Jaunā Gaita nr. 149, (3) 1984

 

INES

Gunārs Janovskis. Ines. Romāns. Vāku zīmējis Ed. Dzenis. Bruklinā: Grāmatu Draugs. 1982. 377 lp.

 

Grāmatā pieminētās Pārdaugavas vietas un ielas, kas veidoja un ierobežoja Āgenskalna zēna Ojāra Ziemeļa bērnības pasauli, var atrast pie mums izdotajā Rīgas trīsdesmito gadu plāna pārspiedumā. Ja ne citādi, tad ar palielināmā stikla palīdzību - no lielajām maģistrālēm: Kalnciema ielas. Slokas ielas. Daugavgrīvas ielas līdz mazajai, smilšu klātajai un nezālēm pāraugušajai Alises ielai: no Mārtiņa baznīcas un Āgenskalna priedēm līdz mīlīgi iesauktajiem ūdeņiem - Mārītei un Zundītei. Veciem pārdaugavniekiem plāna atbalsts nebūs vajadzīgs, bet citiem mazāk priviliģētiem lasītājiem no tā tiks savs labums - pastiprināsies romāna īstenības illūzija.

Gunārs Janovskis ir pats Pārdaugavas pusē audzis. Viņa romānu Ines lasot, var arī bez autobiografisku elementu meklēšanas sajust, ka šī apkārtne rakstniekam uz visiem laikiem iekļāvusies atmiņā ar bērnības iespaidu svaiguma spēku. Tās aprakstam ir lietiska precīzitāte, īstuma skaņa un viegla nostalģijas smarža piedevām.

Romāna darbības laika nozīmīgākais posms ir - divdesmitie un agrie trīsdesmitie gadi. Ulmaņa apvērsumam trīs aizsargu izskatā (278. lp.) draudīgi iesoļojot Kalnciema ielas sētā pie zociķu Rolfa, stāstījuma jau iepriekš pairdinātā viengabalainība sadrūp. Atlikušajās 100 lappusēs notikumu gaita pēc piecu gadu pārlēciena atsākas 1939. gadā un aizsniedzas līdz kaŗa beigām, bet nu jau citā atmosfairā un kā citam stāstam piederēdama.

Grāmata ir rakstīta it kā no Ojāra redzesloka trešajā personā, bet vairākās vietās ar pārslīdējumu pirmajā, kas, jādomā, nebūs nekāda nejaušība. Darbībai sākoties, zēnam ir kādi "pieci, augstākais seši gadi", un tikai pēc vairāk kā simt lappusēm viņš sasniedz savu desmito vasaru. Protams, fikcija par Ojāru kā vērotāju, par stāstītāju mazā Ojāra drānās nav konsekventi noturama, un autora cenšanās šinī virzienā rada vienu, otru neveiklību. Ja lasītājs tomēr ne tikai bez grūtībām, bet pat ar sajūsmu var iedzīvoties atainotajā bērnības gadu gaisotnē, tad tas lielā mērā ir meistarīgā tituļvarones tēla nopelns. Ines, šī Pārdaugavas Lolita (Nabokova, ne Brigaderes nozīmē), ir Ojāra liktenis, viņa ir romāna ierosa un dzinējspēks.

(Viņas vārda pareizrakstību šeit neapspriedīsim. To ir darījuši citi. Tā vien liekas, ka Gunārs Janovskis, jau daudz strostēts par valodas normu neievērošanu, tīšām un ne bez smīna būs piedāvājis labotājiem vēl vienu iespēju.)

No tā brīža, kad Ines un viņas vecāki grāmatas pirmajā nodaļā ievācas namā, kur jau dzīvo Ziemeļu ģimene, Ojāra domas un jūtas ir viņas lokā. Ines, vēl mazs bērns būdama. instinktīvi nojauš savu sievišķīgo varu un liek Ojāram to izjust rotaļās un kopējās slepenībās. Vai no tā var iznākt viela romānam? Var. Katrā ziņā tad var, ja stāsta tik nesamāksloti un tieši kā Gunārs Janovskis. Sarežģītas, negaidītas psīcholoģiskas nianses nav dotas nedz Ojāram un pat nedz Inesei. Viņu reakcijas ir tādas, kādas tās jau iepriekš varēja iedomāties, bet īstā vietā un ar drošu roku attēlotas, tās pārliecina. Ja nu tik daudz, ka reizēm gribas pārbaudīt abu draugu vecumu: vai gudrā Ines tiešām vēl tik maza, vai Ojārs jau tik paaudzies un vēl tik bērnišķīgs.

Nekā neparasta nav arī Ojāra novērotajā sabiedriskajā ainā. Ja kādam romānam par tiem gadiem vajadzētu divu efektīvu, pateicīgu pretstatu, tad viegli iedomāties vienu aizsargu un otru zociķi. Un Ineses tēvs, bankrotējušais spedīcijas kantoŗa īpašnieks Reinberģis, iestājas aizsargos, jo tagad bija laiki, kad cilvēks bez kādas partijas atbalsta vairs lāga netika uz priekšu. Un kaimiņsētas kauslīgais pusaudzis Rolfs, Ojāra sāņcensis, laupītāju romantikas periodu pārdzīvojis, iestājas Strādnieku Sportā un Sargā, tā tikdams ne vien pie zila krekla un ādas siksnas pār plecu, bet pat pie motocikla.

