Jaunā Gaita nr. 161, februāris 1987

 

Roberts Mūks

 

 
TILTI

Tilti nekur neved

Tie tikai ļauj mums būt pārejas stāvoklī

Mēs kā tādi

Esam pāreja

 

Krasti mums nemāj laipni

Zvaigznes neaicina

Ir tikai tilti un spuldzes naktīs

 

Bet varbūt varbūt tās spuldzes ir zvaigznes

Laipnās spuldzes blāvās mīļākās

Varbūt mums ir jānoturas šai pieticīgajā gaismā

Uz šiem tiltiem kas nekur neved

Varbūt

Mums ir jānoturas neturoties

Ne

Pie

 

TULKOTĀJAI

Vai Jūs varētu, ak, kaut Jūs varētu mani

pārtulkot kādā nedzirdētā valodā, kādās

skaņās vai tēlos, ko tikai Jūs

saprotat. Tad es sarunātos ar Jums kā tāds,

kuŗa nav, es runātu tā, lai būtu tikai Jūs,

lai Jūs būtu mana pēdējā māņticība.

 

Tad

es labprāt sadegtu uz sārta

Būdams laimīgāks ķeceris

par Krustā Kārto.

 

NARCISISMS

Visdrošāk

Ir mīlēt to, kā nav:

Sievietes, paradīzes putnus,

Lidojošas zivis un apakštases

Un tā tālāk, arvien tālāk un tālāk,

Kamēr

Visdrošāk ir mīlēt mīlestību kā tādu.

Tad es būšu Narciss.

Bet,

Skatoties ūdeņos,

Es redzēšu tikai tevi,

Mākoņu veidolos būs

Iezīmēta tava seja, tavs vārds

Ierakstīts tukšās debesīs.

Es tevi noteikti ienesīšu tais debesīs, lai nekad

Tavas acis neaizietu bojā, vienalga

Ko par to saka Romā vai Jeruzālemē.

Tikai acu dēļ

Tikai acu dēļ

Pastāv

Tāda lieta

Debesis.

 

GREIZSIRDĪBA

Es esmu greizsirdīgs uz sauli,

Kad tā tavu miesu glāsta

Un nedzirdētas teiksmas stāsta.

 

Bet tad es paņemšu to sauli rokā

Un ielaidīšu kokā.

 

Un tad es to koku, to Brazīlijas mūža mežu koku,

to koku pa kuŗu vijās pirmā čūska, to koku, kas

nevarēja ieaugt debesīs, nolikšu pie tavām kājām.

Tad tavas kājas pacelsies uz debesu pusi it kā

ieraudzījušas savu otru pusi.

 

VARIĀCIJA PAR

SOKRĀTA NĀVI

Iemācīties mirt kā to izdarīja Sokrāts

Nav liela māksla

(Pie tam – viņam bija riebīga sieva)

Manuprāt

Ir jāprasa nāvei

Kā dzīvot

Kā dzīvot it kā mēs būtu jau beigti

Jo mēs nomirsim tik un tā

Nepabeigti

 

CIK MAZ VAJADZĒTU

LAI BŪTU LAIMĪGS

Vēju gaudošana ir

Pamirušu nelaimīgu

Dvēseļu raudāšana

Viņām jāizraud

Savas neizdevušās dzīves

Jāizraud tukšumā

Lai tukšums dzird

Tukšumu

Un lai no šīs sadzirdēšanās

Iestātos klusums kā tas bija sākumā

Un lai no šī klusuma viņas vēlreiz piedzimtu

Lai viņas piedzimtu tā ka nevarētu pateikt

Vai tās ir dvēseles vai vēji

Tad arī

Tā gaudošana mitētos

Tad arī

Būtu savs prieciņš dzīvot

Kā arī

Savs prieciņš nedzīvot

 

AKROBATIJA

Vēl jāpētī, vēl jāpētī

Tavas miesas līnijas,

Kas savieno

Manu delīriju ar sveču gaismu.

 

Uz tām līnijām ir jānoturas,

 Ir jābeatificē pretruna.

Ak, tu, gudrā čūska!

Vijies ap mani, dedzini mani,

Dod man spārnus, dod man dziesmu,

Dod man varu

Neskatīties atpakaļ, neskatīties uz priekšu.

Dod man varu

Dzīvot tā, ka varētu arī nedzīvot,

Mirt tā, ka varētu arī dzīvot.

