Jaunā Gaita nr. 145, (4) 1983

 

 

Joprojām klavieŗu virtuoza Artura Ozoliņa muzikālā zvaigzne kļūst arvien spožāka. To liecina ne vien pēdējie Toronto koncerti šā gada pavasarī un vasarā, bet arī koncerti Rīgā Filharmonijas Lielajā zālē. Gaŗu gaŗās rindas pie kases, pārpildītās zāles iezīmēja sensāciju. Vienā no šiem koncertiem Arturs Ozoliņš atskaņoja arī Tālivalža Ķeniņa „Sonātas fantāziju”. Šo koncerta daļu atzinīgi vērtē Vija Muške š.g. LuM 22. aprīļa numurā:

Jāatzīstas, ka ar sevišķu interesi gaidīju Tālivalda Ķeniņa Sonātes fantāzijas atskaņojumu. Tā kā programmas anotācijās par to nekas nebija rakstīts, atļaušos pārtulkot to, kas par T. Ķeniņa Sonāti fantāziju bija publicēts Londonas mūzikas žurnālā. Šī sonāte sarakstīta tikai pirms gada, to speciāli pasūtījis Arturs Ozoliņš. Tā ir tieši viņam veltīta, pirmatskaņojums notika pagājušā gada maijā. Komponists šajā savā skaņdarbā mēģinājis savākt datus „kāda pianista portretam”, sakārtojis tos romantiskos pretstatos. Tātad tas faktiski ir Artura Ozoliņa portrets, skatīts caur Tālivalda Ķeniņa prizmu. Manuprāt, šis portrets skaņās ir ļoti izdevies, tas it kā atklāj pianista dziļāko būtību. Sonātes fantāzijas skaņu pasaule ir ļoti daudzveidīga, un tāds − ļoti daudzpusīgs − ir arī Arturs Ozoliņš. Es biju jau agrāk dzirdējusi vairākus T. Ķeniņa darbus un atzīšos, tie mani nesajūsmināja, likās pārāk tradicionāli. Šī jaunā skaņdarba izteiksmes līdzekļi ir ļoti moderni, ārzemju kritiķi esot pārmetuši T. Ķeniņam pārlieku tradicionālismu, un tad nu viņš gribējis parādīt, ka pārvalda arī laikmetīgos izteiksmes līdzekļus. Tas viņa mūzikai nācis tikai par labu. Arturs Ozoliņš uzzīmēja savu autorportretu lieliski un neatkārtojami.

 

*

 

Nereti slaveni komponisti iedzīvojas pamatīgās nepatikšanās. Pirms vairākiem gadiem jau stāstīju saviem lasītājiem par Jāni Kalniņu un viņa piedzīvojumiem ar Rīgas miertiesu. Varētu domāt, ka Jānis Kalniņš būs nākotnē uzmanīgāks. Nekā! Pēc 50 gadiem, kā ziņo Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs 1983. g. maija numurā, komponists ir atkal „karstā ūdenī”, jo

Programmas daļu noslēdza J. Kalniņa „Draugiem” (E. Raistera teksts), kas sākās un beidzās ar vārdiem: „Velns lai parauj!” kas, it sevišķi Otavā, bija radījuši vai politisku traci, kuŗa rezultātā bija pat jāmaina sarīkojumu zāles, jo draudzes īpašumā taču kaut ko tādu nevarot!

Te runa ir par apvienoto vīru koru „Viesturs” un „Jundas” koncertu Montrealā un Otavā š.g. aprīļa mēnesī.

Šinī pašā sakarībā un ar šiem pašiem vārdiem saistās kāds atgadījums šī gadsimta sākumā Pērnavā ar komponista tēvu Alfrēdu Kalniņu, kas tanī laikā strādājis arī par mūzikas skolotāju kādā meiteņu ģimnāzijā. Kas lasījis Anšlava Eglīša romānu Homo novus, zinās, ka šis ir ļoti grūts un bīstams darbs. Kādreiz dusmu uzplūdumā Alfrēds Kalniņš izsaucies: Čort poberi vas! Sekojošā izmeklēšanā skolu pārvalde sazinājusies arī ar komponista otru darba vietu resp. baznīcu, kur Kalniņš strādājis par ērģelnieku. Minētā pratināšanā Kalniņš noliedzis vārdu vas, pieminēdams, ka lietojis tikai Čort poberi. Kā baznīcas, tā skolas pārvalde atzinusi, ka šos divos vārdos nav nekādas nozieguma pazīmes, kas varētu gan būt visos trijos jau minētā secībā. Līdz ar to komponistu Alfrēdu Kalniņu attaisnoja, un viņš varēja turpināt savu darbu šajās abās iestādēs.

