76

Dzīvošana mūsdienu lielpilsētā starp nedzīvām lietām, starp cilvēka trūcīgajiem darinājumiem - it īpaši tiem, kas nestrādā radošu darbu - varētu būt lēni nāvējoša. Spēks, gudrība, pamācības, kas nāk no zemes, augiem, dzīvniekiem, to spēcinošā, ārstējošā ietekme cilvēkam tur netiek klāt. Vienā lapā, olī, kukainī var mācīties veselu dzīves ziņu; bet asfalta lējumā? Nokrāsotā sienā? Sludinājuma virsmā? Viss tas kā blīvas, cietas bruņas lielpilsētā arvien ciešāk apžņaudz un atšķir cilvēcisko dzīvumu no pārējās dzīvās radības.

Atbaidoši izklausās 'progresīvu' celtnieku plāni par pārpilsētām, kas cilvēciskās dzīves ievirzītu cementa masīvos, kur iedzīvotāji savas ikdienišķās vajadzības varēšot apmierināt nedaudzos lielos debesskrāpjos; kur kā lielu priekšrocību min ātras pārvietošanās iespējas no vienas šādas pārpilsētas uz otru... It kā tas būtu kaut kas vēlams, baudāms vai vispār ilgāku laiku panesams. It kā ar esošajiem lielpilsētu labirintiem jau nebūtu diezgan posta. It kā cilvēki gadu desmitiem, gan apzinīgi, gan neapzinīgi, kā katrs mācēdams, jau nebūtu parādījuši normālu, instinktīvu šādas neorganiskas vides noraidīšanu. Miljoni ir izbēguši no lielpilsētām un turpina bēgt; balsis sauc pēc zemes apzaļošanas, pēc dzīves tuvināšanas dabai, atgriešanās pie vienkāršākām vērtībām un veidiem; jaunieši, ja ne citādi, iet basām kājām, sprauž puķes matos. Bet pilsētu cēlēji zīmē sprostus - vēl masīvākus, vēl necaurlaidīgākus...

Šķiet, nekas tā nesagandē pasauli kā ideologi un plānotāji, kas ir akli un nejūtīgi pret dzīvību; kas nemācās un nevadās no tās daudzveidīgajām izpausmēm, bet iedomājas to pakļaut savai ierobežotai saprašanai.

 

Benitas Veisbergas Orindas piezīmju 76. lpp.