Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

 

 

LATVIJA − BALTIJA − EIROPA

Vai nacionālisms savu laiku pārdzīvojis? Vai tas ir pozitīvs un veicināms, vai radījis tikai naidu un neiecietību tautu starpā? Vai neatkarīga Latvija arī nākotnē sevi attaisnotu, vai arī tā bija tikai pārejoša parādība? Šeit daži jautājumi, ar kuŗiem jāsastopas latviešu jauniešiem vienmēr no jauna, sevišķi sveštautiešu sabiedrībā, uz kuŗiem jāatrod kāda kaut arī individuāla atbilde, kurus nevar pieskaitīt grupai “man vienalga” vai “es nezinu”, ja vēlamies savienot prasību pēc neatkarīgas Latvijas un latviešu tautas pašnoteikšanās tiesībām ar tiem strāvojumiem, kas prasa pēc arvien lielākas Eiropas integrācijas.

Bet mēs vairs nedzīvojam 1940. gadā. Savus mērķus mēs vairs nevaram spraust, vadoties pēc 1945. gada mērauklas. Tomēr, ja dzirdam, ka Latvija, kāda tā bija 1940. gadā, nekad vairs nebūs, tad satrūkstamies: šis apgalvojums it kā aizkaŗ mūsu uzskatu pamatus.

Kāpēc mēs cīnāmies par neatkarīgu Latviju? Ja atstājam pie malas “cīņu par demokratiju; cilvēku tiesībām; pret tiranniju” u.c., tad mūsu vēstures lapaspuses uz to dod viskodolīgāko atbildi: svešinieku valdīšana Latvijā vienmēr bijusi saistīta ar polītisku, kulturālu un saimniecisku latviešu apspiešanu un izmantošanu. Visi iekarotāji vēlējušies apspiest mūsu nacionālās tieksmes, un pēdējos gadu simteņos arvien izteiktākas kļūst tendences latviešus pilnīgi pārtautot. Bet mēs tāpat kā jebkuŗa cita tauta vēlamies būt kungi savā dzimtajā zemē un gribam paši baudīt sava darba augļus. Vienīgi neatkarīgā Latvijas valstī mūsu tauta ir varējusi pilnībā attīstīt savu nacionālo kultūru un atplaukt saimnieciski; tādēļ arī tagad Latvijas valstī saredzam vienīgo iespēju garantēt šīs priekšrocības un tādēļ prasām neatkarīgas Latvijas valsts restaurāciju. Un kādēļ gan lai latviešiem nebūtu tiesības uz neatkarību, ja arvien vairāk tautu pasaulē to iegūst?

Ne tikai šo iemeslu dēļ vien, arī tādēļ, ka Latvija ir jauna valsts, arī tādēļ, ka mūsu atsvabināšanās no visdziļākās beztiesības notikusi tikai nesen (no dzimtbūšanas atcelšanas Latgalē vēl nav pagājuši 100 gadi un vēl līdz 1. Pasaules karam latvieši savā zemē bija tikai otras šķiŗas pilsoņi), mēs raugāmies neuzticīgi uz visu, kas nākotnē varētu ierobežot mūsu neatkarību. Baltijas apvienošanas mēģinājumi savā laikā cieta neveiksmi, un arī tagad, kad skaidri varam redzēt Baltijas polītiskās vienības priekšrocības pagātnē, mēs savā sirdī šādu savienību nemaz nevēlamies. Kad Zviedrijā 1957. gada jaunatnes dienās latviešu politiskās partijas izklāstīja savas programmas, tad šim jautājumam tajās bija ierādīta visai niecīga vai arī nekāda vieta. Kāda tad var būt atbilde, runājot par Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienotajās Valstīs? Vismaz vecākā paaudzē − noteikti negatīva.

Vai šāda nostāja būtu kaut kas tikai latviešiem vai visām Baltijas tautām raksturīgs? Nebūt nē. Paraudzīsimies uz Norvēģiju, kas gadu simteņiem bija saistīta ūnijā ar Dāniju (vēlāk Zviedriju) un atradās spēcīgā dāņu ietekmē. Tikai 1905. gadā ūnija starp Zviedriju un Norvēģiju beidza pastāvēt.

Salīdzinot tagad šo trīs valstu nostāju iepretim zināmai ciešākai sadarbībai, vismazāko interesi izrāda taisni norvēģi, motivējot to ar Norvēģijai neizdevīgo saimniecisko stāvokli, kas tad rastos; bet norvēģu tautas lielais vairākums nemaz nevēlas kādas jaunas ūnijas radīšanu. Izcīnītā brīvība vēl ir par daudz jauna, un ir maldīgi domāt, ka cilvēki, izšķirot politiskus jautājumus, būtu brīvi no emocionālas un subjektīvas lietu uztveres.

Jā − kāda būs šī Eiropas tautu savienība? Vispirms jau nacionalitāšu valsts ar daudzām tautām un valodām. Un vai līdz šim šādas nacionalitāšu valstis nav izrādījušās slikti veidojumi ar lielām iekšējām pretešķībām un iziršanas tieksmēm? Atceros kādu pretkomūnistiskas demonstrācijas sapulci Vācijā. Runāja dažādu apspiesto tautu pārstāvji. Kad kārta pienāca čechu pārstāvim, atskanēja svilpieni un starpsaucieni. Komūnistu traucētāji? Nē, tikai slovāku separātisti. Tāpat somi un zviedri, flāmi un valoņi, kroāti un serbi nav nekādas labas sadzīvošanas piemērs. Un minoritātes? Ja domājam par asajām diferencēm minoritāšu un latviešu starpā Latvijā, tad vispār jāapšauba kādas lielākas tautu savienības eksistences iespējas.

Atliek tikai Šveice. Pēc minētās schēmas mēs velti centīsimies izskaidrot, kā šī nacionalitāšu valsts spēj apvienot trīs (faktiski četras) visai dažādas tautības. Vai šis izņēmums apstiprinātu likumu? Nē. Ja salīdzinām Šveices konfederācijas uzbūvi ar citām nacionalitāšu valstīm, tad nonākam pie kardinālās atšķirības: Čechoslovākijā slovāki čechus sajutuši kā kungus, Beļģijā valoņi ilgus gadus ir dominējuši iepretim flāmiem, un pēdējiem smagā cīņā, kas radījusi daudz nacionāla antagonisma abu tautību starpā, vajadzējis izkarot savas valodas un nacionalitātes līdztiesības. Tāpat zviedri ir gadu simteņiem bijuši somu aizbildņi, un Latvijā krievi un vācieši bija valdošā šķira, kas nevarēja samierināties ar savas ietekmes zaudēšanu pār latviešu tautu. Šveicē, turpretim, iemesls šādam nacionālam antagonismam nav. Šveices kantoni, kam ir liela patstāvība, nav centušies savstarpēji dominēt, un rezultātā neviens nav juties apspiests vai ierobežots savā brīvībā. Savstarpēja tolerance ir pamats, uz kā celta šī savienība un kas spējis apvienot tautas ar tik dažādu temperamentu un domu pasauli. Salīdzināšanas pēc var pieminēt, ka vāciski runājošie šveicieši sastāda 73,9% no Šveices iedzīvotājiem, bet pirmskaŗa Latvijā latviešu bija 75,5 % (1935).

Vēsturnieki atzīst, ka Amerikas Savienoto Valstu varenības pamatā ir šis “dzīvot un ļaut dzīvot” princips. Veidojot jauno valsti, tās vadītāji izvairījās no arī mūsu laikos tik populārās “ein Volk, ein Reich, ein Führer” idejas, nemēģinot jauniegūtos apgabalus ar viņu lokālajām interesēm un īpatnībām iespiest centrālisma Prokrusta gultā. Un taisni šis princips palīdzējis saturēt kopā šo pēc Eiropas mērauklas ļoti heterogēno tautu un interešu konglomerātu, novēršot politisku viena reģiona uzkundzēšanos otram.

Un te nu mēs nonākam pie lietas kodola. Asiņainā Eiropas vēsture nav izdzēšama − mums, eiropiešiem, ir bailes vienam no otra, un ar federālismu vienkāršais cilvēks saprot drīzāk kautko, kas līdzinās PSRS centrālistiskai valstij ar vienu izredzēto “kungu tautu”, nevis Šveices toleranto iekārtu. Bet tā tas nav; īsts federālisms nemaz nevar būt pretstats īstam nacionālismam. Ar vārdu “nacionālisms” šeit nav domāts tas šovinistiskais domāšanas veids, kas par mērķi uzstādījis savas tautas izplešanos uz kaimiņtautu lēses, pamatojot šīs prasības uz dažādām pseidozinātniskām teorijām, bet gan kustību, kas prasa brīvas politiskas, kulturālas un saimnieciskas attīstības iespējas visām tautām. Federālisms tad būtu sadarbība šādu brīvu, līdzvērtīgu partneru starpā, kas kopējo interešu labā gatavi ziedot daļu no savas valstiskās neatkarības. Uz citas bāzes balstīta Eiropas federācija nemaz nav iedomājama, jo tā nebūs dzīves spējīga. Šķietamā šādas savienības vājība, tās decentrālisms, būs viņas faktiskais spēks.

Ja augšminēto salīdzinām ar mērķiem, kā dēļ cīnāmies par neatkarīgas Latvijas restaurēšanu, tad atrodam, ka šie mērķi nemaz nav nesavienojami un, ka šī Eiropas valstu federācija spēj apmierināt arī mūsu prasības.

Bet kāpēc vispār ziedot savu brīvību šādai nepārbaudītai savienībai, ja Latvijas valsts tik labi spēja funkcionēt savu neatkarības laiku? Vai tas vispār ir vajadzīgs?

Iepazīstoties ar šo problēmu tuvāk, gribas turpretīm apgalvot, ka pilnīgi neatkarīgas Latvijas pastāvēšana būs saistīta ar lielām grūtībām. Kāpēc?

Pirmkārt, varētu minēt dažus saimnieciskas dabas iemeslus. Nav domājams, ka ievadītā Vakareiropas integrācija apsīktu vai izrādītu iziršanas tendences, jo, kaut arī atsevišķas saimniecības nozares no muitu barjeru likvidēšanas ciestu, visā visumā Eiropas saimnieciskā varenība, kā arī tās iedzīvotāju dzīves standarts pieaugs. Turpretīm, lai veicinātu savu saimnieciski mazattīstīto apgabalu un koloniju attīstību, šī Eiropa, kā jau to tagad var novērot, ievestu visai augstu muitas barjeru pret ārpusē stāvošām valstīm. Latvijas saimniecība no tā ciestu divkārši: Latvijas ražojumu eksports uz šo federāciju augstās muitas dēļ būtu apgrūtināts (ievērojot, uz kuŗām valstīm pirms kaŗa Latvija eksportēja savus produktus, mēs varam saprast šī apstākļa nopietnību) un Latvijas ražojumi nespētu konkurēt ar Eiropas federācijas milzīgo potenciālu. Ka šīs nav tikai tukšas spekulācijas, varam redzēt, studējot Dānijas un pa daļai arī Anglijas tagadējo nostāju iepretīm plānotam Eiropas “brīvajam tirgum”.

Bet vai tautsaimnieki jau vienreiz neparedzēja Latvijas saimniecisku pašnāvību, kad agrārreforma sadrumstaloja “lielās ražošanas vienības”, kaŗš iznīcināja industriju un Krievijas transita apsīkuma dēļ mūsu ostas zaudēja daudz no savas nozīmes? Un vai Latvijas “būt vai nebūt” izšķirtu eksporta jautājums?

Mēs nevaram salīdzināt stāvokli, kādā Latvija atradās divdesmito gadu sākumā, ar tās stāvokli nākotnē, kaut vai tāpēc, ka aplūkot agrārreformu tikai no saimnieciskā viedokļa ir nepareizi. Agrārreforma bija pamatota vairāk politiski nekā saimnieciski; tikai ar šo reformu latviešiem definitīvi izdevās salauzt svešinieku varu un kļūt par savas zemes īpašniekiem. Tas vispār bija priekšnoteikums brīvas Latvijas valsts tālākai eksistencei. Nākotnē, turpretīm, tas tā nebūs.

Mēs bieži atkārtojam, ka “Latvija bija un arī nākotnē būs lauksaimniecības zeme”. Nelaimīgā kārtā šo jautājumu nevar izšķirt, balstoties tikai uz ētiskiem vai filozofiskiem principiem, bet to noteic divi visai prozaiski faktori:

1) iedzīvotāju daudzums un to skaita pieaugums,

2) dzīves standarta līmenis.

Lai uzturētu zināmu dzīves standarta līmeni, vienam lauksaimniekam nepieciešama zināma apstrādājamās zemes platība. Iedzīvotāju skaitam pieaugot un lauksaimniecībai izmantojamās zemes platībai sasniedzot savu maksimālo robežu, ir vai nu jāpazemina dzīves standarts, vai arī jāsamazina iedzīvotāju daudzums (piemēram ar emigrāciju), ja nevēlamies vai nespējam iedzīvotāju pārpalikumu nodarbināt citos arodos. Šis bija viens no iemesliem plašajai skandināvu emigrācijai uz Savienotajām Valstīm 19. g.s. otrā pusē un 20. g.s. sākumā, kad Zviedrija zaudēja pāri par vienu miljonu iedzīvotāju un no daudziem apgabaliem izceļoja pat vairāk nekā puse iedzīvotāju.

