Tā ir pirmdiena.

Pirmā diena – vispār.

Un visam pāri – doma viena:

Kādā balsī atbildēsi

uz rīta jautājumu: kur?

Profesoriski un vēsi?

Gundegai

Es atgriežos kā māceklis

kas tomēr nezin visu ...

es eju iekšā, tālu, tur

kur vārījos, kur dzisu

un jaunu vēnu meklēju

– sen aizmirstu, bet stipru –

kas aizved jaunā neziņā

no kuŗas – māksla var izsprukt

un izsprūk māksla – mēģinot

un izsprūk, blakus, brāķis

un viss tas jauns ...

lūk, kā vēl prot

Paļaujies uz to –

dailes un burvestības

lāstu labāko:

apžilbt – un meklēt tās.

Dažam uz mūžu,

tev un man – kaut uz mirkli tā ...

kā kuŗam padodas

karstākā skrējienā

Aiz tevis, ārā

rūgst milzu iespējamības...

tveŗ saujā kārā,

Caurausts un cauri auksts

mīcīts, cepts, glazēts

grebts, kalts, žņaugts plaukstā

uz ikdienas plaukta bāzēts –

atpakaļ gribu rauties

uz mālu, uz vilnu, uz koku ...

sveķim un rūdai līdz traukties

atsākt no jauna to joku

aiz āmura, gaismas un rokām

aiz daiļas izveides skaujam

aiz naža un tecilas mokām

Būsim nevienādi

un būsim nevienādi tā –

ka katrs no savas vietas

dodas tālāk skrējienā

Tā būs sacensība

bet sacensība tikai tā –

ka izejam no sevis

nākam atkal svaigumā

Pārsteigsim viens otru

kā mācekļi to dara

kad pēkšņi atsprāgst durvis

Pa laikam jāpielej
jāpielej no jauna.
Citādi gārdz
citādi trūkst spiediena

nāk gaiss ārā

nāk nejaušības –

bez savas balss

bez īpatnības

Jāpielej

          Jāsasmeļ jauns –

caurules izdedzināt

pārmainīt krāsas

Austrim

Tad, kad tu nometi sevi

un, nekunkstēdams, sāki no jauna:

tad, kad – bez rēķiniem – devi

kad meklējums nepazīst kauna

tad, kad tu aizmirsi skaitīt –

un nodevies, vienkārši, baudai,

kas ceļas iz izmežģītas

slāpes – kas noved līdz raudai:

tad, kad tu zini – ir jāiet

vienalga, kāds ceļš būs aiz kalniem:

tad, kad tev spēks ir – izsmiet

tos brīdinājumus par velniem –

tad–

tad tu esi māceklis

mūžīgo kalnu pakājē

mūžīgo vēju skaujās

mūžīgo ceļu dzimtenē –

Draugs tu man būsi

ja par mācekli ļausi.

Uz vietas – neizžūt.

Lūk, nāk vīrs ar vārdiem

lūk, nāk vīrs ar sirdi

uzreiz tu zini skārdu

plastmasu tu dzirdi

Lūk, nāk meita dziesmā

lūk, nāk vainagota

uzreiz tu jūties piesmiets

ja tev nav roka dota

Lūk, nāk māte bērnos

lūk, nāk bērni barā

uzreiz tev mīlu atdos

uzreiz tu iesi kaŗā

Lūk, nāk vecāmāte

lūk, nāk valodiņa

uzreiz tu brieni sārtos

uzreiz – tev dzīvībiņa

Attīrība atnākusi

visām savām dāvanām –

saņem to klusi, klusi

Kā čūska nomet ādu –

nometi dzīvi.

Izlobies – un kā parādu

Gariņ, gariņ, nedomā –

tevi nepazīstu!

Te, pie tevis, vakarā

pārkarsēts – es plīstu ...

Sen es tevi pameklējis,

sen tu mani dzeni...

Ilgi man tu gaŗām skrējis

prom – uz bezdibeni

Šoreiz līdzi drāžos es,

kopā svilsim abi.

Iekodīsim mellenes ...

Redzēsi – būs labi.

Gariņ, gariņ – tu un es

tādi brāli esam:

dziesmiņu bez dzimtenes

viegli nepanesam

Rads tu man – es tevi saucu –

māceklis var zvērēt:

pirms es tālāk projām braucu

sudrabstundas tērēt

tev un man būs jāizlīgst

vismaz – sarakstīties

pastāstīt – kā zāle dīgst...

Nē, to nenoņems man – šo mācekļa stundu

Neviens, neviens – nespēs šīm slāpēm zvanīt jundu

Nē, to neatspēkos visas pasaules baušļi

un man to neiegalvos vispatriotiskākie kaušļi

Nē, to neizbalsos un neatbalsos it neviens gudrais ...