 

 


 

Visvaldis Reimanis

 

 
TU ESI LIECINIEKS

bez svara piedzimst putekli akli bez skaita

juceklīgajos vējos pa vienam tomēr

sala tiesai izbēdzis kupenā ieputināts

kāds puteklis apputekšnojas un

redzokļa drīksnā

par zemi audzelīgākā

Ēdenes dārzā personiskā saplaukst

ar ābolu–čūsku–Ievu

gan vieta tur tikai vienam

citi vienaldzīgi liecina aiz žoga

nelielā gabalā chaosa novērojam

nenozīmīgus eksponātus laikam

iedomības sadomātus augļus

bet dārza pašā estrādē

ar iekšēju apgaismojumu

pašapaugļotajā acī

veselus trīs brīnišķi veselus brīžus

krāšņi ķēniņa rati rit

ar āboliem Ievām un čūskām

acij nav šaubu

rati zemes tik debesu zirgi

rati ar riteņiem riteņu spieķiem

griežoties švīkā Ēdenes smilgas

ar mājīgām skaņām godība tuva

trīs intīmās pieskarēs manifestējas

trīs švīkās – trīs brūcēs tevī – Tom'

noliecinājas

pēc tam tu atkal brīvs pazaudēt svaru

un redzi pazaudējis redzi

sapnī redzēji sapni

 

 


 

Juris Zommers

 

 

SIRDS GŪSTEKNIS,

VAI PUSATCUKUROTĀ

ZIŅĢĪTE

Kāds krājums negausīgs!

Te šķirstiņā kā blāvas

Jūŗas pērles guļ

Noguldīts dažs skūpsts un vēl

Šis tas, bučas bučiņas...

Sirds mantrausis

Zin visas.

 

Re inventārā daudz

Dažādas, naski savāktas

Kurnukuŗā –

dažas sniegkupenā vai jūŗas putās baltās,

dažas ikdienas, labrīt un labunakt,

tradicionālās, Jāņu nakts brīvdotās,

cerīgās, mieru slēdzot, pēdējās

promejot, arī tās, un

tās, kas uzzied, tās sāļi medainās

nakts klēpī atvērtā

 

Tā nestundā var krellēs gaŗās vērt tās,

Sirds kapitālists atskaita it visas –

 

tās draiskās, negantās

                 tās klusi maigās, tās

tumšās rūgtās dažas visdārgākās,

vēl neizpirktās, nekad neatdotās

 

Tas spožās vītnēs viss,

 

Kā Hudīnī važās siets,

Jo neprotas tā veiklo māku viņš.

Var mēģināt sirds drapes,

Var gudrus pātarus,

Bet nekas nelīdz.

Tāds allaž paliksi,

Sirds sīkstulis

Sirds gūsteknis.

 

Un kas par to?

Sien mezglu ciešāk,

Un visas pārskaiti.

Redz, kārns zaglis klāt,

Un atkal kaut kas zudis

Ko prasīs uzrādīt tur Revīzijā Lielajā.

 

 

1974/86

 

LIRISKAS PAIJAS UN

VĒL KAS

Nāc, tur pār staru tiltu

Kur viz mēness taka šonakt.

Tā var dzintarkrastā nonākt.

Solīti pa solītim izvilināšu

Tevi, mēness meitiņ. Nāc,

Spēlēsim rotāsim liedagā klusā.

Tikai liriski papaijāšu protams,

(Kā tas šur tur norādīts

Meistara Olafa rakstos),

Nu, un pēcāk tad dabiski

Atpogāt kaut ko, tak atļausi

Arī to, tā pavisam liriski joprojām.

Tik mēness, pagāns, mazliet

It kā nolietojies, vārgi spīd,

Un drēgna migla pārklāj visu.

Mierinājums: izcelsim mēness ripu

No naksnīgās velves tur,

(Līdzīgus uzlabojumus jau

Veikls puisis Saliņš

Paveicis kailajā Ņujorkā.)

Dažs knifs tāds lieti der!

Nu pagaidi pagaidi vēl:

Lai put smiltis baltās,

Lai pirkstgali dilst,

Lai spīdeklis kaist nakts sienā!

Kam debess un zemes likumi

Man? Tik brīdis īss

Un lieta padarīta.

Es gribu visu Tevi izbaidīt,

Kad Tu kā perlamutra Afrodīte,

(Lai ar tā pasaka cita),

No viļņu skavām manās

Slīgsti. Kā grēcinieks es

Pastaigājos šai Dieva dārzā,

Es jaunu topogrāfiju mācos

Pirmatnēju. Tā domājos es

Blāzmas mednieks smalks,

Kas nevainību viļ ar

Paijām maigām ar

Nakts rotu viskrāšņāko. Tad

Kas bij tas alchemists kad

Izgājām pār staru tiltu

Kā mēness bērni divi

Uz dzintarzemi tonakt?

