VAI DRAUDZĪGS AICINĀJUMS?
E. Upenieka raksts Vai veselīgais skepticisms? JG 142. n-rā ir gaužām pretrunīgs (attieksmē uz autora viedokļiem). Piemēram, Upenieks pasvītro, ka kultūrradi nedrīkst pakļaut laikmeta apstākļiem, bet tālāk deklarē, ka kultūrrade šodien ir mūsu vienīgais spēcīgākais ierocis, kas jālieto brīvības un taisnības vārdā. Te taču skaidri saskatāma sākumā noraidītā kultūrrades pakļaušana laikmeta apstākļiem: šodien (t.i., mūsdienās, mūsu laikmetā), lūk, ir tā, un tādēļ jālieto... Anglosakši jau sen ievērojuši, ka ļaudis nereti gribētu kūku reizē apēst un pataupīt; kaut kas tāds visai iezīmīgi paužas arī Upenieka polemiskajā rakstā. Cits piemērs: Upenieks pasludina, ka kultūrradei jābūt cik vienmēr brīvai, tik morāli (uz labo, skaisto un patieso) orientētai. Šī orākuliskā izteiksme patiesībā nozīmē vienīgi to, ka kultūras radītāji drīkst kaut cik brīvi darboties tikai nelielā iespēju novadā: nedrīkst atkāpties vai citādi novirzīties no Upenieka atzītajiem standartiem, kas droši vien būtu vairāk vai mazāk nepieņemami tiem, kuŗu uzskati par labo, skaisto un patieso atšķiŗas no Upenieka pārliecības šai ziņā. Labais, skaistais un patiesais ir ļoti aptverošas, līdz ar to konkrētā satura ziņā visai trūcīgas abstrakcijas, kas var saistīties ar visvisādiem samērā konkrētākiem uzskatiem par to, kas cilvēka dzīvē jūtams, domājams un darāms, lai rastos patiess labums, īsts skaistums, nesagrozīta patiesība. Šķiet, ka budista labais tikai daļēji atbilst, teiksim, katoļa vai baptista labajam; u.t.t. Vai mūsu kultūras darbinieki drīkstētu atklāti rīkoties saskaņā ar budistu vai muhamedāņu uzskatiem par labo (pie tam ievērojot, ka muhamedāņiem − tāpat kā kristīgajiem un žīdiem − ir dažādi ticības novirzieni)? Ja nedrīkst, kādēļ ne? Vai Upenieks par labo ir pareizākas nekā budistu mācības (kas it pievilcīgā veidā atspoguļojas dažās Ērika Ādamsona vārsmās)? − Protams, var apgalvot, ka mūsu tauta budismu negrib un ka mūsu kultūras darbiniekiem vērtības jāiztulko saskaņā ar mūsu tautas raksturīgajiem viedokļiem (starp citu − kā šai ziņā būtu ar latviskuma piesātināto dievturību?). Diemžēl, arī šai aspektā Upeniekam kaut kas liekas gaužām apšaubāms: Vai šodien arī Vox populi vox Dei vispār vairs der kā vērtību mērauklas princips?
Gaužām žultaina noteikti ir Upenieka izrunāšanās par Elles pavāriem un terroru − te paužas jau īsts odium theologicum. (Tā kā elle rakstīta ar lielo burtu un ellei pievienoti arī pavāri, tad šķiet, ka Upenieks nikni tēmē uz Elles ķēķa skolu, kuŗai pieder vairāki no mūsu visizcilākajiem dzejniekiem.) Šai sakarā gribētos apjautāties, vai kaut cik brīvās pārrunās tiešām iespējams aizbāzt muti tam, kas nav muļķis vai attiecīgajā lietā pārāk nezinīgs. Aspirējošie kultūrrades noteicēji taču var debatēt ar Elles pavāriem, jo pēdējie šai ziņā ir parasti daudz liberālāki un mēdz iebilst pret noteicēju uzskatiem, nevis pret to, ka ļaudis, kas domā citādi, vispār iedrošinās atvērt muti.
