Jaunā Gaita nr. 148, (2) 1984

 

Viktors Hausmanis

 

TEĀTRU DZĪVE LATVIJA
 

Redakcijas piezīme: Šai rakstā paturēta Padomju Latvijā pastāvoša pareizrakstība.

 


J. Raiņa LPSR Valsts Akadēmiskā dailes teātrī

A. Gelmaņa Vieni un kopā ar visiem.
A. Golubevs − Harijs Liepiņš. N. Golubeva − Ausma Kantāne.

A. Upīša LPSR Valsts Akadēmiskā drāmas teātrī

I. Žamiaka Hamilkāra kungs.
Aleksandrs − Jānis Kubilis, Eleonora − Antra Liedskalniņa.

 

Dzejnieks Māris Čaklais bija atgriezies no brauciena pa Kanādu un ASV, stāstīja par svešatnes latviešu amatieru trupu rosmēm, rādīja fotouzņēmumus un izsacīja domu, ka ikvienā mājā, kur viņš viesojās, ikvienā auditorijā viņam vaicājuši par teātra dzīvi Latvijā un par teātra sezonas novitātēm. Jūtot atbildību par mūsu teātra kultūru, uzņēmos pastāstīt savus ieskatus par Padomju Latvijas teātru dzīves aktualitātēm, diemžēl, nevaļas dēļ mana atbilde ieilga un parādu nolīdzinu tikai 1982.-1983. g. sezonas beigās. Un tūdaļ gribu pasacīt faktoru, kas mani, stāstot par latviešu teātri svešatnes lasītājiem, mulsina. Rakstot šejieniešiem, man ir vismaz aptuvens priekšstats par cilvēkiem, kas rakstu lasīs, es varu rēķināties ar viņu zināšanām un pieredzi teātra jomā. Bez tam kritiķa darbs ir neizdevīgs tajā ziņā, ka allaž ir jāaprāda uz vēl neizdarīto, nepietiekami izdarīto, uz labāk izdarāmo, kritiķis nav tikai faktu aprādītājs, bet arī nepārtraukts urdeklis, kas bieži vien kaitina aktierus un režisorus, un tomēr šis pirmajā mirklī varbūt netīkamais vārds ir noderīgs un vajadzīgs. Šoreiz raksts būs vairāk informatīvs, pastāstošs.

Iesākt gribu ar problēmas izvirzījumu. Daudzi svešatnes latvieši zinās, ka Rīgā ir pagrūti tikt teātrī, pie mums līdz pat šai sezonai bija ārkārtīgi liels pieprasījums pēc biļetēm. Latvieši ir dziesmu mīļotāji un dziedātāji, bet noteikti arī − teātra spēlētāji un skatītāji. Teātra spēlēšanas alka ir fenomens, kas būtu aplūkojams īpaši un acīmredzot tā saknes ietiecas mūsu folklorā. Taču latvieši savā dzimtenē ir arī alkatīgi teātra skatītāji. Tiekoties ar ārzemju teātra speciālistiem, esmu dzirdējis par viņu bažām − daudzi skatītāji dodot priekšroku krāsu televīzijai, skatītāju skaits teātros krītoties. Latvijā teātris konkurencē ar televīziju ir uzvarējis, kaut ļoti daudzās mājās ir krāsu televizors, tomēr to īpašnieki nevēlas sēdēt tikai pie aparātiem, bet dod priekšroku dzīvam kontaktam ar aktieriem, kas notiek izrādēs. Pēc oficiālos dokumentos fiksētas statistikas. Latvija ir pirmajā vietā skatītāju skaita ziņā (rēķinot uz katriem tūkstoš cilvēkiem) Padomju Savienībā. Šīs popularitātes cēloņi ir visdažādākie, necenšoties tos visus izanalizēt, varu aprādīt tikai dažus.