Līdzīgā kārtā mēs varētu attaisnot arī Jāņa Kalniņa dziesmu, jo pēdējā taču nesaka, lai velns parauj publiku, sabiedrību, trimdas vadību vai baznīcu. Bet, acīmredzot, tagad cilvēki ir kļuvuši daudz aizdomīgāki un bailīgāki kā apm. pirms 80 gadiem un tagad redz velnu visur.

 

*

 

Š.g. 31. maijā dzejniekam Jānim Medenim (1903-1961) piepildītos 80 gadi. Nesenā Karoga (1983, 5) numurā ievietoti trīs Medeņa dzejoļi, kuŗus sastopam arī Jāņa Abuča 1952. g. izdotā dzejoļu izlasē Miķelnīcas. Karogā nodrukāts arī dzejolis „Varens vīrs”, kuŗā runa ir par latviešu tautas varasvīru sapuvušiem tikumiem pretstatā dzejnieka Antona Austriņa atklātai un varenai balsij. Šis dzejolis rakstīts 1934. g. 25. februārī. Tieši tanī pašā dienā Medenis uzrakstīja arī otru dzejoli „Mana tauta”, kas sākas ar rindām:

Tu visa esi mana tauta,
Kas runā mēli latvisko,
Kaut gara tumsībai tu ļauta
Un, Lutera un Marksa kauta,
Vairs necel daiļu it neko.

Šis dzejolis ir krājumā Varenība, kas savukārt godalgots ar pirmo Annas Brigaderes prēmiju, pēc tam arī ar Kultūras fonda godalgu. Tātad brīvās Latvijas augstāko kultūras iestāžu oficiāli apstiprināts un ieteikts. Šogad šo dzejoli nedrukātu ne vienā, ne otrā pusē, kaut gan šajā laikā paiet abu ievērojamo vīru jubilejas. Līdz ar to jākonstatē, ka brīvās Latvijas atzinumi un ieteikumi ne vienmēr derīgi trimdas kultūras padomēm un līdzīgiem iestādījumiem.

Bet kāda man tur daļa? Lielai daļai no manām dziesmām ir Jāņa Medeņa teksti. Mani jau no skolnieka gadiem aizrāva Medeņa formu daiļums (piem., franču balāde), tāpat Medeņa meklējumi pēc latviskās formas resp. dainu metrikas likumība ar pārveidotu strofu uzbūvi − Medeņa metri. Taču tieši šajā ziņā viņš vismazāk saprasts. Kaŗa beigās viņš atgriezās pie konvencionālām formām un viņa „Tērandes ciklā” lasām visskaistākos sonētus, kādi latviešu valodā vispār sacerēti.

Par to domājot, jājautā, vai esat pēdējos gados ievērojuši mūsu laikrakstu dzejoļu stūrīti? Kaut cik brīvās Latvijas standarta un paškritikas līmeņa taču vajadzētu arī šajās nejēdzībās!

 

*

 

Man izdevās noklausīties 7. vispārējos latviešu dziesmu svētkus Milvokos veselas trīs dienas. Kā pirmo dzirdēju svētku atklāšanas sarīkojumu, kuŗu ievadīja rīcības komitejas priekšsēža Ērika Krūmiņa uzruna. Tajā dzirdējām, ka svētku rīkotāju darbā mesti sprunguļi resp. darbs traucēts, gan nevienu vārdā nenosaucot. Taču vainīgais atklājās visai drīz − Kanādas runātāju pārstāvja personā. Kā jau visās šajās reizēs, runātāju teicamais robežojas ar smieklīgo un cildeno. Zviedrijas pārstāvis nobeidza ar: „... dejosim un lūgsim Dievu.” Ievērību pelnīja Latvijas sūtniecības vadītāja Dinberga uzruna, kas uzteica latviešu mūzikas nozīmi gan vēsturiskā, gan tagadnes aspektā. Sekoja koncerts, kuŗu ievadīja Ērika Kļaviņa vijoles solo (pie klavierēm Džeimss Nordens), izpildot Jāzepa Vītola „Fantaziju par latviešu tautasdziesmām”. Pēc tam skatuvē parādījās apvienots vīru koris 102 dziedātāju sastāvā. Kā dziesmotā pulka virsdiriģenti darbojās Roberts Balodis, Vizma Maksiņa, Roberts Zuika, bet kā solists tenors Pēteris Lielzuika. Jau ilgāku laiku spriežam, ka mūsu vīru koŗi noveco, tomēr, kā rādīja šis koncerts, viņi vēl turas itin braši un visas sešas, labi pazīstamās, latviešu dziesmas (Ņorvila „Aglona”, Pavasara „Jāņu laiva”, Dārziņa „Mirdzi kā zvaigzne”, Skultes „Raganu kalna balāde”, Baštika „Gaŗa mane šī naksniņa”, Graubiņa „Padziedami nu, bāliņi”) izskanēja vokāli plūstoši un lokani. Blakus vecākiem diriģentiem Balodim un Zuikam ļoti sekmīgi debitēja arī mūsu jaunā Vizma Maksiņa. Vizmas rokās ir ne vien vīrišķīgs spēks un ritmisks akcentu spriegums, bet arī sevišķa izteiksmes liegme un plaša niansējumu palete.

