Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

 

Gunārs Bekmans

PRIEKULES PRINČI

 

„Labs ir, zēni,” treneris sauca mūs kopā, „uzklausieties!” Viņš piecēlās kājās un gandrīz apgāza savu alus glāzi. „Zēni, es ru...runāju te ar ku...te, ar šo kungu...gu...”

„Ungāriņš. Niāls Ungārinš,” teica vīrs tvīda mētelī.

„...Ungārina kun...kungu. Viņš jums pastāstīs par Prie...iekules prinčiem un tad...” Tāda kā plēve pārvilkās trenera acīm pāri, viņš nosēdās un saguma.

Mēs sēdējām Apaļā Galda picērijā Kazdangas ezeriņa krastā. Desmit spēlētāji un treneris. Stiprākā basketbola komanda visā Kazdangas lauksaimniecības vidusskolas vēsturē. Diži augumā, veseli miesās, pilni cīņas spara. Pārliecības par mūsu spējām bija tik daudz, ka nezinātājs varēja to noturēt gandrīz vai par lielīšanos.

Un kāpēc ne? Vai tad šis vakars nebija domāts vairāk kā atalgojums mums nekā saiets, lai pārrunātu priekšā stāvošās spēles stratēģiju? Tā sakot, iepriekšēja samaksa par uzvaru rītdien pret Aizputes ģimnāziju? Kas par to, ka mēs nebijām viņus pieveikuši ne reizi pēdējos astoņos gados. Par to, ka mēs viņus uzvarēsim rīt, par to taču neviens nešaubījās.

Nu parēķiniet paši. Ar pagājušo izlaidumu aizputnieki zaudēja pusi no savas izlases, mēs tikai divus. Šoruden viņi dabūja divus jaunus prospektus, mēs ieguvām sešus. Un jaunu treneri. Bez tam, kā mūsu spiegs stāstīja, viņu centrs ir redzēts ar apsietu ceļgalu un viens no aizsargiem esot sūdzējies par reumatismu papēdī.

Nē, te divu domu nebija. „Kazdangas Ķirši” bija savu spēju zenītā, pašā kalna galiņā. Slīpēti un trenēti žiletes asumā, motīvēti uz uzvaru, pašpaļāvīgi - tādi mēs bijām. Visā apriņķī nebija vidusskolas, kas varētu mums uzrādīt kaut cik nopietnas pretestības, tas nu bija skaidrs.

Pica tika ēsta, alus dzerts, koka-kola sūkta. Kaut nāca jau krietni vēls, vienu stāstiņu mēs vēl degustēt varējām.

Mēs sasēdāmies ciešāk ap kamīnu. Apaļais kungs izvilka vienu nelāgi smirdošu cigāru, aizdedzināja to un apmierināts smaidīja.

Viņš bija kuriozs vīrelis. Strīpainās diplomāta biksēs, rūtainu cepuri galvā viņš sēdēja jau pie letes, kad mēs ienācām un tērzēja ar viesmīli.

Mūs ieraudzījis, viņa seja uzplauka kā jasmīns vasaras naktī. Padzirdējis, ka mēs runājam par basketbolu, viņš norausās no sēdekļa.

„Ā, basketbols! Pazīstu spēli kā savu nēzdogu! Lielisks sports! Lielisks!! Viesmīle! Divas krūzes alus un duci glāžu! Tumšo!!.. Gaišais te nekam neder - sūkalas,” viņš norūca caur mutes kaktu, tad sauca atkal: „Ko?!.. Nav pilngadīgi?! Gluži neticami... Labs ir, reducējiet glāžu skaitu uz divām! Pārējais paliek kā pasūtināts!”

Pa šo laiku viņš bija pienācis klāt, pagrūdis mūs nost un apsēdies iepretim trenerim.

„Atļaušos sevi iepazīstināt. Ungārinš. Niāls Ungārinš. R.C.M.P., L.K.O.K., A.A.B.S.” Ko šie burti nozīmē, viņš neizskaidroja, tik pagaidījis brīdi, lai to svarīgums nepaietu mums secen, viņš runāja tālāk.

„Tikko jūs pieminējāt basketbolu, tas man tūlīt atsauca atmiņā Tukumu. Tas būs jau pirms kādiem piecpadsmit, sešpadsmit gadiem. Tolaik strādāju Tukuma Tekstila un Trikotāžas sabiedrībā.

Kādu rītu direktors iesauc mani savā kabinetā. „Zini ko, Niāl,” viņš saka. (Viņš mani vienmēr sauca priekšvārdā.) „Zini ko,” viņš saka, „man ir apnicis dzirdēt, kā tās Rīgas dzelzceļnieces vienmēr vinnē visās sacīkstēs. Sameklē man piecas meičas, kas var stāties viņām pretī un gādā lai nākošā sezonā mūsu firma būtu tikpat pazīstama kā tās daudzinātās rīdzinieces.”

Ko es? Uz Burundu prom. Izķemmēju visus džungļus, līdz sadzenu piecas vatusi jaunavas, īsākā no tām 2m 15, garākā 2m 28.

Pagāja gads, līdz mēs tās satrenējām. Pirmās pretinieces uzvaram ar 124 pret 22. Otras paliek bez punkta. Trešās, pārbijušās, grib uzdot cīnu bez spēles. Tā mēs no vienas uzvaras uz otru. Kas nāk, tam pa biksēm.

