Lolita Gulbe

Mans ceļš vēl apsnidzis no rīta.

Balts. Nesamīts.

Kas atnāks pirmais

Un atstās iemītas pēdas

Kā zīmes, kā rakstu

Jaunai, baltai

Dienas lapas pusei?

Tad atkal

Pārklāsies sniegiem –

Sniegs ir mūžīgs

Un mūsu pēdas

Ir tikai mazi, nepastāvoši

Iespiedumi

Laika skrējā.

Mūžības krāsa ir balta.

Kā sniegs.

Cik bagāta ir

Ziemas karaliene!

Viņas klēpis piebērts

Smalkām, vizošām rotām

Un viņa dāvā tās

Izšķērdīgi,

Smejoties par mūsu steigu

Pēc laicīgām mantām.

Neviena pasaules rota

Nav tik smalka un tīra

Kā viena sniega pārsla.

Cik bagāta ir

Ziemas karaliene!

Tik bezgala vientuļas

un vienaldzīgas par visu –

bariem, bariem

nākdamas no tumsas

izkūst uz paceltās sejas.

Katra pārsla,

aizskaŗot mūsu siltumu,

pazaudē vienaldzību,

pārvēršas asarā,

raudātā

par mūsu vārdiem un soļiem.

Laikam nepareiziem.

Es skatos –

balts spiets

griežas un nosēžas.

Katra pārsla citāda

vizēdama, laistīdamās

pēc uzsala.

Debesis atsūtījušas

dimantus.

kuŗu cena ir tikai

skaistums uz mirkli.

Skaistums un nepastāvība.

Sniegs smaržo pēc tīrības,

 Pēc vientulības,

 Pēc vieglas plaukstas

glāsta.

Drusku asi

Kā svaigs ūdens smaržo,

Kā aizritējis mirklis

Sīkiem dūrieniem dzeļot –

Atmiņu adatām,

Par citiem baltiem sniegiem,

Citām vientulībām un labi

Ir staigāt vienam, sniegā,

Mierā

Ar visām aizgājušām ziemām

Un šodienu.        Šodienu.

PĒC ZVAIGŽŅU

DIENAS – KALPONES

MONOLOGS

Moto: „Viņi atgriezās uz savām mājām pa citu ceļu.”

Mateja ev. 2:12 .

„The Journey of the Magi”

by T. S. Eliot

Debesis šonakt ir apmākušās. Līst lietus,

Un neviens ceļinieks neklauvē, neprasa naktsmājas,

Neprasa man ne ēdienu, ne dzērienu, ne guļas vietu.

Es nedzirdu kamieļu soļus

Un kalpus, kas, lādot savus kungus,

Meklē tumsā liķieri un sievietes

Un zvēr, ka viņi nekad vairs neatstās savas sievas un laukus,

Lai kalpotu negudriem vīriem,

Kas skrej pakaļ zvaigznēm. –

Es nedzirdu šonakt rupjas balsis saucam vējā un manās ausīs,

Ka viss ir muļķības, viss tikai maldi.

Es nedzirdu neko. –

Es nedzirdu viņa soļus. – –

Tikai lietus lēnām, ritmiski, vienaldzīgi sitas gar manu tumšo logu

Un smagām lāsēm līst manā sirdī.

Es sēžu tumsā un gaidu,

Gaidu, kad viņš nāks atpakaļ – jo viņš noteikti atnāks –

Viņš man apsolīja –

Un man sacīs, ka tā tas bija,

Ka Dieva apsolītais ķēniņš piedzima Betlēmē...

Es gaidu jau septiņdesmit dienas un septiņdesmit naktis,

Bet nedzirdu neko – itin neko. – –

Un es neredzu neko,

Tikai mākoņus un lietu nakts tumsā...

Bet pirms septiņdesmit naktīm,

Tikai pirms septiņdesmit dienām un naktīm,

Debesis mirdzēja zvaigžņu zeltainā gaismā,

Un pasaules trīs visgudrākie vīri

Apstājās pie mana nama durvīm.

Viņi gribēja to, ko vīrieši parasti grib no sievietēm:

Ēdienu, dzērienu un guļas vietu.

Viņi mani uzmodināja nakts vidū tā – kā lai to izskaidroju? –

It kā viņiem būtu tiesības,

It kā es jau no pasaules sākuma būtu bijusi viņu paredzētā rokas meita.

Paēduši un nometuši savas tukšās vīna ādas,

Viņi, izvilkuši savas kartes un ruļļus,

Pētīja nesaprotamas zīmes un vārdus.