Kā tur palikt,

Kā tur palikt,

Būt tur, zinot to.

 

 

1972/1986

 

 


 

Ontons Zvīdris

 

 

SIRDS SAULES

GAISMĀ MOZGŌJĀS

Ak, Zīma, gražeiga un solta...!

Pēc pavasara ilgas snādzās:

Kai nazkod dzimtinē

Pēc svīta saules stora,

Pēc pyrmōs ceiruļdzīsmes

Pēc pyrmō škūrstas osna,

Pēc pyrmō zīda ceļa molā.

Te, sapnis sūplōk atsasāst,

Ar mani kūpā pavasara ilgojās...

Un sirds? Ai, sirds!

Tei saules gaismā mozgojās...!

 

AIZMYUŽU PAKRĒSLĪ

Snauž vēji aizmyužu pakrēslī.

Skan atbaļši plaši un dziļi.

Steidz dūmas kai jōtnīki braši,

Tur kolnā uz senōtnes pili.

Tver slōpuse dvēsele skaņas,

Nu liktiņu upes šalkšonas

Un strauteņu čalōšonas;

Nu gaviļu prīceigom dīnom

Un dziļas, dziļas vaideišonas

Pret vokorim, reitim...

Bet aizdīnu vātrom pakrēšla nav,

Ni pret vokorim, reitim...

 

TUKŠUMS

Dziļš tukšums apkōrt maņ:

Ni zorā naspurdz putni,

Ni pļovā zīd vairs pučes,

Ni bites zīdūs saņ.

Tik sābru kači raibi, malni,

Kai zagļi apkōrt glyun.

Lels tukšums apkōrt maņ

Ni vōrdam ir kaids atbaļss vairs,

Lai sacelts pacylōts, voi kairs.

Ar sevi esi vīns,

Ar sevi palīc vīns.

 

 


 

Anna Rancāne

 

 

BALĀDE PAR NAKTI

 
3

Guļ nakts tik ikdienišķi klusa, guļ mīlošie, nīstamie,

Atklepo asinis pasaule daudzumā bīstamā.

 

Raustās krūtis un gārdz ieelpā sāpīgā,

Mājās guļ cilvēku elpas, ak dieviņ, cik vārīgas!

4

Ar sūnām apauguši burti Brāļu kapos

uz kapu plāksnēm. Pāri Māte debess

un Māte zeme. Māte Latvija

ar sēru vaibstu visus svētī klusi.

Šai naktī es – tā neesmu vairs es,

bet puķe sakaltusi tur, uz kādas plāksnes,

kur nevar burtus salasīt, bet zēnam

bij tikai divdesmit. Man drusku vairāk.

Tev arī, mīļais. Tava elpa trausla,

bet rokas saskrambātas, runājot ar kaltu,

bet manas – vājas. Alkstošas pēc bērna,

tā siltā smaguma, kas tur mūs, pakrist neļauj.

Es, liekas, šonakt tavu sapni redzu

un viņa sapni arī. Murgu sapni. Nodreb

pat akmens Māte šausmās. Nodreb debess.

6

Tā klusā nakts kā maizes dona svēta,

jūdz zirgu tēvs, un māte ceļā pošas

ar smaidu savādu, tik svētsvinīgu, maigu,

kāds ilgi redzēts nebij virtuvē un kūtī.

Cik klusa nakts un svēta. Sarma dzidra

kā balti paladziņi. Nakts kā šūpulītis

starp debesīm un zemi liegi šūpo,

un zvaigznes dzied kā augsta, tīra mesa.

Ir Bērniņš piedzimis, uz siena silē guldīts.

Un miers virs zemes. Cilvēkiem labs prāts.

7

Pagalmā bērnu smiekli pie šūpolēm sastinguši,

Pasaka nomesta dubļos, pārplēsta vidū pušu.

 

Sasmēlās papīra kuģīšos sarkani rūsaina rāva,

Bērnu šūpolēs pagalmā klusi šūpojas nāve.

8

Vēl pagaidi, nāve, ļauj savu mīļo man noskūpstīt,

Neļaušu, neļaušu melnam lietum tam acīs līt!

 

Kā aizturēt ļaunos starus, kuŗi debesīs kāpj?