Skatītāji grib tikties ar saviem iemīļotajiem aktieriem, viņu popularitāte pašreiz ir tik liela, kāda nekad senāk nav bijusi, skatītāju sirdis ir atvērtas dažādu paaudžu aktieriem. Visaugstākās cieņas apliecinājumus vērojām izrādēs, kurās ņem vai ņēma dalību mūsu izcilie vecmeistari Lilita Bērziņa, Lilija Žvīgule, Ēvalds Valters, Kārlis Sebris, Alfrēds Videnieks, Artūrs Dimiters, Edgars Zīle, skatītāji parasti uzgavilē, kad uz skatuves parādās Vija Artmane, Elza Radziņa, Harijs Liepiņš un Edgars Liepiņš, Vera Singajevska, Velta Līne, Lidija Freimane, Eduards Pāvuls, par iemīļotiem meistariem kļuvuši Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Astrīda Kairiša, Ausma Kantāne un Olga Dreģe, skatītāji priecājas tikties ar Mirdzu Martinsoni, Jāni Paukštello, Ivaru Kalniņu, Imantu Skrastiņu, Lāsmu Kugrēnu. Es nepretendēju te nosaukt ne tuvu visus mūsu ievērojamos, izcilos aktierus, gribu tikai uzsvērt skatītāju interesi par aktieriem kā vienu no teātru apmeklējumu cēloņiem.

Latviešu teātris nekad nav novirzījies no patiesa humānisma principiem, un šis faktors ir īpaši svarīgs. Mūsu − tāpat kā citu republiku teātru aktieri − cenšas cilvēkā ieaudzināt un kopt cilvēcību, atbalstīt labo cilvēkā, audzināt ticību cilvēka iespējām, jūtu lielumam, ticību īstai, lielai mīlestībai, draudzībai, spējai tikt galā pašam ar sevi. Cilvēks dzīvē nonāk visdažādākajās situācijās, var pienākt brīži, kad ir nepieciešams ētisks atbalsts vai spēcinājums, un viens no tā avotiem ir teātris. Šo faktoru esam akcentējuši un uzsvēruši kā teātra sūtības pamatu pamatu − palīdzēt cilvēkam, stiprināt ticību labajam un rādīt pozitīvo ideālu. Arī mūsu teātrī pa reizei parādījusies tendence, ko vienkāršoti varētu ietvert apmēram šādā tēzē: mēs rādīsim bezjēdzīgo, lai cilvēki no tā novērstos un censtos būt labāki. Un tomēr daudz spēcīgāks ir teātrī iemantotais pozitīvais stimuls. Kaut arī manas jūtas, piemēram, būtu sīkākas, taču teātris var parādīt, cik jūtas var būt plašas, lielas un skaistas.

Dzīvē var izveidoties vissarežģītākās situācijas, nav tādas dzīves jomas, kas neparādītos uz skatuves, teātris ir aktīvs sabiedrisko problēmu risinātājs, un pieredze liecina, ka skatītāji ļoti labprāt grib redzēt darbus par mūsdienu problēmām, skatītāji nāk uz teātri kā aktīvi dzīves veidotāji, tāpēc lielu atbalsi rod tie darbi, kuros samanāms spraigs dzīves pulss. Taču dramaturgi un teātri nav vairījušies rādīt dažādas kritizējamas parādības, tādas ir H. Gulbja lugu Silta, jauka ausainīte, Alberts, P. Putniņa lugas Paši pūta, paši dega centrā, sarežģītus, pretrunu pilnus procesus allaž rāda Gunārs Priede. Pats galvenais: skatītāji grib just, ka teātris ir viņu domubiedrs, ka teātris runā par to pašu, par ko domā viņi. Šo kopības apziņu sajutuši, skatītāji nāk uz teātri, skatītāji teātri uztver kā savas dzīves neatņemamu sastāvdaļu un nevar iedomāties situāciju, ka varētu sēdēt tikai mājās pie televizora un neiet uz teātri.

Vietā būtu arī aizrādīt, ka mūsu republikā ir ļoti zemas teātra biļešu cenas, varbūt pat par daudz zemas. Kopš otrā pasaules kara beigām pagājuši turpat četrdesmit gadu, bet teātra biļešu cenas šai laikā palikušas nemainīgas, es bīstos no pārspīlējumiem, bet nez vai kaut kur ir tik lētas teātra biļetes kā pie mums. Protams, tas nav izšķirošs apstāklis, un tomēr būtu citādi, ja par biļetes cenu nāktos padomāt un parēķināt ienākumus un izdevumus.

