Jaunā Gaita nr. 159, septembris 1986

 

 

Juris Kronbergs

 

 
*

Būdami vilki tie kauc

cerēdami pašā kaukšanā

atrast atbildes

 

Būdami cāli tie čiepst

cerēdami ka čiepstēšana kā tāda

aizdzīs visu ļaunu

 

Būdami zaķi tie lēc

cerēdami ka pati lēkšana

pierādīs viņu varonību

 

Būdami lāči tie vicina ķepas

cerēdami ka vicināšana kā tāda

aizbaidīs pat kalnus

 

Būdami klauni tie uzstājas

cerēdami

ar vienlaicīgu smiešanos un raudāšanu

iegūt jautrus un līdzjūtīgus draugus

 

Būdami cilindri

tie samierinājās ar savu tukšumu

cerēdami, ka kāds burvis

no viņiem izvilks

vilkus, cāļus, zaķus, lāčus, klaunus

tādējādi apliecinādams

viņu tukšumu iespējas

 

*

Nokavētais mirklis

atgriezās,

vaicāja, kas viņa

prombūtnē labs noticis

 

Daži viņu nepazina,

citi runāja, ka tā esot

kāda vēsturiska persona,

 

kas bez personiska riska

te, tādās vecās skrandās

apkārt blandās

 

- Jā, jā, tas ir viens no tiem

 

Tos jau pat sapņos redz

 

PRELŪDIJAS

AUGUSTĀ

 
1

Vasara vairs tikai

durvis bez roktuŗa

Ilgi tajās noraugos

2

Rudens nāk: sarūsējis

autombilis pār zaļo pļavu

Bet šofeŗa acenes

jau aizsalušas

3

Saules leņķis pret zemi

arvien mazāks

Bet bērna pirmā ābecē

snauž rītdienas ortografija

4

Mēs esam piesieti savam liktenim

kā vasara pie rudens

kā ūdens pie slāpes

5

Rudens iecērtas vasarā

kā skepse entuziasmā

Kā ikdiena mīlestībā

kā pasaule bērna acīs

6

Es augu un sarūku

nožēloju visu nenožēloju nekā

Bet cerību lapas, atrautas no koka

atkal par zemi taps

7

Vasaras katedrāles pret debesīm slienas

neredzamas

kā dziesma

tieši pirms tā atstāj lūpas

 

 

1979

 


 

Voldemārs Avens

 

 
APŅĒMĪBA

Esmu apņēmies

apņemt pasauli ap vidu:

ap platāko vietu,

ap to vietu,

kur nejūt izteiktu valšķīgumu,

ap vietu,

kur saule ir zenītā

un zoles cepas smiltīs

Un, kad mana roka

taustīs zemes ātro pulsu

un, kad mūsu dvašas

veidos dūmu sēnes,

tad ziniet,

ka notikusi atomu

saskaršanās

un mēs, acu plakstus aizspieduši,

pārdzīvojam

pirmo skūpstu.

 

 

1986

 

ZELTA GREDZENI

Divi zeltneši gredzeni,

divas stīpas

muguras atspiedušas

raugās sudraba staros.

Pa gaŗu smilgu

skudra iekāpj debesīs.

Rudens durvju eņģes čīkstina.

Drīz sāpēs kauli.

Govs kūtī maus pēc saules

un pēc slaucenes.

 

Tavai rokai raupja āda.

Āda, kā tāda, nesvarīga,

uzticība — tā elpo

kamēr apstāsies.

 

 

1986

 

VALSTS ĒRGLIS

Ērglis, pamezdams zelta rāmi,

pameta darbošanos valstisko.

Ar atomskrošu izšautu aci,

ar mākslīgu stiklu

nav vērts kaŗot pret prusaku baru

un viņu liriku.

 

(Tie, baltus cimdus uzvilkuši,

kārtojās kabineta sēdei.)]

 

Un ērglis,

šis putns iznesīgais,

pret gaisu atspiedies

un pret saules iesmu,

 

stūmās uz augšu, uz augšu...

Uz labāku dzīvi,

uz pirmsākumu,

Uz tīru klinti ar jāņuguns liesmu.

 

Viss šinī zemē tik prusacīgs...

 

1986

 

ZIEMAS MIERS

Ziemā viņa pieder pati sev,

ierokas lapās,

tin un šķetina,

vērpj un auž

savu atmiņu lakatu.

 

Pār loga stiklu

lēni rit ūdens piliens,

apstājas, rit atkal

saskrienas ar otru,

tek ātrāk, straujāk

kā divi laulāti cilvēki.

 

Viņa pacel acis

uz gaismas rūti,

noņem acenes

un tās ilgi slauka

flaneļa priekšautā.

 

 


 

Erna Jureviča

 

 
APBURTAIS MEŽS

Visdziļākā ziemas vidū

Mežs saplaukst sarmas ziedos,

Un zvaigžņota aizdegas nakts.

Ne vēja pūsmas, ne spārnu vēdas.

Ne puksti no stingušās zemes krūts.

Tik klusums uz mēness stariem

Auž sapņus bez skaņām, kas dzied.

Zem sarmā ziedošā koka

Stāv cilvēks atsegtu galvu

Un skatās, un nezina, kur iet.

Tik tālu šķiet trokšņainās ielas,

To apburtais mežs tur ciet.

 

NEGAISĀ

Trakoja negaiss, un rībēja pērkona dārdi;

Pelēkā dūmakā sāpīgi elsoja mežs.

Baismīgi trokšņi kā ārprātā izkliegti vārdi

Plosīja gaisu, un likās, ka nāvi tie dveš.

 

Likās, pēc grāviena pirmā vai otrā, vai trešā

Zibeņu ķetnu viss pasaules plašums tiks tverts.

Piespiedis galvu pie akmeņa ceļmalā svešā,

Raudāja cilvēks no negaisa kapāts un pērts.

 

 


 

Marta Bārbale

 

 
TĀ JOPROJĀM...

Tik gaŗi un grumbuļaini dzīvots,

Ka bišu sanoņas vietā

Galvā traktoru basi dūc.

Tik ilgi un bezcerīgi

Rožu laukumi sēti,

Ka rokas bieži vien

Nātru vainagus plūc.

Tā aizvien un joprojām...

 

Kaut arī kājas nenesās

Valša taktī,

Bet kaprīzas sāpes izraud

Melnajās naktīs,

Tak pleci sapņos

Pēc kalnu klaiduma tiecas,

Un ikdienībā

Zem smagākās bēdu nastas nesaliecas.

Tā joprojām.

 

AR SAVU SMAGUMU

Manām rokām maiguma trūkstot,

Var jau patiesi tā būt,

Bij no ausmas līdz vakaram sirmam

Spīvums tām jāizjūt.

 

Manai gaitai viegluma trūkstot,

Uz to jau neceru es,

Jo uz pleciem nastu smagums

Kādreiz bij jāiznes.

 

Manai balsij dzidruma trūkstot,

Grūti ar dziesmu man iet.

Kvēpekla gaisma un kvēpekla elpa

Balsi aizžņaudza ciet.

 

Manām acīm gaišuma trūkstot,

Negrasos trūkuma slēpt.

Dzīves dziju vistumšākās naktīs

Bieži nācies man vērpt...

 

...Bet man pietiek spītības savas,

Ticības gana man būs.

Un tas tilts, pa kuŗu es eju,

Zem smaguma nesagrūs

 

 

Karogs, 1983, 2

 

Jaunā Gaita