Modernā valstī, turpretīm, šis process ievērojami paātrināts, no vienas puses ar iedzīvotāju skaita pieaugumu, no otras ar prasību pēc dzīves standarta celšanas vai mazākais tā uzturēšanas vienādā līmenī ar kaimiņtautām. Vai emigrācija būtu īstais atrisinājums Latvijai? Noteikti nē, jo tas mūsu nozīmi Eiropas tautu starpā relatīvi samazinātu. Atliek tikai zināma industrializācija, galvenokārt pārstrādājot Latvijas mežsaimniecības un lauksaimniecības produktus, izmantojot derīgus izrakteņus u.c. Šo rūpniecību ražojumi mums būs jāeksportē, lai varētu sekot līdz vispārējā attīstībā. Šāds process ir norisinājies klasiskajā lauksaimniecības zemē Dānijā. No Dānijas iedzīvotājiem 1945. gadā 65% dzīvoja pilsētās. Industrijā nodarbināti bija 33,4%, kamēr tikai 27, 7% lauksaimniecībā.

Otrkārt − daži polītiski iemesli. Latvija ģeogrāfiski atrodas lielo kaimiņtautu ceļā, un mūsu vēsture rāda, ka tas ne katrreiz ir izdevīgi, jo šīs lielvalstis vienmēr centušās Latviju pakļaut savai virskundzībai. Uz ko paļaujoties, mēs varam apgalvot, ka nākotnē tas tā nebūs? Starptautisku organizāciju kā UN garantijas? Svinīgi parakstītas chartas? Savstarpēji neuzbrukšanas un draudzības līgumi? Vai tiešām mēs no pagātnes būtu tik maz mācījusies!

Ir taisnība, ka Latvijas neatkarību esam izkaŗojuši mēs paši, bet tas nebūtu izdevies, ja apstākļi nebūtu bijuši mums izdevīgi, abām Eiropas kontinenta lielvalstīm noasiņojot savstarpējā kaŗā un iekšējās revolūcijās. Bet, līdz ko stāvoklis šajās lielvalstis nostabilizējās, spiediens uz Baltiju atkal pieauga. Vai mēs varam cerēt, ka nākotnē šādi izdevīgi apstākļi pastāvēs neaprobežoti ilgi? Lai arī kāds būtu nākotnes Eiropas polītiskais sadalījums, Latvijas neatkarība būs vienmēr apdraudēta. Nebūsim naīvi: mūsu rīcībā nebūs kaŗavīru miljoni un milzīgie naudas līdzekļi, ko prasa šādas armijas uzturēšana un apbruņošana ar moderniem ieročiem, kas aizsargātu mūsu brīvību. Mēs nevarēsim arī sekot līdzi straujajā militārās technikas attīstībā un iegādāties vai ražot jaunos ieročus.

Ir skaidrs, ka Latvija būs spiesta iesaistīties kādā lielākā tautu savienībā, lai nodrošinātu latviešu tautas kulturālo un saimniecisko neatkarību un pasargātu to no “kultūras nesēju” brutālajiem pārtautošanas un iznīcināšanas nodomiem.

Bet vai nav pašnāvība saistīt Latviju ar šādu vienotu Eiropu, ar lielām tautām, kas mūs saimnieciski un etniski uzsūks un iznīcinās? Vai tā nebūs sava veida jauna “Latvijas PSR”?

Latvijā varēja dzirdēt domu, ka latgalieši ar savu neatlaidību un vitalitāti arvien vairāk iespiežoties vadītāju vietās. Mēs tiekot savā ziņā “latgalizēti”, jo pieplūdums no citām provincēm kļuva relatīvi mazāks.

Kādreiz, diskutējot par Baltijas Savienotajām Valstīm, dzirdēju domu, ka latvieši šajā savienībā būs pakļauti iznīcībai, jo nespētu pretoties igauņu iecirtīgai neatlaidībai un leišu lielai vitalitātei un nativitātei. Varētu jautāt, vai apsargātas robežas tad būtu īstais atrisinājums jautājumam, kā novērst latviešu tautas bojā eju? Šāds uzskats ir noraidāms. Tāpat kā latgalieši neizbēgami iegūs arvien lielāku nozīmi mūsu tautā, kaut vai tikai viņu lielākās nativitātes dēļ, salīdzinot ar citiem Latvijas apgabaliem, un izspiedīs lepnos Zemgales bajārus, tā arī mēs nespēsim pretoties ne igauņiem, ne leišiem, ne kādai citai tautai, ja latviešos tiešām nekas nebūs palicis pāri no savu senču sīkstuma un izturības. Robežas šeit neko nepalīdzēs, tās nespēs pat aizkavēt šo procesu.

Eiropas federācija varēs garantēt brīvību savām tautām, bet konzervēt kādas tautas etnogrāfiskās robežas nespēs neviens. Ja latviešu tauta būs iekšēji pagurusi, tad no iznīcības to nepasargās nekas. Bet par šādu attīstību var būt dažādās domās. Latviešu tauta savās vēstures gaitās ir vienmēr atkal atjaunojusies, neskatoties uz smagajiem zaudējumiem kaŗos un dažādās sērgās; un bez tam uzsūkusi lībjus un atspiedusi igauņu etnogrāfisko robežu uz ziemeļiem. Vienīgais, kas mūs varētu salauzt, ir par daudz nekritiska rietumu civilizācijas piesavināšanās.

Līdz šim esam apskatījuši Eiropas vienību galvenokārt no tā viedokļa, kas tieši skar latviešu tautu. Bet šādai Eiropas vienībai ir arī visām Eiropas tautām kopēji aspekti. Pasaules attīstība ved uz arvien lielākiem valstu veidojumiem un sadrumstalotā, iekšējo saimniecisko un politisko restrikciju novājinātā Eiropa nespēs paturēt savu neatkarību − tā nonāks tiešā vienas vai otras lielvalsts ietekmē un varbūt arī politiskā atkarībā, kas jau pa daļai ir noticis.

Pasaulē notiek straujas un spēcīgas pārmaiņas: Āzijas un Āfrikas tautas iegūst neatkarību un atkratās no baltās rases politiskās aizbildniecības. Šīs attīstības konsekvences mēs bieži vien vai nu neredzam, vai arī nevēlamies redzēt. Ir sakustējušies Ķīnas 463 miljoni; saimnieciskā revolūcija notiek Indijā un visā dienvidrietumu Āzijā; Japāna, kas iespiesta savās salās, meklē tirgus ne tikai saviem ražojumiem, bet arī emigrācijas iespējas saviem cilvēku miljoniem. Kas notiks, kad Ķīna un visa Āzija būs industriālizējusies? Ne tikai komūnistiskais bloks, arī rietumvalstis cenšas šo procesu iespējami paātrināt. Un rezultāts? Ne tikai Āzijas ražojumi, arī tās tautu cilvēku miriādes var pārplūdināt pasauli, un sadrumstalotā Eiropa būs viegls upuris šai ekspansijai. Vai šādu perspektīvu priekšā eiropiešu iekšējie strīdi un antagonisms neliekas sīkumains un nesaprotams?

(Turpinājumā: Baltijas tautu savstarpējās attiecības un eventuālā nostāja nākotnē)

 

Agnis Balodis

 

 


 

 

XXXX GADI  −  1918. gada 16. februārī lietuviešu tautas pārstāvju vēlētā Tautas padome pasludināja Lietuvu par neatkarīgu demokratisku republiku. 1918. gada 24. februārī igauņu tautas vēlēta Zemes padome deklarēja Igauniju par neatkarīgu demokratisku republiku.

 


Dienvidigaunijas ainavas

LIETUVAS VALSTS HIMNA

LIETUVA, TU TĒVU ZEME,
DIŽVĪRI KUR CEĻAS!
PAGĀTNE TIEM LAIMI DEVA,
TUR TIE SPĒKUS SMEĻAS.

    SAULES STARIEM LIETUVA
    TUMSAS VARU AIZRAIDA;
    GAISMAS GARS, DARBA SPARS,
    VADA MŪSU GAITAS.

LAI MUMS GAIŠU CEĻU RADA
TAVU DĒLU LAIME!
LAI TIE TAVĀ LABĀ STRĀDĀ
VISI VIENĀ SAIMĒ.

    MĪLESTĪBĀ DEGTIN DEG
    MŪSU SIRDIS LIETUVAI,
    VIENĪBĀ UZPLAUKST TĀ,
    ZIED UN KUPLO MŪŽAM.

IGAUNIJAS VALSTS HIMNA

 

MANS PKIEKS UN MANA LAIMĪBA

TU ESI, TĒVIJA!

NEKAS NAV PLAŠĀ PASAULĒ,

KO TĀ VAR MĪLĒT DVĒSELĒ,

KA TEVI MANA MĪĻĀKĀ,

TU, DĀRGĀ TĒVIJA.
 

ES TAVĀ KLĒPĪ PIEDZIMIS

UN ARĪ UZAUDZIS,

TEV VIENMĒR BŪŠU PATEICĪGS,

LĪDZ NĀVES STUNDAI UZTICĪGS:

MAN ESI VISU SVĒTAKA,

TU, DĀRGĀ TĒVIJA.
 

LAI TEVI VIENMĒR SARGA DIEVS,

TU, MĪLĀ TĒVIJA!

LAI LAIMI DOD TEV BAGĀTI

UN SVĒTĪ VISU ŽĒLĪGI,

KO VIEN TU DARĪT NODOMĀ,

TU, DĀRGĀ TĒVIJA!

 

Lietuva − skats uz Nemunu

 

 


 

 

VĒL PAR VALODU

 

Patīkami diskutēt ar cilvēku, kas nav parasto emigrantu māniju nomākts, kas zina, ko viņš raksta un runā. No K. Draviņa raksta “Jaunās Gaitas” 12. numurā jūtams, ka arī viņš gara acīm redz izkoptu latviešu valodu, kas apgādāta ar leksikoniem, ar sinonīmu, frazeoloģijas, speciālu terminu u.c. vārdnīcām. To gaida nevien rakstnieki un valodnieki, bet arī plašas lasītāju aprindas kā Latvijā, tā trimdā. Praktiski tagad nav nekā, jo neatkarības laika izdevumi gan novecojuši, gan kļuvuši antikvāra prece. Taču lasītāji un valodas runātāji šaubās, vai latviešu baltologi ar savām tagadējām metodēm un mērķiem vai, labāk sakot, mērķu neskaidrību spēj tādu valodas sistematizācijas darbu veikt. Endzelīna vārdu katrs zina. Zina, ka viņš ir izcils cilvēks, liels zinātnieks. Bet viņš neprata izaudzēt valodniekus − tikai valodas ierēdņus. Ir emigrācijā divas valodnieces − E. Hauzenberga-Šturma un V. Rūķe-Draviņa − kas tiešām pelnī plašāka mēroga valodnieču vārdu. Bet viņu darbs norit ar pusjaudu un klusībā. Plašā valodas runātāju saime ir mežā pamesta. Tā nonīkst’ bez jaunradoša gara, dzīvības, svaiguma, mēģinājumiem risināt problēmas. Ierēdņi restaurē veco.

Kādas tad ir tās tagadējās baltologu metodes? Ņemsim pārspīlētā mērogā paša K. Draviņa darbus:

“Prefikss pie sufiksa Stendes tā sauktā ‘Melnā gala’ trīs pieupes mājās lietotajā izloksnē un tās vispārcilvēcīgā nozīme” un

“Apraksts par noslēpumaino Manceļa sprediķu grāmatas eksemplāru, kam otrādi iesieta 7. loksne”..

Lai Draviņa kungs neļaunojas par šīm parodijām! Gribēju tikai uzsvērt, ka latviešu zinātniskās publikācijās ir stipri izplatīta šāda Jenas pulksteņtaisītāju pieeja. Jaunākajos laikos domā, ka disertāciju un publikāciju simtiem seko kāds vienkāršs un organisks kopsavilkums, šai gadījumā rokas grāmata vai leksikons, un tad pētījumi un rezultāts kopīgi veido it kā smadzeņu aparātu, kam neskaitāmo šūniņu vietā ir cilvēki. No tāda darba smeļ runātāji un rakstītāji, tas nestata valodu jaunā kultūras fokusā.

Latvijā gatavo valodas tezauru. Bet mēs zinām, ka tur iespējams tikai mechanisks izrakstu un kopošanas darbs. Kā no tā atšķiŗas rietumu pasaules valodnieku darbs, tas K. Draviņam nav tālu jāmeklē. Viņa paša sieva atklājusi perspektīvas, ko pētniecības darbā piešķiŗ amerikāņu intensīvi koptās jaunās zinātnes psīcholoģija un antropoloģija.

Interesanti ir Draviņa kunga priekšlikumi īpašvārdu izrunas vārdnīcai; un kaut tā varētu īstenoties! Tas ir darbs, ko trimdā iespējams labāk veikt nekā Latvijā. Bet vai ģeogrāfiskie vārdi vien tajā ietilpināmi? Tāpat nepieciešams zināt polītiķu, rakstnieku, mākslinieku vārdu izrunu. Iebildumi ir pret to “robežu, līdz kādai latvisko svešus vārdus”. Šī robeža ir kļuvusi ļodzīga un prasa revīzijas. Rīgā izdotajā “Literatūrā un mākslā” patlaban diskutē par šo robežu, un redzams, ka tur turas un grib turēties pie 30-tos gados par labu atzītām mērauklām. V. Baltiņas-Bērziņas “Latviešu valodas gramatikā” uzskaitītie likumi, kā latviskot angliskus īpašvārdus, ir novecojuši. Iespējama oriģināla izrunai tuvāka rakstība. Priekšraksti noteic, ka latviski transskribējot atstājams burts ‘r’, kas daudzkārt nav vajadzīgs. Joprojām kaŗ klāt galotni ‘ijs’, piem., ‘Keogh’ fonētizējot iznāk ‘Kjouijs’, pietiktu ar nelokāmo “Kjou”. Interesanti bija vērot, kā Padomju Latvijas avīzēs fonētizēja angļu vārdus laikā, kad Anglijā viesojās Chrušcovs un Bulgaņins. Apraksti par to bija pārņemti no krievu ziņu aģentūras un laikrakstiem, kur svešos īpašvārdus fonētizēja ārzemēs dzīvojuši vai studējuši žīdi un Maskavas dienestā esoši angļi. Tad arī Rīgas avīzēs bija precīzi, izrunai tuvi fonētizējumi.

