Jaunā Gaita nr. 144, (3) 1983

 

 

Valija Ruņģe

TAUTAS PASAKAS, KURBADS UN LĀČPLĒSIS

 

Divu populāru pasaku tipu un variantu analize un to saistības ar literātūru

 

Valija Ruņģe dzimusi 1920. gadā Rīgā. Beigusi Rīgas I valsts ģimnaziju un Latvijas universitātes medicīnas fakultāti ar ārstes gradu. Strādājusi par ārsti Latvijā un Vācijā. Nonākot ASV, strādājusi Jaunās Gaitas, Mazputniņa un MĒS redakcijās. Pašreiz ir LaRA-s Lapas redakcijas locekle. Publicējusi rakstus, visvairāk par Latviešu valodu un literātūru, Latviešu periodikā pasaulē (Laikā, Latvija Amerikā, Jaunajā Gaitā, MĒS, LaRA-s Lapā, Labietī, Žurnālā, Austrālijas Latvietī, Trejos Vārtos, Ceļa Zīmēs), rakstus reizēm parakstot ar dažādiem pseudonimiem.

 

ĪSINĀJUMI

Oto Skulme. Nacionālisma sargs.

Tautas folkloras materiālu, īpaši pasaku, lietošana, sacerot literārus darbus, nav jauna parādība. Stits Tompsons, amerikāņu folklorists, aizrādījis: "Tautas pasaku izmantojuši nevien stāstu (story) kopojumu autori, piem., Bazīle 1 savā Pentameronā, bet arī drāmatisti, mākslinieki un mūziķi. Pat Elīzabetes laikā Pīls 2 rakstīja savu Old Wive's Tale, lietojot tautas pasaku temas. Taču tikai pēc brāļu Grimmu kollekcijas parādīšanās Vācijā rakstnieki un mākslinieki sāka pasaku (Märchen) lietot intensīvāk." 3

Arī latviešu mākslinieki un rakstnieki tautas pasaku motīvus lietojuši savos individuālajos darbos. Latviešu autoriem, visvairāk rakstniekiem, šo motīvu lietošanas pamatā izšķirami divi atsevišķi nolūki:

1. Tautas atmodas laikmetā, iepazīstoties ar citu tautu folkloru, it sevišķi ar klasiskās pasaules varoņu stāstiem, latviešu darbiniekiem, neatrodot latviešu folklorā nekā līdzīga, radās vēlēšanās arī latviešiem radīt kādu īpašu varoņepu. Materiālus rakstnieki šim nolūkam ieguva visvairāk tautas pasakās. Tādu mēģinājumu bija vairāk, bet pazīstamākais kļuva Andreja Pumpura "tautas eps Lāčplēsis" (1888. g.), kuŗa varonis savā turpat 100 gadu gaitā patiešām kļuvis par simbolu latviešu tautas domāšanā un it kā par latviešu tautas īpašumu, kaut tam pamatā, vismaz varoņa vārda ziņā, starptautiski pazīstams pasakas motīvs par stiprinieku, lāča dēlu. Tompsons atzīmē, ka šī ir viena no populārākajām pasakām pasaulē, īpaši labi pazīstama Baltijas valstīs un Krievijā.4 Tompsons arī piebilst, ka tās cilme un ceļošana vēl neesot īsti izpētītas.5

2. Rakstnieki, aizgūstot gan motīvus no tautas pasakām vai teikām, necenšas veidot varoņepus, bet lieto šos motīvus dažādiem individuāliem nolūkiem. Šādā virzienā vairāk gājuši kādas citas pasakas motīvi, proti, tie, kas sastopami pasaku tipā, kuŗā galvenais varonis dažreiz dēvēts Kurbada vārdā, kaut arī ar šo pasakas varoni sākumā manāmi tādi paši mēģinājumi kā ar Lāčplēsi, t.i., veidot tautas epu.

Pēc II Pasaules kaŗa ārpus Latvijas dzīvojošo Latviešu literātūrā arvien bijusi dzīva interese par savas tautas folkloras materiāliem. Uz to specifiski aizrāda, piem., igauņu literātūrzinātnieks, World Literature Today redaktors Ivars lvasks.6 Izvērtējumos par darbiem ar folkloras motīviem arvien no jauna uzliesmojuši strīdi tur, kur skarti sākotnējie pasaku varoņi Lāčplēsis un Kurbads.

Modernā latviešu literātūra ir sagādājusi pietiekami daudz motīvācijas, lai pievērstos dažiem pasaku tipiem un motīviem un arī atsevišķām pasakām, no kā šie varoņi aizgūti, lai konstatētu, kādi pasaku motīvi rosinājuši rakstnieku iztēli. Proti, šai sakarā būtu jāanalizē galvenokārt divi pasaku tipi, kuŗos sastopami varoņi Kurbads un Lāčplēsis. Tie ir, lietojot Ārnes un Tompsona starptautisko pasaku tipu klasifikāciju, Ā300A un Ā301.

Vispirms tomēr nepieciešama neliela atkāpe Latviešu tautas pasaku krāšanas un klasificēšanas darbā.