Jāņem vērā vēl viens faktors: Rīgas teātru izrādes brauc noskatīties skatītāji no visas Latvijas, katru vakaru pie teātriem sarindojas autobusi ar perifērijas un lauku skatītājiem, viņi noskatās izrādi un dodas atkal mājup. Uz stacionārās skatuves teātri spēj panākt spēcīgāku iespaidu nekā izbraukuma apstākļos, kur dažkārt jārēķinās ar šaurāku, neērtāku skatuvi. Protams, īpaši vasaras mēnešos notiek arī Rīgas lielo teātru izbraukumi viesizrādēs, taču izbraukuma izrāžu skaits pēdējos gados ir samazinājies.

Droši vien ir vēl citi iemesli, kāpēc skatītāju straume ikvakar plūst uz teātri un pie ieejām dzirdams vaicājums: „Vai lieka biļete nav?” Ar skatītāju lielo pieplūdumu teātros saistās arī vairākas problēmas. Izvirzās nepieciešamība pēc jaunām skatuvēm. Gribas gan tūdaļ piebilst, ka pēdējos gados ne mazums ir paveikts: plašas telpas Ļeņina ielā 75 iemantoja Dailes teātris. Jaunatnes teātris tagad katru vakaru izrādes sniedz uz divām skatuvēm − savās vecajās telpās un bijušajā Dailē. Bez tam lielajos teātros gandrīz katru vakaru izrādes notiek uz divām skatuvēm − lielajā un mazajā zālē. Ir tādas dienas − sestdienas un jo īpaši svētdienas, kad Dailes teātris sniedz savās telpās sešas izrādes: uz abām skatuvēm rīta vai dienas izrādes, pēcpusdienas izrādi, kas sākas pīkst. 16-os un vakara izrādes abās zālēs. Tas ir iespējams spēcīgiem teātriem ar plašām trupām, jo ansambli nākas sadalīt.

Jāsaka gan, ka lielajam apmeklētāju skaitam ir arī sava ēnas puse. kas mani − teātra kritiķi − satrauc. Bīstos, ka lielā skatītāju mīlestība mūsu teātrus nepieradina pie pašapmierinātības un neiežūžo snaudā. Sak. skatītāji nāk, zāles ir pilnas, kur mums steigties, kur mums traukties? Rezultātā sezonas laikā teātri tagad sniedz mazāk pirmizrādes, nekā tas bija gadus desmit atpakaļ, tas noved pie sezonas mākslinieciskās spriedzes izretinājuma. Un vispār pašapmierinātība mākslā nekad nevienam nav palīdzējusi.

Ja kāds to nezinātu, gribu atgādināt, ka Rīgā sezonas laikā ik vakarus izrādes notiek septiņos teātros, bet skatuves laukumu, kā tikko minēju, ir vairāki: J. Raiņa Akadēmiskajā Dailes teātrī, Andreja Upīša Akadēmiskajā Drāmas (bijušajā Nacionālajā) teātrī. Akadēmiskajā operas un baleta teātrī. Jaunatnes teātrī ar divām pamatskatuvēm. Operetes teātrī, Leļļu teātrī. Rīgas Krievu Drāmas teātrī, vēl profesionāli teātri ar plašām aktieru trupām darbojas Liepājā un Valmierā.

