Jaunā Gaita nr. 124, 1979

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

LAIKAM 3000

Kaut arī ar novēlošanos, mēs tomēr gribam apsveikt Laiku tā jubilejā. Nenoliedzami, Laiks visus mūsu emigrācijas gadus Amerikas kontinentā ir bijis mūsu sabiedriskās dzīves dzinējs, mūsu polītikas un kultūras stabilā baze. Laiks ir vienreizējs emigrācijas fainomens un varētu plaši tērzēt, kādēļ tam sekmējies, kamēr daudziem citiem, gandrīz vai visiem, preses pasākumiem mūžs bijis īss un vētrains, un tie aprakti ceļmaliņā. Nenoliedzami viens no sekmju iemesliem ir bijusi izdevēja māka uzstrādāt avīzi par maizes pelnītāju, kas tad ir ļāvis pie laikraksta pieturēt lielāko daļu Latvijas pazīstamāko rakstnieku un žurnālistu. Kopš paša sākuma zelta vidus ceļš, zelta griezums ir bijis Laika mēraukla. Par to griešanu gan sūdzas. Relatīvi ņemot un ievērojot, ka trimda ir dzīve zara galā, Laika slejas mūsu „zargaliešiem” ir bijušas slēgtas. Atpakaļ skatoties uz dažādām mūsu trimdas dūņu bedrēm, Laiks ir iznācis cauri visumā ar tīrām kājām. Mēs izsakām apbrīnu par izdevēja paša spēju Laika slejās neielaist rūgtumu par visādiem, pat ļoti personīgiem apvainojumiem, kas šo gadu laikā ir biruši uz viņa galvas.

Visu to sakot, protams, mēs negribam aizvērt acis pret trūkumiem Laika triumfa gājienā pāri sāncenšu kauliem. Lai gan Laiks pats, kā iepriekš minējām, ir atturējies no ekstrēmiem, tas nav bijis vadītājs trimdas sabiedrības ekstrēmu izlīdzināšanā. Zaudētais kaŗš un bēgšana no dzimtenes latviešu dvēseles bija (un tas vēl turpinās) sabangojis. Mūsu buras vēl plandās vētrās. Laiks ir darījis ļoti maz, lai palīdzētu mums nonākt klusākā jūras jomā.

Mēs ceram, Helmaram Rudzītim būs taisnība, ka paaudžu maiņa Laika redakcijā neradīs krizi. Bet šeit mūsu bažas ir vislielākās. Laikam, kā liekas, būs jāiztiek bez tās paaudzes, kas lielā mērā pārstāvēta Jaunajā Gaitā. To rakstnieku un intelliģentu grupu, kas atstāja Latviju vēl ar nepazīstamiem vārdiem un kas tagad ir 40 un 50 gadnieki, Laiks nav gribējis un varējis sev piesaistīt. Daudzi no šīs paaudzes vēl ir Laika neatzīti, vēl it kā pārstāv „jaunos”, nenobriedušos. Dzintars Freimanis, Ausma Jaunzeme un Andrievs Salmiņš ir jau aizsaulē...

Kā pēdējo no iebildumiem varētu minēt kūtrumu ziņu došanā no Latvijas. Ne jau tas, kas Laikā rakstīts par Latviju, būtu meli. Bet jāievēro gan, ka Laika ziņās par Latviju Cīņa ir bijusi galvenais avots, nevis Māksla, Literātūra un Māksla un Karogs. Drupu un veco māju, nevis pārlaicīgās Latvijas meklētāji galvenokārt ir pierakstījuši avīzes slejas. Latvijas kultūras dzīve Laikam ir neredzama un atmetama, un tādēļ mums šķiet, Laiks ir lielā mērā vainojams par asumiem, kas ir izpaudušies mūsu sabiedrībā, it sevišķi par kontaktiem ar Latviju. Ja Laiks jau sākot ar 60.-tiem gadiem būtu informējis trimdiniekus par Latvijas dzejniekiem un mākslas dzīvi, tad nebūtu jāteic: „Dievs tevi sitis ar grūtu saprašanu, krogus tev!” (Saulietis, Jēkabs Saltups 2. cēliens).