Apzinīgākie tulkotāji trimdā lieto Džounsa vārdnīcā atrodamos fonētizējumus. Taču arī te iznāk pārpratumi. Vārdnīcas autors salikteņus fonētizē viena elpas vilciena izrunai, un tā iznāk, ka, piem., amerikāņu literatūras septiņgulētājs ‘Rip van Winkle’ fonētiski lasāms kā Ripvenvinkl normālā Ripa van Vinkla vietā. Tāda paša pārpratuma sekas ir ievazātie Mekārteri un Oubraieni − Mek-Ārtera un OuBraiena vietā, un zūd oriģināla formu bagātība.

Ar izbrīnu skatos, ka Draviņa kungs palaidis dažādas Gostiņu polemiku formulas: es esot “pārpratis”, “nevēloties saprast” u.t.t. Sevišķi izbrīnina tāds teikums: “Ja Dzintars Sodums nevēlas saprast, ka cilvēka alkatīgais gars cenšas izpētīt visas iespējamās parādības...” Ja mans gars nebūtu alkatīgs, tad Draviņam vis nebūtu jāmetas palīgā aizstāvēt savu kolēģu pārspiestie vecie salmi. Jauni ļaudis mēdz būt ziņkārīgi, un es neesmu nekāds izņēmums. Mana lasāmā viela ir kā latviešu, tā ķeltu pasakas, leģendas, amerikāņu tautas balādes un komiķu filmu teksti, ziemeļtautu ticējumi, vācu dēkaiņu dzīves apraksti, angļu ekscentriķu humors. Un visur tur izlasāma gudrība: ‘neskaldi zirni četrās daļās, nezinātniskojies, kur tas nav vajadzīgs. No dzīvas tautas noslēdzies šaurā speciālistu sektē, kļūsi ģeķis.

Kāpēc vispār diskutēt par valodu? Latviešiem nav kopīgas ideoloģijas, nav kopīgu saimniecisku interešu, nav viengabalainas kultūras. Mūs kopā tur valoda. Tā var būt kā bezveidīgs blāķis, kāds tas tagad ir Latvijā (vismaz dienas presē), vai precīzi izvērtēta un atraisīta. Zīmīgi, ka trūkst darbu stilistikā. Kollektīvā latviešu valodas apjausma vēl cīkstas ar atsevišķu vārdu un formu skaidrošanu. Stilistika, kas pārredz teikumu ar daudziem vārdiem − tā vēl aiz mākoņiem. Gribētos teikt, ka rietumnieciski kopta latviešu valoda dotu arī visai tautai vairāk mugurkaula un prāta.

Kaut kopā tiktu Latvijas un trimdas valodas kopēji. Kaut K. Draviņam un citiem pavērtos darba lauks, kur izlietot savas spējas un zināšanas.

Dzintars Sodums

 

 


 

 

PRESES BRĪVĪBAS IZPRATNE

 

Vēstulē ALJA-s valdes sēdei 1957. gada 22. decembrī valdes padomnieks Konstantīns Sventeckis (no Indianapoles) izteica krasu neapmierinātību pret dažu rakstu, kas neatbilst viņa uzskatiem un pārliecībai, ievietošanu “Jaunajā Gaitā”. Tai pašā sēdē, tai pašā sakarā Indianapoles Latviešu Jaunatnes Organizāciju Padomes deleģēts pārstāvis prasīja iepriekšēju cenzūru visiem rakstiem, kam sakars ar polītiku, vai − Padome izstājas no ALJA-s.

Abos gadījumos, mūsuprāt, tieši skarta preses brīvības un preses tiesību izpratne. Tā kā IV ELJA-s kongress Etlingenā un VI ALJA-s kongress Kalamazū savās deklarācijās par nākotnes Latviju prasa “uzskatu, biedrošanās un vārda brīvības nodrošināšanu ar likumu” un brīvajā pasaulē esošajai latviešu jaunajai paaudzei bijusi izdevība pa pilnam iepazīties gan teorijā, gan praksē ar preses brīvības izpratni dažādās valstīs,” minam pārrunu sekmēšanai dažus izvilkumus par preses brīvības un preses tiesību izpratni Latvijā pēc 1938. gādā 11. februāra preses likuma.

Kādas valsts preses likumi nokārto šīs valsts preses tiesības, kas aizsarga pilsoņu iespēju izteikt savas domas un uzskatus rakstos, t.i. iespēju sarakstīt, rediģēt, resp. izdot un izplatīt šādus darbus.

Latviešu konversācijas vārdnīcas 17. sējumā (izdots 1938. gadā) preses tiesības izskaidrotas šādi: “Preses tiesības nosaka preses un valsts savstarpējās attiecības, kāpēc tām ir publiski tiesisks raksturs. Preses tiesību uzdevums divējāds: pirmkārt, tās satur noteikumus, kas pasarga preses brīvību no nevajadzīgas valsts varas iejaukšanās, bet, otrkārt, ietver noteikumus pret preses brīvības ļaunprātīgu izmantošanu, aizkaŗot valsts, sabiedrības vai citu pilsoņu tiesiskās intereses.”

“Preses brīvības ļaunprātīgu izmantošanu var apkaŗot ar preventīviem un represīviem līdzekļiem.”

“Ar preventīviem līdzekļiem cenšas aizkavēt noziedzīgu vai valstij un sabiedrībai nevēlamu uzskatu izplatīšanu presē. Svarīgākais preventīvais līdzeklis ir iepriekšēja cenzūra. Normālos apstākļos no tās izvairās, bet izlieto citus līdzekļus ar prevencijas raksturu, kā: atļauju izsniegšanu, redaktoru un izdevēju apstiprināšanu u.t.t.”

“Represīvie līdzekļi ir vainīgās personas sodīšana par preses pārkāpumiem. Sodus var uzlikt administratīvā vai tiesas ceļā.”

“Demokratisko vai parlamentāro valstu likumi gandrīz neparedz preventīvos līdzekļus, bet kā represīvos līdzekļus atzīst tikai tiesas sodus.”

“Turpretim autoritārās valstīs galveno vērību piegriež preventīviem līdzekļiem un no represīviem vairāk lieto administratīvos sodus.” − − −

“Parlamentāro valstu preses likumos atrodam galvenokārt negatīvas normas, kas paredz ierobežojumus presei vai administrācijai. Turpretim autoritāro valstu preses likumos vispirms atrodam pozitīvus noteikumus, vispārīgus norādījumus par preses uzdevumiem.”

“Latvijas 1938. preses likums (1. punkts) par mūsu preses galveno mērķi min: veicināt Latvijas garīgo un materiālo kultūru. Periodiskās preses sevišķais uzdevums: audzināt veselīgu, radošu sabiedrisko domu, sekmēt tautas tieksmes pēc vienības un vienprātības, veicināt 15. maija ideju iesakņošanos tautā, atbalstīt valdības darbu valsts un tautas politiskās, saimnieciskās un kulturālās dzīves izkopšanā (12. punkts).” − − −

“Jo plašāka preses brīvība, jo šaurākas valdības tiesības preses darbības kārtošanā, un otrādi.”

“Izšķiŗama pieteikuma un atļaujas kārtība preses darbībai.”

“Pieteikuma sistēma pastāv parlamentārās valstīs, kur valsts vara atzīst par savu uzdevumu tikai reģistrēt preses izdevumus un izdevniecības, kā arī sekot, lai presē neizdara sodu likumos minētus nodarījumus.”

“Turpretim autoritārās valstīs presei sava darbība jāveido valdības sprausto mērķu garā, kāpēc tur pastāv atļaujas kārtība. Latvijā sabiedrisko lietu ministrijas atļauja vajadzīga...” (Uzskaitījums ietveŗ visus iespieddarbus vārda visplašākajā nozīmē, un preses likums dod tiesību attiecīgās ministrijas vadītājam nevēlamus iespieddarbus aizliegt, apķīlāt, iznīcināt, prasīt to redaktoru maiņu vai sodīšanu.)

 

Jaunatnes Apvienības savos kongresos prasīja “uzskatu, biedrošanās un vārda brīvības nodrošināšanu ar likumu”. Domājams, ka šis likums ietveŗ demokratisko valstu izpratni par preses tiesībām un uzdevumiem. Jeb vai tas ietveŗ autoritāras valsts izpratni par preses tiesībām un uzdevumiem, kad attiecīgai valdības personai ar atļauju kārtību tomēr pieder pilnīga cenzūras iespēja visiem iespieduma darbiem vārda visplašākajā nozīmē?

Negribētos teikt, ka kongresu lēmumi ir tukši vārdi. Tāpat negribētos apgalvot, ka ILJOP-a deleģētā pārstāvja prasība sakarā ar demokratijas principiem būtu bez tiesībām. Bet cits jautājums − vai tā ir pamatota?

Preses brīvība, ko “Jaunajai Gaitai” garantē demokratisko valstu preses likumi, tomēr liek mums padomāt, iekams šo likumu aizsegā pieprasām cenzūru pār saviem izdevumiem.

JAUNAS GAITAS redakcija

 

 

Ir jautāts, vai JAUNĀ GAITA neesot nokļuvusi kāda polītiska virziena ietekmē.

Ir teikts, ka JAUNĀ GAITA paužot uzskatus, kas pretēji mūsu nacionālajām interesēm.

Ir ierosināts pakļaut JAUNO GAITU Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības valdes cenzūrai.

Ir brīdināts, ka līdzšinējo pamatprincipu paturēšana var atnest bīstamus zaudējumus JAUNAJAI GAITAI un uzticības trūkumu ALJA-i.

Kādā pilsētā, diemžēl, ne paši savā iniciatīvā un pat īsti neiepazinušies ar apsūdzības objektu, jaunieši nolēmuši neizplatīt JAUNĀS GAITAS 11. burtnīcu: dažas Ingvara Kalniņa rakstā izteiktās domas esot pretējas vietējā jaunatnes pulciņa darbības mērķiem.

Te nu būtu iemesls − lielāks nekā melni kaķi un saplēsti spoguļi − uztraukties, trīspadsmito laižot tautās. Jo JAUNĀS GAITAS redakcijas pamatprincips − veicināt dažādu uzskatu publicēšanu − nav grozāms, šī nav stūrgalvība stūrgalvības dēļ, jo redakcijas demokratiskās nostājas pamatā ir ticība nākotnei, kuŗā dažādi − arī polītiski − uzskati var brīvi izpausties un kopīgi virzīties uz visas latviešu tautas mērķi, brīvu Latviju.

Kritika par partiju laika trūkumiem un nekārtībām un kritika par autoritārās valdības uzspiestajiem ierobežojumiem pieder pagātnei; šīs abpusēji bieži vien neiecietīgās un aklās kritikas projecēšana tagadnē ir noziegums, jo neatstāj vietas konstruktīvam progresam. Ļaudis, kas mēģina pagātnes naidu lielās devās iepotēt jaunajā paaudzē, ir ļoti slikti ārsti: druska indes gan var dot imunitāti, bet lielas devas parasti ir nāvīgas.

JAUNĀS GAITAS redakcija ir pārliecināta, ka latviešu jaunā paaudze sirsnīgi tic vienam mērķim − brīvai nākotnes Latvijai. JAUNĀS GAITAS redakcija ir pārliecināta, ka nav viena pareiza ceļa uz šo mērķi, ka cilvēki ar viena veida uzskatiem var ticēt šim mērķim tikpat nopietni, kā cilvēki ar citādiem uzskatiem. JAUNĀS GAITAS redakcija ir arī pārliecināta, ka apspiestā latviešu jaunatne tic demokratiskajiem cilvēcības un savstarpējas cieņas ideāliem, kas tai liegti, un sagaida, ka šie ideāli būs dzīvi tajos, kuŗi devās to dēļ trimdā.

Tāpēc arī JAUNĀS GAITAS redakcija nemainīs savu nostāju − būt brīvam preses izdevumam, kuŗā vieta katram sirsnīgi domātam, godīgam jaunās paaudzes uzskatam, kuŗā katrs jaunietis var brīvi izteikt savas domas, var brīvi kritizēt citu domas un sagaidīt, ka viņa domas savukārt kritizēs citi bez personīga naida − ar skatu uz kopējo mērķi.

Nevēlēdamies aizkārt nevienu polītisku vai nacionālu uzskatu, JAUNĀS GAITAS redakcija tomēr noraida jebkuŗu viena uzskatu virziena domināciju, vienalga kādiem līdzekļiem − maigiem vai spēcīgiem − tā panākta. JAUNĀS GAITAS durvis nav slēgtas: redakcijas rakstāmgalds gaida visus, kam ir kas sakāms. Tāpēc arī nevienam nav jāmēģina ielauzties caur logu, virtuves durvīm vai ielaisties pa dūmeni. Tāpēc arī ikviens, kas domā, ka JAUNĀS GAITAS rakstiem būtu jāatbilst viņa uzskatiem vai citādi viņš “ņem savas mantiņas un iet uz citām trepītēm”, izrāda tikai savu bērnišķību. JAUNĀ GAITA nevienu nepiespiež pieņemt publicētos uzskatus par savējiem; ja kādam būtu jābaidās no cita uzskatiem, tad taču laikam tikai tam, kam pašam galvas un savu uzskatu nav. Katram, kam savi uzskati ir, ir arī vieta JAUNAJĀ GAITĀ. Vienīgais noteikums − šie uzskati jāuzraksta sakarīgi un nopietni, jo citu domas izteikt arī JAUNĀS GAITAS redakcija nespēj.