Teātra sezona ir salikts sakārtots jēdziens: plašākajā nozīmē sezona ir viss tas. ko jebkurš skatītājs vai arī atbraucējs, viesis teātrī var noskatīties, tās ir visas lugas, kas attiecīgi ir teātra repertuārā. Šaurākajā nozīmē par sezonu dēvējam tikai no rudens līdz pavasarim iestudētos darbus. Plašākajā nozīmē teātra sezona, repertuārs sezonā mums ir plašs un daudzveidīgs, jo lielo teātru afišās ir apmēram divdesmit nosaukumu. Dailes teātrī skatītāju iecienīts darbs ir F. Bruknera Elizabete, Anglijas karaliene ar Viju Artmani galvenajā lomā un A. Dimiteru kā lordu Sesilu. No izrādes uz izrādi pilnāku briedumu iemanto Raiņa traģēdija Jāzeps un viņa brāļi. Visi trīs Jāzepa tēlotāji − J. Paukštello. P. Gaudiņš un V. Vētra ir gados jauni un bez lielākas skatuves darba pieredzes, tālab bija vajadzīgs laiks, kamēr viņi padarīja pilnīgi par savu ārkārtīgi sarežģīto lomas vielu. Pats galvenais − no šīm izrādēm perfekti skaidri atnāk Raiņa dziļā filozofiskā doma, tas ir iestudējums, kas dzīvi un parādības mudina tvert lielās dimensijās, kas mudina pacelties augstāk par ikdienas raizēm un likstām.

Liela pievilcība Dailes teātrī ir A. Alunāna lugai Džons Neilands. mūziku komponējis Raimonds Pauls, un vecā Ādolfa pirms mazliet vairāk nekā simts gadiem rakstītā raksturu spēle joprojām sagādā daudz prieka. Dzēlīga satīra ietverta ar biedrības sērgu „sasirgušajā” Džonā Neilandā, nejaukajā Jurģī, ko decenti tēlo P. Liepiņš, daudz humora Anspeka tēva un Klumpoča tēlos atraduši M. Ozoliņš un E Pāvuls. Skatītāji šai izrādē priecājas, smejas un ar cieņu atceras mūsu teātra celtnes pamatlicēju − Ādolfu Alunānu.

No senāko gadu iestudējumiem joprojām cieņā ir H. Ibsena Brands, Šerloks Holmss. V. Skulmes literārajā izkārtojumā, viena no skaistākajām izrādēm Dailes teātrī bija S. Gončarova Krauja ar neaizmirstamo Lilitu Bērziņu Tatjanas Berežkovas lomā. Viņa šo lomu spēlēja, būdama neizdziedināmi slima, uz skatuves vienmēr Lilita staroja, nododama savu iekšējo mirdzumu gan partneriem − M. Martinsonei, A. Kantānei, K. Auškāpam, E. Ermalei, P. Gaudiņam, gan visiem skatītājiem. Katra izrāde bija sava veida garīga svētība ko izcilā aktrise izlēja pār saviem kolēģiem.

Diemžēl. E. Pāvula slimības dēļ sezonas laikā tikpat ka nevarēja parādīt M. Satrova lugu Zili zirgi sarkanā pļavā. Tā ir izrāde par mūsu dzīves pašiem svarīgākajiem principiem, un tālab skatītāji šo darbu aktīvi ir iecienījuši.

Uz mazās skatuves skatītāju un kritiķu augsti novērtēta izrāde ir H. Heses Stepes vilks K. Auškāpa režijā. Literārā viela ir sarežģīta. H Heses filozofija nav viegli šķetināma, tomēr Dailes teātra aktieriem tas izdodas.

Drāmas teātris, sekojot sensenām tradīcijām, paliek uzticīgs R. Blaumanim − katru gadu sezona beidzas ar lielu līgošanu, alus dzeršanu un siera ēšanu Skroderdienu Silmačos izrādēs un, kad visi kopā uzdziedājuši „Pūt, vējiņi!”, skaidrs, ka sezonai pielikts punkts. A. Jaunušans no jauna iestudēja R. Blaumaņa drāmu Uguni. Kristīni tajā tēlo A. Kairiša, Edgaru − G. Jakovļevs. Liekas, ir pilnīgs pamats izcilai veiksmei, diemžēl, tas tā nav. A. Jaunušans režijā meklējis dažādus jauninājumus, kas, diemžēl, nav pilnībā attaisnojušies. Lielāka veiksme pavadījusi R. Blaumaņa komēdijas No saldenās pudeles iestudējumu, kas tika sagatavots galvenokārt ar jaunajiem aktieriem. Režisori I. Adermanis un H. Romanova vadījuši aktierus pa vienīgi pareizo ceļu − viņi necenšas taisīt jokus, necenšas smīdināt skatītājus, bet mēģina saprast R. Blaumaņa cilvēkus, mēģina apgūt viņu pasaules uztveri un dzīves skatījumu.