Kad pienāk kārta rīdziniecēm, melnās gigantes ir tā saspēlējušās, ka viena no tām spēlē ar aizsietām acīm. (Upes slimība, ziniet.)

Nu dzelzceļnieces turējās, turējās. Pirmais puslaiks vienāds. Otrs tāpat. Nēģerietes pieprasa time-out. Noskaita tādus kā pātarus, palēkā uz vienas kājas, palēkā uz otras. Norēcas kaut ko savā džungļu valodā un kā uz burvja mājienu dzelzceļniecēm vairs nestāv bumba rokās. Sasita viņas tik pamatīgi, ka no kauna tās tūlīt pārkristīja sevi par tramvajniecēm.”

Kamēr viesmīle lika pasūtināto uz galda, brīdi iestājās klusums.

„Un kas notika ar melnajām?” kāds ievaicājās.

„Ko?... Ā, tās bija jāatlaiž. Neprata strādāt pie spoļmašīnām.”

Viņš izdzēra glāzi vienā rāvienā un pamāja trenerim darīt to pašu.

„Jā, labi basketbolisti nav tādi dzimuši. Tie ir visi atradeņi. Atceros, kad spēlēju franču virslīgā. (Es toreiz biju gaŗāks.) „S.C. Lyon” to klubu sauca. Ā, vietējie mūs vienkārši dievināja. Cienāja ar savām desiņām un sauca mūs par „les herissons paresseux.” Un viņš sāka jaunu stāstu.

Un tā visu vakaru. Aizmirsts bija mūsu stratēģijas saiets. Paputēja plāni spriest par taktiku. Nepārcilāti palika pēdējie punkti, nenorunāts komandas sākuma sastāvs.

Šī džentlmeņa stāsti jau bija uzjautrinoši. Pilni ar baudāmām pauzēm. Draudzīgi pacēlis glāzi, viņš tad gaidīja uz treneri, līdz tas ar’, neredzēdams citas izejas, pacēla savējo.

Treneris alus dzērājs nebija, to varēja uzreiz pateikt. Viņš dzēra pieklājības pēc, garšodams kā pienu un katru reizi saviebās. Pēc pirmās glāzes viņam skats bija tik vainīgs kā puikam, kas pielaidis bikses, bet pēc stundas jau viņš sita uz galda un sauca: „Tieši tā!” katru reizi, kad dzirdēja vārdu ‘basketbols’.

Stundu vēlāk viņam piesitās žagas. Tad, atgriezdamies no kungu istabas, viņš uzskrēja virsū elektroniskajam mūzikas atskaņotājam un gandrīz to apgāza. Vēl pēc stundas treneris sēdēja pavisam kluss, drūmi skatījās kamīnā un pēc katra teikuma māja piekrītoši ar galvu.

Un tagad šis - pēdējais stāsts. Gaŗākais un varbūt ticamākais. Neiespējami to ir te pilnībā atkārtot. Bez izpušķojumiem, esencē, tas risinājās apmēram šādi:

„Tas notika jau labi sen. Pirms kaŗa. Astoņdesmitos gados. Pie mums toreiz valdīja komunisms. Dzīvot varēja, pēc paša patikas ne. Tāpat kā jūs, gāju vidusskolā pēdējā klasē.

Tai brīdī lielajā politikā bija iestājies tāds kā atkusnis. Abi galvenie sāncenši, Krievija un Amerika, apmainījās savā starpā laipniem vārdiem, sportistiem un visādiem kultūras nesējiem. Arī skolotājiem.

Viens krita mums. Bioloģijas skolotājs no Teksasas. Vecāki viņam bija reiz emigrējuši no Latvijas, runāja diezgan labi latviski. Viņa sieva bija arī skolotāja, tā varēs mums mācīt angļu valodu.

Un viņiem bija audžu dēls. Tā vārds bija Čarlijs. Kaut gan vidusskolu tas it kā bija jau beidzis, viņš bija pieteikts mūsu klasē, lai papildinātos latviešu valodā.

Nezin, kā tas gadījās, laikam nebija viņiem kas kārtībā ar vīzām, bet amerikāņi nokavēja skolas sākumu.

Kādu rītu mēs sēžam klasē, kad kāds klusi pieklauvē pie durvīm. Mēs jau bijām dzirdējuši, Ka ārzemnieki esot pagājušo nakti atbraukuši un audžu dēls varot jau no rīta ierasties klasē.

„Iekšā,” aicina skolotāja un mēs visi pagriežamies uz durvju pusi. Durvis lēnām paveras un... mēs krītam vai no soliem ārā.

Tur viņš bija. Tur bija Čarlijs. Tievs, garš un - melns kā kastanis. Moris?! Mūsu klasē būs nēģeris?

„Atvainojiet, vai šī ir piektā klase?” viņš prasa skaidrā latviešu valodā.

Pilnīgs klusums. Neviens nekustas. Viņš panākas uz priekšu.

„Es esmu Čārlzs Princis.”

Mēs sēžam kā apstulbuši. „Es domāju, ka esmu pierakstīts piektajā klasē,” viņš smaida kautrīgi. Tas mūsu traumu tikai padziļina, tik žilbinoši baltu zobu rindu mēs savā mūžā vēl nebijām redzējuši. Paiet sekundes, minūte. Gods kam gods, skolotāja atguvās pirmā.

„Jā... mēs... Mēs jau gaidījām,” viņa teica nedroši un raugās uz mums. Mēs uz Čarliju. Paiet atkal minūte. Priekšējā solā vēl viena vieta bija brīva. „Varbūt, ka tur...” viņa pamāja uz to.