Demokratiskā iekārtā dažādus uzskatus nenicina, bet veicina, jo dažādi uzskati, dažādas perspektīvas var vest pie vislabākā kopējā atrisinājuma vai mērķa. Tāpēc arī nepieciešama iespēja katram uzskatam brīvi un netraucēti izpausties. Bet, lai dažādie uzskati tikai neapkaŗotu cits citu bezgalīgā disputā, ir tikpat nepieciešami arī kopīgi sarunu galdi, pie kuŗiem šo uzskatu pārstāvji var diskutēt, apvienojot un sijājot savas domas kopīgā mērķa sasniegšanai. Brīvība izpaust vienu uzskatu uzliek pienākumu respektēt citus.

Ja JAUNAJAI GAITAI tiktu liegts būt par šādu uzskatu izmaiņas centru, zaudējuši būtu visi, kas tic Latvijas nākotnei, kas tic labākai, īstenākai nākotnei nekā apvazātā un tomēr apskaužamā pagātne. Jo mūsu pirmais un augstākais pienākums − − Cīnīties PAR Latviju, ne vienam pret otru, uzticēties KOPĒJAM mērķim, ne savu uzskatu nemaldībai. Tikko JAUNĀ GAITA kļūtu par viena uzskata karognesēju, tās īstā nozīme būtu zudusi, jo šādu karognesēju mums netrūkst. Mums trūkst to, kas droši nes sarkanbaltsarkano karogu nākotnē. To JAUNĀ GAITA solās nest vai − apstāties un nenest neko.

Varbūt šāda ticība jaunās paaudzes nākotnes vīzijai ir nepamatota. Un droši vien tā ir pārāk ideāla, lai kādreiz pilnībā īstenotos, jo latviešu tautā vēl nav izlīdzinājies liktenīgais duālisms −lepnais labiešu gars ar iztapīgo kalpu garu. Bet kaut kur un kaut kad ir jāsāk ticēt, droši ticēt. Ir jāsāk ticēt cilvēkam, cilvēka integritātei un īstenumam visā viņa dažādībā. Un šī ticība var tikpat labi sākties tagad kā pēc simts gadiem.

Vns

 

JAUNĀS GAITAS redakcija sirsnīgi pateicas Filadelfijas latviešu Jaunatnes Pulciņam par $13.75 ziedojumu rakstu krājuma vajadzībām.

 

 

 

 

SARKANA VIESUĻUGUNS pret ETLINGENAS DEKLARĀCIJU

Polemizēt ar Austrumberlīnes repatriācijas komisijas izdevumu „Par atgriešanos dzimtenē”, protams, ir bezjēdzīgi. Kā sava veida kuriozu, kas varēs interesēt mūsu lasītājus, tomēr minēsim faktu, ka pagājušā gada novembŗa numuros „izcila ievērība veltīta ELJA-s kongresa pieņemtajām 10 tēzēm, par kuŗām informējām mūsu žurnāla 11. numurā, un kuŗām pievienojies arī ALJA-s 6. kongress Kalamazū un LNJAK kongress Toronto.

Šo „ievērību” raksturo viesuļugunsveidīgas zalves un fakts, ka bijusi vajadzība ievilkt ugunslīnijā pat tik spēcīgu dižgabalu kā „Latvijas Ļeņina Komūnistiskās Jaunatnes Savienības Centrālās Komitejas” sekretāru H. Valteru. Ir taču jābūt kādam iemeslam, ka „kuriozajam notikumam Etlingenā” − kā paši komūnisti dēvē ELJA-s kongresu − pievērsta tāda uzmanība kā nevienai citai emigrācijas sanāksmei. Ir pamats ticamai hipotēzei − ka latviešu brīvās jaunatnes tēzes ir ielauzušās Latvijas territorijā un nav svešas latviešu jaunatnei. Protams, jāuzsveŗ, ka tā ir hipotēze, bet liekas gan, ja ELJA-s desmit punkti būtu apklusuši turpat Etlingenas ielās, uztraukumam nebūtu vietas.

Izlasot kā sekretāra H. Valtera, tā otra debatētāja V. Kaupuža rakstus, nākas konstatēt, ka abi „biedri” tipiski izvairās runāt par Etlingenas deklarācijas centrālajiem pantiem − kur skarta Latvijas polītiskā un sabiedriskā iekārta. „Biedri” uztraucas gan, ka atkal gribot ievest privāto lauksaimniecību; saka, ka vidusskolas izglītība Latvijā drīz būšot obligāta; bilst par latviešu pašdarbības ansambļu panākumiem Maskavas festivālā, bet nerunā par to, ka TAUTAI okupētajā Latvijā būtu pašnoteikšanās tiesības, ka tai būtu patiesi brīvas iespējas izvēlēt savus pārstāvjus parlamentā, un nav arī ne vārda par brīvām mākslas un zinātnes iespējām. Šis „klusums”, kas varbūt pamatojas nespēkā uztvert šās problēmas būtiski svarīgo un centrālo nozīmi, runā pats par sevi, un galvenais − apliecināt pēdējo taču nozīmētu iet pret pašu Latvijas PSR konstitūciju, kur nav ne vārda par TAUTAS tiesībām. Konstitūcijas 3. pants taču nesaka, ka suverēnā vara pieder Latvijas tautai − kā tas ir Latvijas satversmē, arī Etlingenas deklarācijā − bet gan, ka VISA VARA pieder pilsētu un lauku darbaļaudīm darbaļaužu deputātu PADOMJU PERSONĀ. Tāpat konstitūcija nerunā par vispārējām vārda, preses, uzskatu un biedrošanās brīvībām, kas ir esence demokratiskā sabiedrībā, bet gan TIKAI par vārda, preses, sapulču, mītiņu un demonstrāciju brīvību „atbilstoši darbaļaužu interesēm un lai stiprinātu sociālistisko iekārtu” (sk. konstitūcijas 96. pantu!). Abi polemizētāji biedri ir konsekventi un par šām lietām nerunā − taisni pārsteidzošs liekulības trūkums!

Visā lietā ir arī sava humoristiska puante. Nabaga Janums, Liepiņš un Šilde, kuŗiem tagad pieraksta „nopelnu” deklarācijas sacerēšanā! Un tomēr − šo deklarāciju izstrādāja un pieņēma jaunatne pati bez „izbijušo ministru” un „brašo pulkvežu” (Kaupuža terminoloģija) padoma − kā teikt: „Tēvam, mātei nezinot”. Vienīgi komjaunatnes sekretāram un viņa palīgam tādu situāciju grūti iedomāties, jo − nav jau pierasts...

− bc.

 

 

 

ĀRKĀRTAS KONGRESS

PANEĻDISKUSIJAS UN BALLE PA PĀŖIEM TORONTO

„Šodien sabiedrisku darbu strādājot, ar prātu vairs nepietiek”, teica ALJA-s priekšsēža vietniece Maija Freivalde uzrunā LNJAK kongresa delegātiem. „Šodien jāstrādā ar sirdi; un kam ir sirds un sajūsma, tam ir arī prāts.”

Ārkārtas kongresu, ko LNJAK valde bija sasaukusi, lai galvenokārt apspriestu statūtu grozījumus un papildinājumus, atklāja valdes priekšsēdis Laimonis Zandbergs, uzrunā atgādinot Raiņa vārdus: „Nekas netiek celts uz mūžu. Pamats laiku pa laikam jāliek jauns.” − Ir pacēlušās balsis, ka pastāvošie statūti un darbības noteikumi varētu kavēt LNJAK darba plašāku attīstību nākotnē. Bez tam jānoskaidro, vai LNJAK darbības veids ir patiesi demokratisks: nevien pēc burta, bet arī pēc gara. − − Priekšsēža uzrunai sekoja svētbrīdis un apsveikumi.

Kongresa darba sekā bija divi referāti − Baltijas tautu federācijas vicepriekšsēža mag. iur. V. Upeslāča − „Baltijas tautu jaunatnes sadarbība” un KLB locekļa V. Hāznera − „Jaunatne Latvijā.” − Pēc Chrusčeva 20. kongresa runas izdarīta skolu reforma, bet Maskava vēl joprojām diktē un dod norādījumus latviešu skolotājiem mācīt, ka viss labais ir nācis un nāk no Krievijas. Sudrabkalns pat Lāčplēsim pielicis sarkano zvaigzni pie pieres, bet latviešu skolotāju partijas piederība nav izteikta, un referents izteicās, ka skolotāji dzimtenē veic lielu pakalpojumu latviešu jaunatnei un tautai.

V. Upeslācis uzsvēra Baltijas tautu jaunatnes sadarbības iespējas trimdā un sadarbības nepieciešamību nākotnē, lai nebūtu tā, ka Baltijas valstu pilsoņiem ik pārdesmit gadus jādodas trimdā.

Darba sēdes vadīja T. Kronbergs, viņam palīdzēja S. Andersons. Protokolēja A. Atare un D. Treijere.

Rezolūciju komisijā darbojās A. Priedītis, P. Celms, G. Brikmanis. 23 balstiesīgi delegāti pārstāvēja 248 aktīvus biedrus.

Apstiprināja budžetu.

Apstiprināja LNJAK padomniekus: G. Brikmani, M. Štauveru, B. Rubesu un mag. iur. V. Upeslāci.

Jaunatnes dienas kopā ar ALJA-u notiks 3./4. aug. Londonā.

Jaunatnes dienas Niagarā notiks 19. /20. jūlijā.

Sākušies priekšdarbi lielajiem jaunatnes svētkiem 1959. g. jūlijā, Toronto.

Paaugstina LNJAK biedru maksas, biedriem $.50, biedriem veicinātājiem, $1.00.

Izdara labojumus un papildinājumus statūtos.

Nolemj, ka vēlama kopēja nozīme brīvās pasaules latviešu jaunatnes organizācijām, un pieņem ALJA-s latvisko saktiņu ar burtiem LNJAK par oficiālo LNJAK nozīmi.

 


LNJAK darbinieku grupā no kreisās − T. Kronbergs, D. Treijere, B. Rubess G. Liepiņš, I. Jundzis. A. Priedītis, G. Brikmanis. P. Plaudis, A. Atare

 

Pēc kongresa notika paneļdiskusijas par tēmu − „Vai trimdas jaunatne ir zudusi latviešu tautai?” Diskusijas vadīja V. Upeslācis un tajās piedalījās 9 vecās, vidējās un jaunās paaudzes pārstāvji. Tikai E. Tannis, pārstāvēdams Toronto Latviešu Studentu Kopu, izteicās, ka latviešu jaunatne ir zudusi latviešu tautai − − „Tiem, kas zina, ko nozīmē ‘ploškas’ Rīgas ielās 18. novembrī, trimda ir piespiests svešums, bet jaunajiem ir mājas šeit. Mēs esam savās mājās. Savai tautai esam zuduši, bet ne latvietībai.” Pārējie paneļa dalībnieki domāja savādāk, piem. J. Grodnis (vecie): „Nāks brīdis, kad jaunās un vecās paaudzes ‘trakie’ celsies Latvijas rītam un daudz ‘vienaldzīgo’ ies līdzi.” B. Rubess uzsvēra skautu un jaunatnes vadītāju trūkumu, bet „jaunatne nav zudusi.” A. Atare (LNJAK) norādīja, ka daudzus jauniešus iespējams iesaistīt sabiedriskajā darbā, bet jāzina pareizā pieeja, jābūt personīgam kontaktam. KLB loceklis V. Hāzners: „Ar prieku mēs, vecie, sekojam jūsu pašdarbībai un priecājamies par jūsu sasniegumiem... Arī Latvijā jaunatne nebaidās izteikt savas domas un pārliecību.” LNAK kultūras un izglītības nozares vadītājs māc. A. Voitkus: „Vecāki nedrīkst atstāt bērnu garīgo augšanu pašplūsmei. Ja vecāki mīl dolāru, bērniem paliek TV, un sākas ielas ietekme.” LNAK jaunatnes nozares vadītājs T. Kronbergs: „Ir stāvoklis, ka skolas lūdz vecākus, lai dod bērnus latviešu skolā, nevis otrādi...” Prof. V. Burkēvics atzīst ģimenes, skolas un jaunatnes organizāciju nozīmi latvietības saglabāšanai. M. Freivalde (ALJA), oponējot E. Tannim: „Nav taisnība, ka studenti aktīvi nepiedalās jaunatnes organizācijās. Vašingtonas pulciņa un ALJA-s biedru vairums ir studenti, kas nestrādā godkārības vai pašlabuma dēļ, bet tādēļ, ka sajūt sirdsdegsmi ziedot laiku un darbu nākotnes Latvijai.”

Vispārējs secinājums: jaunatne strādā, ļauj sevi kritizēt un nav zudusi ne latvietībai, ne latviešu tautai.      

 

L. Z.

 

 

 
 

 

PA ALJA-s PĒDĀM

 


„Šodien sabiedrisku darbu strādājot, ar prātu vairs nepietiek...” ALJA-s valdes priekšsēža vietniece Maija Freivalde.