 

LATVIEŠU TAUTAS PASAKU KRĀŠANA UN KLASIFICĒŠANA

Tompsons raksta: Četras Austrumbaltijas valstis - Somija, Igaunija, Latvija un Lietuva - pasaku pētniekam ir ārkārtīgi svarīgas un interesantas. 1. Vispirms, to folklora ir sakopota sevišķi pamatīgi. 2. Šais zemēs pasaku stāstīšana vēl nav izzudusi. 3. Visu šo zemju folklora vairāk vai mazāk rāda, ka tās gadu simteņiem bijušas pakļautas reizēm austrumu, reizēm rietumu ietekmēm.7 Šo atzinumu varētu papildināt ar Latviešu pasaku pētnieka Kārļa Arāja konstatējumu: "Ievērojot to, ka citu tautu daiļradi ar rakstītās literātūras starpniecību latviešu lasītājs iepazina samērā vēlu, Austrumu un Rietumu ietekmju saplūsme latviešu vēstītājā folklorā var izraisīt īpašu interesi." 8

Tā kā Tompsona darbs The Folktale izdots 1946. gadā (tā pārspiedums iznācis 1977. gadā), tad viņa uzskaitē par tautas pasaku pētniecībā svarīgiem darbiem nav neviena jaunāka par 1943. gadu, bet nav arī neviena darba, kur būtu minēts kāda Latviešu pētnieka vārds. Kaut Tompsons savos tekstos vairākkārt aizrādījis, ka Austrumbaltijas valstu pasaku krājumu pētīšana ir ārkārtīgi svarīga, viņam pašam iepazīšanās, vismaz ar latviešu pasakām, bijusi minimāla, jo viņa reģistrā par svarīgiem tautas pasaku kopojumiem latviešu šķirklī minēti vienīgi šādi darbi: M. Boehm, Lettische Schwänke und verwandte Volksüberlieferungen (Reval, 1911); M. Boehm and F. Specht, Lettisch-litauische Volksmärchen (Jena, 1924).9 Piebilstams, ka Tompsona grāmatas iznākšanas laikā jau bija publicēts lielais Pēteŗa Šmita 15 sējumu kopojums Latviešu pasakas un teikas (1925 - 1937). Kaut arī pasaku kopojums ir latviešu valodā, Tompsonam, ievērojot viņa uzmanību pret Austrumbaltijas telpu, vajadzēja būt informētam par tā eksistenci un to apliecināt, jo viņš, piem., ir atzīmējis dāniski un zviedriski iznākušus pasaku kopojumus. Varbūt šeit manifestējas kāda, iespējams pat neapzināta, nekonsekvence prominentā pasaku pētnieka Tompsona darbā. Latviešu pasaku pētniece Alma Medne aizrāda, ka daža mums labi pazīstama pasaka Tompsonam nav likusies pietiekami svarīga, lai to ievietotu pasaku rādītāja, S. Thompson, The Types of the Folktale (Helsinki, 1927), galvenajā daļā.10 Medne gan nemin konkrētus piemērus. Par šādām malā pamestām pasakām Medne runājusi vairākkārt, atzīmēdama, ka starptautiskie pasaku katalogi neietveŗ visus Latviešu pasaku motīvus. 11

Tātad Medne un Tompsons nonāk it kā pretrunās. Tompsona darbs it kā piešķirtu taisnību Mednei. Tompsona vārdi turpretī daļēji viņu attaisno, jo viņš rakstījis: "Tīru baltiešu pasaku skaits ļoti vairotos, ja [kopīgos sarakstos, ref.] ietilpinātu visas, kas uzskaitītas [lietuviešu zinātnieka] Bala (Balys) motīvu indekā, un daudz no tām, kas minētas ArnesTompsona indeka (Aarne-Thompson) Types not Included nodaļā." 12

Ja starptautiski tik pazīstams pasaku pētnieks kā Tompsons attiecībā uz latviešu pasakām strādājis ar samērā trūcīgiem materiāliem, tad vedas kaut pāris vārdos attaisnot viņa paša formulējumu, ka Austrumbaltijas tautu pasaku pētniecība ir svarīga, vedas rādīt, ka tanī daudz kas jau arī padarīts, ja arī, diemžēl, pasaulē vēl arvien pārāk maz pazīstams. No vienas puses, varētu teikt, mūsu pasaku kopojumu teksti ir latviešu valodā, un kas gan bez mums pašiem vēl prot latviešu valodu. Taču tad būtu tūdaļ jāmin arī kuriozs, uz ko aizrādījusi Medne, proti, ka Latviešu folkloras krātuves (LFK) materiālus, vismaz trīsdesmitajos gados, visvairāk izmantojuši cittautieši, pasaku pētnieki.13 No otras puses, starptautiskajā pasaku pētniecībā pasaku tipu un motīvu klasifikācija (g.k. soma Anti Ārnes u. amerikāņa Stita Tompsona darbs) tagad tā izstrādāta, ka pasakas iespējams izrakstīt tikpat kā matēmatiskās formulās, ko var izlasīt arī valodas nepratēji. Protams, šo matēmatisko formulu izstrādāšana attiecībā uz latviešu pasakām būtu pašu latviešu rokās. Latviešu pasaku tipu rādītājs, gar kuŗu strādāts jau kopš neatkarīgās Latvijas laika, iznācis Rīgā 1977. gadā Almas Mednes un Kārļa Arāja sakārtojumā. Arājs rādītāja ievadā atzīmē: "Latviešu pasaku tipu rādītājs rediģēts, papildināts ar jaunākajiem pasaku pierakstiem un atveidots atbilstoši A. Ārnes - S. Tompsona starptautiskajam pasaku tipu rādītājam The Types of the Folktale 1961.14 Trimdas latviešu periodikā 1982. gadā savukārt ziņots, ka Liene Neulande sakārtojusi latviešu pasaku motīvu rādītāju angļu valodā.15 Arī Mednes un Arāja tipu rādītājam pievienoti pārskati angļu un krievu valodās.

Latviešu tautas pasaku, teiku un anekdotu apzināšana sākās pagājušā gadu simtenī, apmēram tai pašā laikā kad tautasdziesmu krāšana. Šai darbā vispirms iesaistījās Fricis Treulands-Brīvzemnieks (1846 - 1907). 1887. gadā iznāca viņa sakopots latviešu tautas pasaku krājums krievu tulkojumā ar 148 pasakām un Mūsu tautas pasakas latviski ar 27 tekstiem.