Es gribu mācīties, gribu gremot tēvu mudrības

Nē, to neizdzēsīs un nepārrakstīs it neviens prātīgais

Tie ir mani māli, mans dzintars, mans koks – mūžīgais

Tās ir manas dziesmas – un man tās ir jāizdzied.

Mācību galā – mēs mirstam:

kad visu zinām – izirstam

Vienmēr zied ievas, žūst siens,

kovārņi riņķo, sit dzenis viens ...

Vai ievēroji – vai sevī

aizskrēji gaŗām? Ko devi?

Pasaules dziesmai – savu pieliki?

Jeb – atnāci, aizgāji pliki?

Vai visu zini jau, ceļotāj?

Imantam

Par piemēriem ko runāt nav –

jo piemēri mēs esam

kas jaunas notis spēlē, rau!

... tas vecākajam džezam

Gaŗezers – Otava. 1983. g.

Caur asfaltu ziedam ir jāizaug,

Caur stieplēm vientuļam kokam,

Caur purviem naktīs dzērves kliedz,

Caur sāpēm mums jāaug un mokām.

Caur šaubām ceļš mūs uz skaidrību ved,

Caur skaistuma ilgām un slāpēm.

Caur gadsimtiem tauta par brīvību dzied.

Caur negaisiem jāslēdzas lokam.

KĀDAM, KUŖA VAIRS

Un ja arī tev nebija

pašam savas mājas

ar stipri celtiem grodiem –

tā nebija nelaime liela.

Jebkuŗos vārtos vai ielā

Tu varēji pieglaust vaigu

laternas stabam,

kad debesis krāsojās sārtas.

Laterna klusa un laba

pamirkšķina ar dziestošu aci,

lai Tu zīlē,

vai Tevi pēc gadiem bezgala gaŗiem

varbūt vēl kāds mīlēs

vismaz tik karsti, kā Tu

mīlēji rīta vientulībā snaudošo

laternas stabu.

Varbūt Tavas acis no augšas

vēl arvien staigā pa ielām un laukiem,

apmīļo ceriņu krūmu

pašlaik pilnā plaukumā,

kad tam gaŗām ar siltu dvašu

paiet pats lielais klauns

maestro Pavasar's,

žilbīgās krāsās mērc pirkstus,

iesviež ceriņu krūmos zilas un zaļas dzirkstis...

Iededzina mēļas un rožainas spuldzes

kā karnevālā

kādā dienvidus zemē tālā ...

Un kad ūdeņi Daugavā zem ledus sāk guldzēt,

skauj plaukstā spuldzi un zīlē:

mīlēs, nemīlēs, mīlēs...

Būs ak jāiet tālāk,

kaut laika man tagad daudz,

te nav vairs ko darīt, –

bet ja atnākšu rītu vai parīt,

palūkošos, vai zemē pie krūma

galvu rokās vai gurdi uz krūtīm

nesēž kāds,

kam visa šī spēle jau gadiem bij kļuvusi

rūgta un grūta

kā aklam – ar cietuma ķēdi ap kaklu ...

                Bet Tu, tur tālumā, – turies, –

                neesi jau no skalu koka tēsts –,

                turies, līdz sarkanās debesīs

                balti zibeņi spers

                nākotnes vēsti...

Tu pirkstus sniedz

un uzplaukst zieds

un maigi plaukstā glaužas

tur pirksti lapās slīd

un apkārt ziedam aužas

kā pavediens kā gaismas dziets

gar pirkstiem zieds slīd maigs

un lapām cauri glaužas

Vēl smiltis negrāb saujā:

saujā smeltu ūdens malku

pretim sniegtām lūpām cel

gaismas blāzmai skaŗot pieri –

trīs spoguli tur sastapsies

Krīt zvaigzne

mirgodama krīt

un sevī sadegdama –

(neteiks jau – uzlido)

tik zemu zemu krīt,

ka nespēj to vairs saskatīt

Ja man teiktu,

ka manas māsas un brāli pārvērtušies eukaliptos.

es tam ticētu.

Pirksti slīdēja pa gludo, no mizas lēveŗiem brīvo stumbru

kā pa mīla cilvēka kailo plecu,

Cirvis bija gudrs –

viņš dzina ķīli pa priekšu.

Priede salīgojās, sapurināja skujas,

un notika negaidītais –

viņi samīlējās.

Priede neplīsa,

ķīlis nebija laukā dabūjams,

tā nu cirvim bija jāaiziet

Istabā ienāca nervozais cilvēks.

Acumirklī visi sarosījās:

viens uzrāva uguni un

sāka smēķēt cigareti pēc cigaretes.

otrs – liet glāzītēs un tās tukšot,

trešais – histēriski smieties,

ceturtais kaut ko šķirstīja un meklēja...

Sajūtas saplūda cilvēkā un,

katra savu nervu aptvērušas,

atkal izslīdēja laukā,

bet viņš – stāvēja un brīnījās.

05.VI ‘83. Losandželosā