IEVADAM

Eiropā un Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošās latviešu jaunatnes pagājušā gada gadskārtējie kongresi ar deklarācijām par nākotnes Latviju bija ļoti iezīmīgi notikumi visu līdzšinējo jaunatnes sanāksmju vidū. Kaut arī šajās deklarācijās, kā to aizrādījuši uzmanīgi vecās paaudzes vērotāji, nav nekā jauna, nekā tāda, kas jau nebūtu pateikts, atskaitot varbūt prasību pēc brīvas vidējās izglītības nodrošināšanas, trimdā esošo latviešu jaunā paaudze ar tām skaidri apliecina, ka nav tikai brīvībā izkļuvuši, no diktatūras valsts posta laimīgi izbēguši cilvēki, bet ka uzskata sevi par brīvās Latvijas jauno paaudzi. Laikā, kad latviešu trimda savā domāšanā sāk reprezentēties (to arī atkārtoti par mums uzsveŗ Latvijā) visnotaļ kā emigranti, šāda jaunās paaudzes nostāja ir ļoti raksturīga un nozīmīga.

Ka tas tā tiešām ir, apliecina Michailova trimdinieku apkaŗošanas ģenerālaģentūras Austrumberlīnē piespiešanās mazināt vai pilnīgi svītrot šo rezolūciju nozīmi. Bez tam − aģentūrai, kā to atklāj izdevums „Par atgriešanos dzimtenē”, radies gluži jauns ļoti nozīmīgs pretinieks brīvās Latvijas jaunās paaudzes personā, kas sevi atestējis par augstākā mērā bīstamu, jo tam piemīt respektējama cīnītāja raksturīgākās īpašības: brīvās Latvijas jaunā paaudze ne tikai zina, pret ko tā cīnās, bet arī zina par ko tā cīnās. Tāpēc aģentūra pauž, ka deklarācijās nav „nekā jauna”, jo, lūk, brīva vidējās izglītības iegūšana Latvijā jau pieejama tikpat kā visiem, ka deklarācijas „priekšā diktējuši” vecās paaudzes ļaudis un „uzraugi”. Taču, mums par svētību, bet ienaidniekam par postu, aiz „vecajām” (pašos pamatos ļoti skaidrām un negrozāmām) deklarācijām stāv ne tikai zinīgi, bet arī gados ļoti jauni cīnītāju kadri, tā ka nevar vis vēl šodien dziedāt − „šī būs pēdējā kauja...”.

 

ALJA-s KONGRESA KALAMAZŪ ATBALSIS

6. ALJA-s kongress bija arī Apvienības piecu darba gadu jubilejas sanāksme. Varbūt taisni tāpēc šī sanāksme tik izteikti raksturojās kā „darba kongress” bez pelnītu vai nepelnītu uzslavas vārdu miriādēm. Varbūt tāpēc, nopietnām darba sēdēm gatavodamās, kongresa rīcības komiteja bija pilnīgi aizmirsusi gādāt „preses fotogrāfus”, lai rādītu kongresa darbu arī attēlos.

Lai šo trūkumu (ja to var uzskatīt par trūkumu!) mazinātu, sniedzam izvilkumus no kongresa delegātu rakstītām atbalsīm − sava veida kongresa attēliem vārdos, kas ievietoti pašas jaunatnes izdevumos. Šajās „atbalsīs” manāms rakstītāju lepnums par paaudzi, kuŗai tie pieder. Bet visvairāk − šīs atbalsis summē raksturīgāko un labāko, atkārtoti vērš uzmanību uz tiem „vārdiem”, kuŗi jāvērš darbā.

Lilita Dzirkala kopā ar Noru Ābeli, Pēteri Tauriņu un Jāni Bērziņu kongresā ieradās no Los Andželosas kā Dienvidkalifornijas Latviešu Jaunatnes Pulciņa delegāti. Līdz nonāca kongresa vietā, viņi izbrauca cauri 15 ASV pavalstīm, bet ceļā pavisam veica 5500 jūdžu. Sava pulcina izdevumā „JAUNĀS BALSIS” Lilita Dzirkala raksta:

„Katrs, kas piedalījās Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības 6. kongresā, no tā varēja atgriezties ar lepnumu un respektu pret latviešu jaunatni. Ja mūsu jaunatne, svešās zemēs augusi un izglītota, ir varējusi saglabāt tik dziļu mīlestību uz savu tautu un tēvzemi un rast tādu entuziasmu enerģiskam un nopietnam darbam savā organizācijā, kāds izteicās kongresā, tā ir pelnījusi trimdas sabiedrības atzinību un interesi, lielāku un pozitīvāku, nekā līdz šīm tai ir tikusi veltīta.


 


„Kā ALJA-s tā atsevišķo pulciņu nozīmē ir − uzturēt dzīvu trimdas jaunatnes vidū darbību Latvijas labā’’ − Lilita Dzirkala − „Pēc manām domām, svarīgākais ir, lai jaunieši piedalās − vai tas būtu darbā vai pašmāju pulciņā.”

Kongresa darba gaitā bija parastās pārrunas par pagājušo darbību, kritika par darīto, plāni nākošajam gadam, jaunas valdes vēlēšanas, statūtu maiņas un tml. Bet visam cauri vijās ALJA-s priekšnieka un kongresa vad. Valtera Nollendorfa atklāšanas runā izteiktā doma, ka trimdas jaunatnei jāveido kontakts ar latviešu jaunatni dzimtenē. Amerikas Balss reportiere Karules kundze ar palīgiem uzņēma lielāko daļu kongresa darbības skaņu lentā pārraidīšanai uz Latviju, un tas it kā pastiprināja kongresa dalībnieku atbildības sajūtu pret nezināmo tautas daļu dzimtenē, kas klausīsies un vērtēs mūsu darbu, domas, mūs pašus. Kanādas Latviešu Jaunatnes Apvienības priekšnieks L. Zandbergs savā apsveikšanas runā kongresam uzsvēra, ka jārēķinās ar to, ka tie latviešu jaunieši dzimtenē, ar ko mēs nākotnē kādreiz sēdēsim pie kopēja diskusiju galda, būs auguši kā komjaunieši. Lai viņiem stāstītu par demokratiju, par tautu un cilvēku brīvību, mums pašiem nopietni jāpieiet šo jautājumu iztirzāšanai, mūsu domu gaitai ir jābūt skaidrai un noteiktai, tai pašā laikā paturot mīlestību uz savu tautu.

Šis mudinājums vairāk derēja kā atgādinājums, jo kā agrākos kongresos, tā arī šajā latviešu jaunatne pierādīja savas zināšanas un spējas darboties atbildīgā, demokratiskā garā. Kongresa darbpilnā gaita ritēja bez sarežģījumiem tādu virtuozu „parlamentāriešu” kā V. Nollendorfa un L. Streipa (Čikāga) vadībā. Un bez kurnēšanas kongresa 160 delegāti sēdēja Rietummičiganas Universitātes Mazā Teātra zālē par spīti gandrīz nepanesamajam karstumam un tveicei, piedalīdamies debatēs un balsošanā par kongresa rezolūcijām un jauniem organizācijas darbības plāniem.

Kongress pieņēma rezolūciju par principiem, uz kādiem ceļama Latvijas valsts, uzsveŗot demokratisku valsts iekārtu, indivīda brīvības, rūpniecības racionalizāciju, un Latvijas iesaistīšanos Eiropas Sav. Valstīs. Šo rezolūciju var uzskatīt par līdz šim skaidrāko ALJA-s ideoloģisko nostājas deklarāciju.

Tika lemts turpināt Publiskās Informācijas Nodaļas darbu, gādājot par grāmatu piegādi amerikāņu bibliotēkām, lai apgaismotu komūnistu darbību Padomju Latvijā, kā arī griezties ar vēstulēm un petīcijām pie Savienoto Valstu valdības un Apvienotajām Nācijām, atgādinot Latvijas likteni un atbalstot akcijas apspiesto valstu atbrīvošanai. Ir tikuši ievadīti sakari organizācijas pārstāvju intervijai ar prezidenta Eizenhauera atašeju Mr. Rabu.

Daudzi un dažādi plāni tika apspriesti, kā veicināt rosību latviešu trimdas jaunatnē. Valsts problēmu pētīšana, salīdzinot rietumvalstu konstitūcijas un valsts iekārtas, mēģinot atrast piemērotāko latviešu tautas raksturam; kultūras semināri latviešu mākslas un dzīves uzskata iztirzāšanai; Jaunās Gaitas ievirze un uzbūve; pulciņu sacensības un to izvērtēšana un godalgošana; biedru maksas un jauniešu iesaistīšana ALJA-ā, viss tika dedzīgi debatēts. Ar rūgtumu kongress nosodīja Amerikas Vēstneša nostāju pret ALJA-u, jo tas atsacījies ievietot jebkādas ziņas par ALJA-u šajā avīzē. Pateicību izteica Komitejai Latvijas Brīvībai par tās interesi ALJA-s darbā.

Jaunatnes pulciņa „Pērse” delegāte Silvija Zirnīte par kongresu raksta Skrundas skautu un gaidu vienības Grand Rapidā žurnālā „SIROJUMS”:

„Labā vadībā un delegātu sadarbībā daudzie (darba sekas) punkti tika pārspriesti, izlemti, balsoti un pat pārbalsoti. Jau kongresam iesākoties, un pēc tā gaitas spriežot, bija manāms, ka šī gada ALJA-s kongresam ir cita nozīme nekā tas bijis iepriekšējos gados. Šī gada kongresā nebija vairs tikai darba un uzdevumu priekšlikumi un ierosinājumi vien, bet gan jau darba sekmju novērtēšana un apspriešana. Lielais uzdevums, atgūt Latvijas brīvību, nav vairs skatāms no viena viedokļa vien, proti, uzturēt Latvijas brīvības garu brīvās pasaules latviešu jaunatnes vidū. Ir radušās iespējas un vēl arvien jārod jauni veidi, kā reāli palīdzēt aiz dzelzs aizkara ieslēgtiem latviešu jauniešiem gan materiālā, gan garīgā ziņā. Šis svarīgais punkts apvienoja kongresa dalībnieku domas un rādīja ALJA-s 6. kongresa nozīmi.”

 
VĀRDI UN DARBI

Vairāk nekā jebkuŗa iepriekšējā, 6. Apvienības valde Dr. Valža Muižnieka vadībā nostatīta skaidri iezīmēta darba plāna priekšā. Apvienības ideoloģiskās nostājas deklarācija kongresā, rezolūcijas un jaunatnes vadītāju konferenču atzinumi nebūt nav saites, kas iegrožo valdes darbu, bet gluži otrādi − sniedz tai tik lieliskas darba vadlīnijas, ar kādām lepoties var tikai reta trimdas organizācija.

Ka valdes darbs, kas pa atsevišķiem posmiem it kā summējas un top pārskatāms darba sēdēs, attaisno un īsteno „vārdus”, to liecina ieskats valdes sanāksmēs Indianapolē un Čikāgā (1957. gada 21. un 22. decembrī).

 

KONGRESA 2. REZOLŪCIJA

Čikāgas sēdē valdes loceklis Valters Nollendorfs referēja par 1958. gada jaunatnes nedēļu: „Nekļūsim sveši − kalposim”. Bagātais ideju un iespēju klāsts iecerētās jaunatnes nedēļas programmai, kā arī visi nepieciešamie priekšdarbi bija bāzēti uz kongresa 2. rezolūciju, kas izteic:

1. apvienības valdei jāorganizē un jāatbalsta apspiestās latviešu jaunatnes dzīves un domu pētīšana gan centralizēti, gan jaunatnes pulciņos, gan īpašās studiju grupās pie jaunatnes pulciņiem;

2. publicējami svarīgākie materiāli un rīkojami priekšlasījumi un pārrunu vakari brīvās latviešu jaunatnes iepazīstināšanai ar jaunatnes dzīvi un centieniem komūnistu apspiestībā;

4. šajā darbā aktīvi piedalīties aicināmas visas latviešu jaunatnes organizācijas un latviešu jaunieši brīvajā pasaulē; to atbalstīt aicināmas visas latviešu organizācijas un sabiedrība;

Šī pati 2. rezolūcija arī izteic, ka:

3. apvienības valdei jāorganizē un jāatbalsta darbs, ar kuŗu brīvā jaunatne pierāda savu gribu kalpot apspiestajiem cīņā par atbrīvošanu; jāorganizē materiālu publicēšana angļu valodā, jāatbalsta PIN darbs un pretkomūnistiskās cīņas grupu organizēšana pie jaunatnes pulciņiem.”

Šī punkta nospraustajā darba laukā lauvas tiesu ar nenoliedzamām sekmēm veikusi ALJA-s Publiskās Informācijas Nozare Ojāra Gobiņa vadībā. ALJA-s valde līdzekļu trūkuma dēļ varējusi šim darbam galvenokārt sniegt morālu atbalstu un individuālu līdzdarbību.
 


„Manā redakcijā neviens žurnāls nekad nav nobankrotējis.” Brīvības Talcinieka redaktors Ojārs Gobiņš. „Atzīstos, ka manā redakcijā neviens žurnāls nekad nav iznācis.”

1957. gada novembrī Publiskās Informācijas Nozare laidusi klajā savu ikmēneša biļetenu „BRĪVĪBAS TALCINIEKS”. Redaktors Ojārs Gobiņš izdevuma pirmajā numurā minējis starp citām divas ļoti raksturīgas un vērā paturamas prasības pretkomūnisma cīnītājam: tam būtu jānodarbojas galvenokārt ar praktisku pretkomūnisma darbības problēmu apskatīšanu (un īstenošanu) un tam no propagandista jākļūst par revolucionāru. Ja ALJA-s valde no ciešākas sadarbības ar vecāko paaudzi gūs atbalstu savam darbam, tā spēs būt talcinieks PIN pasākumiem arī materiālā ziņā, lai no komūnisma apkarotājiem pie rakstāmgalda mēs tiešām kļūtu revolucionāri, kas zinīgi paceļ savu balsi īstajā vietā un laikā.