Nākošais bija kamermūzikas koncerts, kuŗā piedalījās Milvoku simfoniskais orķestris ar diriģentu Ernestu Brusubārdi II, vijoles virtuoze Rasma Lielmane, klavieŗu virtuozs Arturs Ozoliņš, klavieŗu virtuoze Anda Zirnīte, čello virtuozs Deivids Heteringtons (Dāvid Hetherington). Programmas sākumā Helmera Pavasara 2. daļa no 1939. g. rakstītā vijoļkoncerta un 1947. g. komponētais „Concertino” Rasmas Lielmanes un Artura Ozoliņa atskaņojumā. Šinī sakarībā jāpiemin, ka minētā vijoļkoncerta „Andante sostenuto” atrodas arī jaunā Helmera Pavasara jubilejai par godu iznākušā skaņu platē, kas izdota Anglijā. Šis ir Helmera Pavasara 80 mūža gadu atceres gads, līdz ar to mēs dzirdam daudz Pavasara mūzikas. Ļoti labu šķērsgriezumu no Pavasara kompozīcijām sniedz tieši šī skaņu plate, kuŗā bez minētās „Andante sostenuto” sastopam arī viņa trīs solo dziesmas („Nav skumja tā”, „Mežā”, „Toreiz”) Ileānas Pētersones iedziedājumā, tad ērģelnieces Anitas Rundānes iespēlēto „Fantaziju par temu Kaŗavīri bēdājās”. Ir arī „Sub pondere”, ko iedziedājis Londonas latviešu koris Alberta Jēruma vadībā un stīgu kvarteta divas daļas, ko izpilda Ieva Graubiņa, Ēriks Kancāns, Džastins Vords (Justin Ward) un Jānis Laurs. Šo skaņu plati silti ieteicam visiem, kam mīļa Helmera Pavasara mūzika, un tādu cilvēku ir loti daudz.

Sekoja T. Ķeniņa „Koncerts 14 instrumentiem” un Arnolda Šturma jaunā klavieŗkoncerta pirmatskaņojums, ko techniski spraigi un muzikāli iejūtīgi veica Anda Zirnīte. Tāpat kā Jāņa Mediņa klavierkoncertam, tā arī Šturma jaundarbam amerikāņu prese mēdz „piešūt” Rachmaņinovu, kaut gan latviešiem Rachmaņinova sindroms tikpat kā nepastāv. Atskaņoja arī Ķeniņa „Čakonu” (Ej, saulīte), kas jau kļuvusi labāk pazīstama plašākai publikai. Koncerta interesantākā daļa tomēr izvērtās Imanta Ramiņa „Zemes dziesmas” (1982), ko izpildīja Rasma Lielmane, Deivids Heteringtons (David Hetherington) un Arturs Ozoliņš. Četrdaļīgais darbs (Zemes dziesma, Kaŗa dziesma, Mīlas dziesma, Sapņa dziesma) harmoniskā plāksnē nav sarežģīts, dzirdam pat visai vienkāršu melodiku (pat diatonisku), bet valdzina tembru krāsainība un zināmais vispārīgais muzikālais gaišums, kas staroja cauri visai kompozīcijai. Tikai pats autors gan nekur neparādās. Ernests Brusubārdis II izrādījās spraigs un suģestējošs orķestra diriģents.