Var teikt, ka izvēlētā stāstītāja perspektīva prasa zināmu vienkāršojumu. Reizē gan jāšaubās, vai skatpunkta maiņa te pamatos daudz ko būtu grozījusi. Gunārs Janovskis nav savā temperamentā un ievirzē nedz plašas, vispusīgas laikmeta panorāmas sniedzējs, nedz komplicētu raksturu veidotājs. Viņa spēks izpaužas asi novērotās detaļās un izteiksmīgām, bet vienkāršām līnijām tvertos cilvēkos. Vēsturisku notikumu pieminējumos romānā Ines ir pa paviršībai un anachronismam, bet tas nav tik svarīgi. Precīzitāti šādās lietās var meklēt citur. Interesantāk ir vērot, piemēram, cik prasmīgi autors no romāna sižetā it kā mazliet schēmatiski ietilpinātā Reinberģa rada spilgtu individu, raksturīgu laikmeta tipu un beidzot traģisku simbolu. Un ja grāmatā šur tur manāmā vīpsnāšana par jaunās demokratijas trūkumiem viegli aizmirstas savas virspusības dēļ, tad jo vairāk atmiņā paliek aizkustinošie, bet gluži nesentimentālie epizodi, kas veido stāstu par Ojāra vecāsmātes mūža vakaru. Nelielā patversmes aina savā atklātajā reālismā ir dziļāk pārdzīvota sabiedrības kritika nekā vispārīgie un jau daudz dzirdētie izteicieni von oben par polītisko partiju egoismu.

Romāna pirmā trešdaļa, kas aptveŗ Ineses un Ojāra bērnības laiku, liekas vienā paņēmienā rakstīta, reizēm mazliet impulsīvi nemierīga, bet katrā ziņā kopiespaidā svaiga un savdabīga. Abu galveno personu attiecības pusaudžu gados ir konvencionālāk un bālganāk attēlotas. Kā atslābumu manīdams, autors šo grāmatas posmu papildina ar spriegiem aprakstiem par ledus laušanu un ledus iešanu Daugavā un ar īsu, bet varenu ainu no kāda veca jūŗas kapteiņa bērēm. Arī nezinātājs nojauš, ka šinīs lappusēs runā pamatīgs vielas pārzinātājs. Kā Ojāra Ziemeļa, tā Gunāra Janovska tēvs bija kuģinieki.

Iespējams, ka darba pēdējāk it kā par sevi rakstītajā daļā arī ir iepīti kādi autobiografiski elementi. Lai kā - grāmata Ines ir nosaukta par romānu, un viena no romāna pazīmēm ir noslēgta veseluma iespaids. To šis pagaŗais beigu posms radīt nepalīdz. Laba puse no tā norit pirmajā krievu okupācijas gadā, un šeit attēlotais liekas drīzāk saderam kopā ar "Stāstiem par krievu laiku" Janovska grāmatā Kur sunim vieta (1978).

Kāpēc tad autors vēlējās kaut fragmentāri izsekot Ineses un Ojāra likteņiem līdz kaŗa beigām? Ojārs tās sagaida Vācijā, bet Ines pazūd kaŗa laikā Krievijā. Šķiet, ka Rasma Sināte savā recenzijā Laikā būs pareizi uztvērusi šī turpinājuma un nobeiguma pamatojumu. Viņa raksta: "Ines ir Ojāram zudušās dzimtenes, bērnības un jaunības simbols. Laikā, kad pazūd dzimtene, zūd arī Ines. Par Inesi nav ziņu, ka viņa būtu mirusi, tātad vienmēr paliek cerība, ka Ojārs viņu vēl kādreiz ieraudzīs."

Ines ir Gunāra Janovska divdesmitotra grāmata divdesmit gados, rakstīta neizsīkstošā stāstītāja priekā un enerģijā, kam šoreiz ļauta pārāk liela vaļa, tā mazinot darba saliedētību un stingrumu. Ar to nav pirmām kārtām domāts formas vaļīgums lielos vilcienos, bet gluži vienkārši iespaids, ka pabiezajā sējumā ir par daudz nesvarīgu, anekdotisku blakus notikumu. Pamazām jau tā saraibināto kopainu vēl nemierīgāku padara lēcieniem virzītā darbība. Šai grāmatai trūkst vienmērīgas elpas, tā koncentrētā stāstījuma miera, kas bija raksturīgs Janovska iepriekšējam romānam ar Pārdaugavas, precīzāk -Daugavgrīvas, kolorītu - Uz neatgriešanos (1973). Par vispārēju rakstīšanas steigu liecina arī daļa valodas grumbuļu, ko apgāds varēja nolīdzināt.

Bet katra grāmata ir rakstīta savu paliekamo vērtību dēļ. Gunāra Janovska romānā Ines ir svaigas, spraigas nodaļas, intensīvi pārdzīvoti brīži, saistīgi un krāsaini vides attēlojumi. Reinberģis un Ojāra vecāmāte paliks prātā katram lasītājam. Un ar lneses tēlu darbam ir dots vitāls, līdz simboliskai nozīmībai attīstīties spējīgs kodols. Tas nav maz.

 

Mārtiņš Lasmanis

Jaunā Gaita