Viņa pasākto pasaku krāšanas darbu turpināja Ansis Lerchis-Puškaitis (1859 - 1903), kas sagatavoja septiņus dažāda apmēra pasaku sējumus Latviešu tautas teikas un pasakas (1891 - 1903), kuŗu iespiešanu viņš daļēji financēja ar savu tautskolotāja algu.

Pasaku kopošanā un arī jau zinātniskā sakārtošanā tālāk iesaistījās prof. Pēteris Šmits-Smiters (1869 - 1938), izdodams 15 sējumu Latviešu pasakas un teikas (1925 - 1937, Valtera un Rapas apgāds). Par šo pasaku kopojumu pats Šmits domājis, ka tas būšot lielākais tautas pasaku krājums pasaulē.16

Taču nevienā no šiem kopojumiem nebūt vēl nebija sakopotas visas latviešu tautas pasakas. Tie bija ar lieliem robiem, kas bieži vien bija radušies vienkārši tāpēc, ka dažos apgabalos nebija gadījušies pasaku vācēji un pierakstītāji. Vākšanas un kārtošanas darbs tālab arvien vēl turpinājās. Latvijas neatkarības laikā to pārraudzīja 1924. gadā folkloristes Annas Bērzkalnas (1891 - 1956) ierosinātā un 1925. gadā darbu sākusī Latviešu folkloras krātuve. Tur ienākušo pasaku un teiku materiālu kārtošanas un klasificēšanas darbu darīja Alma Medne (1907 - 1950), un pēc viņas nāves Kārlis Arājs (dz. 1927. g.). Folkloras krātuve pašreiz pārdēvēta par Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Andreja Upīša valodas un literatūras institūta folkloras sektoru.

Kā risinājies latviešu tautas pasaku un teiku krāšanas darbs aptuvenajā 100 gadu posmā. Paskaidrojumam pievienota krāšanas gaitas tabula, kas sastādīta pēc materiāliem Latviešu konversācijas vārdnīcā (LKV), Senatnē un Mākslā (S un M), P. Šmita Latviešu pasaku un teiku krājumā (PŠ), Latvijas PSR mazā enciklopēdijā (LME), Mednes un Arāja (M & Ar) Latviešu pasaku tipu rādītājā. Tabula, izvēloties atsevišķa autora krājumu vai fondos savāktos materiālus, rāda, cik daudz latviešu pasaku, teiku, anekdotu, nostāstu bijuši savākti līdz minētajam gadam. Vēlākie dati ietveŗ agrākos. Tā kā kārtotāji nav turējušies pie vienveidīgas sakrāto materiālu klasifikācijas, tad tabula sniedz mazliet raibu ainu, bet krāšanas gaita un sakrāto materiālu skaits tomēr skaidri jaušams.

 

Krājums vai FondsGadsLatviešu pasakas un teikas"Latvju tautas anekdoti"Tautas pasakas un anekdotiTeikasPasakasNostāstiDzīvnieku valoda
Brīvzemnieks (pēc LKV)1887    148 kr.,
27 lat.
  
Puškaitis1891 -
1903
6002*      
P. Šmits1925 -
1937
7895      
P. Birkerts I - IV sēj.1929 -
1930
 4050     
LFK fondi (pēc LKV)1929
1. okt.
  24 828    
LFK fondi (pēc LKV)1930
1. aug.
    34 71646933145
LFK fondi (pēc S un M)1936
1. janv.
56 351     6071
LFK fondi (pēc S un M)1937
1. janv.
63 676    65996208
Folkl. sekt. (pēc LME)1976
 
   55 55635 088  
Folkl. sekt. (pēc M & Ar)1977
 
  67 36556 917   

Pasaku, teiku, anekdotu, nostāstu krāšanas gaita

* Šmits aizrāda: "Lerchis-Puškaitis ir uzņēmis ļoti dažādus materiālus bez kādas kritikas. Starp īstām latviešu tautas pasakām mēs tur sastopam arī leišu pasakas, dažas grāmatu pasakas un pat tīšus izdomājumus." 17 Tātad īsto tautas pasaku Puškaiša krājumā varētu būt mazāk nekā minētie 6002 teksti.

 

Vai tabulā minētie skaitļi par sakrātajām latviešu tautas pasakām un teikām ir daudz vai maz? Salīdzinājumam var lietot, piem., vācu tautas pasaku krājumus. 1954. gadā vācu tautas pasaku centrālajā archīvā Marburgas universitātē glabājušies 52 000 pasaku variantu rokraksti, kas savākti visā vāciski runājošā telpā (Deutscher Sprachgebiet). 18

 

KURBADS s. ĶĒVES DĒLS

Vispirms plašāk pievērsīšos pasaku tipam, ko mēs, latvieši, dažkārt mēdzam dēvēt par Ķēves dēla Kurbada pasakām. Starptautiskos pasaku apskatos ir daudz materiālu par, piem., Lāča dēla pasakām (Ārnes pasaku tipu rādītāja Ā301 un Ā301 B tips), bet par īpašām pasakām ar nosaukumu Ķēves dēla pasakas, kas pēc motīviem ietilpst Ā300A tipa pasakās, nemēdz runāt. Kā mēs, latvieši, esam nonākuši pie šāda it kā īpaša nosaukuma tipa - pie Ķēves dēla Kurbada tipa?

