ieslīd spožumā ēna

– vai es?

Te grezns, laika

sastaigāts spogulis

pavērsts pret logu

ar atspulgotu staru piesien

slīdošu stāvzvaigzni, savalgo

mākoņus, –

bet vai zem blāvā sudraba aizsega

kaut kur dziļi

iekšienē

netumst

sarecējuši gadusimti?

Aicinu:

– spoguli, atklājies,

atdod, ko redzēji

citos laikmetos,

citos mūžos!

Un tiešām –

sejas sejas sejas

spogulī atgriežas, kā sudrabotā audeklā

pāri manējai ziežas

Augumi, no aizlaika kontūras

atguvuši, atkal saslejas.

Liesmot kaprīzos kroņlukturos

sveces iesāk, svešādus smaidus

atspīdina

un asaras.

Manī raugās sen iztecējušas acis,

un rīkles, ko uguns reiz ierijis, runāt grib.

Ar delmu aizkaŗu antīko stiklu

atgainīt mirušas ainas – –

vai! pušu

plīst vaimanādams sendienu aizkars –

pagātnes apokalipsē nu juku jukām

karogi diadēmas pieši zosu spalvas

un sejas gabalu gabalos zibeņo gaisā –

uz katras šķēpeles

pa acij

pa ausij

pusdeguns

pusvaigs

un mutes pa gabalu bez skaņas vēl kliedz:

– paliec!

kaut mirkli ļauj

dzīvot, caur sevi

vēlreiz būt!

Bet kaŗi

un revolūcijas

atpakaļ spogulī saslaukās.

Nekas te nav lauskās. Mani saticis,

senais stikls devīgs

atkal vienu un veselu rāda,

un piekusušus mākoņus,

un zvaigznes steigā

ZEM MĪLESTĪBAS

kā dzejnieks dzeju –

ar krāsām, ar smaržām un no vēja

vistērija, šis kalsnais dienvidu koks,

kalna nogāzi

oāzē pārvērš,

un kad pa spirgtajām lapu krokām

ielokas violetas ziedu lentes

man

ne paradīzi vairs tīkot:

turpat piekalnē

(it kā nekur vairs nebūtu

kaŗu

karātavu

varas kāro)

staigāju kā apmāta

tik tikko viešamu medus aromātu nāsīs, –

to kalnam un man

(un visai pasaulei) pāri gāzusi

vistērija, šis mistiskais

bezaugļu

mīlestības koks

* * *

es tavos mīlestības spoguļos

nejauši ieskatījos

un priecīga izbijos

tanīs

atrodot sevi

No tā viļņu sacirtiena, skūpstīšanās, aizguldziena

Lakstīgala dziesmu mācās. Nu bet dzeguze – no kā?

Simtām balsu Gaujas vilnim, kapu zvanam tikai viena

Atdun mūžu. Noslīkst atbalss dobjā upes atvarā.

Atdun mani – pagājušu. Nesasauksi, lakstīgala, –

Sirma sirds ja aizkūkota, jaunu dziesmu nepielīs.

Jūrup viļņi skanēdami. Sirmā kūlā Gaujas mala

Paliek gauži noraudzīties aiztekošās debesīs.

Kā pūpols atziedā – tāds gaiši caurspīdīgs

Mans skumīgums vispēdējais pa Gauju

Uz jūru aizpeld, griezdamies un līks,

Un tās ir straumes, nevis viņa straujums.

Un mēs ar pērno kūlu sirmi sprogainas

Tam pakal noskatāmies – ka tie zaļie dzieti

Tik nekaunīgi taisni – nesāp mums nemaz.

Gandrīz vai nesāp. Mūsu mūžam pietiks

Ar saules atspogiem, kas brūnā straumē lās,

Un viļņa skalošanos pacerē – sīksīku:

Tā vientuļš bērns ar sevi runājas
Un pats ar sevi spēlē spēli bezgalīgu.

Literatūra un Māksla 9, 1983.