Kopš Raiņa direkcijas laika kādreizējā Nacionālajā, tagadējā A. Upīša Akadēmiskajā Drāmas teātrī nodibinājusies tradīcija iestudēt nozīmīgākos pašu māju autoru darbus, te repertuārā uz ilgāku vai īsāku laiku mājvietu atradušas P. Putniņa. H. Gulbja. L. Stumbres. J. Jurkāna lugas, M. Zariņa „lubu spēle” Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi.

 


A. Upīša LPSR Valsts Akadēmiskā drāmas teātrī

Marģera Zariņa Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi.
Ona − Velta Līne (pa kreisi), Picakilas vecene − Lidija Freimane.

LPSR Valsts Jaunatnes teātrī

Paula Putniņa Gaidīšanas svētki.
Katrīne – Vera Singajevska (pa labi), Katrīnes mamma – Ārija Stūrniece.

 

 

Teātra galvenā režisora A. Jaunušana īpaša mīlestība ir T. Viljamsa dramaturģija. Režisora pirmais brauciens uz Ameriku rādija īpaši spilgtu priekšstatu par šo mums svešādo zemi un paša izjustais un pieredzētais palīdzēja radīt izteiksmīgu fonu T. Viljamsa Ilgu tramvaja iestudējumā. Pēc tam A. Jaunušans iestudēja T. Viljamsa Jaunības putns ar saldeno balsi, bet tikko šīs sezonas izskaņā aktīvajā repertuāra ienāca T. Viljamsa luga Vasara un dūmi ar jaunajiem aktieriem galvenajās lomās. Visus T. Viljamsa lugu iestudējumus A. Jaunušana režija apvieno viena kopīga īpatnība − A. Jaunušans T. Viljamsa varoņos nemeklē viņu vājumu, bet spēku. Režisora skatījumā visiem viņiem − un vispirms tie ir sieviešu tēli – Blanša, aktrise del Lago, jaunā Alma Vasarā un dūmos − piemīt spēja uzveikt pašiem sevi, izrāpties no visstaignākajām maldu bedrēm un nepazaudēt cilvēcisko cienu.

Vairāki interesanti darbi parasti ir Jaunatnes teātra repertuārā. Jaunatnes teātris cenšas būt jauns ne tikai sava nosaukuma dēļ, bet arī radošajos meklējumos, bieži šis teātris nāk klajā ar kādas lugas svaigu, neparastu uztveri. Iepriekšējā sezonā tāda, piemēram, bija P. Putniņa luga Gaidīšanas svētki. Tās centrāla doma ir aktuāla un dzīvē ļoti, ļoti vajadzīga, saskanīga ar latviešu klasiskās literātūras tradīcijām − luga audzina bērnos saudzīgu attieksmi pret dabu un iepotē viņiem uzskatu, ka daba ap mums ir dzīva, mīlama un saudzējama, pažēlojams gan koks, gan zaļa vardīte, gan mazs kaķēns. P. Putniņa lugā darbojās vecāki un bērni, un režisoram A. Šapiro bija jāatbild uz jautājumu − kam tēlot bērnu lomas? Un režisors izšķīrās par neparastu, negaidītu risinājumu − bērnu lomas viņš iedevis tēlot pieredzes bagātiem, piedzīvojušiem aktieriem, kas šāda veida lomas veidojuši kādreiz jaunībā, bet viņu vecākus tēlo gados krietni jaunāki aktieri, līdz ar to gluži skaidrs ir nosacītības jeb spēles princips, nevienam nav ilūziju, ka mūsu priekšā būtu „īstie bērni” vai „īsti vecāki”, ir spēle, bet patiesa, īsta, kam pilnībā varam noticēt.

1982.-83. sezona šaurākajā nozīmē, saprotot ar to no rudens līdz vasaras sākumam iestudētās lugas, nebija no pašām raženākajām pēdējo gadu sezonām. Katrā teātrī gadījās kāds subjektīvs apstāklis, kas liedza piepildīt iecerētos plānus un rezultātā sezona iznāca plānāka, nekā tas bija paredzēts. Protams, priecīgāks prāts ir sezonas beigās, taču pat šāda paklusā sezonā ir pietiekams skaits īstu devumu, kas pelna ievērību un paliks repertuārā. 