Katros dziesmu svētkos ar ilgošanos gaidu simfonisko koncertu, kas nu jau kļuvis par tradiciju. Vēl atceros laikus apm. pirms 20 gadiem, kad tik grūti nācās šo ideju iedzīvināt. Arī Milvokos šis simfoniskais koncerts izvērtās par muzikāli ievērojamu notikumu, kaut gan programma bija saīsināta. Izrādījās, ka Gundara Pones kompozicija „Avanti” (1975.) ir bijusi techniski ļoti sarežģīta, kas prasītu daudz vairāk mēģinājumu, kā to svētku rīkotāji, arī orķestra vadība varētu atļauties. Daļā klausītāju klīda baumas, ka darbs izņemts no programmas polītisku iemeslu dēļ un ka šādu rīcību it kā pieprasījusi kāda Kanadas latviešu organizācija. Taču diriģenta Polivnika (Polivnick) paskaidrojums apstiprināja pirmo versiju. Žēl, ka mums neizdevās šo amerikāņu godalgoto orķestra darbu noklausīties. Koncerta solistos mūsu augstākās šķiras mākslinieki mecosoprāns Melita Mičule un klavieŗu virtuozs Arturs Ozoliņš. Diriģenti Alfrēds Štrombergs un Pols Polivniks.

Koncertu ievadīja Helmera Pavasara „Idille” (1940.), kas ir neliels simfonisks tēlojums ar galveno temu D-A-C-E (komponista meitas vārds). Šajā darbā, tāpat kā citos, Pavasars sevi apliecina kā romantisma zilās puķes bruņinieku ar gaumīgām harmonijam un krāsainu orķestrāciju. Tālāk Melita Mičule dziedāja Jāņa Mediņa „2 vēstules Pērām Gintam” (E. Ķezbere) orķestŗa pavadījumā, kuŗu uzmanīgi un izteiksmīgi vadīja Alfrēds Štrombergs. Melitas Mičules brīnišķā balss un šarmantais skatuves tēls ir tiešām apbrīnas cienīgi. Ar tīru smalkjūtību un dziļu izpratni viņa visā pilnībā iedzīvojās Solveigas dziedājumā. Sekoja Tālivalža Ķeniņa „Fantasies Concertantes” (1971.), kuŗas pirmo reizi dzirdējām pirms 10 gadiem Klīvlendas dziesmu svētku simtgadē. Šo koncentrēti dramatisko muzikālo scenāriju konģeniāli un dziļi emocionāli risināja Arturs Ozoliņš labā kopdarbā ar orķestri un tā vadītāju Štrombergu. Koncerta otrā daļā Jāņa Kalniņa „4. simfonija” (1978.). Simfoniju diriģēja amerikāņu diriģents Pols Polivniks, kas ir Milvoku simfoniskā orķestŗa otrs diriģents un ir bijis Leonarda Bernsteina skolnieks. Varbūt, ka tieši no Bernsteina Polivniks mantojis savus temperamentīgos žestus. Simfonijas iestudēšanai Polivniks bija pievērsis lielu vērību, jo daļu partitūras diriģēja no galvas. Tas liecina, ka Polivniks ir bijis augstās domās par Kalniņa simfoniju. Patiesi bija prieks vērot diriģentu, kas nebija galvu iedūris partitūrā, bet brīvi izcēla vajadzīgās tēmas un emocionāli veidoja mūzikas risinājumu ar labi izkārtotu spēcīgu dinamiku.

Mums radies atkal viens jauns latvietis. Nesen pieminēju Lesliju īstu, nu ir arī Pols Polivniks. Vai mēs neesam laimīga tauta?

Koncertu nobeidza jūsmīgas klausītāju ovācijas. Publikas tomēr varēja būt vairāk.

Es aizgāju arī uz tautas deju lieluzvedumu. Man tur viss ļoti labi patika, bet sevišķi gribu izcelt mūziķu ansambli, ko vadīja jaunais diriģents un komponists Ernests Brusubārdis III. Ievērojiet labi šo jauno mūziķi, no viņa varam sagaidīt lielas lietas. Visu plašo uzvedumu teicami vadīja Ildze Rudzīte.