Par īpašām Ķēves dēla Kurbada tipa latviešu tautas pasakām, liekas, sācis runāt Ansis Lerchis-Puškaitis, iedalīdams visas pasakas divi lielas daļās: Kurbada pasakās un pūķa pasakās. 19 Kad strādāja Lerchis-Puškaitis, nebija vēl publicēts tagad starptautiskajā praksē lietotais somu folklorista Anti Ārnes (Anti Aarne) pasaku tipu rādītājs. Bez tam, kā aizrādīts LKV, "Lauku vientulībā autoram [Lerchim-Puškaitim, ref.] arī daudzkārt nebija pieejama ne zinātniska literātūra, ne mācīta sabiedrība." 20 Tā Lerchis-Puškaitis par vienas pasaku daļas pamata tipu pieņēmis gaŗo pasaku, ko viņš pierakstījis Džūkstē-Pienavā un ievietojis savā pasaku krājumā, I daļā pašu pirmo, nodēvēdams to par Kurbada pasaku un iedomādamies, ka no tās atvasināta vesela rinda citu. Šī pasaka pašreiz atrodama P. Šmita kopojuma, otra sējuma 319. lappusē (PŠ11319). To tulkojuši un savos latviešu pasaku krājumos ievietojuši arī cittautieši. 21 Kaut gan jau 1908. gadā Šmits aizrādījis uz Puškaiša dalījuma maldīgumu, ir turpināts runāt par īpašām Ķēves dēla Kurbada pasakām. Vai tas attaisnojams, vai arī tā tikai sīksta tradicija, kas negrib mirt?

Mednes un Arāja (M & Ar) pasaku tipu rādītājā šī PŠ11319 pasaka tagad atrodama īsto pasaku (Ordinary Folktales) grupas, burvību pasaku (Tales of Magic) nodalījuma, pārdabisko pretinieku (Supernatural Adversaries) nodaļas, nezvēra kāvēja (Dragon Slayer), t.i., Ā300 tipa papildtipā Ā300A - Cīņa ar velnu uz tilta (The Fight with the Devil on the Bridge). Tātad tipa nosaukumā jeb identifikācijā nav minēts ne Ķēves dēls, ne Kurbads.

Runājot par pasaku klasifikāciju, reizēm joprojām sastopamies ar mazliet atšķirīgiem apzīmējumiem, piem., Burvju pasakas (Medne) un Brīnumu pasakas (Juris Rozītis) Burvību pasaku vietā; Briesmonis (Šmits) un Monster (M & Ar) Nezvēra un parastā Dragon vietā.

Pie visizplatītākajiem pasaku tipiem pasaulē pieder Pūķa jeb Nezvēra kāvēja pasakas, t.i., Ā300 tips un tam krietni radniecīgais A303 par Divi jeb Dvīņu brāļiem, kur gandrīz arvien inkorporēti Ā300 motīvi. Šos divus pasaku tipus plaši analizējis Ranke. 22 Viņam, kā aizrāda Tompsons, bijušas pieejamas dažādu tautību 770 Divu brāļu un 368 Pūķa jeb Nezvēra kāvēju pasaku versijas. 23 Pēc tam esot parādījušies vēl pāri par 100 abu pasaku variantu, tātad esot pazīstami vairāk nekā tūkstotis šo pasaku variantu, un jauni nākot vēl arvien klāt.

Tompsons 1946. g. publicējis tabulu, kur atzīmētas pie šiem tipiem piederīgas 67 Divu brāļu un 9 Pūķa jeb Nezvēra kāvēja latviešu pasakas. Tas proporcionāli esot ļoti daudz, bet Baltijas valstīs pasaku vākšana arī esot izdarīta visai pamatīgi. 24 Diemžēl, tabulā nav minēts, no kurienes šie dati par latviešu pasakām iegūti. Pašu latviešu skaitļi ir citādi. Alma Medne 1937. g. raksta: "Rādītājs [LFK] liecina, ka visizplatītākā pasaka ir Ā300 [Nezvēra kāvēja], kas iesūtīta 270 variantos: Vidz. - 56, Kurz./Zemg. - 100, Latg. -114", t.i., kad pēc astoņu gadu darba, kā Medne min, sakataloģizēts apm. 14 500 pasaku. 25 Četrdesmit gadu vēlāk, 1977. 9. M & Ar latviešu pasaku rādītājā skaitļi ir šādi: Ā300 - 575 varianti (no tiem PŠ kopojumā jau iekļauti 86), Ā300A - 82 varianti (PS - 18) un Ā303 - 167 varianti (PŠ - 34).

Rankes rekonstrukcijā, kā īsi minējis Tompsons 26, Pūķa jeb Nezvēra kāvēja pasakas (Ā300) raksturīga versija būtu ar šādiem motīviem:

  1. puisis ar iegūtiem brīnumzvēriem, visvairāk - suņiem, dodas pasaulē;

  2. ceļā, būdams laipns pret kādu vecu vīru vai sievu, viņš iegūst vēl burvju zobenu vai nūju;

  3. nonāk kādā pilsētā, kur pūķim jāatdod princese;

  4. ar suņu un burvju ieroču palīdzību nokauj pūķi, atbrīvo princesi, izgriež pūķim mēles;

  5. norunā ar princesi noteiktā laikā tikties, bet princesei pa vidu par glābēju uzmetas kučieris vai cits galminieks;

  6. kad varonis atgriežas, viņš ar izgriezto mēļu palīdzību pierāda, ka viņš īstais glābējs, dabū princesi, bet viltnieks tiek sodīts.