Neiznēsāts, nepiedzimis viņa dēls manī skaudri sāp.

 

Visas sāpes caur manu sirdi uz mazo sirsniņu nāk.

Kā lai apsolu dēlam – kad piedzims, būs citādāk, citādāk?

10

Mēs tālu esam šonakt. Ļoti tālu.

Man diennakts brauciens. Jums pat mūžos divos

vel nenonākt līdz manas mājas kāpnēm.

Bet ātra – nāve. Ļoti, ļoti ātra.

Man viena būs, bet jums jau iznāks divas –

tad, toreiz, sen. Un tagad. Jau uz laikiem,

bet laiks jau nepaliks. Kam vajadzīgs būs laiks,

ja nebūs zemes, valodas un tautas?

Man jāaiziet vēl šonakt tur, aiz mūžiem,

kur Pīters, Andryvs, tavs un vysa dzymta

maņ sovu mēli, dzīsmi atstojuse.

Vēl – iekāpt autobusā, braukt līdz mazai ielai,

kur noglāstīt no loga gaismu vēlo

un just, cik trausla elpa. Tava elpa, mīļais!

13

Cik daudz man dārgu mantu! Kā lai sargā?
Vai pagrabos, vai patvertnēs, vai alās,
man mīļais ir un valoda, un tauta,
guļ mana Rīga – pils no zaļa vaŗa,
guļ mana Latgale kā nosūbējis sudrabs,
ka acis jānolaiž, lai bijīgi var pielūgt,
tad spodrināt un redzēt baltu, baltu
kā Laimes mātes dotu villainīti.
Guļ mana tauta. Puisēns Brāļu kapos
un dēliņš mans vēl tālu, aizlaikā
(bet bieži pretī skrien un lūdz, lai pasargā,
es apmulstu un nezinu, no kā,
bet viņš jau zina, saredz pāri laikiem).
Cik daudz man dārgu mantu! Cik tev daudz
un tev, un visiem. Kā lai aizmigt varu,
pirms mātes rokām neaptaustu – līdzās?

 

 

„Piektdiena”, Liesma, 1986

 

 


 

 

Ojārs Vācietis

 

 

LIELĀ ESTRĀDE

 

 

 

 

Kā bite pa šūnām
es eju pa Lielo estrādi.

Tukša?

Bet no kurienes tad tas medus,
ka man saldi līp soli?

No kurienes
tad tā skaņa?
Ka pazemē šalc
mūžameži.

No kurienes tad tā sajūta?
Daļiņas.
Ko milzīga jūŗa pacēlusi.

No kurienes tad tas miers?
Mājas.
Pavisam.

Kad esat tukši,
ejiet uz Lielo estrādi.
Ar mūžības medu
mūžīgi pilnajām šūnām.

 

 

VARIĀCIJAS

 

1

 

 

 

Kur ir to burvju svētku saknes?
Cik dziļi viņas zemē iet?
Un guļ zem balta bērza akmens,
un stāvošs bērzs tam pāri dzied.

Balts sencis nāk caur gadu gāršu,
un ko tās viņa lūpas svin,
kas aizmirst var pat maizes garšu,
bet dziesmu atceras un zin?

Pie mana sliekšņa sveši šķēpi,
un, svešu nobrists, tīrums līkst,
bet māte paņem bērnu klēpī,
un asni dīgst, un šķēpi vīst.

Un māte sēd uz auksta akmens
un siltu dziesmu pāri dzied.
Kur ir to burvju svētku saknes?
Cik dziļi viņas zemē iet?

 

2

Aiz straujas, straujas upes bāŗi
iet skumjas dziesmas kopā likt.
Un ienaidnieks tiek upei pāri,
bet dziesmai pāri nevar tikt.

Blāv ienaidnieka acīs alva:
vai tas nav kaut kāds burvju vieds
no dzīviem pleciem ripo galva,
bet lūpas neaizveŗas ciet.

Ir brāli ierakt zemē grūti...
Bet arī ienaidniekam šķiet −
ar jaunas sievas stingrām krūtīm
ir dziesma, ko pie kapa dzied.

Un iet zem silta lietus bāŗi
iekš zemes rudzu graudu likt.
Var viņu dzīvībām tikt pāri,
bet viņu sirdīm − nevar tikt.

 

3

Maitu ērglis riņķo gaisā.
Vai, kā tas var būt!
Rīgas puikas tiltu taisa...
Fui, tas nevar būt!