Čarlijs piekrītoši pamāj ar galvu un iet uz norādīto vietu. Mums elpa aizrāvās par jaunu. Viņš gāja tik neparasti viegli, tik atsperīgi, ķermeni šūpodams, ka likās, ka kuŗu katru mirkli sāks sist ar knipjiem takti un griezties kādā trakā afroamerikānu padancī.

Bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Čarlijs aizgāja uz izraudzīto solu, ielocījās blakus vienam pagalam pārsteigtam sarkanmatim un izstiepa savas gaŗās kājas pa sola apakšu tālu uz priekšu. Jauniņā skolotāja redzami nosarka, bet neteica ne vārda.

Atlikušās stundas daļas varēja nebūt. No botānikas mēs neuzņēmām tikpat kā nekā. Visu acis bija fiksētas uz priekšējo solu bailēs, ka nepalaiž garām Čarlija nākošo kustību. (Vēlāk dažs labs no mums dabūja gandrīz kuņģī jēlumu, mēģinādams imitēt viņa elastīgo gaitu.)

Brīvstundā nebija labāk. Tad visa skola stāvēja puduros kā kompasi, galviņas pagrieztas visiem uz vienu pusi.

Nu mums bija daži tādi, kas iedomājās sevi par modernistiem. Tie valkāja pārmazgātas džīnas, mētājās ar amerikāņu frāzēm un slepus lietoja kožļājamo gumiju. Mēs viņus saucām par kovbojiem jeb jenkijiem.

Daži no tiem gāja Čarlijam klāt, uzrunāja to angliski. Apmainījās pāris vārdiem, bet drīz vien mūsējiem angļu valodas zināšanas bija izlietotas un nu vajadzēja vai nu stāvēt klusu vai runāt latviski. Sākās liela stomīšanās, mīņāšanās un pakaušu kasīšana. Zvans arī nez kur bija aizkavējies, kas situāciju padarīja tīri nepatīkamu.

Protams, ka Čarlijs bija milzu sensācija. Un ne tikai skolā vien. Papi un mammiņas sāka braukt no malu malām raudzīt savus lolojumus, kaut skola bija tikko kā iesākusies. Tantes un onkuļi ciemojās vēl nepieredzētā skaitā un nelaidās prom, iekams nebija skatījuši garo jenkiju vaigu vaigā. Tie, kas bija dzirdējuši Čarliju runājam latviski, jutās sevišķi priviliģēti un brauca mājās krūtis izgāzuši.

Tad kādu svētdienas rītu, tūlīt pēc brokastīm, mēs bariņš zēnu gājām spēlēt basketbolu. Nu toreiz mums vingrotavas vēl nebija. Laukums bija tur kokos, uz vecajām vācu kapenēm. Mēs ejam un pa gabalu dzirdam, ka kāds met jau pagrozu. Mēs paslēpjamies aiz kokiem un skatāmies, un mums paliek mutes vaļā. Čarlijs viens pats. Met kā traks. Ar vienu roku, ar abām. Pāri galvai, pāri plecam. No labās puses, no kreisās. No augšas ar palēcienu, no apakšas ar āķiem.

Kaut ko tādu mēs bijām redzējuši tikai filmās. Laikam viņš bija mūs pamanījis, viņš pārtrauca mest un tvēra pēc dvieļa. Mēs skrējām klāt saukdami, lai taču neiet mājā.

„Nav daudz laika,” viņš teica. „Apsolīju tētim, ka braukšu līdz uz baznīcu.”

Šokēti mēs uzdrāžamies viens otram virsū.

Tētim? Uz baznīcu? Vai tad neviens šim nabaga zēnam nebija izskaidrojis, ka iešanu baznīcā šinī zemē turēja par lielu grēku? Tabu. Bet viņš to bija teicis tik nevainīgi, kā pats par sevi saprotamu lietu tā, ka šī ideja tik briesmīgi revolucionāra vairs neizlikās.

Pārdomām mums laika neatlika. Mēs ātri sadalījāmies divās komandās un sākām spēlēt. No sākuma mazs apjukums, bet drīz vien Čarlijs pārvaldīja centru tik pamatīgi, ka vienīgās rūpes mums bija satvert viņa straujās, bet negaidītās piespēles. Viņš neskatījās uz to, kam met un kamēr pieradām, nevienu vien reizi dažs labs no mums dabūja ar bumbu pa pieri.

Zem groza viņš bija īsts akrobāts. Šķita, ka pat zemes pievilkšanas spēks iedarbojās uz viņu savādāk. Viņš izlēca pirmais, palika gaisā pēdējais, tad iebikstīja bumbu grozā vai piesvieda to citam, lai met.

Šaubu nebija, Čarlijs bija klase pa sevi. (Tā stāstīja, ka viņš esot bijis atzīts basketbola talants arī toreizējā Amerikā, tikai sācis par daudz ostīt narkotiku. Tāpēc jau arī viņi bija atbraukuši te, uz Latviju, lai palīdzētu viņam tikt no tā vaļā.)

Čarlijs ilgi nespēlēja. Kad viņš bija aizgājis, mēs sagājām kopā un nospriedām divas lietas. Viena - neteikt par Čarlija prasmi nevienam ne vārda, un otra - uzaicināt aizputniekus uz spēli, cik ātri vien iespējams.