Ā303 jeb Divu brāļu pasaku tipa raksturīgi motīvi šādi:

  1. no noķertas zivs ēd sieva, ķēve, kuce, bet ķidas aprok dārzā;

  2. drīz pēc tam sievai piedzimst dvīņu dēli, ķēvei - kumeļi, kucei - kucēni; no ķidām izaug divi zobeni un divi koki;

  3. kad paaugušies, tad viens brālis ar saviem dzīvniekiem dodas pasaulē; ja viņam klāsies ļauni, tad viņa koks nodzeltēs vai būs kāda cita zīme - nazis sarūsēs, ūdens traukā krāsosies sarkans;

  4. tālāk pasaka virzās kā Ā300 tipā;

  5. kāzu naktī ar princesi vai drīz pēc tam pirmais brālis ierauga mežā uguni, iet skatīties;

  6. tur priekšā ragana, kas viņu un dzīvniekus pārvērš par akmeņiem;

  7. otrs brālis, pamanot zīmes, dodas pirmo meklēt, nonāk pie princeses, kas viņu notur par savu vīru;

  8. naktī brālis liek starp sevi un princesi zobenu;

  9. dodas meklēt pirmo brāli, nonāk pie raganas, liek, lai atbur brāli un dzīvniekus;

  10. abi brāļi laimīgi atgriežas pie princeses.

Ā300A tipa pasakas, ko latvieši Lercha-Puškaiša ietekmē dēvējuši arī par Ķēves dēla Kurbada tipa pasakām, sava satura ziņā ir it kā vidū starp šiem abiem nule definētajiem tipiem, aizgūstot motīvus ir no viena, ir no otra.

Ranke konstatējis, ka abu šo pasaku (Ā300 un A303) pirmcēlums varētu būt Francijā un ka, attālinoties no šī centra, pasakas iegūst jaunas, atšķirīgas redakcijas. No viņa izdalītajām 11 dažādām redakcijām latvieši, resp. baltieši, skarti vairākās. Piem.:

IV Ziemeļnieku cikls, kur pirms cīņas ar pūķi ir Cīņa ar milzi; nav viens, bet ir trīs pūķi; princese, ieskājot varonim galvu, atstāj tam matos savu gredzenu; Ranke šīs versijas izplatību saskata g.k. Skandinavijā un Baltijā; VII Baltiešu viltus glābēja redakcija: varonis pabāž nezvēra mēles zem akmens, ko viltus glābējs nespēj pacelt; izplatīta Baltijā, Polijā, Krievijā;

IX Slaviskā modināšanas redakcija: varonim guļot princeses klēpī, viņu uzmodina princeses karstās asaras; izplatīta Krievijā, Baltijā, arī Rumānijā un Grieķijā;

X Baltiešu spēkošanās redakcija: varonis un nezvērs spēkodamies grimst zemē; izplatīta Baltijā un Dānijā;

XI Latviskā velna redakcija: nezvēra, pūķa vietā varonim pretiniekos velns; no Latvijas izplatīta uz citām Baltijas zemēm.

Richards Zarriņš. Kurbads un deviņgalvu velns.

Paskaidrodams latviešu pasaku klasifikāciju pēc Ārnes, Šmits minējis, ka pie Pūķa jeb Nezvēra kāvēja pasakām pieskaitāmas arī tās latviešu pasakas, kur stiprinieks kauj velnus pie kāda tilta un pēc tam vēl cīnās ar raganām. Tās esot radniecīgas ar krievu pasakām. 27 Šmits šīs pasakas vēl ietilpinājis Ā300 tipā. M & Ar rādītājā tās izdalītas atsevišķā Ā300A tipā. Šmits šīs pasakas savā kopojumā vēl nav ievietojis visas vienkopus, jo, kārtodams pasakas pa nodaļām, viņš tās vairāk dalījis pēc atšķirīgiem varoņiem, mazāk pēc varoņu darbiem. Tāpēc Ā300A tipa pasakas Šmita kopojumā (II, III, VI sējumā) atrodamas šādās nodaļās:

"Stiprinieks kauj velnus un raganas" - no nodaļas deviņiem variantiem septiņi pieder pie Ā300A;

"Lāča dēls" (vairumā - Ā301 B) - no nodaļas 15 var. pie Ā300A pieder viens;

"Kuņas dēls" - viens variants, tas pats - Ā300A;

"Ķēves dēls" - no nodaļas četriem variantiem trīs ir Ā300A;

"Ķēves dēls Kurbads" - nodaļas visi trīs varianti ir Ā300A;

"Vērša dēls" - nodaļā tikai viens variants; tā viena puse ir Ā300A;

"Ķēnina meita zārkā" - no nodaļas 23 variantiem vienā Ā300A parādās kā pasakas beigu daļa; "Pieci savādie stiprinieki" - no nodaļas 12 variantiem vienā parādās Ā300A tips.

Varētu piebilst, ka Šmits, kaut arī pasakas korrekti klasificējis atsevišķos tipos, t.i., pasakas par Lāča dēlu kā Ā301A vai Ā301B un pasakas par Ķēves dēlu un analogiem varoņiem kā Ā300, tās apcerot, vēl bieži vien liek vienlīdzības zīmi starp abām, runādams par Lāča dēla jeb Kurbada pasakām.28

Šmita krājumā pavisam publicēti 18 varianti, kas iederas pēc jaunākās klasifikācijas Ā300A pasaku tipā, t.i., tipā par cīņu ar velniem uz tilta un pēc tam cīņu ar raganām. Šai variantu grupā tad nu sastopam arī "Ķēves dēla Kurbada" pasakas. M & Ar rādītājā šai grupā reģistrēti pavisam 82 dažādi varianti. Tātad Folkloras krātuves fondos glabājas vēl 64 nepublicēti varianti.