 

KONGRESA 2. DEKLARĀCIJA

Dr. Valža Muižnieka cenšanās meklēt ciešāku sadarbību ar veco paaudzi visskaidrāk izteikusies kopš tā brīža, kad viņš kļuva par ALJA-s valdes priekšsēdi. Sniegdams konkrētu darba plānu un gūdams tam atbalstu vecajā paaudzē, Valdis Muižnieks rehabilitējis latviešu vārdu „sadarbība”, kas arī līdzšinējo ALJA-s valžu darbā bija nozīmējis apmēram šo − vienreiz gadā apsveikuma un sadarbības apliecinājuma vēstuļu apmaiņa starp organizāciju vadītājiem.

Dr. Valdis Muižnieks, ALJA-s valdes uzdevumā apciemodams latviešu jauniešu centrus ASV rietumu piekrastē, nebija klāt 6. kongresā Kalamazū, kas deklarēja, ka:

„Visos laikos un visur tautas dzīvās paaudzes ir kopējs organisms, vienots mīlestībā, kopējos mērķos, kopējā darbā un cīņā.

Tā arī ir ar mums šeit trimdā. Tā dēvētās nesaskaņas un plaisas paaudžu starpā ir samākslots un dažkārt arī ļaundabīgs uzskats.

Latvijas paaudze ir dzīvā Latvija: palūkosimies dziļāk mūsu tēvos, mātēs un viņu draugos − mēs to ieraudzīsim.

Neviena laba jaunatnes organizācija nav bijusi bez vadītājiem − vecākajiem, piem. skauti, mazpulki.

Vecāko piedalīšanās pastiprināma un ne mazināma Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienībā.”

 

Ievērojot, ka šīs deklarācijas iesniegumu pirmais parakstījis skolotājs un latviešu valodas mācības grāmatu autors Mārtiņš Gaide, nav šaubu, ka Valža Muižnieka un ALJA-s valdes centieni rast vecās paaudzes materiālo atbalstu Apvienības darbam gūs plašu jo plašu atsaucību.

Šī atsaucība ALJA-s valdei nepieciešama, lai tā spētu materiāli sekmēt Publiskās Informācijas Nozares darbu un „BRĪVĪBAS TALCINIEKU”, lai tā bez pārējiem uzdevumiem spētu īstenot arī kongresa 4. rezolūciju:

„Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības valdei piegriezt vairāk vērības jaunatnes pulciņu problēmām un rast veidus, kā tiem palīdzēt ne tikai ar vēstulēm, bet arī ar darbiem. Paplašināt jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursu un vadītāju konferenču programmu. Budžetā paredzēt summu ALJA-s valdes locekļu un citu referentu ceļa izdevumiem, kuŗu apciemojumi dotu pulciņiem jaunu sparu, sajūsmu un interesi nosprausto mērķu īstenošanai.”
 


„Jātop jaunatnes apgādam CEĻINIEKS” − vienbalsīgi lēmusi ALJA-s valde. Ap galdu no kreisās − Valters Nollendorfs, Laimonis Streips, Jānis Peniķis, Lalita Lāce, Valdis Muižnieks (ALJA-s valdes priekšsēdis), Maija Freivalde, Laimonis Zandbergs (LNJAK valdes priekšsēdis), Jānis Sventeckis, Gunārs Bieķēns, Jānis Plūme, Rasma Birzgale.

 

 JAUNATNES APGĀDS “CEĻINIEKS”

Jaunās paaudzes sabiedriskie darbinieki savus atzinumus latvietības sargāšanā rauga pašu spēkiem no vārdiem vērst darbos − valdes sēdes Čikāgā (līdz šim gaŗākās ALJA-s valdes sēdes) lielāko daļu aizņēma lietišķas pārrunas par jaunatnes apgāda idejisko nepieciešamību un praktisko realizēšanu.

Pēc piecu mēnešu darba īpaša Jaunatnes Apgāda Studiju Komisija − Mārtiņš Štauvers („Ceļinieka” redaktors), Leonīds Neimanis („Jaunās Gaitas” saimniecības vadītājs), Laimonis Zandbergs (LNJAK valdes priekšsēdis) un Valters Nollendorfs („Jaunās Gaitas” atbildīgais redaktors) − bija noteiktā laikā nodevusi savu 14 lappušu iesniegumu Kanādas un ASV latviešu jaunatnes apvienību valdēm.

Komisija bija atzinusi, un šie atzinumi saskanēja ar ALJA-s valdes domām, ka:

a.  jaunatnes apgāda pastāvēšanas iespējas patlaban reālas kā idejiski, tā arī saimnieciski;

b.  jaundibināmais apgāds izdotu − jauno rakstnieku, esejistu un žurnālistu darbus; darbus, kas domāti bērnu un jaunatnes audzināšanai; izdevumus, kas svarīgi latviešu kultūras jaunradei un saglabāšanai; izdevumus, kas nepieciešami cīņā par Latviju; dažādus jaunatnes organizāciju izdevumus;

c.  apgādam jākalpo latvju jaunatnes un sabiedrības interesēm;

d.  apgāds stiprinās jaunatni cīņā par Latviju un to ilgāk saglabās garīgi modru šim cēlajam mērķim.

Arī šo atzinumu pamatojumi, kādus tos bija sniegusi komisija, saskanēja ar ALJA-s valdes domām:

a.  Šāds apgāds, kuŗa veidošanā vēlama visu brīvās pasaules latviešu jaunatnes organizāciju piedalīšanās un kuŗā netieši piedalīsies arī latvju jaunatne dzimtenē (uzturot iespējamo kontaktu), veicinās latviskās gara pasaules nostiprināšanu jaunajās audzēs un palīdzēs tās veidot arī tālāk. Kļūs stiprākas kopības izjūtas saites. Šādam pasākumam būs milzīga idejiska un morāliska nozīme,

b.  Apgāds aizpildīs lielo robu, kādu pēdējos gados esam izjutuši jaunatnes izdevumu klāstā.

c.  Tas veicinās pašdarbību un tā pievērsīs daudzu jauniešu interesi latviskajiem darba laukiem.

d.  Tas novērsīs parallēlismus jaunatnes organizāciju izdevumu starpā, dos iespēju koncentrēt darba spēkus, nodrošināt financiālos pamatus, tādējādi atvieglojot tālākus meklējumus un pasākumus.

e.  Apgādam, pārstāvot lielu daļu aktīvās latvju jaunatnes, būs iespējams objektīvāk sniegt tās uzskatus un rādīt tās darbu,

f.   Uz apgādu virzītos daudzi jaunatnes literārie un žurnālistiskie pasākumi. Daudzi autori gūs atbalstu saviem meklējumiem un pasākumiem. Viss tas sekmēs apgāda darba vēršanu plašumā un dziļumā.

Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības valde jaunatnes apgāda „Ceļinieks” darbības noteikumus pieņēma vienbalsīgi un (sakarā ar noteikumiem) apgāda pagaidu padomē nominēja Konstantīnu Sventecki un Maiju Freivaldi. Jaunatnes apgāda „Ceļinieks” darbības noteikumi stājas spēkā pēc to apstiprināšanas LNJAK valdes sēdē un iespējamo darbības noteikumu grozījumu saskaņošanas.

Apgāda darbības noteikumos paredzēts, ka „Ceļinieks” uzsāk savu darbu, turpinot izdot JAUNO GAITU, CEĻINIEKU un veicot priekšdarbus bērnu žurnāla sagatavošanā. JAUNĀ GAITA veidojama līdzšinējā kārtībā par patiesu latviešu jaunās paaudzes domu un centienu atspoguļotāju. CEĻINIEKS izveidojams par īpašu izdevumu, kas sauktos CEĻINIEKA RAKSTI JAUNATNEI un aptvertu Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, lokālo jaunatnes izdevumu rakstu izlasi, latviskās audzināšanas un dažādo jaunatnes kursu lekcijas, godalgoto jaunatnes rakstnieku darbu izvilkumus, populārzinātniskus rakstus u.c. Satura veidošanā iesaistāmi visu paaudžu speciālisti. Bērnu žurnālam MAZPUTNIŅŠ jākļūst par jaunā apgāda nākošo darbu. Tā kā bērnu žurnāla nepieciešamība ārkārtīgi liela, studiju komisija uzticējusi pirmo paraugburtnīcu sagatavošanu Valteram Nollendorfam un Aivaram Ruņģim, lai jaunajam apgādam jau būtu pieejami materiāli pasākuma īstenošanai.

Vērtējot šo jaunās paaudzes pasākumu, sniedzam saviem lasītājiem kā nobeiguma domu jau pieminētās studiju komisijas simpātisko atzinumu: apgādu dibinot, nekas netiek likvidēts, bet saskaņots un meklēti tiek labāki abu apvienību darbības izpausmes veidi šajā laukā; viena vai otra izdevuma likvidācija radītu nevajadzīgus robus, kuŗu līdzināšana aizņemtu pārāk daudz laika; pārkārtošanās, piemērojoties jaunajiem apstākļiem, šķiet, labākais atrisinājums.−

Reportāžu sastādījuši JAUNĀS GAITAS redaktori L.L. un A.R.

 

 

AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU JAUNATNE

PIEDALĀS KULTŪRAS DIENĀS ADELAIDĒ

 

Austrālijas latviešu vienprātīgs atzinums 1957./58. gadu mijā ir, ka viņu tikko aizvadītās 7. Kultūras dienas no 1957. gada 26. līdz 31. decembrim Dienvidaustrālijas galvaspilsētā Adelaidē bijušas lielākais latviskās dzīvotgribas un vienotības apliecinājums, kāds šai kontinentā jebkad pieredzēts. Pārspēti kā Kultūras dienu aktīvo dalībnieku, tā vairāku sarīkojumu apmeklētāju skaita rekordi. Kā pašiem adelaidiešiem, tā citu pilsētu viesiem ilgi neaizmirsīsies kopkoŗu koncerts Adelaides pilsētas nama zālē, kur bija 1300 klausītāju, kaut gan būtu bijis vēl daudz vairāk, ja Adelaides pilsētā būtu lielāka koncertzāle. Visas biļetes bija izpārdotas jau trīs nedēļas pirms koncerta. Tāpat lieliska bija Raiņa „Uguns un nakts” izrāde, ko noskatījās 1200 apmeklētāju, plašā mākslas un daiļamatniecības izstāde un vēl daudz citu sarīkojumu. Visu sarīkojumu apmeklētājos varēja saskatīt ļoti daudz jauniešu, bet vairākos sarīkojumos paši jaunieši bija programmas izpildītāji.


KD rīc. kom. priekšsēdis prof. K. Ābele apsveic Ilonu Kukuru par labāko sacerējumu jaunatnes rakstu darbu sacensībā.

Jaunatnes koncerts

Jau Kultūras dienu atklāšanas uzrunā 26. decembrī Adelaides konzervātorijas zālē KD rīcības komitejas priekšsēdis profesors un dzejnieks Kārlis Ābele uzsvēra jaunatnes lielo nozīmi cīņā par latviešu tautas turpmāko eksistenci. Viņš teica: „Tautas vitalitāti noteic pirmā vietā divi faktori. Viens ir jaunatne, tautas nākamā paaudze, un otrs − kaŗavīrs, kas gatavs tautu sargāt pret ienaidnieku. Mūsu vidū ir abas šis ļaužu grupas. Ap mums kā zaļa bērzu birzs šalc mūsu jaunatne, kas, it īpaši skolu jaunatne, ir mūsu bagātība, lepnums un cerība, jo tā sarga tautu no garīgas proletārizēšanās. Mums ir arī kaŗavīri, kas cīnījušies un gatavi cīnīties par mūsu tautu. ... Nepiemirsīsim ne jaunatni, ne šos kaŗavīrus un cerēsim, ka kaŗavīru cīņas spīts nav sveša mūsu jaunatnei.”

Nebija nejaušība, ka atklāšanas aktam tūdaļ sekoja Jaunatnes koncerts, kur piedalījās 11 jauni mākslinieki: Adelaides pianistes Māra Biezaite, Ilze Svenne, Jolanta Larsena un Laima Biezaite, pianists Jānis Kaškurs un vijolnieks Pauls Umbraško, Sidnejas pianistes Ilze Pētersone un Velga Bērziņa, Brizbenas pianiste Zigrīda Lindemane un Melburnas pianistes Dace Dubava, Zane Volkova un tenors Jānis Maršaus. Lieliskākais sniegums, liekas, bija Alfrēda Kalniņa Balāde vistālākās viešņas, brizbenietes Z. Lindemanes izpildījumā. Ar apbrīnojamu technisku veiklību Jāņa Medina Dainu fa−mažorā spēlēja Z. Volkova. Īpašas pieminēšanas vērti vēl bija vijolnieks P. Umbraško un pianiste L. Biezaite. Koncertā bija ap 400 klausītāju.

Koncerta starpbrīdī Adelaides latv. sestdienas skolas pārzinis K. Nabadziņš pasniedza balvas labākajiem dalībniekiem 1957. gada Austrālijas latv. bērnu un jaunatnes rakstu darbu sacensībā. Kaut gan 7-9 gadu vecuma grupā bija iesūtīti 33 darbi, 10-13 grupā 52 un 14-17 g. grupā 22, vecākajā, 18-21 g. grupā, nebija neviena. 14-17 g. grupā balvas saņēma Jolanta Larsena, Gundega Reinfelde, Rita Brūdere un Jānis Putniņš, īpašu godalgu, Latviešu Nacionālā Fonda Skandināvijā dāvātos latv. tautas dziesmu 12 sējumus, prof. K. Ābele simboliski pasniedza vislabākajai sacensības dalībniecei, adelaidietei Ilonai Kukurai. Sējumi Kultūras dienu laikā vēl bija ceļā no Zviedrijas uz Austrāliju.
 