Pierunāt ģimnāzistus nebija grūti. Tie gan pabrīnījās kā tik ātri, mēs parasti rīkojām sacīkstes tikai oktobrī, bet iestāstījām, ka šogad tiekam iesaistīti biešu novākšanas talkā agrāk un ka vienīgā iespēja ir rīkot sacīkstes jau tagad. Nebūdami laucinieki, viņi tam noticēja.

Ar klusu ciešanu tik viegli negāja. Jo mēs vairāk trenējāmies, jo mūs vairāk nāca skatīties. Jo vairāk skatītāju, jo vairāk bija jāzvērina, lai stāv klusu. Beidzot lietas nonāca tik tālu, ka viss internāts draudēja pārvērsties par vienu lielu purgātoriju.

Bet tad nu kādu svētdienu ģimnāzisti bija klāt. Veseli seši autobusi, ar saviem uzmundrinātājiem un bungām skaļi un lielīgi kā jau pilsētnieki. Acīmredzot par Čarliju jau viņi bija dzirdējuši. Vai par viņa spējām arī, to mēs nezinājām.

Jau spēles pirmajās minūtēs varēja droši teikt, ka ne. Patiesībā viņi bija tik pārsteigti, ka labu laiku nedarīja nekā, tikai stāvēja laukuma malā un mēmi raudzījās, kā Čarlijs gūst vienu grozu pēc otra. Kad viņi atģidās, bija jau par vēlu, mēs bijām tiem tālu priekšā.

Tik smagi mēs viņus vēl nekad nebijām sasituši. Drusku atkopušies, viņi tūlīt pieprasīja revanšu.

„Nevaram, jāvāc bietes.”

„Oktobrī nāk lielie svētki, tad neviens nestrādā.”

„Jāatpūšas.”

„Jūs atteicaties iesaistīties sacensībā par godu tik svarīgai dienai?”

„Nebūs laika trenēties.”

„Jūs atteicaties iesaistīties sacensībā par godu oktobra revolūcijai?”

„Nē, protams, nē.”

Tā oktobrī mēs aizbraucām uz Aizputi. Viņu vingrotava bija stāvgrūdām pilna. Uzskrienot uz laukuma, mūs sagaidīja vētraini aplausi. Pastarpām vēl atskanēja saucieni: „Jū-es-ei! Jū-es-ei!” bet tie drīz tika oficiāli apsaukti.

Mājinieki izmēģināja visu ko. Noteica divus sedzējus Čarlijam, trīs zonu aizsardzību, vīrs pret vīru, bloķēšanu pa visu laukumu, ko tik viņi varēja izgudrot, - bet nekā. Mēs uzvarējām atkal, gan ne vairs ar tik lielu starpību. Viņiem vienkārši nebija neviena pietiekoši gaŗa un nadzīga, kas varētu sacensties ar Čarliju.

Otrs trimestris vēl nebija beidzies, kad viņi mūs izaicināja atkal. Esot atraduši kombināciju, kā mūs pievarēt.

Nu vienam no mūsējiem brālis gāja tur ģimnāzijā. Mēs uzdāvinājām viņam jaunus bikšturus, lai paklausās, ko runā. Viņš esot dzirdējis, ka šie atraduši kādu milzi, pierunājuši iestāties skolā un tagad tas tiek speciāli trenēts sargāt Čarliju, lai ar labu vai ļaunu padarītu to nekaitīgu.

Tolaik mums arī bija viens vīrs kā bifelis, pus-krievs no Liepājas vārdā Azenko. Mēs viņu saucām par Āzi. Nezin kāpēc, bet katrreiz kā viņš ēda zaļbarību, tā viņam varen sasmaka elpa.

Sacīkšu dienā mēs sabarojām Āzi ar ķiplokiem, nolikām to centrā un iestāstījām, lai nelaiž milzi Čarlijam tuvāk par rokas attālumu.

Čarlijs paņēma vienu malu, es otru. (Jau tas vien, ka Čarlijs nebija centrā, ietrieca aizputniekus dziļā depresijā.)

Mums taktika bija vienkārša: es tikai metu uz groza pusi, Čarlijs tanī pašā laikā izrāvās uz priekšu un ja bumba atsitās pret dēli, iecilināja to grozā. Kā jau teicu, pie groza viņš bija vienkārši nepārspējams.

Abi milži stīvējās, stīvējās ar saviebtām sejām, saņēma vienu piezīmi pēc otras, beidzot sāka kauties un tika izraidīti no laukuma. Tā mēs triumfējām vēlreiz.

(Vēlāk dzirdēja, ka viņi esot nodibinājuši slepenu organizāciju, kur zvērējuši viens otram uzticību līdz mūža galam un dzīvot tā, lai būtu gatavi katrā laikā un katrā vietā darīt visu, ko nu katrs spēj, lai kavētu Kazdangu tikt pie uzvaras basketbolā.)

Bet Čarlijam bija vēl viens talants. To mēs atklājām tīri nejauši.

Sestdienas rītos mums bija koŗa mēģinājums. To rītu bija šausmīgs negaiss. Lietus nāca lejā kā pa slūžām. Milzīga vētra, vēja brāzieni strādāja pāros: viens paceļ dakstiņus, otrs šļāc ūdeni apakšā.

Audzinātāju mājai jaunais jumts laida ūdeni iekšā. Skolotājs, kas mācīja dziedāt, atlika mēģinājumu uz pēcpusdienu. Viņam ir divi mazi bērni un sieva stāvoklī, viena viņa netiek ar pielijušiem spaiņiem un bļodām galā.