Sīkāk mēģinot analizēt šo īpašo pasaku tipu Ā300A un mēģinot noskaidrot tā īpatības un līdzības vai atšķirības ar Šmita minētajām krievu pasakām, t.i., pasakas ceļošanu un agrāk minētās Austrumu un Rietumu ietekmes vai krustošanās vietas, būtu, protams, vēlams, ja būtu gūstams ieskats visos 82 variantos. Taču pagaidām nepublicētie materiāli nav visiem pieejami. Tā analizei šobrīd atliek Šmita publicētie 18 varianti (kas turpmāk būs pieņemti par pamata jeb veselo skaitli). Tā kā šis skaits nav pārāk liels, tad to iespējams plašāk analizēt neliela darba robežās.

Mednes un Arāja rādītājā, identificējot pasakas tipisko plānu, par Ā300A tipa pasaku raksturīgākajiem motīviem minēti:

  1. pēc zivs ēšanas kundzei, kalponei, ķēvei piedzimst dēli;

  2. pēdējās dēls visstiprākais;

  3. varonis, devies pasaulē, trīs naktis cīnās ar velniem uz tilta;

  4. brāļiem jānāk palīgā, ja zīmes rāda, ka viņam klājas grūti;

  5. brāļi aizmiguši, varonis tos modina, metot pret pili dažādus priekšmetus;

  6. vēlāk varonis noklausās raganu, velnu radinieču, atriebības plānus;

  7. izglābj brāļus un sevi no šīm raganu lamatām.

Pasaku vispārējās schēmās, kas pievienotas katram tipam, nekad nav ietverti visi motīvi, kuŗi sastopami attiecīgajā pasaku tipā. Sīkākie jeb papildu motīvi tomēr reizēm nozīmīgi raksturo pasaku ainu. Tāpēc minami arī tie. Ā300A tipa schēmai vēl varētu pievienot šādus papildu motīvus:

  1. špēkošanās laikā cīkstoņi pūš klajumā un dzen viens otru zemē;

  2. notiek cīņas pārtraukums resp. atpūšanās;

  3. pretinieks jau iepriekš pazīst varoni;

  4. varonim par ieroci visvairāk zobens.

Četri citi pieminami motīvi būtu vēl:

  1. zirgs par palīgu;

  2. princeses glābšana;

  3. stiprinieku, palīgu, vārdi;

  4. pasaules apjāšana, linu saujai izdegot.

Reizēm pasaka var būt nepilnīga, piem., var trūkt cīņas ar raganām, reizēm tā var būt papildināta vai saistīta ar citiem pasaku tipiem vai, kā mēdz teikt, kontaminēta ar tiem. Vēl citreiz šis tips ir gaŗāku pasaku viena daļa. Tad grūti būtu runāt par kontamināciju, tad pareizāks termins liktos - salikta pasaka. Šādas pasakas rādītājos arī parasti parādās vairākkārt - klasificētas kā piederīgas ir pie viena, ir pie otra tanīs sastopamā pasaku tipa. Piem., PŠ11132 pasaka klasificējot iedalīta kā Ā307 tipā (Meita zārkā), tā Ā300A (Cīņa ar velniem un raganām), jo abi šie tipi pasakas fābulā apvienoti diezgan līdzīgās daļās.

Reizēm Ā300A pasakas tipa atsevišķi motīvi sameklējami citos pasaku tipos.

Turpmāk analizēsim minētos, Šmita krājumos atrodamos astoņpadsmit Ā300A tipa variantus, t.i., to raksturības.

 

1. m o t ī v s - dēlu dzimšana pēc zivs ēšanas

Dzimšana pēc zivs ēšanas, kas kā raksturīgs motīvs minēts arī Ā303 tipa pasakās, Ā300A tipa variantos sastopama 11 reiz, kamēr 7 gadījumos īpašu norādījumu par varoņa dzimšanu nav.

a.) Četras reizes zivi bauda ķēniņiene (PŠ II322, II314, II336, III32),
četras reizes zivi bauda cienmāte s. lielmāte s. kunga sieva, (PŠII302, II306, II3162, II334),
divi reizes zivi bauda saimniece (PŠII3161, II319),
vienu reizi zivi bauda sieva (PŠ VI252)

b.) Šais 11 zivs baudīšanas gadījumos bez kundzes zivi (ķidas, zvīņas, samazgas) vēl bauda:
deviņos variantos - ķēve (PŠII322, II306, II314, II3161, II3162, II319, II334, III32, VI252),
vienā variantā - kuņa (PŠII302),
vienā variantā - vērsis (PŠII336).

c.) No zivs, bez kundzes un ķēves, nogaršo vēl arī:
desmit variantos - meita, ķēkša, istabene,
vienā variantā - pavārs (PŠII336).

d.) Zivi reizēm vienkārši nopērk, reizēm noķeŗ; reizēm zivs ķeršanu ierosina sapnis, vai arī pati ķeŗamā zivs pamāca, kas ar to darāms. Reizēm zivs identificēta par līdaku vai zelta zivi, reizēm ir vienkārši "liela" vai "maza" zivs. Tātad šeit nekādas īpašas konsekvences nav. Vienreiz zivs nodēvēta par Laimas zivi (PŠ VI252), vienreiz runāts par laimes zivtiņu (PŠII319).