Pārsteigumu sagādāja dziesmu spēle Homo novus, kas bazēta uz Anšlava Eglīša romāna dramatizējumu, paturot dažus ierosinājumus no Olafa un Dairas Stumbru libreta A Brush with Magic. Tā izraisīja dzīvu un jūsmīgu klausītāju atzinību. Nu mums ir arī latviešu rēvija! Izstāstīt šo rēviju ir grūti. Varbūt vislabāk to raksturoja archibīskaps Lūsis dziesmu svētku darbinieku vakariņās: „Nu mums vairs nav jābrauc uz Parīzi, jo tā atrodama tepat Milvokos.” Tik tiešām gan Parīzes kankans, gan Rīgas lambetvoks, gan Vīnes valsis Lielajā Ģildē, gan ormaņa ķēves dziedājums, gan Rīgas dziesma ieveda mūs brīvās Latvijas Rīgas gaisotnē, vispār tā laika Eiropas modernā burvībā. Tiek parādīts arī Mazais Vērmaņa parka restorāns, Rīgas dzelzceļa stacija, pat slavenais O.U.K. Pēdējā nakts lokālā arī šo rindu autors ir diezgan daudz naudas pametis. Pēdējo reizi, no šīs vietas izejot, man kāds svešinieks uzkāpa uz rokas. Mūziku komponējis un instrumentējis Andrejs Jansons un tūlīt jāatzīmē, ka tā ir spīdoši izdevusies. Tajā ir elegance, vieglums, ritms, tāpat arī īsts džezs, kuŗu latviešu mūzikā tikpat kā neesam dzirdējuši. Jāslavē arī artisti kuŗu uzdevums nav viegls. Viņiem jāprot runāt un dziedāt, viņiem jābūt jauniem un skaistiem, veikliem aktieŗiem un mīmistiem, labiem dejotājiem. Jāliecina, ka visi artisti bija savā vietā un sevišķu apbrīnu izpelnījās lokanās meitenes. Personāžs bija tik plašs, ka tos šeit nosaukt nevaru. Viņus visus reprezentē režisora Māra Ubāna lielais mākslinieka vārds. Atsevišķi vēl gribu pieminēt Vaporetto lomas tēlotāju Olafu Stumbru. Te publika nonāca pilnīgā smieklu histērijā. Drūmais latviešu trimdinieku pulks iemācījās smieties, un viss bija labi. Starpbrīdī dzirdēja kāda vecāka kultūras darbinieka piezīmi, ka daži skati robežojušies ar pornografiju. Gan neesmu speciālists šinī branžā, bet, ja nu tas tā tiešām bija, tad esam uz pareiza un laba ceļa. Ka šās rēvijas tālākām gaitām jābūt spožām, nav it nekādu šaubu.

Kā pēdējo sarīkojumu piedzīvoju svētku kopkoŗa koncertu, kas iesākās ar tautas sapulci un koŗu gājienu uz koncerta vietu. Liela daļa dziedātāju tautas sapulcē gaŗlaikojās, jo skaļrunī atskanēja dažādas kvalitātes angļu valoda, pēc kam arī klišejiskās latviskās frāzes. Beidzot sākās dziedātāju gājiens. Visās varavīksnes krāsās mirdzēja dalībnieku krāšņie tautas goda tērpi. Dziesmu svētku estrāde pildījās pilna un pēc mana aprēķina bija vairāk nekā 900 dziedātāju. Pavisam bija pieci virsdiriģenti: Daira Cilne, Ernests Brusubārdis II, Imants Mežaraups, Arvīds Purvs, Roberts Zuika. Kopkoŗu programma šķita mazliet par smagu: pavisam 25 dziesmas, no tām 3 kantātes. Latviešu koŗdziedātāju kāre pēc kantātēm plaši pazīstama kā dzimtenē, tā trimdā. Dažus vārdus apmainot, tās visas varētu lietot kā šinī, tā viņā pusē. Nopietni tomēr būtu jāpārdomā jautājums par eventuālo Jurjānu Andreja kantātes „Tēvijai” pārstudēšanu, jo tās atskaņojums ar katriem jauniem dziesmu svētkiem kļūst arvien nedrošāks un riskantāks. „Viņa neiet”, kādreiz rakstīja Arvēds Bergs par Latvijas Saeimu. Tas pats sakāms par kantāti „Tēvijai”. Atgriežoties pie dziesmām, jāpiemin, ka Brusubārdim labi padevās Graubiņa „Alutiņš − bāleliņš” (t.dz.), bet ne tik labi Vītola „Karaļmeita” (Rainis), kur dziesmas mažora daļā koris dziedāja kaut ko starp minoru un mažoru.