Viņu pirksti slīdēja pāri zemēm un jūrām

Un zodiaka zvēriskām zīmēm

Un apstājās vietā, kur nebija zvaigžņu.

Tad viņu pirksti sadūrās

It kā vienā kvēloša, degošā punktā –

Man likās tur, kur būtu jābūt Betlēmei – vai Jeruzālemei –

Un pāri klusumam dzidra balss sacīja:

„Šeit, šeit jāpiedzimst brīnumam.”

Es nesapratu svešos vārdus un rakstus,

Bet mana sirds kvēloja liesmās,

Un manā istabā pēkšņi pietrūka gaisa.

Es izlauzos ārā un skatījos zvaigžņotās debesīs,

Un asaras kā lietus lija pār manu seju.

„Kur?” es saucu vējā un zvaigznēs,

„Kur piedzims brīnums?

Un kam? – Vai arī man? Sievietei? Kalponei?

Vai tikai pasaules gudriem vīriem?”

Pēkšņi zvaigznes un konstellācijas griezās straujā virpulī man apkārt,

Virgo, Andromeda un Pēgazs vilka sagrieztus greizos ratus,

Lauva gulēja ar aunu,

Un Oreons šāva savas uguns bultas no zelta loka.

Es nedzirdēju soļus, kas man sekoja;

Es nezināju, ka visgudrākais vīrietis

Stāvēja man aiz muguras un dzirdēja manu saucienu naktī.

Es tikai jutu – pēkšņi, bez trokšņa –

Viņa rokas skārienu uz mana pleca

Un viņa balsi – man šķita tā bija eņģeļa balss – sakām,

„Skaties tur!”

Un viņa pirksts aizskāra debesis vai

Betlēmi. Bet es neredzēju nekā –

Tikai parastās zvaigznes un zvaigžņu vidū mēnesi,

Mēmu ar muļķīgi smaidošu seju,

Un es novērsu savu vaigu kaunā.

„Skaties, mans bērns, skaties – tur!”

Bet manas acis bija slēgtas.

Tad viņš viegli cēla manu seju savām staru rokām

Un viņa acīs mirdzēja manas dvēseles ilgas,

Un viņa lūpas skūpstīja manas acis.

„Skaties tagad,” viņš čukstēja.

Tad es skatījos un redzēju

Spožu zvaigzni kā Afrodīti izkāpjam no debesu bezgalības

Un stāvam pie zemes durvīm it kā klauvējot.

Viņa bija tērpta kā līgava,

Bet viņa noliecās pāri zemei kā māte, kas raud par savu bērnu.

Galvā tai bija ērkšķu vainags,

Un es vēlreiz novērsu savu vaigu kaunā.

Kad es atkal skatījos debesīs,

Es neredzēju vairs spožo rīta zvaigzni,

Tikai nakts klusu klāja savus mākoņu plīvurus,

Un kalnā trīs kaili koku silueti noliecās vējā.

Tad es salu, un mana sirds trīcēja zemei līdz.

Kamēr viņš modināja savus biedrus un kalpus,

Kas lādēdamies jūdza kamieļus

Un lika uz viņu mugurām zeltu, vīraku un mirres,

Es stāvēju viena.

Bet viņš atgriezās un man sacīja,

„Mana mīļā, es nākšu drīz.

Esi uzticīga un gaidi.”

Esmu gaidījusi jau septiņdesmit dienas un septiņdesmit naktis,

Bet cik ilgi vēl, mans Kungs, cik ilgi? – –

1980. g. decembrī

Lielākā māksla dzīvē

ir spēja atbrīvoties,

izlauzties, ielauzties,

                            ienirt

un iznirt.

Katra atjaunošanās

ir dabisks pārkāpums

pret konvenciju

iespīlējošiem krūšturiem.

Ideologu stiegrainiem

dumbrājiem.

Bet viendien mēs visi –

ar ieslodzīta noziedznieka

atbrīvošanās sērgu,

ar vajāšanas drudzi sasirgstam,

ar laimes meklētāju

un hazardistu maniju.

Jo – vēl joprojām

ir tādas durvis,

kuŗas nevar atvērt,

ir tādas telpas,

kuŗās nevar ieiet,

ir tādi vārdi,

kuŗus nedrīkst izrunāt,

ir tādas dziesmas,

kuŗas nedrīkst dziedāt,

ir tādas lietas,

kuŗas nedrīkst gleznot.