e.) Pie pārdabiskās dzimšanas varētu pieskaitīt arī motīvu, ka dzimšana pēc zivs baudīšanas notiek visai drīz. Astoņos variantos minēts, ka dēli dzimst nākošā naktī, otrā rītā, pēc dažām dienām un līdzīgi. (PŠII322, II302, II306, II3162, II319, II335, II336, VI252)

f.) Motīvs par dēlu ātru pieaugšanu sastopams tikai trīs pasakās (PŠII322, II319, III32). Šis motīvs biežāk sastopams citā pasaku tipā par stipriniekiem, proti, pasakās par Stipro Ansi jeb Lielo stiprinieku (Strong John) - Ā650. g.) Vienā pasakā minēts, ka varonis "ēd riekstu kodolus, dzer ķēves pienu un guļ uz mūrīša" (PŠII319). Šī ir gaŗā, Džūkstē pierakstītā Kurbada pasaka. Atzīmējams, ka šādu pašu barošanās veidu atrodam arī kādā cita tipa pasakā, kas pierakstīta tai pašā apkārtnē, proti, PŠVIII424 (9. var.) un kas pieder pie Lielo stiprinieku pasaku tipa - Ā650. Tanī teikts: "Jau pirmajā dienā viņš ēdina mazo Ojāru riekstu kodoliem, dzirdina ar kazas pienu un guldina pie krāsns." Abu pasaku pierakstītājs gan bijis Lerchis-Puškaitis. Tā grūti teikt, par cik šī formula nākusi no tās apkārtnes tautas mutes, par cik tā varbūt Lercha-Puškaiša paša radīta, jo Šmits aizrāda, ka Lerchis-Puškaitis reizēm lietojis pasakās pats savas iemīļotas formulas. Motīvu par gulēšanu uz krāsns vairākkārt sastopam pasakās par Īliņu (Ā301B).

 

2. m o t ī v s - ķēves dēls visstiprākais

a.) Visumā stiprākais pēc zivs ēšanas dzimušo vidū izrādās ķēves dēls. Taču atkal - ne vienmēr. Četros variantos tas ir cits brālis. PŠII322 pasakā tas ir istabenes Annužas dēls, un ķēvei te piedzimst nevis dēls, bet divi kumeļi (kā Ā303 pasaku tipā), ar ko kēniņienes dēls un Annužas dēls jāj pasaulē. PŠII302 stiprākais ir lielmātes dēls un trešajam brālim māte nav ķēve, bet ir kuņa. PŠII316 galvenais varonis ir Saimnieces dēls. PŠII336 variantā stāstījums dalās divi daļās. Pirmā daļa veidota pēc Ā300A motīviem, un tanī stiprinieks ir pavāra dēls Kukarovičs Semenovičs; otrā daļā galvenā darbība norit kā pasakās par Savādiem stipriniekiem jeb Palīgiem ar brīnišķīgām spējām (Ā513A), un galvenais varonis ir vērša dēls Bikulaudziņš.

b.) Jau 1908. gadā Šmits aizrādījis, ka pasakas tipu, ko tagad klasificē kā Ā300A, nevajadzētu saistīt ar viena varoņa, proti, Kurbada vārdu, jo varoņa vārda ziņā pārāk lielas variācijas. 29 Šmita aizrādījums vietā, jo konsekvences stiprinieka vārda ziņā, kā rāda analize, patiešām nav. Septiņās pasakās, kur nekas nav minēts par varoņa dzimšanas veidu, tas dēvēts par: Ansi, muļķi, jaunāko brāli (pēc formulas: kādam tēvam trīs dēli u.t.t.), Stipro, stipru dēlu, Juonu Palnarušku (tas ir atradenis), Lāču Jāni (teikts, ka vecākiem vecuma dienās piedzimis spalvains dēls, ko tādēļ iesaukuši par Lāču Jāni). 11 pasakās, kur stiprinieks dzimst pēc zivs ēšanas, varonis dēvēts: trīs reizes par Ķēvēs dēlu (jāpiebilst, ka ir pasakas, kur varonis tāpat dēvēts par Ķēves dēlu, bet kur tā darbi citādi nekā Ā300A tipā), ik pa vienai reizei varonis ir: Zeltmatis, Kormats, Kurbads, Kurpats, Stiprais, Annužas dēls, Kukarovičs Semenovičs un (tai pašā pasakā) otrs brālis Bikulaudziņš.

 

3. m o t ī v s - varoņa cīņa ar velniem uz tilta

Kā norādīts Ā300A pasaku tipiskajā plānā, parasti varoņiem, kad tie devušies pasaulē, sastapšanās ar pretinieku notiek uz kāda tilta, un parasti pretinieks ir velns. Atkal jāliek uzsvars uz vārda "parasti", jo, kā arvien, ir izņēmumi no šīs normas.

a.) 14 pasakās pretinieks patiešām ir velns. No pārējām četrām pasakām vienā pretinieki dēvēt par ragaņiem. Šī pasaka pierakstīta Latgalē (PŠII50). Šmits ir aizrādījis, ka ziemeļu Vidzemē raganu vietā parasti daudzinot burves, bet Latgalē burvju vietā pieminot ragaņus.30 Gaŗajā Lercha-Puškaiša Kurbada pasakā (PŠII319) ir daudzgalvu milži, tāpat kā PŠII334 variantā, kas arī pierakstīts Džūkstē-Pienavā, bet Latgalē pierakstītajā PŠII336 ir daudzgalvu čūskas.

Šeit tātad raksturīgi manifestējas Rankes un Šmita konstatējumi, ka latvieši Rietumeiropā iecienīto pūķi vai nezvēru (ogre) labprāt aizstāj ar velnu.31 Tas vērojams nevien šai Ā300A tipā, bet arī citos pasaku tipos, kur darīšana ar pārdabiskiem pretiniekiem.

Nodaļas nosauk. pēc PŠĀrnes tipsVariantu skaitsNo tiem velni pretiniekos
Pūķa kāvējs ar suņiem

300

8

5

Pūķa kāvējs dažādos apstākļos

300

9

7

Varonis izglābj trīs nolaupītās princeses

301A

36

23

Stiprinieks ar saviem biedriem

301B

19

12

Labie brāļi

303

34

18

Pūķis vai nezvērs tiek aizstāts ar  v e l n u.