Jāizceļ jaunā virsdiriģente Daira Cilne ar savu noteikto un izteiksmīgo žestu, tāpat ar lielisko prasmi saliedēt un savaldīt plašo kopkori. Viņas personā vispārējie dziesmu svētki ieguvuši jaunu lielas koŗa mākslas pratējas personību. Katrs viņas žests izteic mūziku, dabiski un patiesīgi. No viņas dziesmām jāatzīmē techniski grūtā Jāņa Norviļa „Zāļu diena” (J. Ezeriņš), kuŗas nobeigumā diriģente panāca kuplu un spožu kopkoŗa muzikālu pacēlumu. Bez tam viņas autoritatīvā rīcībā bija Longina Apkalna „Ko, dvēsle, tu sēro” (K. Skalbe), Valentīna Bērzkalna „Uz kalniņa dziedāt gāju” (t.dz.) un Imanta Saksa „Aiz kalniņa liela muiža” (t.dz.). Arī Robertam Zuikam šoreiz bija laimīga roka. Visai lokani izskanēja Valdemāra Ozoliņa „Bērnu dienas” (V. Plūdons), bet Emīla Dārziņa „Lauztās priedes” (Rainis) diriģents panāca ārkārtīgu izteiksmes spēku, dramatismam savijoties ar himnisko apoteozi. Tāpat labi padevās Jēkaba Poruka „Pavasaŗa dziesma” (t.dz.) un abas vīru koŗu dziesmas − Alfrēda Kalniņa „Šurp, brāļi” (K. Skalbe) un Kārļa Lietiņa „Ko gaidīji, sērdienīte” (t.dz.). Koristiem un klausītājiem pasvešākas dziesmas vadīja jaunākais dziesmu svētku virsdiriģents Imants Mežaraups. Jaunais mūziķis kā diriģents ir ļoti pamatīgs, jo viņš pievērš lielu vērību ik frazītei, ik notij, un tās viņa interpretācijā iegūst saturu, nozīmību un dzīvu pulsējumu. Viņa žests ir skaidrs un noteikts, viņam ir dziļa pietāte pret mūziku. Taču kontakts ar kopkori visā pilnībā vēl nenodibinājās. Viņš diriģēja Guntara Geduļa „Rītu” (Aspazija) Anitas Kuprisas „Pastorāli” (P. Johansons), Daces Štauvers-Aperānes „Līst, lietiņi vienu dienu” (t.dz.) un Ādolfa Ābeles „Trīs meitiņas saderēja” (t.dz.). Pēdējā diriģents sasniedza kuplu un košu dziedājumu, arī zināmu liegumu un vieglumu. Lai labas sekmes nākotnē! Liela daļa dziesmu svētku dziedātāju kādreiz izteikušies, ka visdrošāk dziedāt pie Arvīda Purva. Ka tas tā patiešām ir, to pierādīja arī šo dziesmu svētku koncerts, piem., Emīla Melngaiļa monumentālā „Jāņuvakarā” (t.dz.). Tas bija drošs un muzikāli intelliģents izpildījums, vingrums, elastīgums ritmikā un dinamikā, nokrāsu maiņās. To visu panāca diriģents, kuŗa prasme, lietišķība un autoritāte izpaudusies jo daudzos dziesmu svētkos, dziesmu dienās, koncertos un citos sarīkojumos. Purva vadībā vēl ietilpa 2 Helmera Pavasara dziesmas − „96. Dāvida dziesma” un „Sasauc dziesma” (Andr. Eglītis), Tālivalža Ķeniņa „Dieva kalpa vakars” (V. Strēlerte) un paša diriģenta „Es savos bāliņos” (t.dz.) sieviešu korim. Koncerta vidū paziņoja apbalvojumus, kā arī notika komponista Helmera Pavasara godināšana, kas izvērtās drusku par gaŗu. Vispārējos dziesmu svētkos no šādām lietām jāatturas, arī Latvijā šīs godināšanas atstājām citām reizēm, ne kopkoŗu koncertam. Pozitīvi tomēr jāatzīmē visīsākā rīcības komitejas priekšsēža uzruna − tikai dažas sekundes. Jācer, ka ar to ir radīts noteikts precedents. Nobeigumā atskanēja divas kantātes: Jāņa Kalniņa „Cel mani, dziesma” (I. Vīksna) un slavenā „Tēvijai”. Pēc tam vēlreiz „Dievs, svētī Latviju” un „Pūt, vējiņi”. Pēdējo spontāni uzsāka paši dziedātāji kopā ar klausītājiem. Tad balto lakatiņu vēdas un atkal vieni dziesmu svētki tuvojās nobeigumam.

