VĒSTULES

...Tavs dziļākais, patiesākais „es”

Gaismai varbūt tikpat nepieejams

Kā dunči, kausi, kaklarotas

Aizlaiku kapenēs neatraktās.

Tas varbūt patiešām pieder,

Citam – ne Tavam – laikam.

Kas zina – varbūt tos vārdus un darbus,

Ko Tava dvēsele meklē kā tumsā,

Tu atrastu neatsaucamā laikā

Un zemē, kas allaž paliks Tev sveša?

Varbūt Tev vajadzīgs klajums un mežmala.

Pievakare un rūsgans metalls,

Lai Tu pateiktu īstos vārdus,

Lai Tu nojaustu, kas Tev darāms?

Kādam, kas redzēja ostā

Melnos kuģus ar košo kravu.

Bija Tavs visdzīvākais skatiens.

Kādā, kas rēkdams un kails metās kaujā.

Uzliesmoja visgaišāk Tavs niknums.

Vai mūžā, kas beidzās Jītlandes akacī,

Nerādījās Tavs visskaidrākais atspulgs?

Tas mežs sen jau nocirsts.

Klajumā ielas ar skatlogiem

Un auto spuldzēm.

Dievi ir miruši.

Bronzas ieroči glabājas muzejos.

Foiniķieši netirgojas supermarketā.

Tumsa nojauca robežas

Starp bijušo un esošo.

Silts vējš strauji pieskārās.

Dārzu smaržas mudināja:

Atgriezies, tiecies, esi dzīvs!

Lūk, atkal kvēlo tas aizkars –

Kaut citā logā, citā namā...

Drusku dzēris, mazliet noskumis.

Večuks čāpoja tālāk.

Vadādams plušķainu sunīti,

Kas apstājās reizēm un lasīja

Jaunākās ziņas.

Apkārt raugoties, atmiņu urdīts,

Vecais pēkšņi manīja rēgu:

Sevi pašu, vēl jaunu un spraigu.

Sparīgi soļojam – gluži kā senāk.

Portfelis pieblīvēts grāmatām, kladēm;

Kabatā žurnāls ar vārsmām un rakstiem.

Ielas spuldze ļauj skatīt seju –

Gludenos vaibstos gan jūsma, gan bažas.

Iesaucās večuks – sākumā domās,

Vēlāk paklusās skaņās – :

„Apstājies. pagaidi. Pateikt tev gribu...”

Manīja – līdzinieks zudis jau tumsā.

Atšļuka saucēja paceltā roka.

Ierējās sunītis balstiņā vārgā;

Tad apklusa. Večuks pie sevis

Tomēr vēl sacīja sakāmo:

„Neļauj cerībām sevi muļķot.

Kļūsti vienaldzīgāks un cietāks.

Tavs ceļš ir viltīgs, un ceļa galā

Ir vienpatīgs mājoklis –

Purva salā.”

Atsākot gājienu gauso

Un ieraugot zvaigznes pa lapotnes spraugām.

Viņam svešādā mirklī šķita,

Ka spīguļo zvēru acis

Āfrikas naktī.