Rīgas puikas tiltu taisa,
dritvaikociņ, −
ne jau nu no ildziņām,
ne jau nu aiz aliņiem,
ne jau nu no smildziņām,
ne jau nu no skaliņiem.

Dreb kā drudzī dzimtā māja.
Vai, kā tas var būt!
Rīgas meitas pāri gāja...
Fui, tas nevar būt!

Padusē nest meitas gāja,
dritvaikociņ, −
ne jau kādu kutekli,
ne jau kādu štrammību,
ne jau priekš lutekļiem,
ne jau priekš čammām.

Tālu gāja, nepazinu.
Vai, kā tas var būt!
Griķu nav, ēdīs svinu...
Fui, tas nevar būt!

Griķu nav − ēdīs svinu,
dritvaikociņ! −
uzvarēs, tad ziedus klās,
zaudēs − nāves segu...
Bet, vienalga, māsiņ,
naktīs viena neguli.

 

4

Apinī − debess ilgas,
zirnī − tas pats:
ar sapņiem zilganiem
sasaistošais mats.

Ziemeļos sapņi smagi,
reti tos met.
Bet bez pagātnes
nākotnē netiek.

Ziemeļos ilgi mīlē
un ilgi nes.
Ziemeļos zīlītes
ziemā nesalst.

Un tad nāk līgonakts,
un tad steidzas
dienvidu spīganas
visas uzreiz.

Papardes ziedā čuč
nākotne un pagātne...
Ņem vienā bučā,
ņem visu gadu!

 

5

Kas tur gar kalnu nāk?
Nāc klāt, dod roku!
Kas tur tā attālāk?
Nāc klāt, dod roku!

Lai nāk, kas dziedāt nāk.
Lai nāk, kas raudāt nāk.

Vien tie lai nenāk,
kas nāk ar koku.

 

6

Caur sirdi ugunsdiegu vilks
aiz kokiem norietošā saule,
un tad nāks krēslas stundu ilgas,
no kuŗām sirds un lūpas smeldz
tik ilgi, cik uz zemes dzīve.

Un katru nakti šajā speltē
bez vārdiem dziesmas nāk un iet
ar pūcēm un ar ežiem reizē,
un jāņtārpiņiem vienuviet.

Tā dienas dzīvotājiem lemts
ar kaut ko nakšņotājos palikt,
kaut ko no nakšņotājiem ņemt
un nenosauktu krūtīs nest
no kādas ļoti tālas zvaigznes
un neatklātas pasaules.

 

7

Vaiņagzīles augšup,
skropstas − uz leju.
Kādos godos, auša,
tik lepni ej?

Kā uguns − kvēlot,
dardedze − stāvēt,
kā bērni − spēlēties,
kā sirmie − nāvē.

Kāds tev zem ņiebura
āmurīts zveļ?
Tā rudzi ar stiebriem
maizīti ceļ.

Kas acīm pāri?
Kā putnēns ļoti −
kā celsies spārnos,
un kas tad notiks?

Traks, traks neprāts
sagšā pār pleciem −
tā iet neprecētās
ar dziesmu precēties.

Tā iet precētās
izdziedāt godam
to, ko vecums ir
nolēmis kodēm.

Vaiņagzīles − augšup,
skropstas − uz leju.
Kā zieds, kā augšana,
kā mīlestība tu ej.

 

8

Pēc svētkiem − sūra diena −
sirds pilna jāatdabū,
kā ābele šoruden
pilna ar āboliem.

Pēc svētkiem − sirds no svina,
visi koki dziesmu pilni,
zarus nevar pakustināt −
zaros snauž dzilna.

Pēc svētkiem − dzilna kals
un augs šūpuļlīkstis,
un tie koki nenokaltīs,
kas smieties drīkst.

Pēc svētkiem − pēcsvētki,
un citi jau nāk −
jaunie kļūst vecāki
un vecie − jaunāki.

Pēc svētkiem akmeņi
lai tērzē veseli
par tautas atmiņu
un tautas dvēseli.

Pēcsvētkos sirdī krājas
gaišums un tīrums.
Tautas nav mājās.
Tauta ir tīrumā.

 

Skat. Intas Ezergailes paskaidrojumus par šiem dzejoļiem

 



Ojārs Vācietis (13.11.1933−28.11.1983)

Augšā: Ojārs Vācietis ar bērniem Rakstnieku savienības namā 1983. g. 2. novembrī.

Pa labi: Carnikavā 1983. g. 2. decembrī.