Imants Sakss

 


Diriģente Daira Cilne

Jaunā un meistarīgā diriģente Daira Cilne nesen uzņēmās vasaras skolas „Kursa” direktrises pienākumus. Daira ir Losandželosas jauktā koŗa diriģente un 1977. g. dibinātā ansambļa Solaris vadītāja. Ar šo ansambli iepazīsimies JG nākamajā numurā.

 

 

 

BAŅUTAS KONCERTUZVEDUMS MILVOKOS

 

1983. gada ASV dziesmu svētkos Milvokos notika Alfrēda Kalniņa operas Baņuta koncertuzvedums, diriģējot Andrejam Jansonam un piedaloties Milvoku simfoniskajam orķestrim, septiņiem solistiem un 130 balsu latviešu korim. Koncerts bija izpārdots, ar apmēram 3000 klausītājiem. Baņutas pirmizrāde notika Latvijā 1920. gadā, un kopš tās ir bijušas vairākas simt izrādes gan Latvijā, gan ārpus tās. Operas uzvedumus Amerikā, kas ir pirmie ārpus Austrumeiropas, organizēja Andrejs Jansons un Ņujorkas latviešu koris. Baņutas darbība notiek senajā Lietuvā, un operā ir iepīti mīlestības, varonības un atriebības motīvi, kā arī kāzu, bēŗu un Jāņu nakts svinības. Tā ir atzīta par līdz šim nozīmīgāko un sekmīgāko latviešu operu. Iespaidus par Baņutas koncertuzvedumu sniegsim jautājumu un atbilžu veidā.

 

1. Šī koncerta sagatavošana un uzvešana ir prasījusi milzīgu piepūli un līdzekļus, ieskaitot „Latviešu Fonda” un „National Endowment for the Arts” piešķīrumus. Vai tas bija to vērts? −

Jā un nē. No „jā” puses var teikt, ka nozīmīga latviešu kultūras sastāvdaļa ir iecelta gaismā, ar pienācīgu profesionāla līmeņa izpildījumu, ne tikai latviešu publikai, bet arī cittautiešiem. No „nē” puses jāsaka, ka Baņuta nav īsti piemērota koncertuzvedumam, un līdz ar to uzveduma iespaids nebija tik stiprs, cik varētu būt ar pilnu skatuvisku inscenējumu. Arī cittautiešu domas par Baņutu dalījās: dažs to ir nosaucis par „karstu mantu” un Baņutas lomu par tādu, „kuŗas dēļ daudzi soprāni būtu ar mieru mirt!” (The Milwaukee Journal), kamēr cits to ir atzinis par „kuriozitāti,... kas interesētu dēku meklējošai (adventurous) operas publikai” (Thomas P. Lanier).

 

2. Kāpēc Baņuta ir nepiemērota koncertuzvedumam? −

Vispirms, Baņutas mūzika, pati par sevi, pilnā gaŗumā nav pietiekoši saistoša. Protams, daži atsevišķi posmi, kā otrā cēliena bēŗu maršs un trešā cēliena līgo dziesmas un Vižuta un Baņutas dueti, ir brīnišķīgi. Kalniņš pats Baņutu rakstīja kā īstu operu, ar skatuves darbību, kostīmiem un dekorācijām, nevis kā simfoniju ar tekstu un solistiem. Otrkārt, tekstu bija ārkārtīgi grūti saprast, ja nesekoja iespiestam libretam. Ar skatuves darbību šis trūkums nebūtu bijis tik manāms. Arī orķestŗa skaļums noslāpēja dziedāto tekstu. Protams, ja publika nesaprot, kas tiek dziedāts, tad operas spēcīgais dramatiskais pārdzīvojums pazūd. Trešais, kas kavēja koncertuzveduma izdošanos, bija skatuves izkārtojums. Pilna lieluma simfonisks orķestris, kāds bija šeit, aizņēma visu skatuves vidu. Koris bija iespiests skatuves dibenā, kamēr solisti šaurā rindiņā stāvēja skatuves pašā priekšā. īstā operas uzvedumā toties orķestris būtu krietni mazāks un sēdētu zem skatuves līmeņa. Rezultātā šoreiz solistiem un korim bija grūtības orķestri pārdziedat. Cīņā ar orķestri zaudētāji bija tēlojums un jo sevišķi teksts.