Ja pretinieks nav velns, tad tas tabulā minētajās pasakās ir: ragana, pūķis, čūska, daudzgalvis, lācis vai baltais lācis, meža cūka, lauva, lielais vecis, mazais vīrelis, Gaŗbārzdis. Ir arī pasaku varianti, kur pretinieks pamīšus dēvēts gan par pūķi, gan par velnu, piem., PŠII384.

 

(Turpinājums JG145)

 

VĒRES

1. Bazīles (Giambatista Basile, 1575 - 1632) Lo Cunto de li Cunti kļuva pasaulslavens ar 1674. gada izdevumu, kas tika nodēvēts par "Pentamerone". Tanī desmit sievietes piecās dienās stāsta 50 pasakas, kuŗi temas B. aizguvis neapoliešu folklorā, bet papildinājis ar satiriskiem un laikmetīgiem pielikumiem.

2. George Peele (1558 -1598), satiriskas pasaku spēles The Old Wives' Tale (sacerēta 1590, iespiesta 1595) autors.

3. Stith Thompson, amerikāņu folklorists (1885 - 1976); The Folktale, University of California Press, Berkeley, 1977 (otrs izdevums), 460.lp.

4. ibid., 33.lp.

5. ibid.

6. Ivar Ivask, "Baltic Literatures in Exile: Balance of a Quarter Century", Journal of Baltic Studies, 111, 1972, 11.lp.

7. Thompson, The Folktale, 17.lp.

8. Alma Medne un Kārlis Arājs (M & Ar), Latviešu pasaku tipu rādītājs, Zinātne, Rīgā, 1977, 6. lp.

9. Thompson, The Folktale, 470.lp.

10. Alma Medne, Latviešu dzīvnieku pasakas, Latviešu folkloras krātuves materiāli B.7, Rīgā, 1940, 3. lp. (Izdevumam ir motīvu indeks angļu valodā.)

11. "Pārskats par latviešu folkloras krātuves darbību un iesūtītiem materiāliem pagājušajā gadā", Senatne un Māksla, II, 1936, 159. lp. un Alma Medne "Pasaku kārtošana latviešu folkloras krātuvē", Senatne un Māksla, I, 1937, 135. lp.

12. Thompson, The Folktale,185.lp.

13. Medne, "Pasaku kārtošana...", Senatne un Māksla, I, 1937, 146. lp.

14. Medne un Arājs, 7. lp.

15. Laiks, 1982, 91. n., 3. lp. "Kultūras fonda laureāti"; Latvija Amerikā, 1982, 47. n., 2. lp. "Kultūras fonda piešķīrumi".

16. Daugava, 1929, 12. burtnīca, 1536. lp.

17. Pēteris Šmits, Latviešu pasakas un teikas, Valters un Rapa, Rīgā, 1925 - 1937,I, 8. lp.

18. Der grosse Brockhaus, 1955, VII, 520. lp.

19. Pēteris Šmits, Kurbads jeb Lāčplēsis, Rīgas latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, Rīgā, 1908, 132. lp.

20. Latviešu konversācijas vārdnīca (LKV), Anša Gulbja apg., Rīgā, XII, 23138. lp.

21. Vāciski tulkojuši Viktors von Andrejanoff Lettische Märchen un Max Boehm Lettisch-litauische Märchen pag. g.s. beigās un š. g.s. sākumā.

22. Kurt Ranke "Die zwei Brüder: eine Studie zur vergleichenden Märchenforschung", FF Communications No. 114, Helsinki, 1934.

23. Thompson, 24.lp.

24. ibid., 27.lp.

25. Medne, Pasaku kārtošana..., 136. - 137. lp.

26. Thompson, 24.-25.lp.

27. Šmits, Latviešu pasakas un teikas, I, 94. - 96. lp., II, 5. lp.

28. ibid., I, 32. un 35. lp.; arī Šmits, Kurbads jeb Lāčplēsis, 113. lp.

29. Šmits, Kurbads jeb Lāčplēsis, 131. lp.

30. Šmits, Latviešu pasakas un teikas, XV, 208. lp.

31. Šmits, Kurbads jeb Lāčplēsis, 132. lp.; Šmits Latviešu pasakas un teikas, I, 94. - 96. lp., II, 5. lp.; Thompson, 31. lp.

 

ĪSINĀJUMI

Ā - somu folklorists Antti Aarne (1867 - 1925); īsinājumu starptautiskajā literātūrā mēdz rakstīt ar īso "A", bet šeit uzskatāmības labad esmu lietojusi gaŗo "Ā", t.i., kā to izrunā.

Ā300A - Ārnes un Tompsona starptautiskā pasaku kataloga jeb rādītāja pasakas tips ar kārtas numuru 300 un papildus grupu A; un līdzīgi citur.

PŠII27 - Pēteris Šmits, Latviešu pasakas un teikas; II sējumā, 27. lappusē publicētais pasakas variants; un līdzīgi citur.

PŠII322 - Pēteris Šmits, Latviešu pasakas un teikas; II sējumā 32. lappusē publicētais otrs variants; un līdzīgi citur.

PŠ XIV216, 9. var. - Pēteris Šmits, Latviešu pasakas un teikas; XIV sējumā, 216: lappusē publicētais 9. variants; un līdzīgi citur.

LKV - Latviešu konversācijas vārdnīca

LFK - Latviešu folkloras krātuve

S un M - Senatne un Māksla

M & Ar - Alma Medne un Kārlis Arājs, Latviešu pasaku tipu rādītājs.

LME - Latvijas PSR mazā enciklopēdija

 

 

 

Jaunā Gaita