Pēcpudienā lietus drusku aprima, un mēs uzsākām mēģinājumu. Mēs dziedam, dziedam un uzreiz apdziest ugunis. Nav elektrības.

Laukā īsti tumšs vēl nav, tik tāda puskrēsla. Mēs sameklējām sveces un turpinājām dziedāt. Bet diriģents sāka bažīties. Viņam rūpēja sieva. Beidzot viņš vairs nenocietās, ielika Čarliju savā vietā, lai tas mums iemāca kādu amerikāņu dziesmu, un pats joza uz mājām.

Nu ko mēs? Čarlijam jau balss bija, bet nekāda skaļā, ko tad viņš mums var iemācīt. Viņš piegāja pie klavierēm, ar vienu pirkstu pa-plinkšķināja. Kamēr viņš izgudroja, ko ar mums darīt, daži pārīši jau sāka pazust pa tumšākiem kaktiem.

Viņš nosēdās, uzsita ar kāju četras taktis un tad rāva vaļā tā, ka no pārsteiguma pat vecās klavieres salēcās. Nekā daudz, tikai tādu diksīti, bet nu tik valdzinoši, ka mums sāka kājas pašas no sevis cilāties.

Kāds sāk jau stirināties, pāri sadodas rokās, sāk kustēties. Tad vēl daži un vēl, un drīz vien uz apaļās zāles sienām sveču gaisma met ērmīgas ēnas. Tās raustās, griežas un mijas.

Cits šīberē, cits lec kā circenis. Kautrīgākie kašņājas kā vistas pa smiltīm. Pirmgadnieki apkampjas un laiž vaļā to pašu „Tūdaliņ tagadiņ”, bet lēkāt lēkā visi.

Ārā ir drēgns un gaudo vējš, bet mums bija karsti. Mēs taču bijām tai siltajā zemē, tur dienvidos Ņuorlīnsā.

Nezin cik ilgi mēs tā jau bijām kratījušies, bet tad uzreiz deja apsīkst, mūzika apstājas. Paliek kluss. Ar lākturi rokā durvīs stāv skolas direktors.

Viņš ienāk zāles vidū, nostājas un noskatās uz mums visiem pēc kārtas. Mēs atvelkamies pie malas. Tad viņš izsauc priekšā visus komjauniešus un nostāda vienā rindā. Un tad sāk tos lamāt.

Kā drīkstot aizmirst savus zvērastus partijai? Kā var neievērot sociālistiskos principus? Kur paliek viņu komunistiskā modrība? Kur ir tā padomju stāja? un tā dod labu laiku.

Mums pārējiem nekā. Beigās tikai pasaka, ka diriģenta sievai bija pienācis laiks braukt uz slimnīcu, kora mēģinājums beidzies. Tad tāpat kā atnācis, direktors paceļ laternu sev virs galvas, ved meitenes atpakaļ uz internātu un Čarliju uz viņa mājām. Tas ir viss.

No tā laika nabaga Čarlijam vairs miera nebija nemaz.

Viņu aicināja spēlēt visur: skolas vakaros, sarīkojumos, kolchozu ballēs, krogos. Ar laiku viņš izveidoja arī tādu diezgan pieklājīgu orķestrīti.

Klavieru spēli viņš ierādīja vienam kuldīdzniekam, pats palika pie klarnetes. Tas izrādījās bija viņa mīļākais instruments. (Viņa vecāki arī esot bijuši mūziķi. Tēvs spēlējis džeza orķestrī, māte dziedājusi.)

Ak tā, gandrīz aizmirsu pateikt. Mums klasē bija viens partijnieka dēls. Viņš dzīvoja kolchozā, no kurienes viņu katru rītu veda uz skolu. Viņa tēvs bija politiskās ievirzes vadītājs, bet puika par politiku maz interesējās. Viņam patika valkāt gaŗus matus un klausīties ārzemju raidījumus, - vārdu sakot, bija „jenkijs”.

Viņam nāca dzimšanas diena un bija salūdzis visu klasi ciemā, tas ir, visus, izņemot komjauniešus.

Kolchoza klubiņš bija izdekorēts un nodots viņa rīcībā. Tur bija ēdieni un dzērieni pa pilnam. Čarlijs bija paņēmis līdz visas savas skaņu lentes un nepagāja ilgi, kad mēs visi griežamies atkal kā virpas un kapājām cits citam lielus.

Nu toreiz mums klasē bija viena meitene - Daina Kočere. Drusku vecāka par pārējām (viņa bija zaudējusi gadus, mēģinādama ietikt kādā vidusskolā). Ļoti apdāvināta - un lepna. Tēvs viņai jau daudzus gadus sēdēja Mordovijas darba nometnē, māte bija Sibīrijā mirusi.

Viņa nebija nekad sastāvējusi ne oktobrēnos, ne pionieŗos, ne komjaunatnē. Politiskā audzināšanā viņa nekad vairāk par divnieku nebija saņēmusi, kaut arī pārējos priekšmetos viņai bija gandrīz vai piecinieki vien. Tikai pateicoties šīm atzīmēm un vienam radiniekam viņa tika mūsu vidusskolā uzņemta.