 

3. Daudz dzirdēts par koŗa neparasti lielo lomu šajā operā. Vai koris un koŗa dziedājumi piepildīja gaidīto? −

Visumā jā. Koris techniski bija ļoti labs, lai gan sieviešu balsis pārsvēra vīriešu, un dikcija dažuviet kliboja. Korim problēmas sagādāja pārāk skaļais orķestris un novietojums skatuves dibenā uz zemiem pakāpieniem. Koŗa līgo dziesmas trešajā cēlienā, pēc mūsu domām, ir viens no vislabākiem posmiem visā operā. Interesanti, ka tas pa lielākai daļai ir dziedāts a capella.

 

4. Kā ar solistiem? −

Solisti sadalījās divās grupās: lielās lomās bija profesionāli nelatviešu dziedātāji, kamēr mazajās lomās bija mācīti, bet neprofesionāli latviešu dziedātāji. Spēju atšķirība starp abām grupām, atskaitot Ilgu Paupi Maigas lomā, bija liela un uzkrītoša. Kārlis Grīnbergs, Pēteris Lielzuika un Visvaldis Gedulis fiziski nespēja ne orķestri pārspēt, ne piepildīt zāli ar savām balsīm. No nelatviešiem ar uzslavu jāmin Fjako (Michael Fiacco) Vižuta lomā − lielisks, spēcīgs tenors ar apskaužamām tēlošanas spējām un latvisku izrunu! Niska (Maralin Niska) Baņutas lomā arī uzstājās kā īsta zvaigzne, ar spēcīgi izjustu dziedājumu un labu latviešu izrunu. Abiem dziedātājiem vajadzētu piešķirt „goda latvieša” ordeni par mīlestību un rūpi, ko viņi šajā darbā ielika. Lietuvietis Grigs (Algis Grigas), ar grūto uzdevumu dziedāt divas lomas − Valgudi un Daumantu, parādīja savas tēlošanas spējas un labo skatuves stāju. Toties izrunā viņš bija vājākais no solistiem un dažos posmos izklausījās kā polis vai krievs. Latviete Ilga Paupe izcēlās ar savu dziedāšanu un stāju, nekādā ziņā nepaliekot Baņutas ēnā.

 

5. Andrejs Jansons, šī uzveduma diriģents un dvēsele, ir cerējis, ka Baņuta varētu ieiet starptautiskajā operu repertuārā. Vai šī iecere liekas attaisnojama? −

Mūsuprāt, nē. Mūzikas ziņā Baņuta nestāv blakus pirmās šķiras itāliešu, vācu romantiskām vai Vāgnera tipa operām. Kalniņš izmantoja latviešu tautas mūziku dažos koŗa dziedājumos interesantā, īpatnējā apdarē, bet pārējā orķestŗa un solistu mūzika ir rakstīta parastā vēlā romantisma stilā. Piemēram, deja līgo skatā vairāk izklausās pēc Vīnes operetes nekā latviešu tautas dejas. Kalniņš palaida gaŗām iespēju ar Baņutas mūziku izveidot savdabīgu, nedzirdētu seno baltiešu pasauli, lai gan iespējas šādā virzienā jau bija parādījuši Bizē, Musorgskis, Stravinskis, Strauss un citi. Baņutas stāsts un librets būtu saistošs arī cittautiešiem, ar interesantāku muzikālu apdari un labu inscenējumu.

 

6. Kā varētu aprakstīt šī Baņutas uzveduma vispārējo nozīmi? −

Ir grūti novērtēt šādu darbu − vai vērtēt tikai kā profesionālu mūzikas uzvedumu, vai kā latviešu sabiedrības sasniegumu? No tīri muzikālā viedokļa, te bija daudz pret ko iebilst, bet no latviešu viedokļa šis uzvedums ir gandrīz neticams sasniegums: pilns operas koncertuzvedums ar profesionāliem solistiem un orķestri un atbilstoši sagatavotu kori. Vislielāko darbu veica Andrejs Jansons, un viņam arī pienākas vislielākā atzinība. Viņa enerģija, spējas un drosme īstenoja šo sapni. Neviens cits to nebūtu varējis!

Ilze Valdmane, Dace Šmite

 


Dace

Ilze

Jaunā Gaita