Vai tu redzēji –

atbrīvota gūstekņa

tāli meklējošās acis?

Tāds skatiens

ir jūŗas ērglim.

Un tevi iesauca

par jūŗas ērgli.

Par robežu pārlidotāju,

Par drosmīgu uzdrīkstētāju.

Par saulesbrāli.

(Cildinošā nozīmē)

Jo tu prati

visbālākās banalitātes

poēzijas purenēs pārveidot –

tavas vīzijas fatā morganā.

Tu gleznoji ar paletes

Mēļajām ūdenskrāsām,

ar ūdeņu zaļganajām,

ar nāves karmīnsārto,

ar zemes sēpiju

un savu spārnu

sudrabaini balto.

Tu gleznoji rītausmu

Kā Botičeli Veneru

no jūŗas izkāpjam.

Maģisko dienu un nakšu

ērmīgās dubultsejas.

Fauna ņirdzīgos vaibstus

un Nīcības Maitas putnu.

Un visi šie –

augsnes dzīlēs sētie

veidoli, formas un tēli

ir tavu sirds asiņu

financēti.

Bet kas jebkad vaicā –

cik tev ir nācies

par to samaksāt –

dārgi vai lēti?

Vai dzirdi –

kā vampīri, šakāļi

un maitas putni

maltīti gaidot, smejas?

Skrej augstāk nerimtīgais,

lidinājies, celies,

veldzējies velgmainā klaidā –

tik spārnus nesvilini

saules sārtā.

Tu esi iesaukts

jūŗas ērgļa vārdā.

APVĀRŠŅA

man augot jautājumi

paplašinās

un tie augot plēš

manu apvārsni sev līdz – ahōō – –

spēkā pieņēmies aktuāls

jautājums ķer mani pie rokas

lūk – uz horizonta gudrelis tup

kas atbildes izkrāso gudras

un jautājums iededzies

mani apkamptu grūž

paplašinātajam apvārsnim pretī

elsāju kāri bet grūti

pēdējā piestātnē gravitācija tomēr

panāk plāj zemē saplacinātu

caurspīdīgu sentimentālo mani

nobriedušais jautājums caururbj

ak patiesību?

it kā tu nezinātu

galīgu atbildi ļoti

atgādina nāve

jeb šķieties jau tik

tālu – nesaskatāmi –

ka galīgumam gali

nesaskaitāmi?

Dzīves dienišķai maizei

kā rudzu vai kviešu graudus,

pat saulainās dienas

vairs nesalasu.

Vēju sapūstas,

mūža apcirkņos

baltas un dzeltenas smiltis krājas.

Nesēšu tajās neko.

Tādā augsnē iezels pašas no sevis

kāpu un kapu smilgas.

Kad pēdējais apģērba gabals – vīģes lapa – ir nobirusi,

un, mūzikai apklustot, pieņemta statujas poze,

kaildejotāja tomēr nav kaila,

pilnīgi kaila.

Krūšu ielejā, tēlojot zeltu,

zaigo kaklā pakārtais, paliela auguma,

palēta metalla krustiņš.

Bet, visām acīm raugoties krietni zemāk, to nepamana neviens,

un arī neviens, lai glābtos no kārdināšanas,

nepārmet krustu.

MELNĀ TIRGUS

Atkal viesnīca bez logiem (!)

tik durvīs izplēsti 5 caurumi

                          ar neasu urbi

lai atļautu drusku skābeklim ieplūst

    un kādam sapnim izbēgt...

Siena atkal pie gultas aptraipīta

    ar onanistu centieniem.

Kā lai katru nokrustu, vai Bolivara mīļās vārdā,

    Manuelu jeb Mariju jeb.. ?

Kāpēc taču neej citur, nemocies vairs šeit!

    Bet jau visu rajonu izķemmēji

un neviens tevi nepieņēma bez „draudzenes”

un vēlējies palikt vairāk naktis nekā vienu.

    (Vai ilgi jau šeit pasaule otrādi?)

Gaidot savu kārtu pie poda caurejas izmisumā

    pamet aci spogulī ar sarūsējušu rāmi,

    ieplīsušu, nošļukušu.

Labāk ilgi tam neglūni virsū,

    lai dzīvojamo šodienu par melnu nesaskati.

Dziļi iekšas kliedz pēc atvieglinājuma:

    Kad tiksi pie savas kārtas!

Viesnīcas priekšā

    galīgi kreisie (greizie)

nelegāli izstādījuši grāmatu galdus

    zem jautras cirka telts.