Dievs Dainai bija sevišķi vēlīgs. Cēla augumā, blondiem viļņainiem matiem, zilām, jautrām acīm. Gaŗām sapņainām skropstām, sārtiem vaigiem kā āboliem. Pārbagāta miesās, kur tas ir stratēģiski vajadzīgs, citādi šmauga kā šautene. Jāsaka, ka tik veselīga meitene Kazdangā nav ne pirms, ne pēc tam redzēta.

Dievs viņai bija devis arī asu mēli, gudru prātu un dzidrus smieklus, kas pavadīja viņu visur kā līksmi zvārguļi.

Nezin, kas kuŗu uzlūdza, bet kad Čarlijs ar Dainu sāka dejot, tas bija kā uguns. Čarlijs papildināja ritmu ar īsiem sarežģītiem soļiem un asām, āķīgām roku kustībām. Daina dejoja mazāk sasteigti, bet kad viņa laida darbā plecus un gurnus, mēs cits pēc cita apstājāmies un godbijīgi nogājām pie malas.

Pēc dejas viņi tiešām izturējās, it kā būtu piegājuši par tuvu ugunij un apdedzinājušies. Viņi runāja maz un nedejoja vairs visu vakaru.

Nu tā mums pienāca pavasaris un eksāmeni. Skola beidzās, tad atvadīšanās. Čarlijs ar audžu vecākiem brauca atpakaļ uz Teksasu, mēs pārējie pazudām kur nu kuŗais.

Es tolaik dzīvoju uz laukiem netālu no Priekules un gatavojos iestāties lauksaimniecības fakultātē. Laiku pa laikam es satikos ar Dainu. Viņa arī dzīvoja Priekulē. Augstākā izglītība viņai tika liegta, tā viņa strādāja vienā austuvē turpat pilsētā.

Būtu jau viņu labprāt redzējis daudz biežāk, bet uz romanci viņu nevarēja pierunāt. Kā jau teicu - lepna.

Iestāšanās pārbaudi augstskolā es neizturēju. Sarunāju sev darbu kolchozā līdz rudenim, kad domāju mēģināt atkal.

Iestājos arī komsorgos, kas bija nepieciešams, lai tiktu uzņemts jebkādā kursā. Dainai es to neteicu, jo citādi mūsu draudzībai būtu noteikti beigas. Bet es viņu neredzēju visu vasaru šā vai tā.

Rudenī es izkritu cauri atkal. Pēc mēneša saņēmu uzaicinājumu reģistrēties militāram dienestam. (Tobrīd bija karš Afganistānā.)

Es devos atpakaļ uz Priekuli pavisam sašutis. Sāku dzert, negribēju redzēt neviena. Labāki jutos vienīgi, kad iesniedzu atlūgumos no komsomoļa.

Tad vienu dienu pagalmā neganti rej suns. Es izeju un skatos un bezmaz atkritu augšpēdus, neticu pats savām acīm. Tur stāv Čarlijs. Stāv un smaida savu kautrīgo smaidu gluži tāpat kā toreiz klases durvīs.

Es, protams, aicinu tūlīt iekšā. Mēs attaisām vienu pudeli, un viņš sāk man stāstīt. Dainai esot piedzimuši dvīņi - brūni kā kafijas pupiņas. Viņš bija atbraucis precēt Dainu un vai es būtu ar mieru nākt viņiem par liecinieku.

Viņš stāstīja vēl, bet es... es... īsti to vairs neatceros. Kautko par dakteriem. Ka tie domājuši, ka te ir noticis kāds ģenētisks atsviediens. Tikai, kad Daina parādījusi mūsu klases bildi un Čarliju, tie beidzot viņai noticējuši.

Tās bija varenas kāzas. Baznīca bija cilvēku pilna. Lielākā daļa varbūt nāca tikai ziņkārības pēc, bet bija arī ziedi un apsveikumi no ļaudīm, kas bija viņiem pilnīgi sveši.

Pēc neilga laika Dainai pienāca paziņojums ierasties Rīgā, lai saņemtu izbraukšanas vīzu. Viņa to pieprasījusi nebija un arī Čarlijs ne. Tāpat kā Čarlijs nekad nevarētu dzīvot nebrīvā valstī, viņa nevarēja atstāt savu tautu nezināmam liktenim.

„Braukt uz Ameriku, lai tad manā vietā nāk kāda krievu ģimene? Nē, to vien tik ne.”

Vasarā piedzima vēl viens dēls. Čarlijs bija klāt atkal, nokristīja to par Linkolnu, paciemojās un aizbrauca.

Valdība atkal piedāvāja emigrācijas vīzu un šoreiz ceļa naudu arī. Tāpat kā iepriekš viņa tiem pateica skaidri un gaiši - kamēr viņai tēvs sēž darba nometnē, viņa uz Ameriku nebrauks.

Pēc pusgada piedzima atkal dvīņi - Ģirts un Uģis.

Tad nu valdība lika viņu mierā.

Zēni auga. Čarlijs bija kolledžu beidzis un strādāja kādā lielā sabiedrībā pie elektroniskiem skaitļotājiem.

Viņš pelnīja labi, strādāja daudz un sūtīja paciņas bieži.

Kad puišeli pieauga, viņš ierīkoja tiem pie mājas basketbola grozu un kad vien atbrauca, mācīja viņiem spēlēt un ņēmās ar tiem bez apstājas.

Un vakaros visa ģimene gāja pastaigāties pa Priekules ielām. Abi lielie, aplikuši rokas viens otram ap vidu, smaidoši un lepni; mazie kā irbītes bariņā pa priekšu. Cilvēki apstājās un skatījās, un skatījās. Cits ar izbrīnu, daži ar skaudību.