Mēs pievienojamies Helmaram Rudzītim vēlmē, ka pirms nākamie 3000 numuri būs apritējuši, Laiks iznāks Rīgā un ka veselu kultūras cēlienu pirms tam, tas jau būs pērkams Rīgas kioskos.

 

LATVIEŠU SĒTA PIRMS 100 GADIEM

Puika,
Rīgas kinostudijas mākslas filma,
1978, 90 min.

Mūsu rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš dzimis 1877. gada 25. augustā, un viņa Baltajā grāmatā attēlotā vide ir bezmaz jau tuvu veselam gadsimtam no mūsu dienām. Rakstnieks savos simt (dažos izdevumos mazāk) tēlojumos uz pasauli skatās ar zēna acīm: viņš pats ir tas kalpa bērns − bārenis, kas caur istabas sīkrūtoto logu skatās pasaulē, kuŗa ir tik krāšņa un plaukst kā puķe. Tur pagalmā zaļš mauriņš, un balti celiņi ved uz pārējām ēkām: kūtīm, staļļiem, klētīm, vāgūzi, pūnīti, bet pagalma vidū ir aka. Te ir mūsu latviskā viensēta, ko pēc klaušu laiku beigām bija iepirkuši mūsu pirmie saimnieki, kas te strādāja ar saviem kalpiem. Mūsmājas resp. Riekstiņi atrodas Neretas novadā, kamēr filma uzņemta galvenokārt Talsu apkaimē, tā norādot, ka mūsu viensētas topografija atrodama daudzās Latvijas vietās. Pats atceros, ka arī mana tēva lauku mājas Vīpes pagastā pie Krustpils bija tikpat kā no Baltās grāmatas lappusēm. Tāpēc filmā Puika attēlotā latviešu sēta savā ziņā ir mūsu lauku māju prototips un līdz ar to kļūst universāla. Var tādēļ arī pievienoties scenārija autoriem − Imantam Ziedonim un Aivaram Freimanim − un saprast, ka filmas darbība ir tā apvienota, „lai notikumi neizietu ārpus Mūsmājām”. Ar to, ka filmas darbība iesākas ziemā un tad cauri pavasarim, vasarai, rudenim iet atkal uz ziemu, mēs esam lokveidīgi pabeiguši gada ciklu.

Pretstatā orķestrim līdzīgiem Straumēniem − Mūsmājas ir kamermūzika: puika stabulē un iemīl dabu un cilvēku dzīvi tuvskatā. Tā arī filmā sīku epizodu savijums filmu kadros vērpjas bez patosa, bez dramatisma, bez pārliekas krāsainības, neiepinot čigānus, žīdus, dažādus nevilšus ienācējus, ko J. Jaunsudrabiņš attēlo savā grāmatā. Tas piešķiŗ filmai nogludinātu, lirisku plūdumu, turpat jau akvarelisku liegumu un iekrāsojumu.

Filmas lēca lēni un uzmanīgi mums atklāj Mūsmāju panorāmu ar māju smagajiem un nolīkušajiem jumtiem, kur vietumis starp guļbaļķiem ir iestarpināti lodziņi. Filmas iesākumā ir ziema, un daba atpūšas, kamēr strādīgā saime darbojas pa iekšu. Te redzam puikas − Janča māti, vectēvu, Klibo Jurku, saimnieku un saimnieci, Jāni, „viņas sētas Otiņu”. Epizodiem beidzoties, šie ļaudis aiziet kādā lauku darbā; dzīve te rit paraduma veidotajā ritmā, un cilvēks darbojas saskaņā ar dabu un tās gada laikiem.

Par filmas varoni kļūst pati lauku sēta, sevī ietilpinādama visus šīs sētas ļaudis ar to priekiem un bēdām. Filmu skatoties, pieaug kāda darba vērtīguma noteiktība, kas izstrāvo no Mūsmāju kopuma. Ar visu to, ka ēka ir sadalīta saimnieku un kalpu galos, noskaņojums ir piemīlīgs, lai gan mātei un Jancim ir kādreiz jāēd „ubaģine” − maizes drumstalas ar ūdeni, kad mātei ir pietrūcis piena.