Dailes teātrī K. Auškāps rūpīgi strādājis iestudēdams M. Meterlinka pasaku Zilais putns. Iestudējums veltīts mazajiem skatītājiem, teātris apzinās savu misiju, audzinot rītdienas skatītājus jau no pirmsskolas vecuma. Iestudējuma adresāts stingri nosacīja K. Auškāpa režijas principus. M. Meterlinka darbu var interpretēt kā plašu filozofisku mistēriju, režisora uzdevums šoreiz bija cits, vajadzēja iet citādu ceļu un M. Meterlinka lugu padarīt viegli uztveramu mazajiem skatītājiem. Šī ir izrāde, kas bērniem noskaidro, atgādina, pasaka priekšā, ieaudzina daudzas pamatatziņas, uz kurām balstīsies viņu nākamā estētiskā pasaulē. Šīs patiesības var likties vienkāršas, bet bērnā tās ir jāieaudzina. Zilā putna izrāde mudina uz līdzcietību un palīdzēšanu otram. Mitils un Tiltila, puisēns un meitenīte, tieši tāpēc dodas uzveikt visādas grūtības, tieši tāpēc grib atrast zilo putnu, lai palīdzētu kļūt veselai un laimīgai kaimiņu meitenītei. Ne pašlabumu meklējot, viņi iet cīņā ar briesmām − otra dēļ, cita cilvēka labā. Tas ir ļoti svarīgi! Bērni šai izrādē skaudri uztver tādus jēdzienus kā labestība, nodevība, uzticība, viņi uzzina, kas ir svētlaime, un viņiem atgādina, ka visskaistākais cilvēks pasaulē ir viņu māmiņa. Pozitīvo ētisko principu stingrs apliecinājums ir Zilā putna iestudējuma spēks. Un tā atklājas arī lugas filozofija. Diemžēl, dažkārt cilvēki iedomājas, ka filozofija ir kaut kas abstrakti nesaprotams un drausmīgi sarežģīts. Īsta filozofija ir skaidra, to apliecina Zilā putna iestudējums.

Diemžēl, izrādei piemīt kāda nelaime, tā precīzi izstāsta M. Meterlinka pasaku, bet nepietiekami ļauj izjust šī darba pievilcīgumu, izrādei pietrūkst mākslas brīnuma suģestijas, pietrūkst īstas, fantastiskas aizrautības, kas mazajiem skatītājiem adresētā iestudējumā būtu ļoti, ļoti nepieciešama.

Daudz prieka Dailes teātra mazajā zālē sagādāja Jērādiņas izrāde. Tas ir īsts Teātris! Paaudze, kurai arī es piederu, izauga, lasīdami, šķirstīdami un mīlēdami A. Kronenberga ilustrētās vai sarakstītās bērnu grāmatas. Dailes teātra aktieris P. Liepiņš izvēlējies vienu no tām ar nosaukumu „Jērādiņa”, tā laukos iesauc kādu Rīgas puiku. Izrādē izdzīvojam līdzi Jērādiņas priekiem un nebēdnībām, un to visu izstāsta viens aktieris − P. Liepiņš, bet attiecīgu noskaņu vai mūzikas fonu viņam smalkjūtīgi palīdz radīt komponists Imants Zemzaris. Jērādiņas izrādē ir daudz mīļuma un tā turpina ar jaunajiem skatītājiem runāt par to pašu, ko aizsāka Zilais putns − par godīgumu, krietnumu, darbīgumu. Tas ir pamats, uz kā dzīvi balstīt. Un vēl izrāde apliecina teātra mākslas fascinējošo spēku: uz skatuves ir viens aktieris un palielinātas A. Kronenberga grāmatas Jērādiņa ilustrācijas. P. Liepiņš stāsta, ierosina mūsu iztēli, un tajā atdzīvojas lauku sēta, sāk smaržot koki un zāle, un kļūstam par svētku vakara līdzdalībniekiem un pārdzīvojam traci ar bitēm. Te var pārliecināties, cik varens spēks ir pareizi ievirzītai skatītāju fantāzijai.