Tad abi vecākie puikas, Klāvs un Kalvis, sāka iet pamatskolā. Tikai reizi viņiem iznāca aizstāvēt ģimenes godu ar savām mazajām dūrītēm, kad bars krieveļu aizstājās tiem ceļā un sāka saukt viņus un viņu mammu nesmukos vārdos. Bet tas notika tikai reizi, pēc tam krievu puikas gāja viņiem apkārt ar lielu līkumu.

Kad skolā sāka iet pārējie brāļi, abi vecākie bija jau visas cīņas sen izcīnījuši, un skolā grūtību vairs nebija nekādu.

Toties ģimnāzijā viņi bija pastāvīgi vienās grūtībās: kā sadalīt laiku starp basketbolu, mācībām, randiņiem un mūziku.

Vēl maziem esot, Čarlijs viņiem katram bija uzdāvinājis pa mūzikas instrumentam. Tos viņš cītīgi mācījās spēlēt un kad atbrauca tēvs, ar lepnumu rādīja katrs savu mākslu.

Es atceros vienu karstu jūnija nakti. Abi jaunākie dēli bija tikko kā beiguši ģimnāziju. Čarlijs, nezin kur dabūjis, bija atvedis amerikāņu alu. Divas kastes.

Palika jau tumšs. Vasaras nakts. Karsts, logi visur vaļā. Te uzreiz kur gadījies, kur ne, vakara klusumu pāršķēla spalgs klarnetes kauciens. Norībināja bungas un tām uz pēdām sprāga vaļā tāds džezs, ka visa pilsēta pamostas.

Atskrēja miliči. Divi krievi. Kas te notiek? Kas te traucē mieru? Iznāca Čarlijs ar alus kanniņu vienā, klarneti otrā rokā.

„Ei, man, what's happening?” viņš sauca priecīgi.

Tik draudzīgu sagaidīšanu miliči nebija paredzējuši. Viņi saskatījās, tad viens no viņiem prasīja kaut ko krieviski.

„Nē, nē, kungi! Mēs esam Latvijā, te mēs runājam latviski. Ja gribat runāt krieviski, jums jābrauc tālāk, uz austrumiem, uz Krieviju. Es krieviski neprotu. Ņepaņimaju. Okē?”

Uniformas apspriedās. Vienīgā valoda, ko viņi vēl zināja, bija baltkrievu. Viņi izmēģināja to. Atbildes vietā Čarlijs sāka stāstīt kaut ko angliski, bet laikam jau muļķības vien, jo kad iznāca Daina, tā tikai smējās vienā smiešanā un nevarēja pateikt ne vārda.

Miliči nolēma, ka jāved Čarlijs uz iecirkni, bet pirms viņi paspēja nodomu īstenot, iznāca dēli. Visi pieci cits par citu garāks. Viņi nostājās abiem miličiem apkārt tik cieši, ka tie nevarēja lāga pakustināt ne rokās, ne kājas.

Nu vienojās tā, ka ļaus vēl vienu grāvēju, bet pēc tam būs jāspēlē klusāk vai jābeidz pavisam.

Čarlijs ieaicināja miličus iekšā, iedeva katram pa kanniņai alus. Jaunie ķērās jau pie instrumentiem, bet Čarlijs pamāja, lai klusē. Viņš piegāja pie klavierēm, nosēdās.

„Šī dziesma būs par godu manai - Dainai,” viņš raudzījās savā sievā, smaidīja, tad, pavadīdams pats sevi, sāka klusām dziedāt: „Dinah...” Un Daina tikai smaidīja un smaidīja, un acis sāka drīz vien pildīties asarām. Tās bija prieka asaras.

Uz universitāti dēliem ceļš nepavērās. Viņi ne tikai kā nebija sastāvējuši nevienā vēlamā organizācijā, bet pastāvēja uz to, ka runās tikai latviski.

Tā sagadījās, ka tolaik Priekules izpildkomitejā bija kāds vīrs, kas nebija vēl gluži noslīcis sarkanā birokrātisma purvā. Viņš saskatīja iespēju, kā ar šiem pieciem zēniem daudzināt Priekules vārdu pāri tās robežām. Bet ne ar mūziku, sportu vai basketbolu.

Vispirms viņš dabūja viņiem darbu kā ugunsdzēsējiem. Tad panāca to, ka uzcēla pilsētai jaunu sporta namu tieši blakus ugunsdzēsēju depo, kur tie varēja vaļas brīžos trenēties. Un viņi trenējās cītīgi. Tiem drīz vien Priekulē pretinieku vairs nebija. Viņi sāka braukt uz Liepāju. Pēc pāris gadiem viņi tur visus sasita. Pienāca kārta Rīgai.

Pirmo gadu viņiem neveicās - savainoja Ģirtu. Tā vietā viņi dabūja vienu lietuvieti no Šauļiem, arī pusmelno.

Nākošo gadu viņiem gāja daudz labāk. Sāka gūt uzvaras, kļuva populāri. Kur vien viņi uzstājās, cilvēki plūda kā uz kādu izrādi. Viņiem bija visiem vienādi ķiršu krāsas treniņtērpi baltām svītriņām. Viņi uzskrēja uz laukuma vienmēr ar mūziku. Pirms spēles sanāca kopā, saskārās ar plaukstām un nosauca: „Sveika, mamma!” Publikai tas patika.