Tie ir „tie” cilvēki ar „atbildēm”

    (jeb bezdarba zemē dzen dienišķo?)

Valdība, steigā parādot demokrātisko seju,

    ar cirvjiem nesadriskā izstādi,

    ar šļūtenēm neaizskalo,

ko kreisie darītu ar bībelēm, korāniem, sutrām

    pirmā varas dienā. Respektīvi:

atļaujiet mums ko mēs neatļaujam(–sim) nevienam.

    7. iela ir pilna ar viltus policistu pāŗiem,

kuŗi aši kā vilki atšķir vietējos no ārzemniekiem

    un apstrādā 1001 veidos.

    7. iela ir apbruņotais zelta muzejs,

apsargātā katedrāle ar tīra zelta altāri,

nacionālais muzejs, Santander(a) piemineklis

    (likuma vīrs uz platkrūtaina zirga)

un dučiem kokaīna, viltotu emeraldu tirgotājiem.

    7. iela ir mazu knīpu ķermenīši,

tīši salauzti, čūlājoši, lai iežēlinātu

    gaŗām steidzošos, vienaldzīgos makus.

    7. ielā skaistām sievietēm ir jāpiesargās:

Gadās, ka divi nepazīstamie piepeld,

    viens iešlircē reibinošu narkozi

un pavada gaidošā mašīnā, lai aizvestu mūžīgā maucībā.

    Uz 7. ielas vienmēr ir rindas.

Jo par 20% bezdarbs, katrs piedāvājums tādu rada.

    Ļaundaŗi izveidojas par ģenijiem

un bezsirži dzemdē sātanu. (Beigās mana kārta!)

    Nu esmu atbrīvots iziet...

Lai izietu no šīs viesnīcas, Melnā Tirgus Viesnīcas,

    ir izaicināt kārdinājumu zvērojošām acīm,

kuŗu izsalkums pārēno tavas tumšākās iedomas.

    Toties palikt – ir žņaugt sapņus,

    slāpt pēc gaisa, gaismas, garīguma

un varbūt pēdējo izdevību atmodas pārdzīvojumam.

Vai, tu briesmu Kolumbija (!) Debesu Tēva vārdā

    plēs, atplēs, sit, izsit logus savos briesmu mūŗos!

Bogotā, Kolumbijā, 1980. g. aprīlī.

    To trolejbusu gaidu, kur vizinās viens smaids. Turpat

brauc arī bēda, viens apaukstējies vaids.

    Kāds izkāpj ārā. Kurš no tiem? Neviens? Un mani nervi

vārās. Es aizeju pie nabagiem un grūžu viņu kārās mutēs

vien savu dziesmu dienišķo.

    Nē, dvēsele man neizputēs,

    es visu naudu lieku stutēs.

    Nē, dvēsele man neizputēs,

    kož tūkstoš mutes tūkstoš butēs.

    Vai zutim tava slava kutēs ?

    Nē, dvēsele man neizputēs.

    Ne mūžam nepieļaušu to.

Cilvēks nāk

un nodrāž mietu.

Cilvēks iet

un mietu sprauž.

Kas gan tā par burvju vietu,

kur tos mietus nenolauž?

Un cilvēks iet

un saiet dēlī.

Un cilvēks nāk,

bet čiks vien sanāk.

Nu, kas gan tā par burvju spēli,

kur it ne nieka nevar panākt?

Apnicis

dzīt zemē mietus.

Jāvar zaļus asnus dzīt.

Sauc pēc lietus,

sauc

        pēc

        lietus,

manu muļķa vālodzīt.

    Es ielienu mežā, es ielienu krūmā, es ielienu brūkleņu

cerā, jo kur lai es palieku rudenī drūmā kā vardulēns jautrs

un nerātns,

    man mežs vēl ir mājas un krūms man vēl mājas, man

mājas vēl brūkleņu cers, bet ko vēl var zināt, ja gadīsies

kājas, kas stiprāk par manējām spers,

    vai spers tās man virsū, vai spers tās man pāri, vai tās

man pa pakaļu spers, bet neiešu tajā sulā es vārīties kā

viens man jau pazīstams nerrs –

    es ierakšos zemē, es gaidīšu sniegu, un tad, kad tas

pāri man nāks, es izgulēšu to lielāko miegu, es būšu vēl

spēcīgāks.

No dzejoļu krājuma Meldijās iešana, Liesma, 1980.