Jaunu iestudējumu un jaunu lugu samērā nesen sācis rādīt Drāmas teātris. A. Jaunušana režijā iestudēta H. Gulbja „komēdija ar nopietnām un pat skumjām epizodēm” Alberts. Izrādi skatītāji labprāt apmeklē, un tai būs ilgs mūžs, ļoti daudz izdomas tās radīšanā ieguldījis režisors, iestudējumā ir vairāki teicami aktieru darbi. īpaši gribas uzteikt H. Dancbergas tēloto pensionāri Martu. Dažkārt bijušas lomas, kad aktrisei traucējusi tāda kā bikluma sajūta, šoreiz viņa darbojas brīvi, vērienīgi un interesanti. Raksturīgas tēla iezīmes atrastas arī R. Garnes Sandrā, bet pirmajās izrādēs vēl bija diezgan daudz ārišķa pasvītrojuma. Cilvēcisks gaišums pavada A. Videnieka tēloto Albertu. Tā arī tam jābūt, tā komēdijā gribēts. Tajā ielikta laba doma par vienkārša, kautrīga cilvēka neizdevīgo situāciju dzīves likstās. Taču rakstnieks aizstāv domu, ka šo gaišumu nedrīkst pazaudēt. Pret H. Gulbja lugu kā literāru darbu ir pretenzijas. Dažādo sadzīves ķildu un virtuves strīdiņu tēlojums luga aizņem pārāk daudz vietas un neliekas saistošs, vainas ir komēdijas uzbūvē, no tās nav atskaldīts liekais.

G. Priedes lugu − tā saucas Saniknotā slieka − rāda Jaunatnes teātris, režisors A. Šapiro. Skatītāji izrādi iecienījuši, uz to grūti dabūt biļetes. G. Priede ir nopietns cilvēks un parasti raksta nopietnas lugas, taču reizēm viņa uzmanības lokā nonāk problēmas, par kurām vairāk vietā vienkārši pasmieties. Šoreiz viņš skatītājus iepazīstina ar vienu nejauku radījumu − Sibillu Švirksti. Tā ir sieviete, kam jaunība un skaistuma gadi ir aiz muguras, bet enerģijas pārpārim, un viņa sāk rakstīt sūdzības un apmelojumu vēstules par kaimiņiem un paziņām un par gluži svešiem cilvēkiem. Viņa darbojas it kā augstu ideālu vārdā, bet faktiski principu viņai nav nekādu − tikai neganta darbības griba. To, ko viņa šodien apsaukusi par melnu, rīt viņa dēvēs par baltu. Ja pašai izdevīgi. Tāda ir Švirkste. Ar temperamentu un lielu izdomu viņu tēlo Dina Kuple. Režisors šo izrādi iecerējis kā teatrālu spēli, aktieri darbojas saasināti spilgti, izkāpināti, un režisora ierosināto spēles veidu viskonsekventāk realizē D. Kuple. Viņas Švirkste ir ķēmīgi komiska tante, it kā pārspīlēta, bet tajā pat laikā konkrēti reāla. Tik bieži nemaz negadās, ka aktieris ar savu tēlu rada pilnīgu realitātes ilūziju. Šoreiz tas tā notiek, izrādē piemirstas, ka skatām labi pazīstamu aktrisi, mūsu priekšā ir īsta „saniknota slieka”. Vienā toņkārtā ar D. Kupli darbojas U. Pūcītis. 