Ar laiku viņi kļuva republikas meistari, tad Baltijas. Sākās sacensības visas Padomju Savienības mērogā. Pirmo spēli pret Maskavas „Dinamo” viņi zaudēja. Otru vajadzēja spēlei Priekulē, bet uznāca karš.

Karš ilga trīsarpus mēnešus. Tad krievi izvācās no Latvijas un sākās citi laiki. Lielvalstis sacentās savā starpā, lai garantētu mūsu robežas. (Abrenes apriņķi mēs dabūjām atpakaļ.) Krievija maksāja reparācijas, Amerika deva dolārus.

Pasauli aplidoja sauklis „Latviešus Latvijai!”, un emigranti brauca mājās no malu malām.

Sākās ražens celšanas un atjaunošanas darbs. Atgriezās pašcieņa un lepnums. Godā nāca privātīpašums. Radās jauni saukli: „Mans gods ir tautas gods” un „Katrs savā darbā, bet visi valsts darbā”.

Pieci brāļi piedāvājās braukt ārzemju turnejā, pārstāvēt Latviju, reklamēt jaunatdzimušo valsti.

Viņi ieradās Rīgā, lai ievadītu par to sarunas, jo sarakstēs ar sporta pārvaldi viņi nekādu īsti noteiktu atbildi nebija saņēmuši.

„Cik nesavtīgi,” sprieda Rīgas kungi. Kas par lielisku ideju, kas par brašiem puišiem un tūlīt piedāvāja visiem pieciem valsts darbu - pašā Rīgas pilī par šveicariem.

Brāļi sameklēja darbu Liepājas viesnīcā, kur viņi spēlēja vakara mūziku lielajā ēdamzālē. Tā piecreiz nedēļā tie sēdās ar saviem instrumentiem autobusa aizmugurē un brauca uz Liepāju muzicēt.

Uznākot ziemai, viņi sāka meklēt dzīvokļus Liepājā. Dzīvokļu bija daudz un tos nebija grūti dabūt, bet vienmēr, kad viņi gāja tos apskatīt, izrādījās, ka bija nupat, nupat kā izīrēti vai apsolīti citiem.

To ziemu viņi palika Priekulē, iegādājās par visiem vienu furgonu un brauca ar to vai, ja ceļi bija piesniguši, ar vilcienu.

Vienu brīvību, ko cilvēki bija atguvuši bija ticības brīvība. Baznīcas gan tāpat bija pustukšas, bet reliģiskā pārliecība atrada jaunu izteiksmes veidu - dedzinot krustus uz pilsoņu mauriņiem.

Nezin kāpēc, bet visu piecu brāļu māju priekšas izrādījās tam sevišķi piemērotas. Tas varbūt tādēļ, ka tie vakaros strādāja un nebija mājās.

Dainas uzstāšanās gan panāca to, ka šādas izdarības policija vairs neatļāva, bet to vietā nāca citas zīmes. Uguns krusti un uzraksti uz māju žogiem: „Latviju tikai latviešiem” un „Jenkij, go home”.

Tad kādu dienu bars maskētu vīru bija noķēruši Klāvu vienu pašu. Tie par visu varu mēģināja iestāstīt, ka viņa rasei te nav vietas. Viņu klātiene saduļķojot latviešu asinis un pazeminot mājām cenas! Kad Klāvs sāka protestēt, viņu piekāva tik pamatīgi, ka pagāja nedēļas, līdz varēja likt trompeti atkal pie lūpām.

Nepagāja ilgi, kad akmeņi sāka lidot cauri logu rūtīm...”

Te stāsts pārtrūka. Treneris bija atlicis galvu uz galda malas un viegli krāca. Vīrs tvīda mētelī izberza cigāru un smaidīja pie sevis. „Nekas, man ārā stāv automašīna, es viņu mājā dabūšu,” tad turpināja stāstu:

„Pēdējo reizi es redzēju Čarliju, kad izvadījām Dainu. Viņa mira pēkšņi. Citi teica, ka no sirdēstiem, citi, ka esot pārpūlējusies, auklējot mazbērnus. (To viņai tiešām bija saradies krietns bariņš. Viņa gāja no mājas uz māju palīdzēt vedeklām tikt ar tiem galā.) Vēl citi zināja stāstīt, ka esot sēdējusi pie loga, kad akmens trāpījis viņai tieši deniņos.

Pēc pāris mēnešiem pienāca telegramma no Amerikas. Čarlijs esot atrasts savā dzīvoklī beigts. Uz bērēm aizbrauca dēli vien, ģimenes palika mājās.

Viņi neatgriezās...”

Kungs izdzēra pēdējo alu un piecēlās:

„Ja gadās būt Priekulē, apskatieties labi. Katram desmitajam būs sprogaini mati, daudz vasaras raibumu un pabiezas lūpas.”

Nākošajā dienā mēs pazaudējām Aizputes ģimnāzijai ar rezultātu 62:73.

Tāda Ungārina ne izlaiduma bildēs, ne vidusskolas sarakstos nebija.

Vismaz ne mūsējās.


 

Gunārs Bekmans ir liepājnieks, dzimis 1926. g. Otrā pasaules karā dienējis kā lidotājs. Pēc tam cauri Vācijai un Kanādai nonācis Kalifornijā, kur strādā par skaitļotāju programmētāju.

Anita Liepiņa

 

Jaunā Gaita