņu Kārlis un Jurjānu Andrejs jau krāj skaņas savām kantātēm un
dziesmām. Arī Jānis Rozentāls, Jāzeps Vītols un Pēteris Stučka ir jau
piedzimuši. Drīz pasaulē jānāk Jukumam Vācietim, Emīlam Dārziņam, Teodoram
Zaļkalnam, Alfrēdam Kalniņam, Jānim Endzelīnam, Emīlim Melngailim.
Šī pati paaudze vēl pieredzēs Jauno strāvu un deviņi simti piektā gada
varastrīci. Tautas dzīlēs briest diži spēki, pagaidām vēl apslāpēti un
aizturēti, bet gan tie izlauzīsies, aizsperdami no sava ceļa visus šķēršļus.
Celsies sarkanie streļķi, un gar viņu durkļiem kā gar spožu lineālu
Revolūcija novilks pasaules likteņus nākotnei.
Bet Neikenam tik tālu redzēt nav lemts. Roperbeķu muižā Neikens nonāk ap
pusdienas laiku grūti slims. Spiedīgais karstums viņu ir pieveicis. Vakarā
ar muižas zirgiem viņu aizveda atpakaļ uz Umurgu. Tūkstoš astoņi simti
sešdesmit astotā gada pirmajā jūlijā viņš mirst un tiek apglabāts Umurgas
kapos, kur latviešu noveles nodibinātājs un pirmo (Dikļu) Dziesmu svētku
sasaucējs guļ vēl šobaltdien zem liela un smaga akmens krusta, uz kura
rakstīts
Katram savs krusts jānes.