Neparastu darbu iestudējis Dailes teātris, arī no oriģināllugu krājumiem. Tā ir Bruno Saulīša vēl nekad neizrādītā luga Marta īdas. Neparasts darbs ir divu iemeslu dēļ. Luga bija palikusi nepabeigta un rakstnieka dzīves laikā arī nepublicēta. Kārtojot tēva rokrakstus, to atrada rakstnieka meita Gundega Saulīte, ar atradumu iepazīstināja Dailes teātri, tas Marta īdas iekļāva repertuārā, lugu iestudēt pieķērās M. Ozoliņš, un nu jau uz mazās skatuves notikušas vairākas izrādes. Otrs lugas neparastības iemesls slēpjas tās tematikā, luga stāsta par seno Romu, lugas centrā ir imperators Gajs Jūlijs Cēzars, ko ar plašu vērienu tēlo H. Liepiņš. Izrādē bez tam savijas divēji loki − tās darbība rit Romas senātā, bet lugā ievijas nepārprotama paralēle ar laiku, kad B. Saulītis lugu rakstīja. Lugā ir daudz īstas asprātības un arī neviltotas smeldzes par dzīves ritējumu. Marta īdas apliecina faktu, ka mūsu dramaturģijā dzīva ir tālīnu vēstures posmu ierosinātu sižetu apdares tradīcijas, ko savā laikā tik plaši bija izvērsuši Rainis un Andrejs Upīts. 

Dailes teātra mazajā zālē patīkamus brīžus sagādāja L. Sīle un R. Ancāns, lasīdami un dzīvodami A. Skujiņas un V. Grēviņa dzejoļus. Austras Skujiņas dzejoļi pie mums dzirdēti dažādās interpretācijās. L. Sīle nāk ar savējo. Dzejoļi apvienoti kopējā sižetā, uz skatuves veidota aptuvena dzīves telpa, pa brīžam tas ir pagalms, jumta istabiņa, kafejnīca. Dzejniecei ar V. Grēviņa dzejas tekstiem atbild R. Ancāns. Tie ir divu dzejnieku, divu personību saskarsmes mirkļi, kas beidzas traģiski. Dzejniece L. Sīles tvērumā ir dzīva, noskaņu bagāta meitene, reizēm saulaina, citreiz rezignēta, bet bez slimīguma vaibstiem. Teātra sezonas kopskaņā L. Sīle ar Austras Skujiņas dzeju dod patīkamu piesitienu.

Sezonas izskaņā Dailes teātrī parādījās vēl divas ārzemju autoru lugu novitātes. Latviešu teātros samērā bieži spēlēts autors ir amerikāņu rakstnieks J. O’Nīls. Dailes teātra repertuārā vēl samērā nesen bija viņa luga Garais ceļš pret nakti, tagad kā režisora J. Kalniņa diplomdarbs mazajā zālē tiek rādīta luga Mēness likteņa pabērniem, drūms stāsts par amerikāņu fermeru ikdienu un vienkāršo kaislo alku pēc laimes. Vienu no galvenajām lomām šai izrādē tēlo Gunta Grīva, kam šī ir tikai pirmā sezona Dailes teātrī pēc studijas beigšanas. Viņa rada kautras meitenes tēlu, kas savu neaizsargāto dvēseli cenšas apslēpt aiz ārējā raupjuma un izaicinošas izturēšanās.

Mēness likteņa pabērniem izrādes rit mazajā zālē, bet lielajā − cita diplomanda − A. Ozola − iestudējums, rumāņu rakstnieka A. Barangas satīriska komēdija Svētais Mitīke. Lugas darbība raisās kāda arhīva kantorī, kur saplaukusi liekulība un negodīgas darba attiecības. Ar spilgtu teatrālu izpausmi šai izrādē tēlo V. Artmane un A. Dimiters. Šī sezona pārbaudījusi aktieru prasmi darboties saasināti spilgtas darbības komēdijās − tā tas ir Svētajā Mitīkē, Saniknotajā sliekā, tā E. Braginska Istabā Drāmas teātrī I. Adermaņa režijā. Un atziņa ir pavisam vienkārša − vislabākās sekmes ir tad, ja aktieris nepazaudē tēla pamatu − patiesīgumu. Teatrāla ārišķība bez patiesīguma pamata ātri apnīkst un ilgi mūsu uzmanību nevar piesaistīt.

 


J. Raiņa LPSR Valsts Akadēmiskā dailes teātrī

Paula Putniņa Uzticības saldā nasta.
Vaidas tante − L. Žvīgule (pa kreisi), Malda − L. Ozoliņa.

 

Jaunā Gaita