Teātra izrāde

Tās pašas dienas − 26. decembra − vakarā Tivoli teātrī bija A. Brigaderes „Maijas un Paijas” izrāde Adelaides latv. svētdienas skolas audzēkņu izpildījumā. − Lielākās lomās un ar vecāku ļaužu attēlojumiem izpalīdzēja jaunieši, kas svētdienas skolu jau atstājuši. Ieskaitot visas meža meitas, velna bērnus, saulenītes, spārītes, meitas un puišus, izrādē bija 74 tēlotāji un ap 1000 skatītāju. Maiju ar latvisku vienkāršību un sirsnību attēloja Gundega Reinfelde, Paiju − Dace Skrastiņa un slinko puisi, Vari, kas beigās kļūst labs, Andris Jaunzems. Lugu bija sagatavojusi skolotāja I. Reinfelde un dekorācijas septiņiem cēlieniem, katram citādas un visas vienlīdz bagātīgas un greznas, bija darinājis A. Ozols−Ozoliņš.

 


Pēc „Maijas un Paijas” izrādes − vidū Varis (Andris Jaunzems) un Maija (Gundega Reinfelde). Otra no labās Paija (Dace Skrastiņa).

Tautas deju sacensības

Sestdienas vakarā, 28. decembrī, Anlijas pilsētas nama zālē notika tautas deju sacensības, kur piedalījās Adelaides deju kopa „Jandāliņš”, Kanberas „Sprigulītis”, Melburnas „Ritenītis” un Sidnejas „Jautrais pāris”. Bija ap 150 dejotāju un 750 skatītāju. Labākās visumā izrādījās Adelaides un Sidnejas deju grupas, kaut gan vispārējais deju standarts bija tik augsts, ka žūrijas komisijai par pārākajām grupām izšķirties nebija viegli. Labākais pāris bija adelaidieši Ilona Kukura un Aivars Zariņš.

Par sacensībām laikraksta „Austrālijas Latvietis” redaktors Aleksandrs Zariņš raksta: „Latviešu jaunieši rādīja, ka nav aizmirsts senais solu raksts, ko kāzās un kristībās lēca latviešu meitas un dēli smaržojošās norās vai resnu baļķu cirstos kambaros. Tērpu krāsu košums, sudraba saktu skanēšana un jauniešu prieka pilnās sejas lika pazust pēdējai pesimistiskai domai par latviešu jaunatnes aiziešanu svešā vidē. Saucot līdzi dzejniekam − Latvija mūžam būs, gribas teikt: jaunatne nekur nezudīs, ja tikai mēs paši, vecie, neieslīgsim pārāk dziļi mantas, ko kodes un rūsa saēd, dievināšanā, bet atvedīsim jaunatni pie latvisko miņu un skaistuma avotiem.”

 

Literārā pēcpusdiena

Svētdien, 29. decembrī, rīkotajā literārā pēcpusdienā ar saviem darbiem gan piedalījās tikai gados vecāki autori, no kuŗiem vairāki, kā Teodors Tomsons, Kārlis Ābele un Jānis Sarma, pazīstami latviešiem visā pasaulē. Taču referente Margarita Biezaite, kas pēcpusdienu ievadīja ar referātu par latviešu rakstniecību Austrālijā, konstatēja, ka jautājumam „Kur paliek jaunie?”, kas prasīts Adelaides Kultūras dienu rakstnieku parādē pirms četriem gadiem, atbilde nav ļauna. Šais četros gados latviešu laikrakstos un žurnālos Austrālijā un citur ar literāriem darbiem piedalījušies 12 jauni autori, no kuriem vairāki, kā Kārlis Ābele jun., Inārs Brēdrichs, Aleksandrs Gārša jun. un Eduards Silkalns ir arī gados jauni un vēl tālu no 30 mūža gadu sliekšņa.

 

Tautas tērpi

Kultūras dienās godalgoja jaunavas, kas piedalījās tautas deju sacensībās vai kopkoŗu koncertā skaistākajos un etnogrāfiski pareizos tautas tērpos. Godalgas − Latvju rakstu sējumus − ieguva kanberiete Inta Skuja ar Bārtas novada, sidnejiete Zaiga Ābola ar Nīcas un kanberiete Biruta Ūdra ar Kuldīgas tērpu. Atzinības balvas − latviska stila vāzītes − saņēma Anita Bērziņa no Kvīnbiēnas ar Zemgales tērpu, Dace Brasla no Kanberas ar Abrenes un Inese Murika no Melburnas ar Lielvārdes.

 

Studentu dienas

Kultūras dienu laikā bija arī vairāki sarīkojumi latviešu studentiem. 27. decembrī ap 50 studentu autobusā un privātās mašīnās devās izbraukumā uz Viktorostu (Victor Harbor). Brauciena laikā tie dziedāja tautas dziesmas, bet gala mērķī peldējās jūrā.

28. un 29. decembrī Adelaides latviešu namā „Tālava”, notika studentu debašu sacensības. Par to, ka atbalstāma latviešu iekļaušanās austrāliešu sabiedrībā, runāja sidnejieši Jānis Priedkalns un Juris Greste un ar 63 punktiem pret 61 pieveica Adelaides runātājus Kārli Ābeli jun., Daci Ātrēnu un Ilonu Kukuru, kam bija jāargumentē par pretējo viedokli. Par to, vai ir vērts uzturēt dzīvu latviešu valodu, debatēja Adelaides otra vienība −Juris Reinfelds un Bruno Krūmiņš − pret melburniešiem Eduardu Silkalnu, Aleksandru Gāršu jun. un Rutu Priedkalni. Kontroversiālais temats izpelnījās dzīvu klausītāju interesi un plašākas pārrunas. Žūrijas komisija pavadīja pusstundu slēgtā telpā, pirms izšķīrās par uzvarētājiem ar niecīgu pārsvaru pasludināt Melburnas vienību, kas aizstāvēja debates temata negatīvo viedokli. Debašu finālā, kur piedalījās ap 130 klausītāju, par tematu „Vai mūsdienu technikas laikmeta cilvēka garīgās prasības ir samazinājušās?” debatēja Melburna pret Sidneju. Melburnas vienībā bija A. Gārša, Uldis Merits un E. Silkalns, bet Sidnejas vienībā Jānis Straubergs, J. Greste un J. Priedkalns. Melburna runāja par temata pozitīvo viedokli, Sidneja par negatīvo. Ar 65 punktiem pret 62 Melburna pieveica Sidneju, tādējādi pirmoreiz iegūstot tautieša K. Līduma dāvāto ceļojošo kausu. Žūrijas komisiju vadīja J. Bogens, un tā vērtēja nevien runātāju argumentu pārliecinātāju spēku, bet arī viņu izteiksmi pareizā latviešu valodā un priekšnesuma veidu.


Studentu debašu sacensības fināls (no kreisās): deb. vadītājs K. Ābele jun. un Melburnas vienība − A. Gārša jun., U. Merits un E. Silkalns

31. decembrī no plkst. 9 līdz 17 latviešu namā „Tālava” notika Austrālijas latviešu studentu apvienības kongress, kur bija ap 25 dalībnieku. Pēc mācītāja V. Voitkus vadītā svētbrīža uzrunu teica studentu apvienības priekšsēdis J. Reinfelds. Kongresu atklāja KD rīc. kom. priekšsēdis prof. K. Ābele, bet apsveikumus nodeva Latvijas konsulārais pārstāvis O. Rozītis, LAA prezidija priekšsēdis A. Bērztīss, Adelaides latv. biedrības priekšnieks A. Dancauskis, prāv. L. Ornicāns un R. Freidenfelde. Rakstveida apsveikumus bija sūtījuši Latvijas sūtnis Vašingtonā Dr. A. Spekke un E. Ģērmanis. Rīta cēliena atlikušajā daļā kongresa dalībnieki sadalījās divās diskusiju grupās pārrunām par tematiem „Latviešu students un kristiānisms” un „Latviešu students un nacionālisms”. Pirmo diskusiju vadīja R. Freidenfelde, otru J. Reinfelds. Pieņēma šādas rezolūcijas:

1) Latviešu studentu saimēs Austrālijas pilsētās dibināmas interesentu sekcijas, lai pētītu reliģijas problēmas un iedzīvinātu Kristus mācību.

2) Latviešu studentam jācenšas izprast un vērtēt latvisko kultūru un gara vērtības. Lai to veiktu, nepieciešama cieša savstarpēja sadarbība un kulturālu pasākumu atbalstīšana, kā arī pēc iespējas daudzu tautiešu piesaistīšana latviešu sabiedrībai.

Pēc pusdienām bija kongresa aktuālā darba daļa, ko vadīja A. Gārša jun. Studentu apvienības priekšsēdis J. Reinfelds sniedza pārskatu par apvienības darbību pagājušajā gadā. Prezidijs izdevis vairākus apkārtrakstus ar ziņām par latv. studentu darbību Austrālijas pilsētās, uzņēmis sakarus ar Pertas un Hobartas studentu saimēm, kārtojis stipendiju lietas, organizējis studentu dienas Adelaidē. Apvienības attiecības ar Latviešu Studentu Centrālo Savienību Amerikā nav bijušas visai teicamas. Austr. latv. studentu apvienībā uzņēma Kvīnslendas latv. stud. apvienību, kas 1957. gadā dibināta Brizbenā. 1958. gadā Austr. LSA-s prezidija sēdeklis būs Sidnejā, tādēļ jaunajā prezidijā ievēlēja Sidnejas studentus: par priekšsēdi Jāni Priedkalnu, bet par prezidija locekļiem Jāni Straubergu, Juri Gresti, Valdi Ozolu un Zaigu Ābolu.

Kongresa vadītājs A. Gārša pateicās klātesošo vārdā iepriekšējam prezidijam par sekmīgo darbību un par sarīkotajām studentu dienām Adelaidē.
 

 


Austrālijas latviešu stud. apvienības 1958. gada prezidijs (no kreisās): J. Greste, J. Priedkalns, Z. Ābola, J. Straubergs. Trūkst V. Ozols. Pa labi Kvīnslendas latv. studentu apv. priekšsēdis H. Johansons.

Tas, kas nenotika

Ja šo rindu lasītājiem Amerikā un citās zemēs varbūt radies iespaids, ka Austrālijas latviešu jaunatne ir „brīnišķīga”, tad jāpiezīmē, ka Kultūras dienās nenotika nekāds vispārējs jaunatnes kongress. Līdz ar to nebija iespējas runāt un rīkoties sakarā ar iepriekšējo Kultūras dienu jaunatnes kongresā izteikto ierosinājumu dibināt Austrālijas latviešu jaunatnes apvienību. Toreiz izvirzītā apvienības dibināšanas lietu kārtotāja komisija (I. Brēdrichs, Ā. Pilskalne, E. Silkalns) 1957. gadā vairākkārt sarakstījās ar Adelaides latv. jaunatnes pārstāvjiem, lūgdama jaunatnes sarīkojumu rīkotājus atrast šādam kongresam Kultūras dienu ietvaros laiku. Laiks tomēr neatradās, un rezultātā jaunatnes kongress un līdz ar to apvienībās dibināšana jāatliek uz nākamo plašāko Austrālijas latviešu jaunatnes salidojumu 1958. gada Kultūras dienās Brizbenā.

 

Eduards Silkalns

J. Zandmaņa foto attēli

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


 


 

SKAĻAIS KLUSUMS

Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes oficioza materiāli

 

Komjaunatne Latvijā esot priekšpulks. Organizācijas mērķis ir izaudzināt padomju diktatūrai noderīgus lietaskokus. Bet kā jau tas vienmēr − ne visi teorētiskie mērķi īstenojami un atbilst „audzināmo” dzīvā gara prasībām. Bez šaubām − komjaunatnes un tās bieži vien vadītajos pašdarbības pulciņos noris diezgan intensīvs kulturāls darbs, kas − apzināti vai neapzināti − palīdz saglabāt nacionālās kultūras graudus. Šādā virzienā strādāt tomēr nav īstenais komjaunatnes uzdevums, īstenais ir − komunistiskā pasaules uzskata iespiešana smadzeņu porās. Sekmes šajā virzienā ir grūti analizējamas, ja atceramies cilvēka apbrīnojamās piemērošanās spējas laikā, kad apstākļi nav grozāmi un kad darbošanās ir vismaz netieši obligāta. Zīmīgus datus sniedz laikraksts „Padomju Jaunatne”, kas ir komjaunatnes oficiālais orgāns okupētajā Latvijā. Pasekosim materiāliem, kas atrodami pagājušā gada beidzamajos „Padomju Jaunatnes” numuros:

 

29. 11. 1957.: „L. a. Dzērbene no 15 komjauniešiem ar 2 stundu nokavēšanos uz sapulci ieradās tikai astoņi. Komiteja par savu darbu nesniedza nekādu pārskatu, nebija sagatavoti arī nekādi priekšlikumi... Ir gadījumi, kad pārskata sapulce nenotiek noteiktajā dienā. Tā bija ar VEF atsevišķu cechu organizāciju, LVPI fizikas un matemātikas fakultātes un LLA zootechnikas fakultātes organizāciju sapulcēm. Par iemeslu tam bija vajadzīgā komjauniešu skaita neierašanās sapulcē.”

Ziņas sniedz LĻKJS CK sekr. H. Valters.

 

1. 12. 1957.: „Pionieru darbā dažkārt nav jūtama revolucionārā romantika... Daudzas komjaunatnes rajonu un pilsētu komitejas slikti pilda VĻKJS XII kongresa norādījumus...”

VĻKJS CK VIII plēnuma lēmums.

