Jaunā Gaita nr. 162, aprīlis 1987

 

 

 

ROKAS GRĀMATA LITERĀTŪRAS JAUTĀJUMOS

Kārlis Dziļleja. Poētika. Gauja, 1985.

 

Jaunā, glītā izdevumā iznākusi K. Dziļlejas 1949. gadā Vācijā publicētā Poētika. Tā, kā lasāms R. Dziļlejas-Sinātes ievadvārdos, ir pirmā izdevuma tieša kopija. Pats autors 1948. gadā rakstītajās piezīmēs min, ka grāmata domāta "kā rokas grāmata mūsu rakstnieku jaunaudzei un katram interesentam literātūras jautājumos."

Poētikas viela dalīta četrās daļās: 1. Poētikas pamatjēdzieni, 2. Stilistika, 3. Metrika un 4. Poēzijas veidi, stili, virzieni. To ievada īss pārskats par poētikas definīciju un vēsturi, pieskaŗoties arī dažiem pētījumiem par latviešu dzejas teoriju no J. Višmaņa Der Unteutsche Opitz (1697) līdz E. Dinsberģa Metrikai (1890) un L. Bērziņa Ievadam latviešu tautas dzejā (1940). Pārsteidz konstatējums, ka pa visu Latvijas brīvvalsts laiku nav radies neviens plašāks tetorētisks apskats par latviešu daiļliterātūras attīstību.

Tāds nav - un nav arī domāts - Dziļlejas darbs. Tekstā skaidroti un ar piemēriem illūstrēti dažādi sacerējumu veidi; vārdu lietojumi; stila iezīmes, gleznas, līdzekļi un akustiskie elementi; dzejas klasificējumi pēc metriem, dzejas rindām un pantu veidojumiem; atskaņas; lirikas veidi pēc satura un kompozīcijas; episko sacerējumu veidi un kompozīcija; drāmatiskā dzeja; drāmas pamatveidi un kompozicija; un visubeidzot vispārēji stilu pamatveidi un jaunāko laiku (t.i., 20. gs. pirmās puses) literāri virzieni, t.s. "ismi".

Skaidrojumi un klasifikācijas bazēti uz Aristoteļa un 17.-19. gs. Rietumeiropas teorētiķu atzinumiem, par galveno avotu lietojot, cik liekas, R. Millera-Freienfelza (Müller-Freienfels) Poētiku (1914), papildinot ar dažiem 1940tajos gados formulētiem atzinumiem par t.s. "ismiem". No latviešu autoritātēm visvairāk citēti profesori E. Blese, E. Zicāns, L. Bērziņš, J. Siliņš; no latviešu rakstniekiem, kas izteikušies par teorētiskiem jautājumiem - E. Virza un Anšlavs Eglītis. Vispār krietnu daļu grāmatas aizņem plašāki vai īsāki ap 30 sveštautiešu un ap 20 latviešu autoru (neskaitot literātūras piemēru autorus) citējumi, kopā ap 100. Vairāki citāti ir trāpīgi un illustrātīvi, citi turpretim tēlaini un daudzvārdīgi, sacerēti visdažādākos stilos, un ar relātīvo blīvumu nereti nevis atvieglina, bet sarežģī saprašanu. Literātūras tēorijas vēstures grāmatai daudzie citāti būtu vietā, "rokas grāmatai" piemērotāki būtu stilā vienveidīgi autora paša skaidrojumi. Par smagu šķiet arī episkās literātūras un drāmas skaidrojumi un piemēri, kā liekas ņemti no vācu avotiem. Tāpat mūsdienu lasītājam daļa no uzskaitītajiem 19. gs. un agrākiem literāriem darbiem nedos iecerēto ieskatu attiecīgajā žanrā, jo kopš 1940tajiem gadiem visās pasaules malās izkaisītajiem latviešiem skolās un citur lasītā literātūra ir krietni dažādojusies.

Iecerei atbilstošākās ir lappuses, kur autors īsteno savu solījumu: "... noderēs... visiem tiem, kas meklē paraugus un padomus dzejas technikā un vispār grib iedziļināties dzejas darba satura un formas izpratnē." Vispirms jau latviskā terminoloģija, kas tik nepieciešama, lai varētu skaidri un efektīvi izteikties par dzejas teorijas jautājumiem, un tās kodolīgās definīcijas. Un, protams, daudzie latviešu dzejas un daiļprozas illustrātīvie paraugi, kas dod labu ieskatu mūsu daiļliterātūras stilistiskajā dažādībā. Varētu jautāt, cik nozīmīgi ir lūkot par visu varu illustrēt resp. pašam autoram sacerēt piemērus latviešu literātūrā nepazīstamām vai mazlietotām, pagājušos gadu simteņos Rietumeiropā attīstītām, lirisko sacerējumu kompozicijām (piem., sonetu vija, rondele, kancione, kancone, madrigals, vilanele, malajiešu vija, glosa u.c.). No otras puses, mūsdienu lasītājam pietrūks pēdējā pusgadsimtenī latviešu dzejā attīstītu dzejas līdzekļu un tēlu lietojumu paraugu (iekšējas atskaņas, asonances, netradicionālas dzejas gleznas u.c.), kas sāka parādīties jau 1930tajos gados, piem., A. Čaka dzejā. - Nedaudz apskatīta arī latviešu tautasdziesmu valoda: tropi (46.-55.), tautasdziesmu ritmiskās īpatnības (61.-62.), dziedāšanas veidi (95.) un episks saturs (121.-122.)

Diezgan skaidri autors definē savu attieksmi pret literātūras stiliem: par pozitīvu viņš uzskata klasicismu, ieskaitot klasiskos metrus un atskaņu schēmas dzejā, tāpat arī nacionālo elementu rakstnieku darbos, to atspoguļojot izraudzītajos dzejas piemēros. Neskaidrs palicis autora skaidrojums par metrisko (tonisko) sillabisko pantmēru latviešu dzejā (57.-58.)

6. lappusē uzskaitīta daļa izmantotās literātūras. Lasītājus droši vien interesētu arī V. Damberga, Ed. Virzas, Anšl. Eglīša, P. Dāles, K. Strauberga, M. Zīverta, J. Silina u.c. citātu bibliografiskie avoti. Vispār, pieradušam pie plašiem personu un tematu rādītājiem zinātniskos darbos, šeit lasītājam manāms to trūkums.

Taču, neskatoties uz dažiem iebildumiem, ir labi, ka atkal ir pieejama grāmata, ar kuŗas palīdzību tapt zinīgākam latviešu daiļliteratūras stilos, formās un struktūrās.

 

Lalita Muižniece

Jaunā Gaita