Vakarēšana pie skala uguns, laimes liešana jaunu gadu gaidot, bērzu sulu laišana, šūpoles Lieldienās, pirtī iešana, Jāņu svinēšana, bišu medus pļavā, linu kulšana rijā un Janča pirmais darbs uz linu paisāmās mašīnas, kur viņš sēdēja uz rata dīseles − šie Baltās grāmatas tēlojumi filmā mūs izved cauri visiem gada laikiem. Pāris amizanti epizodi, kas iespiežas atmiņā, ir jau vispirms Klibā Jurkas ēšanas aina, kur, kā rakstnieks saka, „viņš aizņēma viens pats veselu galu un karoti smēla tik pilnu, ka putra dažreiz ar straumīti tecēja uz galda”. Edgara Liepiņa tēlojums ir dabisks un krāsains. Jau psīcholoģiski dziļāks ir „viņas skolas” Otiņa tēlojums, kur šis pilsētas „kundziņš” ar lupstāja šļirci kaitina un beigās pazemo mūsu puiku, bet Jancī tomēr intuitīvi atdzimst pašaizsargāšanās dziņa − viņam, bārenim, ir pašam jātiek ar situāciju galā, un viņš rīkojas ātri, Otiņu pagrūzdams, par ko gan pats
vēlāk dabū kārtīgu pērienu, ko nebija pelnījis. Ir interesanti, ka architekts, skulptors un keramiķis Pēteris Martinsons filmā tēlo vectēvu. Bet pāri visām
pārestībām, trūkumam, plānam aizdaram, ielāpiem un nabadzībai spīd siltā saule, un Mūsmājas apņem krāšņā daba, kas nepārtraukti ierosina un iejūsmina puiku.

Filmas beigu epizods ir Jurģu aina, kad Jancis ar māti un vectēvu, savu iedzīvi vairākos pajūgos savākuši, ar gotiņu, aitām atstāj Riekstiņus un dodas projām uz Valašiņām, kur tie saderējuši par kalpiem. Patiesībā šis epizods ir jau Zaļās grāmatas pirmais tēlojums, bet tas atstāj Mūsmājas vajadzīgajā perspektīvā. Tikai attālinoties no tām, puika izjūt, ko viņš pēkšņi zaudējis, un šī aiziešana no mājām ir vēl vairāk simboliska mums.

Filma noteikti panāca to, ko pats rakstnieks saka Zaļajā grāmatā, kad, Jurģos aizejot, suns Vaktiņš nav atpakaļ aizdzenams, un tad puikam pašam tas ir jāaizved atpakaļ pēc tam, kad pagājuši jau labu gabalu: „Es pagriezos atpakaļ, un ko tur redzēju, tas vēl šodien glabājas atmiņā kā viskrāšņākais, ko manas acis mūžā uztvērušas. No tīra zelta un sudraba izlietas, tur uzkalnā, pret tumšiem debešiem stāvēja mūsmājas.”

Indars Lācis puikas lomā bija dabisks, priecīgs un palīdzīgs, un te mēs saskatām jaunā censoņa gaitas, kas viņu agrajā bērnībā ieveda saskarsmē ar dzīves īstenību un rūpēm, veidoja viņa pasaules uzskatu jau no bērna kājas. Tautas dzīves ziņa, paradumi, sakāmvārdi − viss tas viņā ieradās, nogūlās un ierosināja tālākajai dzīvei − skolām un izglītībai.

Filmas inscenētāji ir košām krāsām uzgleznojuši Mūsmājas un atgriež mūs atpakaļ bērnībā: kamēr ir saule un smaids − visa pasaule ir mūsu plaukstā. Šo Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves gudrību der iegaumēt.

Tālivaldis Ķiķauka

Jaunā Gaita