Lai gan Upenieks augstsirdīgi pasludina, ka prasības attiecas vienīgi uz ideoloģiskajām vadlīnijām, atstājot pilnīgu brīvību formas un izteiksmes līdzekļu izvēlē, viņa iebildumi pret V. Avena vāka zīmējumu, kas nerosina nevienu ne uz skaisto, ne patieso (vai Upenieks paveicis plašu aptauju?) it kā norādītu, ka viedās, pārākās personības vajadzības gadījumā palīdzēs tumsonīgajiem mākslinieciņiem izteiksmes līdzekļu izvēlē. Par to liecina arī Upenieka nepatika pret jaunām dzejniecēm, kas bez viņa atļaujas publiski atļausies lasīt dzejoļus par ceptiem kartupeļiem vai biksēm veļas mašīnā: katrs mākslinieciski daudzmaz intelliģents cilvēks jau būs pamanījis, ka bikses, kartupeļi un citas necilas parādības mākslā (piemēram, glezniecībā, bet arī dzejā) nereti kalpo pārdzīvojuma izpausmei un līdz ar to uzskatāmi par izteiksmes līdzekļiem nevis par attiecīgā darba būtisko paudumu.
Dažs trimdas latvietis, cik noprotams, labprāt gribētu pārņemt sociālistisko reālismu (t.i., aģitpropisko nereālismu) un tā kliedzoši sarkano virsmu pārkrāsot solidi melnu... Jāšaubās, vai ar to būtu pakalpots trimdas polītiskajiem centieniem: trimdiniekus taču ietekmē nevis sociālistiskā reālisma propagandas mašīna, bet gan svaigāki, spontānāki darbi, nereti ar tādiem kā brīvdomīgiem zemtekstiem, un maz paticams, ka autoritārā romantisma mašīnai kaut kur būtu daudz lielāki panākumi.
Gundars Pļavkalns
JG redakcijai:
IGNORANCE PATI KĀPJ UZ SĀRTA...
Romas Jezuītu baznīcas griestu gleznojumos ir attēloti pasaules visi kontinenti, kur ir darbojušies misionāri. Tā kā griestu architektūra ir veidota starp kolonnām un velvēm, pirmā skatienā šie gleznojumi liekas chaotiski, līdz kamēr skatītājs nostājas vienā centrālā vietā kuŗa ir atzīmēta uz grīdas. Gīds tad paskaidro ideju, ka cilvēka dzīvē tāpat kā šajos griestu gleznojumos atklājoties kārtība un skaistums tikai tad, kad cilvēks nostājoties uz pareiziem pamatiem.
Man ar Mazuti šķiet nekad neradīsies kopējas atziņas par kultūrrades galveno jēgu un vērtībām, jo mēs katrs stāvam uz citādākiem pamatiem. Viens no mums stāv uz šķībiem.
Es pastāvu, ka 1) cilvēks (kultūrradis) ir atbildīgs par saviem darbiem; 2) viņa darbiem jābūt morāli orientētiem − uz labo, skaisto, patieso un mūsu apstākļos arī uz nacionālo. (Šai uzskatā man nav nekādu apslēptu vadlīniju nedz man vajag uzstāties.)
Mazutim turpretim morālā orientācija ir brīvības ierobežošana no kaut kādas citas autoritātes.
Mazutis runājot par universālām vērtībām, liekas sevi atklāj visā pilnībā. Manas domas ir, ka šīs vērtības nav ne jāizstrādā, ne jāieplāno, jo tās eksistē kopš cilvēces sākumiem. Problēma ir tikai tā, ka mēs tās bieži noliekam, vai ignorējam, vai arī cenšamies tās aizstāt ar pašu izstrādātām.
Par šo temu plaši ir rakstījusi Zenta Mauriņa savos Cilvēces sargos un Konstantīns Raudive − Laikmetu ārdītājos. Tur Mazutis varētu atrast daudzas atbildes uz saviem grūtiem jautājumiem...