 

4. 12. 1957.: „Tikai viens jauns biedrs”, vēstī, raksts par komjaunatnes aktivitāti šūšanas fabrikā „Sadarbība”, kur sekretārs ir Michails Mejerzons.  „... vāji organizējam darbu ar bezpartejisko jaunatni. Mūsu meitenes saka, ka viņas neredzot nekādu vajadzību iestāties komjaunatnē. „ Komjaunietes sūdzas: „Te jau neko nedrīkst aizrādīt. Arī komitejā valda strīdi, nesaprašanās, savstarpēji apvainojumi...”

 

8. 12. 1957.: Raksts „Viens ar arklu, bet septiņi ar karoti − no LVU komjaunatnes XII konferences”: „Daudzās grupās ir 15-20 un pat vairāk komjauniešu, bet mēnešiem ilgi tur nenotiek pat sapulces, nemaz nerunājot par citiem pasākumiem... Pasīvu un nedisciplinētu komjauniešu vēl joprojām ir daudz. Viņi atrāvušies no savas organizācijas, pilnīgi zaudējuši atbildības sajūtu. Kā gan citādi lai izskaidro faktu, ka paredzētajā dienā komjauniešu vairākuma neierašanās dēļ nevarēja notikt ekonomikas un juridisko zinātņu un inženierceltniecības fakultāšu pārskata un vēlēšanu sapulces. No III kursa ekonomistu grupas pārskata sapulcē nebija ieradies neviens komjaunietis.” Ziņo V. Knospe.

 

11. 12. 1957.: E. Bērziņa raksta: „Kāpēc finieru rūpnīcas ‘Latvijas bērzs’ komjaunieši tik neaktīvi? Nav īstas vadības − lūk, arī galvenais cēlonis! Galina Borovinska neprot organizēt... Pats par sevi runā jau tas tāds fakts, ka rūpnīcā gandrīz piecus mēnešus nav notikusi neviena komjauniešu sapulce.” Turpat netālu pie kāda raksta svarīgs redakcijas paziņojums: „... esam saņēmuši ziņu no kolchoza Uzvara, ka govis no caurās Pūriņu kūts tagad pārvietotas uz labākām telpām!..”

18. 12. 1957.: No LVFKI sapulces: „... institūta darba sasniegumus aizēnojuši negatīvi fakti. Pret visām nebūšanām nepiekāpīgi un asi vajadzētu vērsties komjaunatnes organizācijai, bet rezultāti šajā cīņā tikai tad būs pozitīvi, ja komjaunieši pārējiem studentiem rādīs labu personīgu piemēru. Pagaidām tā nav... komjauniešu uzvedības līmenis pēdējā laikā katastrofiski krīt... daudzi vecāko kursu studenti komjaunatnes biedru maksas nav kārtojuši vairāk nekā pusgadu. Komjaunatnes komiteja rīkoja tematisko sapulci ‘Komjaunatnes cīņu ceļš’ un šoreiz piekodināja obligāti ierasties visiem komjauniešiem. Kas notika? No 266 komjauniešiem ieradās 29! III kursā divas, bet IV kursā vienu reizi bija jāatliek komjaunatnes sapulces ... Komjaunatnes disciplīnas pārkāpumiem nav gadījuma raksturs.

Par visu to mazāk vainojama komjaunatnes komiteja, vairāk pašas komjaunatnes grupas. Minēsim piemēru. 12. grupā 93% studentu ir komjaunieši. No institūta nācās izslēgt divus šās grupas studentus. Viņi regulāri klausījās mūsu zemei visnaidīgāko aizrobežas radio propagandu un savus pretpadomju ‘uzskatiņus’ atklāti sludināja pārējiem studentiem. Taču grupa palika tikai pasīva vērotāja, nedeva prettriecienu šo studentu izlēcieniem, nenorādīja uz viņu kļūdām.”

Papildus šiem materiāliem minēsim ziņojumu no Oslo, ko sniedz Norsk Telegrambyrå: Vairāk kā 50 Maskavas universitātes studentu sodīti ar cietumsodu no 5-10 gadiem par protestēšanu pret padomju intervenciju Ungārijas brīvības cīņu laikā. Tie studenti, kas pēc arestēšanas atlaisti brīvībā, joprojām atrodas stingrā uzraudzībā. Ziņa par padomju kaŗaspēka iejaukšanos izsaukusi universitātē tik asas diskusijas, ka bijis jāiejaucas milicijai.

Komentāri būs lieka nodarbošanās.

G. Gr.

 


 

 

PIEZĪMES PAR ATTĒLA LAPAS AUTORU

Zīmējuma „Divi jātnieki” autors Benno Talivalds 1956. gadā beidza Čikāgas mākslas institūtu. Viņa pirmā patstāvīgā darbu izstāde notika Grand Rapidos, Mičigenā 1957. gada oktobrī. Bez tam jaunais mākslinieks piedalījies vairākās izstādēs Čikāgā, Ņujorkā un Kalamazū. − Savas domas par glezniecību autors formulē šādi: „Lai neizplūstu gaŗākās vārsmās, vienā teikumā varu pateikt − māksla nekalpo, lai apmierinātu cilvēku nacionālās vai sentimentālās jūtas vien; nav jājūsmo, ne jānopeļ, bet gan jāmēģina saprast”.

Attēlā Benno Talivalds ar gleznu „Sarkanais jātnieks” savas studijas − liela, vientuļa lauku šķūņa − priekšā.

 

 

 

 

 

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

JAUNĀS GAITAS 10. n-ra rakstā „Latviešu kultūras semināru ideja” pieminēts gadījums ar kādu skolotāju, „dedzīgu latvieti un dedzīgu jaunatnes kritizētāju”, kas, kādreiz aicināts piedalīties jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursos, atteicies tajos ierasties, motivēdams savu rīcību ar to, ka viņš neredzot nekādas nozīmes jaunatnei kaut ko mācīt, iekams jaunieši paši izrādīšot nopietnu interesi darboties un mācīties.

Aprādot uz trimdas apstākļu nesaprašanu no šī skolotāja puses, raksta autors pielīdzina šo tautieti pravietim pjedestālā, kas sagaida, ka ļaudīm jāplūst pie viņa, lai pielūgtu un paklausītu, kamēr patiesībā taču būtu pienācis laiks šādiem praviešiem no pjedestāla nokāpt un mēģināt saprast − kāpēc.

Lai aiztaupītu tik smaga pārmetuma ēnu visai vecākajai paaudzei un jo sevišķi mūsu trimdas skolotāju saimei, šo rindu rakstītājs uzskata par savu pienākumu atklāti pateikt, ka minētais gadījums attiecas uz viņu un viņš ir tas, kurš atteica aicinājumam ierasties zināmajos jaunatnes vadītāju kursos. − Negribu aizstāvēt savu kādreizējo atteikumu jaunatnei, tikai pieminēt pāris faktu, kas visā notikumā var pavērt varbūt arī mazliet atšķirīga apgaismojuma iespēju.

Neņemos spriest, cik augstā un jaunatnei nepieejamā pjedestālā esmu atradies, sprieduma brīvību par to atstāju pjedestāla salīdzinājuma autoram un JAUNĀS GAITAS redakcijai, jo kā viņš, tā redakcija, cerams, būs ievērojuši, ka veselu gadu esmu lasījis JAUNĀS GAITAS korrektūru un skaitījies tās literāro padomdevēju vidū. Neesmu no šiem pienākumiem arī pats atteicies, bet „sakarā ar pārkārtojumiem” mani no šiem pienākumiem š.g. pavasarī atbrīvoja ALJA priekšsēdis un JG atbildīgais redaktors.

Kas attiektos uz manu atteikšanos „kādreiz” − š. g. pavasarī ierasties jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursos, tad tāpat kā manu atteikšanos J.G. redakcija varbūt varētu publicēt arī šīs kursu aicinājuma vēstules pārējo saturu. Tāpat, tā kā mana līdz šim personīgās vēstulēs par jaunatnes darbību izteiktā kritika JAUNĀS GAITAS slejās tagad, ir nodota trimdas sabiedrības zināšanai un novērtēšanai, gaidīšu J. G. redakciju paskaidrojam mūsu trimdas preses lasītājiem arī tos apstākļus un notikumus, kādi ierosināja manu kritiku. −

R. Jansons

Champaign, Ill.

 

REDAKCIJAS piezīme: Ar pateicību JG redakcija apliecina, ka R. Jansons lasīja JG korrektūru no 1956. gada septembra līdz 1957. gada jūlijam. − Visa oficiālā sarakste par Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienības jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursiem atrodas ALJA-s archīvā vai ALJA-s pulcinu nodaļas materiālos.

 

 

JAUNĀS GAITAS redakcijai:

Kā vienai no Viļa Lauska JAUNĀS GAITAS 12. numura rakstā „Kāpēc” minētām personām, kuŗu vadībā pēc raksta autora pārliecības neklātienes semināra realizēšana būtu pavirzījusies krietni tālāk uz priekšu, lai man atļautas dažas piezīmes. Neklātienes seminārs un it sevišķi, kā to atzīst arī V.L., šī semināra pirmā un svarīgākā daļa − latviešu valodas neklātienes seminārs − varēja būt realitāte jau pirms tam, kad ALA kongress pag. gada pavasarī Filadelfijā pieņēma ALJA iesniegto rezolūciju par latviešu kultūras neklātienes semināru dibināšanu, jo − ALJA šai laikā jau bija saņēmusi un noraidījusi dažu baltologu piedāvāto latviešu valodas neklātienes semināru.

Līdz ar to V. L. pārspriedumi par ALA gauso un it kā neatbildīgo rīcību nekl. semināru organizēšanā līdzīgā kārtā skaŗ arī ALJA valdi, un paliek atklāts jautājums, cik daudz nozīmes ir vainu meklēšanai ALA darbībā, ja ALA, pielaidusi līdzīgus „grēkus”, tagad pasīvi gaida atrisinājumu no ALA un J.G. analizē veco kļūdas. Ja V.L. pārspriedumi viņa rakstiņā var būt cēlušies no apstākļu nepārzināšanas, tad gluži tāpat tas nu varēja nebūt ar J.G. redakciju, šādu rakstu publicējot.

Tāpat nezināšana ļāvusi V.L. padarīt mani par valodnieku, kas es neesmu. Tīri personīgi − nevaru, protams, noteikt, kas kuŗam par mani jādomā, taču V.L. ir novērtējis pārāk augstu kā mani pašu, tā manas organizatora spējas. Ne savu zināšanu, ne arī pieredzes laukā nekad nevaru būt pirmo vidū, kad no Sav. Valstīs dzīvojošajiem baltu filologiem un skolotājiem izraugāmi neklātienes semināra organizētāji un vadītāji. Ar šīm rindām lai nodota arī mana atvainošanās mūsu cienījamiem un respektējamiem paidagogiem H. Kreicera un M. Gaides kgam par V. Lauska „grupējumu”, ierindojot arī mani viņu vidū. Viņu vadībā − varu būt viņu palīgs. − Apstākļu nepārzināšana, liekas, pamatā arī J.G. 10. n-rā publicētajai ziņai, ka latv. val. neklātienes seminārs reiz nav bijis realizējams tikai tāpēc, ka tas, kas mācāms, bijis „jāiegūst, jādara vai nu ‘pēc vecajām Latvijā pārbaudītām skolu metodēm’, vai ‘citādi tā lieta neiet’.” Kā viens no šī semināra piedāvātājiem varu teikt, ka jaunatne šo semināru noraidīja, nemaz nejautājusi, kādas mācīšanas metodes semināra piedāvātāji paredzējuši lietot. −

R. Jansons.

 

REDAKCIJAS piezīmes:

Sniedzam šādus materiālus, kas varētu palīdzēt lietas apstākļu noskaidrošanā:

I    No „Laika” 36. numura 1957. gada 4. maija rakstiņa „Meklēs plašāku bāzi”: „Pirms neilga laika Amerikas latv. jaunatnes apvienībā daži baltologi ierosināja nodibināt latviešu valodas neklātienes semināru... Semināra darba norises vienkāršošanai ierosinājuma piedāvātāji bija lūguši atvēlēt telpas jaunatnes žurnālā Jaunā Gaita, kur varētu parādīties kā semināra darba uzdevumi, tā arī norādījumi par semināra dalībnieku iesūtīto darbu eventuālajām kļūdām. − ALJA piedāvājumu ar pateicību pieņēmusi, bet, atzīdama, ka tas acumirklī nav iedzīvināms, nolēmusi vispirms izmēģināt citus ceļus, meklējot līdzīgiem pasākumiem plašāku bāzi.” (Pats par sevi saprotams, ka rakstu krājums Jaunā Gaita savas pārmēnešu iznākšanas, savas ievirzes un uzdevumu dēļ nav piemērota vieta iepriekš pieminēto vingrinājumu, norādījumu un kļūdu publicēšanai.)

II   Amerikas Latviešu Apvienības kongresā 1957. gada maijā vienbalsīgi pieņemtā rezolūcija, ko ierosināja ALJA-s delegāti:

„Amerikas Latviešu Apvienības sestais kongress, atzīstot nepieciešamību dot jaunatnei iespēju apgūt zināšanas latviešu kultūrā, nolemj, ka:

„1. pie ALA-s Kultūras Biroja nekavējoties izveidojama latviešu kultūras semināru sekcija;

„2. šai sekcijai jāgādā, lai nekavējoties izpētītu labākās reālās iespējas pastāvīgu klātienes un neklātienes semināru izveidošanai latviešu kultūras zinībās;

„3. šai nozarei jāgādā, lai iespējami drīzākā laikā izveidotu pilnīgus klātienes un neklātienes seminārus latviešu kultūras zinībās;

„4. šī pasākuma izveidošanā un veicināšanā iesaistāmas nevien jaunatnes organizācijas, bet visas latviešu organizācijas un trimdas sabiedrība.”

 

 

Jaunā Gaita