Pašķirstot cilvēces vēstures lappuses, mēs viegli redzam, kādi cilvēki ir bijuši mūsu civīlizācijas cēlāji un kuŗi to ir grāvuši. Jau esmu kaut kur minējis, ka visi civīlizācijas cēlāji ir bijuši ļoti morāli orientēti: Sv. Benedikts, Sv. Francis no Asīzes, Dante, Mikelandželo, Monteverdi, Bachs, Pastērs, Markoni u.t.t. Arī Einšteins ir teicis, ka zinātne bez reliģijas ir akla. Lielais ciniķis, kas pirmais teica, ka Dievs ir miris, beidzot ir atzinis, ka cilvēks bez atziņām, garīgam vērtībām, raugoties uz pasauli ar vardes aukstajām acīm.
Kas attiecas uz Bruno Betelheima teikto, ka cilvēki, kas zina pareizās atbildes, vienmēr citus liek uz sārta, pēc manām domām tam būtu jābūt tā, ka, patiesību atklājot, viltus un meli paši kāpj uz sārta.
Un Mazutim nebūs grūti saprast, ka pēdējos gadu desmitos lielākie sārtu kurinātāji nav bijuši ne morāli orientētie, ne ticīgie, bet gan universāli morālo vērtību noliedzēji, bezdievji un savu izstrādāto vērtību − jauno dievu sludinātāji. Starp citu viņiem visiem ir ļoti liela līdzība ar bībelisko Luciferu, kas ir viszinošs, gudrākais starp eņģeļiem kā gaismas nesējs, bet viņš kļuva par tumsas nesēju. Kāpēc?
E. Upenieks.
JG redakcijai:
Gadiem lasu Jauno Gaitu. Ir labi, ka žurnāls iepazīstina ar jaunajiem rakstītājiem. Bet vai katrs, kas uzraksta dažas nesakarīgas rindiņas, jau saucams par dzejnieku un rakstnieku?
Speciālisti sīki izpētī savas profesijas vēsturi, darba paņēmienus un visu, kas ar to sakarā, un tikai tad plāno tālāko. Vai rakstītājiem nebūtu jārīkojas līdzīgi? Rakstnieka darba rīki ir valoda un tās izteiksmes līdzekļi. Vai latviešu rakstniekam, pirms viņš sāk rakstīt, vispirms nevajadzētu iepazīties ar mūsu valodu, izteiksmes līdzekļiem?
Teicu: ir patīkami iepazīties ar jauniem rakstītājiem, bet ir vēlēšanās pa reizei lasīt Andreja Eglīša, Astrīdes Ivaskas, Ainas Kraujietes, Indras Gubiņas, Gunāra Janovska un citu jau pazīstamu rakstītāju sacerējumus.
Alīda Cīrule Bostonā
JG redakcijai:
Jaunā Gaita ir laba, atskaitot jauno nedzeju. Viņi grib, bet nevar. Māris Bite (JG 143) varētu drusku nekonspektīvāk aprakstīt mūsu smadzenes.
F.L. Kalifornijā
JG redakcijai:
Es uzdrošinos jums darīt zināmu savu nepatiku par Nikolaja Bulmaņa rakstu JG 143. numurā. Viņa kritika par Laika kalendāru un sašutums par māc. Ruperta uzskatiem par lugu Sasalšana pēc maniem uzskatiem ir netaktiska un arī ne visai pamatota. Izteicieni kā Rudzīša kungi un kāds F.H. Ruperts tikai norāda uz rakstītāja neiecietību, ko varētu varbūt sagaidīt un pieļaut lasītāju vēstulēs, bet ne žurnāla mākslas redaktora rakstā.
Ar visu cieņu pret N.B. mākslas kritikām, es baidos, ka apgalvojums, ka ...glezniecisko vērtību pasauli... nesameklēt ar uguni... A. Dārziņas gleznā, ir tikai neslēptā nepatikā pret Laiku teikts. − Neuzdrošinos sākt analizēt šo diezgan neloģisko kalendāra kritiku, bet varbūt varētu atgādināt viņam ka dziesma nav par krekliem...
Andrejs Brošs
